Pienācis laiks apciemot arī pēdējo un teritorijas ziņā pašu lielāko no Centrālamerikas zemēm – Nikaragvu. Daudziem šī valsts asociējas ar pilsoņu kariem, nemieriem un revolūcijām, kas Nikaragvas vēsturē bijuši ne mazums, tomēr, lai cik pārsteidzoši tas neizklausītos, šī valsts ir pati drošākā Centrālamerikas reģionā, ņemot vērā salīdzinoši mazos noziedzības apmērus. Neskatoties uz lielo Nikaragvas apskates vietu arsenālu, maz ir to tūristu pasaulē un vēl jo mazāk Latvijā, kas šeit atstājuši savus pēdu nospiedumus.

Lai gan šobrīd šī ir pasaules aizmirsta valstiņa, kas atrodas kaimiņu ēnā, tomēr ir bijis laiks, kad Nikaragva spēlēja vadošo lomu Centrālamerikas reģionā. Tieši šeit atrodas slavenās un bagātās pilsētas Leona un Granāda - senās sāncenses laikmetu līkločos, kas cīnījušās par varu un naudu Centrālamerikā. To cīniņš par varu un ietekmi turpinājās arī Nikaragvas neatkarības laikā. Sākumā galvaspilsētas statuss piešķirts Leonai, bet pēc lielām Granādas pretenzijām kompromisa rezultātā par galvaspilsētu tika pasludināta tajā laikā necilā pilsētiņa Managva, kas izvietojusies pa vidu abām un joprojām pilda valsts ekonomiskā un politiskā centra funkcijas. Rezultātā - dekādēm ritot, Granādas un Leonas ietekme un bagātība arvien vairāk saruka, un šobrīd abas pilsētas ir kļuvušas diezgan provinciālas, tomēr to bagātā vēsture un Zelta laikmeta liecības joprojām ir redzamas vecpilsētu greznajos namos un baznīcās.

Granāda ir vecākā pilsēta Nikaragvā un oficiāli arī vecākā Amerikas kontinentālajā daļā. Lai gan dažas pilsētas Amerikā tika izveidotas ātrāk, tomēr Granāda bija pirmā, kura saņēma oficiālu pilsētas statusu no Spānijas kroņa. To 1524. gadā dibināja konkistadors Hernandez de Cordoba, nosaucot savas dzimtās Spānijas pilsētas vārdā. Dažas dienas vēlāk tika ielikti pamati arī Leonas izveidē. Tiesa, senās Leonas pilsētas mūžs nebija diez ko garš, jo vairākas zemestrīces un vulkāna izvirdumi 1610. gadā piespieda spāņus pamest Veco Leonu, lai 30 km attālumā izveidotu jauno Leonu. Vulkāni arī mūsdienās neļauj mierīgi dzīvot Leonas iedzīvotājiem, jo Centrālamerikas jaunākais vulkāns Cerro Negro mēdz ik pa laikam izvirst pelnu mākoņus, kas taisnā ceļā dodas Leonas virzienā, paralizējot satiksmi pilsētā un liekot pilsētas varai ik pēc dažiem gadiem balsināt lielākās Centrālamerikas katedrāles sienas.

Pateicoties izdevīgajai lokācijai Nikaragvas ezera krastā, koloniālā perioda laikā īpaši bagāta un turīga kļuva Granāda. Netālu atradās Klusais okeāns, bet Nikaragvas ezers un Sanhuanas (San Juan) upe to savienoja ar Karību jūru un Atlantijas okeānu. Ar zeltu piebāztās spāņu galeonas šeit pacēla enkurus, lai dotos tālā ceļojumā uz Spāniju.

Slavenā Sanhuanas upe, kas savieno Nikaragvas ezeru ar Atlantijas okeānu vēl uzskatāmāk parāda Nikaragvas seno, vēsturisko nozīmi, kā arī aizmirstību, kas valda šobrīd. Šī ir Centrālamerikas leģendārāka upe, kas joprojām varēja būt pasaules uzmanības centrā, tomēr šobrīd šeit paveras tikai bezgalīgi lietusmeži ar vienu no bagātākajām dzīvnieku pasaulēm reģionā un divas mazas, noplukušas pilsētiņas – viena pie upes izejas Karību jūrā un otra upes sākuma posmā, pie Nikaragvas ezera. 16. gadsimtā pa Sanhuanas upi biezā skaitā kursēja spāņu galeonas, kas apgādāja Granādas un Leonas pilsētas ar visu nepieciešamo, bet atpakaļceļā no Granādas uz Spāniju kuģus piekrāmēja ar zelta stieņiem un monētām. 17. gadsimtā Sanhuanas upē jau arvien biežāk sāka saimniekot britu, franču un holandiešu pirāti, kam Granāda un spāņu galeonas bija pārāk kārdinošs mērķis. Spānijas kronim pacietība bija galā pēc tam, kad slavenais britu pirāts Henrijs Morgans trešo reizi pilnībā izlaupīja Granādu. Tādēļ 1675. gadā spāņi stratēģiski nozīmīgā vietā uzcēla vareno El Castillo cietoksni - pakalnā virs Sanhuanas upes, pretī Velna krācēm, kas samazināja kuģu ātrumu un iebrucējus bija vieglāk un ilgāk apšaudīt ar lielgabaliem. 18. gadsimtā tam sekoja vairāki britu flotes mēģinājumi pakļaut cietoksni un tirdzniecības ceļu ar Granādu, līdz gadsimta beigās jaunā Admirāļa Nelsona (tai laikā vēl kapteiņa) vadībā briti cietoksni ieņēma. Tiesa, ne uz ilgu laiku, jo tropu slimības kļuva par angļu lielāko ienaidnieku. Tieši šeit kaujā par El Castillo Admirālis Nelsons zaudēja savu aci, kas gan netraucēja vēlāk sakaut Napoleona floti kaujā pie Trafalgaras. Arī 19. gadsimtā Sanhuanas upei bija nozīmīga loma, jo tieši Nikaragva kļuva par ātrāko ceļu uz Kaliforniju un Mežonīgajiem Rietumiem daudzajiem Eiropas un ASV Austrumu štatu laimes meklētājiem, kas padevās Zelta drudža vilinājumam. Tai laikā sauszemes ceļojums pāri Amerikai bija neiespējamā misija, jo, ne tikai tālais ceļš, kalni un karstums tam traucēja, bet galvenokārt jau indiāņi un Mežonīgo Rietumu gangsteri, kas tā tik gaidīja, lai noņemtu kādam skalpu vai ielaistu lodi pierē no sava Kolta. Ceļojums pa Karību jūru, tālāk Sanhuanas upi un Nikaragvas ezeru bija ātrākais ceļš, lai sasniegtu Kluso okeānu un tālāk jau Kaliforniju. Tieši ar šo maršrutu un saviem transporta pakalpojumiem Nikaragvā Zelta drudža laikā savu bagātību nopelnīja amerikāņu ‘’oligarhs’’ Kornēlijs Vanderbilts (Cornelius Vanderbilt) – viens no pēdējo gadsimtu bagātākajiem cilvēkiem. Tāpat 1849. gadā Vanderbilta kompānija dabūja atļauju rakt Nikaragvas kanālu, kuram vajadzēja Panamas kanāla vietā savienot abus okeānus. Pilsoņu karš un amerikāņa Volkera radītās politiskās jukas šos plānus iztraucēja un Vanderbilts visbeidzot no kanāla plāniem atteicās. Nikaragvas kanāls, izmantojot dabīgos ūdensceļus - Sanhuanas upi un Nikaragvas ezeru - būtu bijis pat vieglāk realizējams kā Panamas kanāls, bet tam nebija lemts piepildīties. Spāņi par tā rakšanu domāja jau koloniālajā periodā. 1825. gadā pēc neatkarības iegūšanas Nikaragvas kanāla plāni atkal kļuva aktuāli, arī Vanderbiltam tos neizdevās realizēt un nākošie centieni 19. gadsimta otrajā pusē cieta fiasko. 19. un 20. gadsimta mijā jau likās, ka amerikāņi tūlīt, tūlīt uzsāks Nikaragvas kanāla rakšanu, bet Momotombo vulkāna izvirdums Nikaragvā tos aizkavēja. Arī Panamas un franču aktivitātes un lobijs ASV Senātā pēdējā brīdī nosvēra svara kausus par labu Panamas kanāla izveidei. Nikaragvas kanālam šķiet uzlikts kāds lāsts, jo 2014. gadā tika noslēgts daudzmiljardu līgums ar vienu no bagātākajiem Ķīnas investoriem, tomēr nākošajā gadā, kad Austrumu zemē sākas ekonomiskās jukas un juaņas devalvācija, viņš nobankrotēja un projekts atkal palika tikai uz papīra un sagatavošanas stadijā.

Turpinājums sekos…

Foto: Jānis Kreicbergs