I.daļa Maroka,Marakeša

  • 5 min lasīšanai
  • 20 foto
Ceļojot pa pasauli, esmu nonākusi pie secinājuma, ka jāraksta ceļojuma piezīmes, jo atmiņa ir tāda kāda viņa ir un, ka reizēm jau ceļojuma beigās stipri jāpiedomā, kas tieši ir darīts, kur būts, kas redzēts. Faktus pierakstam, bet feelings jau pats par sevi ir paliekošs. Tā kā pašai ceļojumos primārais ir kompānija, sajūtas, jautrība, bet kurp doties tikai sekundārs faktors, tad kārtīgiem pēc plāna, kultūras pasākumu cienītājiem apraksts varētu šķist arī pašķidrs: Maroka 2008.sept (08-24,09) 1.daļa. 1.diena, vēl gan Vāczemē, Hānā. 9.09. (2ā.diena) Nav viegli. Ceļamies 4os, spriežot pēc pēdējiem foto uzņēmumiem, kuros redzami laika iestatījumi, pēc 3 h gulēšanas. Rīta tualete, iečekošanās, 4 h lidojuma un juhuuu esam Āfrikā. Kādreiz tas šķita kaut kas tāls un neaizsniedzams, bet tagad 6 h lidojuma un esi citā kontinentā, pasaulē. Kopā biļetes mums izmaksāja 220 ls ar bagāžu, 200 ls bez, izmaksas varēja būt arī mazākas- laikus vai uz citiem datumiem, mēs iepirkām nepilnu mēnesi iepriekš un datumi mums arī bija no svara. Vēl kādu stundu, divas nīkstam rindā uz pasu kontroli, pirms tam aizpildot par sevi anketu- kas var zvēru un ko viņš Āfrikā darīs. Katram pasē iespiež ieceļošanas numuru, šo ciparu mums pieprasa arī vietumis hoteļos. Caur face kontroli tiekam diezgan veiksmīgi cauri, labi zināt sākotnējās apmešanās vietas adresi un/vai turēt pie rokas tās rezervāciju. Marakeša. Iečekojamies riādā- Hotel Riad Rahba, kuru Marakešas medinā (vecpilsēta, ar- tirgošanās ielām) labirintos atrodam viens, divi. Duša, podiņš, ziepes, tualetes papīra gan nav (bet tie jaut tāpat extras šai valstī), pirmā duša auksta, vienā brīdī vispār nebija ūdens, bet kopumā labāk nekā gaidīts. Šī gan mums izrādās visdārgākā apmešanās vieta, no cilvēka 15- 18 EUR. Nosnaužamies, uzkožam līdzi no LV paņemto paiku, atstājot vēdera pārbaudi uz vēlāko. Vispār no LV tiek paņemta rupjmaize, auzu pārslas- nebaltām dienām, jo nebija dzirdētas pieredzes kā ir ceļot Āfrikā ramadana laikā. Ramadāna gavēnis ir viena no muslima reliģiskajām pamatpraksēm. Lunārā muslimu kalendāra devītajā mēnesī iestājas ļoti īpašs laiks. Šajā laikā muslimi atturās no ūdens, pārtikas un seksuālajām attiecībām no rīta gaismas (agrāk nekā saullēkts) līdz pat saulrieta beigām (Saule pazūd aiz horizonta). Šo darot muslimi trennē savu pacietību, izturību un noturību. Viņi labāk izprot izsalkušos, izslāpušos un neprecētos. Šis mēnesis ir pavadīts ar pastiprinātu reliģisko praksi, lūgšanām, Korāna lasīšanu un recitēšanu, un labdarību. Šis mēnesis ir īpašs lai attīrītos fiziski un garīgi, stiprinātu ticību un sakārtotu savas attiecības ar Dievu. Tas kā pēc definīcijas, bet nebija tik traki, tik nedaudz sākumā, kamēr iebrauc, kas un kā te notiek. Noteikti ekonomiskāk, jo ēdināšanas iestādes & kafe ir ciet. Izejam ielās. Karsts, dienas vidū termometra stabiņš pietuvojas 35, 40, toties patīkami rīta pusē un īpaši pēc saules rieta. Iedomātais, dzirdētais kultūršoks tā arī netiek sagaidīts, tik sākumā sajūta kā filmā, ka tas nenotiek ar tevi. Visapkārt trokšņi, dzīvība mutoļo, cilvēki, kuri galvenokārt ģērbti džellabās, tirgotāji, kuri grib ievilkt katrs savā preču valstībā, crazy traffic- pagājušā/aizpagājušā gadsimta velosipēdi, mopēdi, kuri kursē turpat medinas ielās starp tirgotāju bodītēm, lielajās ielās bonuss tam, galvenokārt, veci auto, busi, kuri nepārtraukti liek par sevi manīt signalizējot, ēzeļi, un vēl dažādi vietējo braucoši, stumjami veidojumi, izplūdes gāzes, dažādas smaržas, smakas- dzīvnieku ekskrementu, dažādu garšvielu, vīraku. Putekļi, netīrība, ka jau pēc 15 minūšu iziešanas ielās, liekas, ka rokām pieaugusi otra āda, par kājām nemaz nerunājot. Pa reizei arī kāda diedelējoša bērneļa vai sievietes roka, bet tā, arī gaidīto lielo nabadzību, vismaz šajā pilsētā nesajūtam. Vietējo ziņkāre, uzbāzība arī nav tik liela kā dzirdēts vai arī mēs esam pārāk atturīgi, Ziba vienīgais šobrīd komunicē pa pilnu programmu. Divi no mūsējiem iepērk džellabas, kas izraisa vēl lielāku vietējo uzmanību. Domājams, puiši tik daudz komplimentu tik īsā laikā nekad nav saņēmuši (nepārtrauktie- nice jellaba). Arī es saņemu pa komplimentam, tiesa gan ar stiprā dzimuma starpniecību, jo komplimentus sievietēm personiski, vismaz šajā pilsētā nesaka, citās gan. Par saules esamību aiz horizonta, vietējiem pavēsts arī no minaretiem skanošā saukšana. LV tā skanētu pēc evakuācijas trauksmes, bet šeit tādu dzird 5 reizes dienā, jā un vienu no tām ap 5iem no rīta saulei austot. Pēc saules rieta visa valsts ietur maltīti, visi procesi tiek pārtraukti, ielas tukšas, bodītes aizvērušās. Tūristam zelta minūtes, stunda, miers, atjautīgākais var pat paspēt sastrādāt arī kādus nedarbus, ielīst, uzkāpt kur līdz galam nav atļauts. Vakarā pēc lūgšanas, viņiem sākas „dzīve”, tad arī mēs tiekam pie pirmās marokāņu maltītes baudīšanas, Izvēlos kuskusu (putraimi) ar dārzeņiem, gardi. Vispār marokāņiem laba garšas izjūta, pārsvarā saldi ēdieni, kurus viņi gatavojot bez cukura, sāls, bet ar dārzeņu (piem, burkānu, cukini), rozīņu, safrāna, etc. saldo dārzeņu un garšvielu palīdzību. Visiem vēderiem ok. Runājot par vēdera profilaksi ar Daigu rītā, vakarā ieņemam 25 g stiprās dziras (balzams, šņabis, arī dzīve liekas uzreiz siltāka, mierīgāka), kola pie pusdienām un reizumis kāda oglīte, ja kāds ēdiens liekas aizdomīgāks, bet arī pārējiem, izņemot divus tautiešus, ar vēderiem ir ok. Kaut nevar jau arī par 100 % teikt, varbūt kāds arī neatzinās. Izstaigājam vēl vakara melnumā medinu un dodamies uz hoteli, turpināt vakara čillu uz jumta. Guļammaiss, paklājiņš un turpat uz jumta arī trijotne guļam, jo istabiņās ir karsts un bezgaiss. Pa nakti gan dzirdu kādu odu, kas pēc īsas mācību stundas zooloģijā, izrādās ir moskīts- mazāks par odu, bet sīc tik pat neciešami-nu tāda kā maza uzbāzīga, čīkstoša odu sievietīte. Izdzeram vēl Frankfurtē iepirkto vīniņu, klačiņa, aizmigšanas lūkojoties zvaigznēs. Redzu arī kādu krītošu, ko ievēlos jau vairs neatminos, bet kaut kad tas noteikti arī piepildījās/piepildīsies. No rīta (naktī) pamodina evakuācijas skanējums, dievkalpojums- saukšana no minoretiem uz pirmo rīta lūgšanu. Tāds kā dievkalpojums, lūgšana pa skaļruņiem visā pilsētā vienlaicīgi- saprotu tikai- Allāh, Allāh. Pirmās reizes nepierasti, pēcāk jau sāk pat baudīt, patīkamas sajūtas. Turpat dzirdami arī gaiļu un citu putnu traļi, nez kurš kuru tur modina- gaiļi lūdzējus vai lūdzēji ar savu lūgšanu gaiļus. 10.09. (3.diena) Otrā diena Marakešā, līdzīgi kā pirmā, klīstam pa medinas ieliņām. Ievērtējam dzīvi arī ārpus medinas, jauno rajonu, kurā nejūtamies savā ādā, pārāks liels miers un nekā īpaša skatām- eiropeiska pilsēta, šobrīd labāk novērtējam medinas haosi (vēlāk gan dziedāsim citu dziesmu par medinām). Arī Āfriku ir iekarojis Macdonalds. Tik ar jaunu vakara čilla atribūtiku- ūdenspīpe, ko par samaksu paņemam no viesnīcnieka. Nakts turpat uz viesnīcas jumta. Rezumē: Marakeša- pilsēta, kura radīja pirmo iespaidu par Āfriku, katra nākamā pilsētā brīžiem ir pat ļoti krasi atšķirīga kultūras, sabiedrības, apkārtējās vides un dabas ziņā. Jo vairāk uz ziemeļiem, jo franciskāka vide. Ja Marakešā runā angliski, tad Kasablankā 95 % franciski, kā nekā bijusī franču kolonija. Tāpat krasas dabas atšķirības, pie Marakešas praktiski tuksnešaina vide, kurā nekas vairāk par kaktusiem neaug, uz ziemeļiem zaļāks, ceļā uz Meknes braucām pat cauri vīnogulāju laukiem. Marakeša atstāja labas, draudzīgas (jo ne visas tādas šķita) pilsētas iespaidu, ar kuru labi sākt Marokas iepazīšanu. Runājot par drošību, viesnīcnieks vienīgi neiesaka iziet ielās pēc pusnakts, kad policista kungi mājās aizdevušies, kad ielās, varot šķirties no kādas personiskās mantas. Īpaši uzmanīgi izturoties pret vietējiem, kuri izrāda interesi par jūsu apģērbu (kur, pa cik pirkts), citām personiskām mantām. Mums šī ceļojuma laikā bija tikai viens tāds nepatīkamāks piedzīvojums (adrenalīnam) ar kādu vietējo gidu Rabatas piepilsētā Salē, bet par to vēlāk. turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais