II.daļa Maroka, Imelil, Toubkal- otra augstākā āfrikas virsotne,Agadir, El Jadida, Rabata

  • 11 min lasīšanai
  • 22 foto
11.09. (4.diena) Dodamies kalnos, uz ciematiņu IMELIL. Toubkal 4137 m augstākā virsotne (otrs augstākais kalns Āfrikā), pirmā bāze 3207 m Refuge Du Toubkal- Club Alpin Francus de Casablanca), Imelil pilsētiņa pie 2000 m. Šeit viesnīcā sarunājam atstāt mantas, paņemot somā tikai pašu nepieciešamāko- ūdeni, kaut ko graužamu, guļammaisu. Taxi 350 naudiņas jeb dirhami, uz četriem, 90 uz galviņu (1 Eur=11 Dh), bik vairāk par 8 Eur, bik vairāk par 50 km. 13os izejam uz klanu pirmo bāzi, kur mums paredzēta nakšņošana kalnu mājiņā. Kalnos mums bija sarunāts gids, bet mierīgi varētu arī bez viņa iztikt, gana ļaužu vai vietējo iedzīvotāju, kas ar ēzeļiem kalnos piegādā ūdeni, pārtiku, citas nepieciešamās lietas vai vnk. nesa kāpēju mantas, lai neapmaldītos. Kaut bija mums arī viens biedrs, kurš atpakaļ ceļā paspēja izstaigāja arī netālo blakus ciematu. Grūti gāja, brīžiem ļoti, īpaši meitenēm, bet to izdarījām. Tieši ar tumsu ieradāmies nometnē, 6 h kāpiena, bez lielām pauzēm, tik cik, lai elpu atvilktu un tālāk tiktu. Par kalnu ainavām domas kādas pirmās pāris stundas, pēcāk no nepierastās slodzes „visu dzīvi pārdomāt sanāca”, arī par palikšanu kādā no ceļa posmiem. Un vēl tas kalnu laika apstākļi- no rīta saulains, ap 11, 12iem sāk parādīties pa mākonītim, kuru daudzums ar katru stundu palielinās ģeometriskā progresijā, pat nepamanot kā pāriet smidzeklī, kad jau vairs neredz apkārt par 20 m. Mugura slapja no lietusmēteļa radītā kondensāta, tāda maza siltumnīca. Kalnos ar katriem 200 m paliek par grādu aukstāks. Labāk kāpt būtu bijis izejot ar saules lēktu vai vismaz 3 h agrāk, nebūtu tā jāsteidzas, vairāk laika būtu atpūtai un ainavu nesteidzīgai baudīšanai. Bet zinot cik grūti arī brīžiem gāja, noteiktu kāptu vēlreiz. Šo divu nedēļu laikā, šī bija viena no divām fiziski grūtākajām dienām, brīžiem pat līdz asarām, bet kas mūs nenogalina, padara mūs stiprākus. Vai ne? Kalnu namiņš gan dikten omulīgs- silti piekurināts, daudz smaidošu, pozitīvi noskaņotu dažādu nacionalitāšu un vecuma cilvēku, kuri šeit domājams ir lielās mīlestības dēļ uz kalniem un to feelingu, ko var gūt tikai šeit- dabas vienreizībā, varenumā, spēkā, ko dod kalni. Istabiņā 4 divvietīgas, divstāvīgas gultas un katram pa plauktam mantām. Siltas vakariņas, tēja. Vakarā no noguruma un kalnu gaisa grūti iemigt. Uz rokām uzmetās balti uzpūtušies (iespējams no sakasīšanas) plankumi, gids teicās- kalnu slimības pazīme. 12.09. (5.diena) Rīts kalnos vnk. burvīgs- saulīte, kalnu skati, auksti gan, varētu būt pie nulles, + 5 grādiem. Zinot, ka atpakaļ pa kalnu takām tāls ceļš ejams, meitenes aprēķinam spēkus, puišus pavadām tikai kādus pārsimts metrus tālāk uz pašu virsotni (nepilni 1000 m augšup, pa kalnu zigzag takām gan vairāk) un dodamies atpakaļ uz nometni, lai pēc kāda laiciņa lēnā garā laistos atpakaļ uz Imelil. Izejot 9os, finišējam pēc kādām 6 h. Pirmie puiši jau ierodas 1-1.5 h vēlāk. Esot iespaidīgi skati, bet ļoti grūtu un labi, ka mēs neesot kāpušas, atpakaļ vnk netiktu. Mums meitenēm savukārt diena izvērtās vnk. idilliski, nepārtraukti čillojot un priecājoties par skaistajām, vakar neredzētajām ainavām. Viscaur blakus takai tecēja kalnu urdziņa, kas šai ainavai piedeva vēl lielāku odziņu. Uzēdam vēl viesnīcnieku gatavoto, bezgala gardo tadžīnu (dārzeņi ar gaļu cepti atklātā ugunī īpašā traukā ar vāciņu, 45 Dh), saldo (7 karotītes cukura, Samaisītas) piparmētru tēju (10 dh), ko vietējie sauc par Berberu viskiju (nav jau brīnums, acis uzreiz vaļā no tāda enerģijas daudzuma) un dodamies atpakaļ ar taxi (120 no pers.) uz Marakešu. Imlil mums sanāk ar viesnīcnieku neliels čp, jo sākotnējā doma bija palikt viesnīcā, bet tā kā šeit neko nebūtu, ko darīt, tad plānus mainām, dodoties atpakaļ uz Marakešu. Viesnīcniekam šī doma nepatīk, ka bizness iet garām- prasa kompensāciju, mīļā miera labad samaksājam viņa pieprasīto sāpju naudu 400 Dh. Marakešā jau ierodamies tumsā noguruši, bet laimīgi. 13.09. (6.diena) Tā kā iepriekšējā vakara apspriedē par turpmāko ceļojuma plānu tiek izrēķināts, ka trijās dienās pārdzīvots budžets, iztērēta puse ceļojuma naudas, tad ieslēdzam ekonomisko režīmu (no taxša uz busu, no hoteļa uz kempingu), tuksneša apmeklējumu izslēdzot kā pirmo, jo tur pēc aprēķiniem dienā aptuveni iznākot 100 eur. Ziniet, Āfrikā var pat ļoti lēti ceļot, tik vajag nelielu izdomu, spēju sadzīvot ar mazumiņu, atsakoties no komforta un izmantot piespēlētās iespējas (ko var droši attiecināt uz ceļošanu vispār un visur). Dodamies uz okeānu, tūristu pilsētiņu Agadir, par kuru lasīts Lonely Planet- tajā jābūt kempingam pa 1 eur diennaktī. Runājot par Āfriku, ļoti noderīgs ir Lonely Planet ceļvedis, savādāk pie info un kādām kartēm Marokā tik pagrūti, informācijas biroju redzējām tikai vienu Casalankā un tajā pašā piedāvāja ekskursijas, ne bezmaksas info (protams, franču valodā). Tiesa gan neievērtējām kioskos iegādājamās kartes. Braucam ar vietējo busu, 4 h caur kalniem, karsts, kondicionieris- atvērtā lūka un logi. Biļetes busam pārdod vīriņi, klientus ķerot turpat pie busa vai autoostas teritorijā. Samaksājam 60 dh + 10 Dh par bagāžu. Esam vienīgie baltie & tūristi busā, kaut gan tā bija daudz kur (tūristu šajā laikā ļoti maz). Reizumis kādā lielākā pilsētā dzirdam pat telefona klikšķus savā virzienā- mēs viņus bildējam, viņi mūs. Jautri. Iebraucam vēl lielākā „miskastē”, vēl psihāk kā Marakešā, un nezin kādu apsvērumu pēc vienkārši visi autopilotā dodamies tirgū iekšā, izmetam mistisku apli okeāna meklējumos pa šo bardaku, jūkli. Līdz noķeram taxi un dodamies kādus padsmit km uz kūrorta Agadir kempingu. Un kā pēc tam noskaidrojam, esam izstaigājuši pa vietu (pat ne Agadir), par kuru aprakstos un ieteikumos minēts labāk savu kāju nespert. Cik beigās sapratām, šajā autoosta piestāj vietējo busi, bet ir arī Eurolines utml., eiropeiskāka autoosta ar „normālu” apkārtni. Pirmais piedzīvojums ar taksistiem biznesmeņiem, tipa runājam, ka par 40 Dh uz četriem, bet no otrā taksī braucošajiem taksists aci nepamirkšķinot no katra paspēj iekasēt šādu summu. Āfrikā taxši ir ļoti lēti, bet tik un tā kāpēc maksāt vairāk, ja var maksāt mazāk un ieejot azartā (dzīvojot pēc viņu likumiem), reizēm pat par santīmiem tiek kaulēts. Jā, un kaulēšanās viņiem tāds biznesa stils, un pēc pāris „apkāšanas” reizēm, gribot negribot pielīp šī tirgošanās, ka pat pēc atbraukšanas uz LV, atlaidītes prasīšana kļūst kā pašsaprotama lietu. Kempings vienkārši kā koncentrācijas nometne, vēl tik trūka dzeloņdrātes virs sienām- bloka sēta, akmeņi un asfalts, pāris koki un kaķu bandas. Bungalo/mājiņas šeit nav, telts mums arī nav, ir tik guļammaisi un paklājiņi. Bet kādam no vietējiem darboņiem šeit ir telts (tādas LV mēs izmantojam piknikiem), lai lietus nelīst virsū, ar priekšnamiņu. Tiekam pie tādas, kuru mums izīrē par 100 Dh diennaktī, plus no katra pa 10 dh. Kopā tad katram sanāk pa 27 Dh dienā, nedaudz vairāk kā 2 eur jeb aptuveni 2 ls. Esmu sajūsmā (vienkāršāk=labāk), puišiem arī patīk, pārējās meitenes gan sak, ka būs jāpielillājas, lai tādā vispār varētu gulēt. Naktī jau gan dzied citu dziesmu, bet arī skats satumstot ir stipri jaukāks. Jauki un mīļi šeit pavadām 2as naktis, mantas gan pa dienu sarunājam un atstājam reģistratūrā. Dušu gan šeit ievērtē tikai divi brašuļi, pārējie iztiekam ar okeāna peldēm, bet ko gan vairāk vajag siltās vasaras dienās. Ievērtējam pilsētiņu- izmirusi no tūristiem (ar citām pilsētām gan salīdzinoši daudz), vietējie gatavojas ramadanam, tikai pēc vakariņu ieturēšanas parādās vietējie promenādē un pludmalē. Izvēlamies restorānu, kurā vairāk tautas un vietējo, kārtējo reizi pārliecināmies- garda viņiem virtuve. Tiekam arī pie sen gaidītā alko- puišiem alus, meitenēm vīniņš, es izdīcu viesmīlim, ko stiprāku t.sk. dezinfekcijai, jo kopš atbraukšanas jūtos apslimusi. Šovakar beidzot sajutāmies droši, viegli, bez stresa šai ļoti eiropeiskajā kūrortā, aizmirstot pat uz brīdi par tikai apkārt esošajiem arābiem. Šeit arī nedzirdam „evakuācijas trauksmi” 5reiz dienā. Paņemam restorānā vēl pāris vīna pudeles un iečillojam pludmalē. 14.09. (7.diena) Labākā nakts visā ceļojuma laikā, gulēja visi kā susuri. Kā man bija rakstīts ceļojuma piezīmēs „nezin kā atkal būs gulēt gultā”, jau 5ā no 6ām (kalnu namiņā) uz zemes. Tauta šodien sadalā, kas uz tirgu, kas pa promenādi, pludmali. Šī pilsētiņa bija vienīgā, kurā tūristi veikalā (vietējiem joprojām Tabu) brīvi varēja tikt pie alko. Daudz gan nesanāk papildināt krājumus, jo tas viss jānes mugursomā un ceram, ka citās pilsētās arī varēs ko tādu dabūt. Bet ne kā, turpmāk pielietojam izdomu, lai reizumis tiktu pie glāzes dievišķās dziras. Varbūt, ka tā arī labāk. Šovakar tad gan visi kopā uztaisām nelielu ballīti pludmalē. Piečurājot pilnmēnesī okeānu, jo vnk. citur nav kur. Patīk siltie Āfrikas vakari. Pēdējās dienas bijušas brīžiem vai vairums apmākušās, bet no tā tikai vieglāk ceļot, nav pārāk karsti. 15.09. (8.diena) Pārbrauciens no Agadir uz El Jadida (netālu no Casablankas). 8 h ceļā (11os izbraucām, galā ap 19iem), 120 Dh + 5 Dh, protams, par bagāžu. Paralēli šim dzīvnieku busam, redzam arī Eurolines busu, bet nu bija jau par vēlu, biļetes iegādātas. Vienkārši burvīgi skati aiz loga, ekskursija- okeāna milzīgie baltie viļņi, klintis, dažādas kalnu un lauku tuksnesīgās ainavas, serpentīni, kazas kokos, kamieļi, daudzie ēzeļi, cilvēki nekurienes vidū, vietējo sadzīve caurbraucot psihos mazos ciematiņus, kuros tirgo visu. Turpmāk gan tikai ar vilcienu pārvietojamies, kas patiesībā ir arī ērtākais, ātrākais veids kā pārvietoties Marokā. Šaipus visi lauki brūni, akmeņaini, nav zālītes un dievs vien zina, ko tās aitas un citi zvēri tur atrod ēdamu. Iebraucām Agadir pirms 19iem, tieši sākoties lielai ēšanai, šeitan „evakuācijas trauksmei” pievienojas ložmetēja šāviņš, neredzējām vai un kur aizšauj, bet pašu aparātu gan pēcāk pārvietojamies ielās. Viens meitietis par hoteli un šiku, pārējiem zaļumos un/vai lētāk, es tik bik ceru uz negulēšanu zem klajas debess, pārējais vienalga, jā un beidzot pēc 3 dienām pa čornomu derētu duša. Ievērtējam vienu hoteli, cena aukstāka kā mūs vecajā labajā Lonely Planet (mums gan tas nebija svaigākā metuma un ja ņem vērā, ka dati vēl senāki, tad nav brīnums par dažādu cenu neatbilstību vai objektu mainību). Toties atrodam LP norādīto kempingu, paņemam vien bungalo meitenēm 210 Dh, visiem dušai un mantām, puikas ārā, tuvāk dabai un kukaiņiem un citiem zvēriem, 20 Dh no personas, izdalot uz 6 galviņām kopējo summu, sanāca 53 naudiņas (5 eur) per person. Šeit iemitinamies divas naktis. Kempings salīdzinot ar Agadir- zaļš, dušas, podiņš, arī okeāns turpat kādi 50-100 m. Pieņemam duša pēc 3 dienu melnā čilla un smuki, smaržīgi izejam ielās. Šo vakaru vadam tik sešatā, mūsu pārītis apmetas pērļainākos apartamentos kaut kur medinas sirdī, baudot divvientulību. Satiekam viņus tikai nākamajā dienā. Šajā pilsētā pabaisāka staigāšana šķiet, citus tūristus praktiski nemana (El Jadida aprakstos arī lasām- labāk pa tumsu nestaigāt), ieklīstam ‘miskastē’- tirgū, šeit gan tāds normāls, smaržīgs, nopērkam siltu svaigu maizīti, nu dikti garda (kā plācenītis vai kukulītis tai iz bērnības pasakā). Ieklīstam skaistā dārzā, no kura ieraugam vienai mājai pēdējā stāvā restorānu (tipa mūsu viesnīca Latvija, tikai tāda mini). Pirmais lifts Āfrikā, kā pēc tam smejam- logs uz civilizāciju, Eiropu un esam jau turp augšā. Domājam uzbraukt augšā un bik ievērtēt tikai skatu, bet tur priekšā tāds viesmīlis, ka nepamanām, ka mūs jau ved uz vienu no balti klātajiem galdiem. Riktīgi pa solīdo, bik domās pavīd vai varēsim atļauties pat kafiju, bet beigās sanāk gan maltītei, gan vīniņam. Smejam, ka uz ietaupītā kempinga rēķina, varam dzīvoties pa restorāniem. Baudu jūras veltes saceptas sierā, ļoti trekni, bet gardi, kāds ievērtē kalmārus (man labi smeķē, šim nu tā), daži labi pastu, bet visiem kopumā ēdiens izskatās pēc ēdiena- pa skaisto. Vēl glaunākai pasēdēšanai paņemam vienu vietējo vīniņu uz visiem (vīni gan marokāņiem tādi bezbuķetaini, šķidri). Mums par lielu izbrīnu, oficiants paņem un sapilda mūsu līdzpaņemto 1 1.5l ūdens pudeli glāzēs. Kā tiekam pie ēdiena arī vesels stāsts, ēdienkarte tika franču valodā (protams, dabūnama arī arābu valodā), labi, ka ir pa bildītei, iznāk pats šefpavārs, demonstrējot vienkārši exelentu humora izjūtu, visu mūsu uzturēšanās laiku. Franciski stāsta mums par ēdieniem un visu pārējo. Pirms ēdiena visur restorānos cienā ar olīvām, vietumis arī maizi, patīkami un viegli gaidīt maltīti. Otrs foršākais grupas vakars Āfrikā, un atkal neāfrikas, bet gan eiropeiskā vidē. Nezin intuīcija vai paranoja, bet šajā pilsētā tumsā nejutos pārāk omulīgi, gribas turēties tuvāk puikām un pieskatīt mantas. Un vispār pirmais, ko pamanīju no vietējiem šai pilsētā vēl pa busa logu, bija kādu jauno cilvēku izstiepti vidējie pirksti vērsti mūsu virzienā. No pilsētas līdz kempingam kāds gabaliņš ejams. Laimīgi, apmierināti atpakaļ „mājās”. Meitenes iekārtojamies bungalo, puikas ar matracīšiem un guļammaisiem laukā. Ārā forši- svaigs gaiss, tiesa gan mitrs. Pašai arī vienmēr ir gribējies pamēģināt gulēt laukā zem debess juma, bet šovakar vēl nesaņemos, to gan izdaru ceļojuma pēdējā naktī. Un ziniet, visforšākā gulēšana, ja vēl moskītu tīklu, cepurīti paķer līdzi, lai mazie uzbāzīgie netiek klāt. 16.09. (9.diena) Izstaigājam El Jadida cietoksni, Cisterna Portugesa – velvētu pagrabu ar ūdens peļķi vidū un apaļu caurumu griestos, pa kuru skaistu gaismas kūli met saule. Šajā pilsētā liela portugāļu ietekme, t.sk. krodziņiem, vienu no tiem arī ievērtējam. Pirmos tarakānus redzam jau pie glāzes pielipušus, bet tas mūs neattur no brokastu maltītes- omletes ar frī kartupeļiem, virsū, protams, dezinfekcijai uzdzerot kolu. Pēcpusdienā beidzot tiekam arī pie ilgi gaidītās pludmales prieku baudīšanas, pārāk karsts gan nav, dzestrs vējiņš, ūdens okeānā auksts, ka pat neielienu, citiem gan problēmu nesagādā ūdens prieku baudīšana. Lieli, balti viļņi (nekad tādi nebija klātienē redzēti), ar n-tajiem sērfotājiem. Mūsējie 2i lielie sērfotāji tā arī paliek gribot, jo neatrod, kur varētu iznomāt inventāru. Vakariņas ieturam kādā LP ceļvedī ieteiktā krodziņā. Pirms maltītes pasniegšana atkal saskaitām 3 mazus tarakāniņus no maizes groziņa izrāpojam. No maltītes atturas tikai uno persona, pārējiem šis fakts netraucē- katram tak kādreiz mājās ir bijis šāds dzīvnieciņš un neviens takš tādēļ badā nedzīvoja. Nakts kempingā- moskīti, skudras traucē miegu gan mums iekšā, gan puišiem laukā zālītē. 17.09. (10.diena) Braucam uz Casablanku, 20 Dh + 3 Dh par bagāžu, 2 h ceļā. Vienu ceļabiedru pavadām, pārējiem gan vēl priekšā nedēļa Āfrikas iepazīšanai. Par tās tālāko pavadīšanu gan domas sāk dalīties. Pašai gribas pie okeāna vasaru pagarināt, kā nekā LV šajā laikā jau rudens. Tā vien liekas, ka Marokā grāvji izrakti, lai būtu kur atkritumus izbērt un uz tualeti aiziet. Ātra stundas „ekskursija” no busa stacijas uz vilciena staciju pa Casablankas netīrāko rajonu un braucam tālāk uz Marokas galvaspilsētu Rabatu. Šobrīd iespaids par šo lielo kūrorta pilsētu kā par LV Maskačku. Iebraucam Rabatas priekšpilsētā Solē. Beidzot izbaudām arī lasīto par vadītājiem (gidiem). Normāls eiropeisks džeks noķer mūs pusceļā no stacijas uz vecpilsētu, kur domājam atrast naktsmītni. Esot viņam pazīstama vieta, kur var lēti palikt pa nakti, pirms tam gan izvadā pa pilsētas ieliņām, kapsētu, kura ir „turpat” pa ceļam. Līdz pieejam pie mājas (kā beigās izrādās viņa vecāku, māsu māja), nav nekādas norādes, ne nosaukuma, par to, kas aiz durvīm sagaidāms. Ielaiž jauna meitene, viņa arī izrāda māju- skaista jau bez gala, vienos paklājos, terase ar skatu uz pilsētu. Viņa arī pēc zināmas pauzes (jo lielāka pauze, jo lielāka rēķināšana) saka cenu 200 Dh no cilvēka, kaulējoties līdz 150, bet mūsu iedomātā, ekonomiskā takse ir 50 (5 eur). Ejam prom, džeks līdzi, atkal grib mūs kaut kur vest, bet mēs sakām, ka uz okeānu dodamies un viss, neliekamies par viņu ne ziņas. Ejam tālāk. Vispār visa diena šodien pa trako (kā sakām esam netaimingā), nekas īsti nelīmējas kopā. No Sole uz Rabatu braucam ar laivu, daudz netrūka lai apgāztos, jo katram pa smagai mugursomai, kuras svars liek manīt pie katras kustības laivā. Laivai vēl pa vidu upei motors beidz strādāt, jautri. 3 Dh, neliels stresiņš un esam Rabatas pusē. Kā gan savādāk, pa taisno ejam iekšā miskastē, kur uzrodas atkal vadātājs, zinot kur var palikt pa nakti. Neskatoties uz tikko pieredzēto atkal dodamies līdzi, pats vadātājs kādu laiku jau dzīvojot šajā hotelī. Laimīgi tiekam pie hoteļa (Marakesh hotel) par 50 naudiņām no personas. Nekas šiks, 4 sienas, logs uz iekšpagalmu, 3 vai 4 gultas, izlietne, galds un tas viss 10 kvadrātmetros, gaitenī ar ķepām WC (bez poda) un dušu 1ā stāvā, par silto ūdeni atsevišķi maksājot 5 naudiņas. Izvēlos auksto. Dodamies barības un ceram atkal alko meklējumos, tomēr tāda liela pilsēta. Ņemam taxi, 100 naudiņas nokaulējam, bet tik un tā beigās saprotam, ka brauciens bija kādus 20 vērts (arābu skola, šī ir arī pēdējā reize, kad pārmaksājam, turpmāk līdz santīmam tirgojamies), jo nezinām cik tālu veikals. Veikals beigās izrādās 30 min gājienā no centra. Vislielākā vilšanās gan par to, ka pie alko netiekam, jo lielveikala attiecīgie plaukti ir pustukši, veitā tik ūdens pudeles. Veikala darbalaiku arī ietekmē ramadans, no 18-20 tas vnk.ir ciet. Un kā Jūs domājat iebraucam tieši, ka ver ciet. Pa ceļam atpakaļ uz centru ejot, ieraugam skaistu (domājams 5 ***** hoteli), tā kā visi šai laikā aizņemti ar ēšanu un citām baudām, t.sk. šveicari, apsardze, tad par mums neviens neliekas ne zinis un mēs ieklīstam viesnīcā. Ievērtējam podiņu, uzbraucam ar liftu uz jumta, ievērtējot viesnīcas labirintus, baseinu, etc., skaistos skatus uz pilsētu. Kamēr tā dzīvojamies, jumta bārs atveras, iepētam nelielo ēdienkarti, padārgi, atstājam uz vēlāku laiku, bet vienu vīnu uz visiem gan paņemam. Pa skaisto čills- balts ādas dīvānu stūrītis, uzkodām, kā visur olīvas, vīns. Samaksājam tikai 120 Dh, 10 eur uz 4iem. Pa glauno. Priecīgi dodamies nelielā šopingā, iepirkt paiku un uz hoteli pie pārējiem, kuri ar citu taxi tika aizvesti pavisam uz citu lielveikalu. Nākošā dienā nākot no tā paša veikala, atrodam vienu citu veikalu turpat netālu no pašas medinas. Vietējie nu baigie „gudrinieki”, vai arī mēs vnk. nesaprotamies par vēlamo. turpinājums sekos...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais