Nedēļas nogale Stokholmā

26.05.2009
19 min lasīšanai
28 foto

Ievads. Kad dzirdēju, ka Ryanair piedāvā lētus lidojumus, tas ir, brīžiem pat sākot no smieklīgiem Ls 0.01 vienā virzienā, tad bija pienācis laiks beigt pastāvēt pie tās tautas daļas, kam tantes no 2. korpusa sastāstījušas, ka viss tiks aplikts ar padsmit nodokļiem un nekādā ceļojumā tu neaizbrauksi, un ar saviem santīmiem var apskriet apkārt mājai, tāpēc nācās okšķerēt. Līdz šim tālāk par Sāmsalas klintīm Igaunijā un Klaipēdas delfīniem Lietuvā nebiju ticis, tāpēc vēl jo vairāk bija vājprātīga gribēšana izrauties kaut kur ārpus Baltijas. Pēc intensīvas domāšanas dažu nedēļu garumā bija palikuši divi varianti - ar prāmi uz Stokholmu vai ar Ryanair uz kādu no tuvajām valstīm. Veicot dažas iesākumā neveiksmīgas diskusijas ar draugiem, beigu beigās tika nolemts, ka pie pirmās izdevības jāķer lētās lidmašīnas biļetes, jo trīs no mums ne reizi vēl nebija pacēlušies augstāk par dažiem desmitiem metru. Līdz šim mans augstākais punkts - Gaiziņkalns. Skaistā 27. marta rītā ieraudzīju, ka pa 3 Ls var nokļūt Stokholmā un par tikpat naudiņām arī atpakaļ. Ar steigu apzvanīju potenciālos līdzbraucējus un sāku veikt pirkuma procedūru. Kādas 5 reizes ryanair.com mani brīdināja, ka esmu par lēnu un lika visu sākt no jauna, jo datus, redz, drošības nolūkos vajag ātri savadīt. Beigās jau kā Raimonds pie klavierēm bliezu pa tastatūru, un biju gatavs veikt maksājumu ar VISA karti, bet, še tev, mana summiņa dubultojas. Ievēroju, ka ar VISA Electron tādi negaidīti brīnumi nenotiek. Tā kā mans VISA Electron konts bija sauss kā mute pēc vētrainas piektdienas, nācās meklēt naudas iemaksas bankomātu. Kad visas manipulācijas ar naudām biju paveicis, beidzot varēju veikt maksājumu, bet vienmēr vajag kaut kam noiet greizi, tas laikam ir pavisam dabisks un konstanti nemainīgs process. Ryanair.com ilgi lādējas, lādējas un beigās izmet paziņojumu, ka transakcija neizdevusies. Bet uz e-pastu atnāk vēstule, ka lidojums Confirmed. Skrēju uz bankomātu lūkot, vai tiešām uz konta naudiņas vairs nav … un nebija arī. Pieļāvu domu, ka, ja jau reiz naudu man noņēmuši, tad lidojums tiešām Confirmed. Tā kā biļetes bija pirktas uz 15. maiju, tad ar Stokholmas izpēti interneta vidē nesteidzos, bet reiz jau tas laiks pienāca, jo vajadzēja meklēt, kā no Skavsta lidostas tikt līdz Stokholmai, jo tik vēlāk pamanīju, ka tas, ka tu lido uz Stokholmu var nozīmēt arī, ka tu lido 100 km tālāk, tad vēl vajadzēja uzzināt, kā pārvietoties lielpilsētā un kur galu galā pačučēt pa nakti. Ja ar tikšanu no lidostas uz Stokholmu informācija bija ļoti labvēlīga, tad ar pārvietošanos un naktsmītņu meklēšanu tik vienkārši vis nebija. Sabiedriskā transporta biļešu un pārvietošanās sistēmu līdz galam neatkodu, tāpēc saistošs likās variants par 3 dienu Travel Card, kas ļauj pilsētas robežās bliezt ar metro un arī laikam ar tramvaju un vilcienu, cik tik uziet šo trīs dienu laikā. Naktsmītnes meklēju ilgi un daudz, jo gribējās tikt pēc iespējas lētāk cauri. Apskatīju entos hosteļus, entos kempingus un nošausminājos par tiem naktsmītņu devējiem, kuriem mājaslapā nebija ne pušplēsta vārda angļu mēlē, laikam jau interesē tikai lokālie klienti. Galu galā nonācu pie Bredang Hostel. 750 kronas (viena nakts) par istabiņu uz 6 cilvēkiem likās visnotaļ demokrātiska summa, lai gan beigās aizbraucām piecu vīru sastāvā, kas nedaudz sadārdzināja iespēju pagulēt, bet tik un tā summa palika demokrātiskākā no visām. Rezervācija notika ar tik modernu lietu, kā e-pasta starpniecību. Dažas dienas pirms izlidošanas Flygbussarna mājaslapā iegādājos divvirzienu autobusa biļetes 5 cilvēkiem. Izprintēju. Pirms tam vēl ryanair.com lapā veicu Online Check-In, lai nebūtu lidostā lieki jātērē laiks un finanses. Izprintēju. Dienu pirms piektdienas (tiem, kas nav attapīgi - tā ir ceturtdiena) valūtas maiņā tiku pie 500 kronām, rēķinājos, ka ar to var nopirkt TravelCard un samaksāt par nakšņošanu. Pārējo naudu atstāju kredītkartē. Piektdienas rītā ceļojums ar izprintētajām biļetēm varēja sākties. 1. diena. Piecos no rīta savācamies un ar mašīnu dodamies no Ventspils uz Rīgu. Izlidošana it kā tikai 10:30, bet ja nu riepa pārplīst, ja nu govs sasit radiatoru, ja nu Čaks Noriss aizšķērso ceļu, tāpēc izbraucam ātrāk. Pa ceļam redzējām, ka Tukuma aplī McDonalds kravas autiņš bija, tā teikt, izvēlējies taisnu virzienu un atradās apļa viducītī. Pārējais ceļa gabals tikpat vienmuļš kā parasti - koks, koks, stabs, stabs. Park & Fly zonā novietojām auto un tikām bez maksas(!!!) nogādāti lidostā pāris minūšu laikā. Man, pirmoreiz esot lidostā, protams, interesanti šķita visu vizuāli smalki izpētīt. Zin’ kā, pirmā reize tomēr. Kaut kas jauns un līdz šim neizjusts. Pirmo ar lielu atvieglojumu izbaudīju tualeti. Pēc tam kādu laiku pasēdējām autobusa pieturā un pavērojām Rīgas rīta rosmi. Kad pulksteņa laiks tuvojās vārtu aizvēršanai, devāmies meklēt, kur, kas un kā. Dezinformācijas dēļ paspējām arī lieki nostāvēt Check-In rindā. Muitas zonā neviens no mums nepīkstēja, turklāt rokasbagāžas smagumu un dimensijas arī neviens nepārbaudīja. Pēc tam devāmies izpētīt Tax Free zonu. Skaisto cenu dēļ tika iepirktas stikla pudeles ar alkoholam raksturīgu aromātu. Pačurājām, pasēdējām, pavērojām citus cilvēkus un drīz vien jau kāpām lidmašīnā. Atkal klāt vēl viena pirmā reize. Jā, pirmā reize lidmašīnā. Iekārtojāmies pie spārna, noklausījāmies instrukcijas, padomājām par izpletņu trūkumu, un pats personīgi morāli sāku gatavoties pacelšanās procesam. Vienīgais patīkamais bija lidmašīnas ieskrējiens, pēc tam mans organisms vairs nespēja sajust komfortu jaunajā vidē. Ausis uzreiz neaizkrita, varbūt tāpēc, ka gremoju košļeni, bet pašā augšā manīju, ka, norijot siekalas, mainās skaņas uztvere, tātad nemanot tomēr bija aizkritušas. Galva dulla pēc vella, brīžiem pat stulba dezorientācija, turklāt galva sāka mijiedarboties ar kuņģi, par laimi ne pārāk spēcīgi. Skats jau brīnišķīgs no augšas, i Kolkas ragu redzēju, i Sāmsalai uzmetu aci. Neilgi pirms nolaišanās laikam trāpījām kādās gaisa bedrēs, jo lidmašīnas kratīšanās atgādināja braucienu pa granķirofku Popes pagastā. Šoreiz gan uznāca doma, ka gals klāt, turklāt bija pamatotas aizdomas, ka drošības josta nav glābēja, kad no vairāku kilometru augstuma tu triecies pret zemi. Bet viss bija kārtībā, tā bija tikai viltus trauksme manā dullajā galvā. Pēc nosēšanās veiksmīgi aklimatizējāmies no pārdzīvojumiem, kurus gan atklāti neviens netaisījās izrādīt. Izgājām cauri lidostai, atkal pačurājām, turklāt pamanījāmies to izdarīt, kad pa tualeti šiverēja apkopēja, bet tas jau nevienam netraucēja. Devāmies ārā meklēt Flygbussarna autobusu, un tas tika izdarīts uzreiz pēc iziešanas no lidostas, jo pietura ir gandrīz pie durvīm. Vienīgais kompānijas biedrs, kas loterijā ir vinnējis plaušu, ievilka dūmu, pēc tam onkulis pārbaudīja biļeti, un tad jau ieņēmām autobusā kamčatkas daļu. Interesanti, ka autobusā ir jāpiesprādzējas, jo Latvijā līdz šim tik elementāri drošības pasākumi autobusos nebija novēroti. Tālāk jau sākās ceļš uz Stokholmu. Pirmais, kas mani patiešām pārsteidza, bija ceļu kvalitāte - neviena ielāpa uz šosejas, nevienas sasodītas bedres, ceļš gluds kā …emm… gluds sievietes dibens, turklāt visu ~100 km garumā, tāpat visa ceļa garumā bija drošības barjera un aiz tās vēl žogs, lai kāds alnis, briedis vai cits ķengurs neizdomātu pārbaudīta tava auto radiatora izturību un stikla plaisāšanas koeficientu. Uzreiz nāk prātā doma - Šleser, kāpēc pie mums tā nav?! Cik nu to dabu pa autobusa logu varēja redzēt, bet nu secinājums tāds, ka ir daudz egļu, daudz mežu, daudz ūdens un daudz klinšu. Ceļš ilga 80 minūtes, un patiesībā tā arī nezinu, kurā brīdī iebraucām Stokholmā, jo nekādas norādes par to nevēstīja, bet tas tomēr ir sekundāri, jo pirmais iespaids par pilsētu - very nice. Izkāpām City Terminalen centrālē un gājām meklēt TravelCard‘us. Tos atradām Pressbyran bodē un par 200 kronām tikām pie tiem, tur arī tika nopirkta tāda mūsdienīga ierīce kā Stokholmas karte. Laiks bija brīnišķīgs, savā džemperī un vējjakā jutos kā eskimoss siltumnīcā, kas atrodas Sahārā un kurā ieslēgts elektriskais sildītājs, tāpēc atļāvos mazliet izģērbties. Sākumā kartes sniegtās priekšrocības neizmantojām, jo vienkārši gājām, kur acis rāda un kājas nes, un ātri vien nonācām mazā ielā, kur daudz cilvēku neapgrozījās. Tas, protams, norādīja uz to, ka īsti uz tūrisma maršruta mēs neesam. Pēc pārsimts metriem jau bijām klāt pie lielas ēkas, kas izskatījās jau iespaidīga, tikai vēl šobaltdien neviens nav pamanījies noskaidrot, kādas funkcijas tā pildīja un pilda. Tas mūs dikti neuztrauc, jo primāri tomēr skatījām visu pilsētas peizāžu kopumā, neiedziļinoties detaļās. Gājām garām metro līnijai, brīžiem sanāca noraustīties, jo metro nav nekāds garāmbraucošs zirga pajūgs, metro uz priekšu iet kā savulaik Šumahers. Nokļuvām vēl pie dažām skaistām ēkām, arī nezinām, kas tās bija, bet bildes skaistas sanāca. Pie ūdeņiem arī tikām, un turpinājām iemūžināt kadrus. Protams, vēlāk varēja redzēt, ka tās vizuāli skaistākās bildes izbojā personas nespēja pretoties saules gaismai, kā rezultātā, izskatās, ka cilvēks guļ stāvus. Sekoja brīdis, kad prasījās iestiprināties. Ar ēdamo, protams. It kā jau Stokholma liela pilsēta, bet mēs mistiskā kārtā bijām pamanījušies iet pa maršrutu, kur neviena veikala nebija. Tāpēc nācās brist dziļāk, nevis tikai staigāt gar krastmalu. Drīz vien atrodam veikalu, ejam iekšā, bet redzam, ka kaut kas nav riktīgi ar veikala izvietojumu, izrādās, ka bijām iegājuši caur izeju. Veikalā oda tāpat kā SuperNetto, varbūt pat vēl par dažiem puvušiem tomātiem vairāk. It kā jau veikalā bija viss nepieciešamais, tikai kaut kā haotiski izvietots, turklāt zviedri laikam mīl pusfabrikātus, jo to tur netrūka. Gandrīz visus produktus pamanījušies saspiest un salikt alumīnija tūbiņās. Baigi slāpa, tāpēc nopirku sulu. Citi vēl iegādājās kaut ko gremojamu. Ejot pie kases, kasieris uzsauc - Hei! Juris samulst, apstājas un nesaprot, ko izdarījis nepareizi. Pārdevējs vēlreiz saka - Hei! Izrādās, ka tas ir sveiciens. Sapratis, ka mēs neesam vietējie puikas, pārdevējs uzreiz mauc pa angliski. Kad pienāk mana kārta norēķināties, velku ārā karti un spraužu aparātā, un, johaidī, tur man viss rādās zviedru valodā, starp nezināmas izcelsmes vārdiem izburtoju PIN, tāpēc atļāvos spiest PIN kodu, tā kā nezināju, kad varu vilkt karti ārā, sagaidīju komandu no pārdevēja. Vēlāk jau iemanījos bez palīdzības tikt galā. Tālāk vajadzēja atrast kādu vietu, kur ieturēt nopirktās hamburgermaizītes un kaviāru tūbiņā. Izdevās kādā sānieliņā atrast vietu maltītei. Tā kā izsalkums darīja savu, bija dziļi vienlaga, ka apkārt pilns ar logiem, no kuriem mūs varētu pētīt zviedru cilvēki. Laikam bijām trāpījušies kādā īpašā rajonā, jo apkārt apgrozījās pēc skata čigāniem līdzīgi cilvēki. Pēc pusfabrikāta piebeigšanas atkal devāmies, kur acis rāda. Gājām, gājām un ieraudzījām, ka aiz loga sievietes, izslējušas krūtis, nodarbojas ar jogu, nospriedām, ka nākamreiz būs jāpaēd tepat. Tālāk nonācām pie strūklakas, kurā bija attēlots kāds specīgs, muskuļots, labi trenēts vīrietis, kurš cīnījās ar ūdeni spļaujošiem krokodiliem. Tālāk jau ceļš noveda līdz muzejam, kura nosaukumu esmu pamanījies aizmirst, atceros vien, ka blakus bija ceļazīme ar uzrakstu Ej moped. Velkot paralēles ar latviešu valodu, publiski piesmējām zīmi. Dziļi vienalga ko par mums padomāja zviedri. Tad kāpām augšā pa stāvu ceļu un, ejot garām Makdonaldam, nonācām diezgan augstā vietā (visai loģiski, ņemot vērā, ka kāpām uz augšu), no kuras pavērās iespaidīgs skats uz ostas akvatoriju un pilsētu. Turpināju uzņemt attēlus ar savu necilo Olympus, kurš attēla kvalitāti izvēlējās vien pēc sev zināmiem principiem. Nekad nemetiet savu fotoaparātu pie zemes! Ieraudzījām trepes un kāpām vēl augstāk. Atradām vēl vienu strūklaku un apsēdāmies pētīt karti, lai zinātu aptuveno atrašanās vietu, pēc visa spriežot, joprojām bijām Stokholmā. Pēc pīppauzes atradām vēl vietu, kur uzkāpt augstāk, lai gan kāju muskuļi par to nebija sajūsmā. No turienes pavērās vēl labāks skats. Atkal veicu vairākus fotouzņēmumus. Domājām braukt lejā ar liftu, bet prasa 10 kronas no viena cilvēka. C’mon, tur tak aliņš sanāk! Būdami sportiski čaļi, kāpām lejā ar kājām. Bija pienācis laiks iemēģināt metro. Atradām tuvāko staciju un devāmies pētīt līdz šim nezināmo un neizpētīto transporta veidu. Noskatīju, kā zviedri rīkojas ar tām kartiņām un sekoju piemēram, novilku karti caur to vietu, kur jānovelk, un biju otrā pusē. Pārējie šo procesu bija palaiduši garām un kartiņu stumdīja nepareizos veidos un virzienos. Nācās man iet palīgā ar savu tikko apgūto meistarību. Tālāk sekoja metro sistēmas izpēte, un izdomājām, ka jābrauc uz galveno centrāli - T-Centralen, jākāpj ārā un jāiet meklēt kāda bode, kur, kā pienākas latviešu puikām, nopirkt alu, lai vakarā atzīmētu piektdienu. Trāpījām īstajā caurumā un pa lielu eskalatoru devāmies pazemē. Pēc pāris mirkļiem metro klāt. Viss apkārtējais kopskats kā tipiskā Holivudas grāvējā, vēl tik trūka muskuļots Arnolds ar pusautomātu un lēkājošs Žans Klods, kas publiski piekauj teroristus ar 14 sitieniem pa seju un vienu pa kājstarpi. No T-Centralen devāmies lūkot kādu lielveikalu. Ieraudzījām ēku, bet no pretējās ielas izskatās, ka dāmu šmiņķi un vešiņa vien tur ir. Pārējie saka, ka jāiet iekšā. Es gan neesmu sajūsmā par iespēju starp stringiem un krūšturiem meklēt kaut ko ēdamu, it īpaši, kad tie stāv plauktā, nevis kādai mugurā. Bet izrādās, ka veikals turpinās arī pagrabstavā, kādus 2 stāvus uz leju, tur arī atradām pārtikas bodi. Ja pirms tam lasīju, ka pārtikas cenas esot līdzīgas kā pie mums, tad iesaku tam cilvēkam vēl pāris reizes pārdomāt sacīto un atkārtot reizrēķinu tabulu. Viss ir dārgāks. Baltmaize ~Ls 1.40, dažas atejas papīra biezuma gaļas šķēles ~ Ls 1.40, apelsīnu Fanta 0.5 ~ Ls 0.90, lētākais piens 1L ~ Ls 0.70, Marlboro ~ Ls 3.50, siers tiek tirgots liels gabalos, protams, dārgi, pilns ar pusfabrikātiem. Andris bija spēcīgi sašutis, ka ir pienācis tas brīdis, kad siers būs jāēd izspiests no tūbiņas. Vienīgais, kas man likās līdzvērtīgās cenās, bija apģērbs. Bet tas tā, šoks bija pie alus plaukta. WTF? Neviens alus nav stiprāks par 3.5 grādiem. Latvijā pēc kefīra pat čuras ir stiprākas (tas ir tikai pieņēmums). Turklāt, piemēram, Carlsberg varēja būt gan 2.8 grādi, gan 3.5, turklāt cenas starpība bija savi 20 santīmi. Vēlreiz - WTF? Kas tā smejas par alu? Un izvēle pavisam čābīga. Četras bundžas vietējā alus man izmaksāja ~3.50 Ls. Kā vēlāk izrādījās, Zviedrijā stiprākus dzērienus var nopirkt speciālajos SystemBolaget veikalos. Kāpām atpakaļ metro un devāmies meklēt rezervēto hosteli. Izkāpām ārā stacijā Bredang un sekojām zīmēm. Atradām samērā veiksmīgi, lai gan sākumā pagājām garām, jo negaidījām, ka pēc ārpuses necilā vienstāva ēka varētu būt hostelis, bet neskati vīru pēc cepures, jo iekšā viss bija prīmā. Pat ļoti mājīgi. Vakars pagāja dažu indivīdu zoles apmācībā un blakusesošā ezera apskatē. Zviedru alus garšoja … patiesībā negaršoja. Laikam ogļskābās gāzes cehs atrodas blakus alusdarītavai, to nebija žēlojuši, pildot bundžas. Starp citu, pie ezera ir jāuzmanās no kokiem. Tie skrien virsū, man viens uzskrēja. 2. diena Kā jau tas mēdz būt, pēc nakts seko rīts. Un no rīta cilvēki ceļas augšā. Mēs nebijām izņēmumi. Miegs bija ļoti salds. Dažam labam pat tik salds, ka bija pamanījies aizmigt ar visām drēbēm. Man gan joprojām ir liela pārliecība, ka tam bija savi ārējie faktori, kas pēc formas atgādināja pudeli. Bet nu, ok, sīkumos neiedziļināsimies. Klāt bija otrā diena Stokholmā. Diena, kurā bija nolemts kultūras un inteliģences vārdā apmeklēt arī kādu muzeju un turpināt slūpēt ielas. Izberzuši acis un nomazgājuši savus skaistos ķermeņus, devāmies uz metro staciju Bredang, kur sagaidījām metro un maucām uz Karlaplan staciju, jo uz tās salas atrodas daudz muzeju, un vēl tāds kulturāli izglītojošs un IQ palielinošs objekts kā atrakciju parks Grona Lund. Pirms tam vēl iegājām vietējā Bredang‘as lielveikalā, lai ievērtētu, vai tur atradīsies kaut kas vakariņām. Izkāpuši Karlaplan stacijā, saprotam, ka nav lāgā ēsts šodien, tāpēc ejam garām lielai ēkai, kur notiekti jābūt kādai ēstuvei. Visur reklāmas, reklāmas, reklāmas, bet veikalam ieejas ta’ nav. Aizejot līdz galam ieraugām, ka uz stūra ir Makdonalds, nav vairs divu domu, jāiet stūķēt Big Mac komplekts, kurš izmaksāja ~Ls 3.85. Stumjot rīklē burgerus, Makdonaldā ienāca divi čaļi ar vārdiem: - Esam klāt! Jā, savējie ir it visur. Pēc taukvielām bagātās maltītes uzrodas arī ieeja lielveikalā, jo tā izrādās savienota ar Makdonaldu. Ziņkāres dzīti, veicām veikalu izpēti. Ātri vien Jura acs apstājās pie uzraksta SystemBolaget. That’s right! Visiem nez no kurienes parādījās pozitīvas emocijas, laikam būs bijis garšīgs burgeris. Iegājām ievērtēt cenas. Kā jau tas bija gaidīts - cenas nepatīkamas. Alus izvēle beidzot bija daudz plašāka, bet te atkal otra galējība. Manā alus patērētāja uztverē normālam gaišajam alum jābūt ap 4 - 5 grādu stipram, bet tur lielākā daļa gāja pāri pieciem, un pat varēja atrast spridzekļus ar 10 grādiem. Tā kā bija rīts un priekšā tāls ceļš, roka necēlās mugursomā stūķēt pudeles un staigāt ar tām apkārt visu dienu. Domājam, ka nopirksim vēlāk, bet, tavu neražu, veikals strādā līdz 15 un uz to laiku mēs nepaspēsim. Pārējie veikali, kā pie mums - kurpītes, sporta blūzes, sporta kedas, sporta priederumi, apģērbs visiem izmēriem, interjera priekšmeti un kāda pārtikas prece. Izvēlamies doties tālāk, pa ceļam piestājot pie kārtējās strūklakas. Tā kā blakus tai bija bankomāts, Juris steidzās izņemt naudu. Izrādījās, ka kartes dabūšana caurumā var sagādāt zināmas problēmas, un tas viss tikai tāpēc, ka zviedri neizskaidrojamu iemeslu dēļ izdomājuši, ka kartes jābāž ar magnētiskās lentes pusi uz augšu, it kā jau nekas sarežģīts, bet, kamēr to atklāj vienkāršais latviešu cilvēks, kurš visu mūžu ir pieradis bāzt caurumos citādāk, vo, tas jau ir laikietilpīgs process. Kad Juris veiksmīgi bija ticis pie kronām, varējām soļot uz priekšu. Pēc pārsimts metriem kādā skatlogā ieraudzījām Ferarri. Izbrīns un siekalaina interese pēkšņi bija visiem. Sarkans Ferarri, ōō, vēl viens sarkans Ferarri, wow, Maserati un vēl daži Ferrari. Kas diez te dzīvo? Un tad ieraudzījām, ka esam pie Ferrari un Maserati autosalona. Jā, salons atradās vienkāršā ķieģeļu ēkā, grūti bija iedomāties, ka kāds tur varētu izdomāt iestumt tādus glaunus autiņus. Bija interese ieiet, taču salons bija ciet. Ar nelielu rūgtumu sirdī turpinājām ceļu uz nosprausto mērķi. Mūsu ceļš apstājās pie tilta, kas ved uz salu, jo tur notika kaut kāds gājiens. Tā kā tur nebija džeku iespīlētos topiņos ar visai sievišķīgu uzvedību, tad nospriedām, ka praids tas nav. Pēc gājiena dalībnieku uzvedības šķita, ka kaut kur notiks kāds koncerts. Kā es to zinu? Viņi ejot aktīvi dziedāja. Attapīgi, vai ne? Pēc pārdesmit minūšu gaidīšanas beidzot varējām soļot uz muzeju. Primārais bija apskatīt Vasa muzeju, jo, esot Stokholmā, ir grēks to neapmeklēt, un mēs negribējām būt grēcinieki. Pāri tiltam labajā pusē arī slējās milzīgā ēka, kurā atrodas vienīgais saglabājies 17. gadsimta kuģis. Vēsturi neatstāstīšu, to droši varat atrast internetā. Ja nezināt, kur ir internets, tad visticamāk jūs šo rakstu nemaz nelasāt. Iegājām muzejā, un man bija visnotaļ liels pārsteigums par cenām. Ieeja man, kā pieaugušajam, izmaksāja ~ Ls 7. Ja būtu bijis tik attapīgs un būtu paņēmis līdzi studenta karti, tad iekšā tiktu uz pusi lētāk. Lai gan neesmu pieradis pie šādām muzeju cenām, bet izglītības un kultūras vārdā nācās samierināties. Nu muzejs iespaidīgs, kuģis vēl iespaidīgāks. Septiņos stāvos izvietots viss par un ap Vasa burinieku. Ko mēs darījām muzejā? To, ko dara muzejā. Pētījām eksponātus un fotogrāfējām. Apgaismojums gan tur tāds ne pārāk labs, jo mana ziepjutrauka zibspuldze dikti izkliedējās, un bildes tādas nekādas sanāca. Jautrus brīžus sagādāja kāda korejiešu (vai citu aziātu) tūristu grupiņa. Pirmkārt, viņi mums vienubrīd nepārtraukti trāpījās aiz muguras, otrkārt, pie katra eksponāta viņi pavadīja ~ 10 sekundes un, treškārt, citēšu viņu gidi - “Ķa ķa ķa ķa ķa!“. Neko citu nevarēja dzirdēt. Vasa muzejā mūsu 5 cilvēku banda pašķīrās, jo daļai vajadzēja atrast valūtas maiņas punktu, lai varētu pilnvērtīgi izdzīvot vēl pusotru dienu Zviedrijā. Trīs cilvēku sastāvā turpinājām pētīt salu. Nogājām garām dažiem muzejiem un bijām klāt atrakciju parkā. Diemžēl biju palicis vienīgais entuziasts, kam organismā bijis stipri iztrūcis adrenalīns un kurš bija gatavs spiegt kā maza meitene pie zobārsta. Tā kā viens pats negribēju vazāties pa parku, paliku gribot, ar cerību, ka atbrauksim nākošajā dienā un ar vēl lielāku cerību, ka no pieciem cilvēkiem būs kāds līdzīgi domājošs. Nu neko, jābrauc uz centru meklēt mūsu valūtas mahinatori. Pa ceļam nonācām pie Ūdens muzeja, bet necēlās roka dot Ls 5.60 par ieejas biļeti, tāpēc turpinājām ceļu uz Karlaplan metro staciju, noejot garām Ferrari un Maserati autosalonam, kur tieši tobrīd viens (es pieļauju, ka materiāli nodrošināts) cilvēks nopirka sev sarkanu, skanīgu, burvīgu, grandiozu, skaistu Ferarri. Labi dzīvojam Zviedrijā. Interesanti, ka ieejot metro stacijā un nonākot gala punktā, kurā tu jau vismaz reizi esi bijis, virszemē vienmēr iznāksi pa citu ieeju/izeju nekā pirms tam un tad mēģināsi pāris minūtes noteikt savu dislokācijas vietu. Tā mums gadījās regulāri. Pēc nelielas pastaigas satikām savējos pie Ahlens centra. Biju jau gatavs doties pazemē pēc vājaliem, kad Mareks ar Mārtiņu saka, ka viņi iepirkušies tepat blakusesošajā SystemBolaget bodē. Veikalu slēdz 15:00, pulkstenis rāda 14:45. Ir laiks rīkoties. Ieejot veikalā, redzams bardaks. Tā gadās, kad valsts kontrolē alkohola tirdzniecību. Tā kā rindas bija milzīgas un pārvietošanās iespējas visai ierobežotas, tad ķēru pirmos alus, kas bija pa rokai. Varbūt roka neveiksmīga, varbūt visa produkcija viņiem tāda, bet biju trāpījis tikai uz vienu garšīgu alu. Mārtiņš ar Mareku padalījās savos iespaidos, kamēr bijām šķirti, un ieteica iet pasēdēt laukumā uz trepītēm, kur viņi pirms tam jau bija sēdējuši. Tā teikt, pasēdēsim, atpūtīsimies, iedzersim alu. Kad nonācām laukumā, kur jau uz trepēm sēdēja pārsimts cilvēku, nosēdāmies starp citiem jauniešiem, un tad tik pamanīju, ka šajā teritorijā ir kas īpašs - tur esošajiem cilvēkiem ausīs, degunā un uz sejas bija vairāk bleķu nekā Liepājas Metalurgā. Bijām trāpījuši alternatīvo cilvēku zonā. Citiem ausīs tik lieli caurumi, ka roka iet cauri. Kamēr neviens mūs neaiztiek, turpinājām sēdēt. Attaisījām pudeles un tad tik domājām, vai vispār sabiedriskā vietā drīkst to darīt. Apkārt staigāja likumsargi un kaut ko cītīgi vēroja, sirds sitās straujāk, skatiens vēroja katru likumsarga soli, spriedze auga, neizturējām - savācām pudeles un pazudām. Tās iztukšojām pārsimts metru tālāk gājēju ielā uz soliņa. Tur arī pastaigājām pa veikaliem un sapirkāmies suvenīrus. Aizgājām līdz Karaliskajai pilij (patiesībā neapzināti, jo vienkārši kaut kur gājām) un štukojām tālāko rīcības plānu, kas apstājās pie tā, ka jādodas uz hosteli un ezera krastā jāpadzer aliņš. Aizgājām līdz tuvākam metro, nobraucām vienu pieturu līdz T-Centralen un pārsēdāmies mūsu līnijā. Starp citu, nemēģiniet metro vagonā veikt tādus akrobātiskus trikus kā deguna kasīšana, turoties pie sava iepirkuma maisiņa, jo metro mēdz strauji bremzēt, un pirmais Ņūtona likums ir nepielūdzams. To praksē pārbaudīja Mārtiņš, kad brutāli ar mugursomu iebrauca sejā kādam zviedram. Pēc atvainošanās nopriecājāmies, ka šis cilvēks nebija tendēts uz vardarbību, jo dabūt pa nāsīm Stokholmā jau nu vismazāk gribējās. Pēc aptuveni 25 minūšu ilgas braukšanas te pa pazemi, te pa virszemi bijām klāt stacijā Bredang. Tā kā gribēšana taisīt vakariņas nevienam nebija, gājām ievērtēt vietējo picēriju, kurā šefpavārs izrādīja ārkārtīgu laipnību. Pats pasniedza picu un pēc picas pasniegšanas no viņa mutes skanēja - Bon apetit! Diezgan lauzītā angļu valodā viņš centās noskaidrot, no kurienes mēs esam. Tas viņam izdevās. Un pārmija dažus vārdus krieviski ar mums. Pats atzina, ka esot mūs par poļiem noturējis. Un pats esot slovāku izcelsmes, ja pareizi sadzirdējām. Ejot prom, atkal izrādīja ārkārtīgu pateicību un lielu laipnību, ka mēs šeit esam iegriezušies. Tālāk jau veikala apmeklējums un vakars uz pie ezera. 3. diena Rīts. Jau trešo dienu saulains. Visnotaļ pozitīvi, lai neteiktu vairāk. Ap astoņiem visi cēlāmies augšā, jo 11:00 hostelī ir Check-Out, un pirms tam vēl vajadzētu izmēģināt virtuves sniegtās priekšrocības kādām gastronomiskajām izvirtībām latviešu gaumē. Ap deviņiem devāmies uz veikalu, kurā jau jutāmies kā pastāvīgie klienti, atrast kaut ko kopīgai maltītei. Izrādījās, ka par 4 Ls var uztaisīt normālas un pilnvērtīgas brokastis 5 cilvēkiem. Tiesa gan, tas ir orientējoties uz lētā gala (Euroshopper) produktiem. Mūsu grozā iekrita makaroni, ķiploku kečups, sarīvēts siers, 10 cīsiņi un piens. Mārtiņš vēl paņēma alu. Pārdevēja nekautrējās apvaicāties, vai tās ir viņa brokastis. Uz ko, protams, saņēma apstiprinošu atbildi. Ap desmitiem jau plosījāmies virtuvē. Pateicoties Jura meistarīgajām rokām, kurš spēja panākt to, ka makaroni no cietiem kļuva par mīkstiem, brokastis tiešām sanāca bagātīgas. Pēc tām sakārtojām istabu, kurā atstājām tikai vienu lietu - smaku. Samaksājām par naktsmītni un maucām uz centru. Lai gan iepriekšējā dienā runājām, ka vajadzētu uz to atrakciju parku aizbraukt galu galā, tomēr, ar savām grāmatveža iemaņām veicot bilances aprēķinu, nācās secināt, ka man uz konta palikuši vien 10 Ls, tāpēc no kārotā sapņa nācās atvadīties. Papētot karti, nonācām pie slēdziena, ka jāpapēta Kungsholmen sala, jo to pirms tam bijām apmeklējuši visai minimāli. Jāsaka gan, ka nekā īpaša uz tās salas arī nebija, varbūt vienkārši arī neko īpašu neatradām. Staigājām pa entajām ielām līdz vienkārši vairs nevarējām izturēt un, nonākot Kronobergsparken parkā, kādu stundu nosēdējām uz soliņa, pētot zālītē guļošas sievietes. Bet visu laiku jau tā nevar sēdēt. Galu galā neatbraucām jau, lai sēdētu. Tāpēc devāmies uz metro, lai tālāk dotos centra virzienā, kur bijām paredzējuši pavadīt atlikušo laiku līdz autobusam. Centrā aizgājām uz to pašu gājēju ielu, kur iepriekšējā dienā pabijām, šoreiz gan devāmies pretējā virzienā. Iela ir diezgan gara. Ko mēs tur redzējām? Apskatījām veikalus no ārpuses. Nevienam īsti nebija vēlēšanas iet iekšā un kārdināt sevi ar visām tām lietām, ko gribētos nopirkt. Uz ielas sastapām gara auguma dāmu, kura, spriežot pēc uzvedības, bija dusmīga uz visu pasauli. Viņas nepārtraukto klaigāšanu varēja dzirdēt visa kvartāla garumā. Asā žestikulācija liecināja, ka viņas dusmas ir neizmērojamas. Valodas barjera gan neļāva uzzināt, par ko dāma tik aktīvi protestēja. Apgājuši līkumu ap kvartālu, gājām uz priekšu līdz nonācām krāmu un ne tik lielu krāmu tirgū. Tur pārdeva tik daudz dažādas preces, ka Makgaivers varētu no tām kādus trīs tankus un Gaz 53 sastellēt. Tur bija viss, sākot no sarūsējušām skrūvēm līdz pat saplēstai ģitārai. Pēc lielās staigāšanas bija pienācis laiks, kad it kā vajadzētu mierīgi pasēdēt kādā kafejnīcā pie alus kausa, bet izrādās, ka ar tām kafejnīcām ir lielas problēmas. Pirmkārt, viņu nav nemaz tik daudz un, otrkārt, viņas bieži ir pilnas. Tā mēs staigājām līdz atradām vienu, kas gan vairāk bija restorāns ne kafejnīca. Diemžēl nācās sevi apbēdināt, jo, lai arī cik liels alus cienītājs es būtu, bet nu tam jābūt pēdējam alum uz pasaules, lai es maksātu ~Ls 3.30 par 400 ml glāzi. Pietika jau ar to, ka vienreiz Vecrīgā izdomāju, ka 50 santīmu vērto alu būs šiki padzert pa Ls 2.50. Mārtiņš ar Mareku gan neatturējās no alus cenas. Sēžot un runājot, mans skatiens arvien vairāk sāka apstāties ielas pretējā pusē. Tur bija Makdonalds. Un es nācu klajā ar lieliski ierosinājumu - jāiet vēlreiz paēst šajā jaukajā restorānā. Iestūķēju māgā otro BigMaku trīs dienu laikā. Piebildīšu, ka Latvijā Makdonaldu apmeklēju vidēji reizi gadā, lai jūs nedomātu, ka mana uztura piramīda sastāv tikai no burgeriem. Pēc maltītes gājām caur Sergels Torg laukumu (tas pats laukums ar tiem bleķotajiem zviedriem). Viens otrs nopirka vēl pa kādam suvenīram, un tad jau pulkstenis rādīja gandrīz 17:00 un nācās steigties uz CityTerminalen, lai ar autobusu dotos uz Skavsta lidostu. Pusdesmitos bija jālido atpakaļ. Autobuss nokavējās par 15 minūtēm. Šoferis tik pateica shit happens. Tā arī netiku gudrs, kas par sūdiem, tik zinu, ka vajadzēja būt citam šoferim, un šis esot ticis iztraucēts no kafijas pauzes. Pēc 80 minūtēm bijām lidostā. Braši izvilku smieklīgās 2.8% Carlsberg bundžas un spēlējām zoli turpat pie lidostas. Kad palika vēsāks, atradām sev vietu lidostā, un zoles mači varēja turpināties. Šoreiz muitas zonā Mārtiņš pamanījās pīkstēt un ļāvās muitas darbiniecei izčamdīt savu ķermeni. Tā kā nekādas granātas, bazukas, tērauda nažu komplekti un samuraju zobeni pie viņa netika atrasti, Mārtiņš tika palaists. Pulksten 21:30 teicām - attā, Zviedrija! Atpakaļceļš par laimi nesagādāja tik daudz problēmu ar pašsajūtu. Nobeigums. Pāris secinājumi un novērojumi, kas izkristalizējās šo trīs dienu laikā: Meitenes Zviedrijā ir skaistas. Turklāt modē viņām bija melni legingi un tiem pa virsu melni īsi iespīlēti svārciņi. Zviedriem cieņā ir kedas. Bet kopumā ģērbšanās stils stipri līdzīgs tam, ko varam vērot mūsu ielās. Vienīgais, kas man nepatika Stokholmā, bija netīrās ielas. Atkritumu tvertnē laikam trūkst vietas činčikiem un košļenēm. Droši Stokholmā var iztikt ar kredītkarti/debetkarti, visur varēju ar to norēķināties. Vienīgi der iegaumēt, ka par pirkumiem ārzemēs nabadzīgās bankas mēdz iekasēt procentus no pirkuma summas, ko es, protams, nezināju, bet šķiet, ka bankai tik pārdesmit santīmi tika no manis. Veikalā uzmanīgi jāpaseko cenām līdzi. Tā kā viņiem ir attīstīta atkritumu šķirošana, tad pie plastmasas pudelēm un bundžām ir jāpiemaksā klāt nodoklis (Pant). Ideja tāda, ka pēc tam tu vari tās pudeles un bundžas nodot, un to nodokli (laikam no 0.5 līdz 2 kronām par pudeli/bundžu) dabūt atpakaļ. Un nodot var veikalā speciālos pudeļu/bundžu bāžamajos caurumos. Ar angļu valodu tur nav problēmu. To māk visi. Vismaz man tā likās. Ja ir iecerēts staigāt pa muzejiem, tad izdevīgāk par ~ 26 Ls ir iegādāties StockholmCard, ar kuru var arī braukt sabiedriskajā transportā bez maksas, izbraukt ar kuģīti un apmeklēt daudzus muzejus bez maksas. Veikalā alkoholu tirgo no 18 gadiem, SystemBolaget veikalos no 20. Zviedriem ir labi attīstīta pārvietošanās ar velosipēdiem. Visur ir veloceliņi, pat ir speciāli luksofori riteņbraucējiem. Es, kā kājāmgājējs, iesaku pievērst uzmanību ietvei, pa kuru jūs pārvietojaties, bieži vien netīšām sanāc trāpīt uz veloceliņiem. Dikti attīstīta ir ūdens satiksme. Kuģi, kuteri, jahtas, laivas cirkulē nepārtraukti. Par gaisa satiksmi varētu teikt to pašu. Vienīgi tur kuģveidīgos līdzekļus nomaina lidmašīnas un helikopteri. Vairāk bildes - http://www.flickr.com/photos/aigarso/sets/72157618455865357/ P.S. Atvainojos par tik garu tekstu. :)

Nedēļas nogale Stokholmā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem