Lūdzu ņemt vērā ka šis raksts un visi pārējie uz priekšu ir sarakstīti jau tad, kad brauciens jau ir noslēdzies tāpēc ir pieejamas neprecizitātes.

PIeceļamies ļoti laicīgi, 6:00 dodamies saņemt savu brokastu devu Starbucks un tad arī varam doties. Visu esam sapakojuši un dodamies lejā No rīta ir pavēss bet viss ir ok. PIe tā esam pieraduši. Ielejam bākā zupu, nopērkam 1L pudeli sasaldēta ūdens un varam braukt tālāk. Pasakam ardievas grēku pilsētai Las Vegasai un dodamies pretī nezināmajam. Apkērtne ir dzeltenbrūna, viss ir tuksnešains.

Tālāk ceļš ved pa Nevada State Road 160, izbraucam cauri kalniem, kuri ieskauj Las Vegasu.

Kādu gabalu tālāk braucam pa pilnīgi taisnu ceļu līdz sasniedzam pagriezienu uz Tecopa. Ceļam arī tāds pat nosaukums - tecopa road. Beidzot esam sasnieguši Kaliforniju tomēr nolemjam pie zīmes neapstāties. Sasniedzot Tecopa es mazliet apstulbstu pie V veida krustojuma tāpēc nolemju apstāties. Nav ilgi jāmeklē kad ir pilnīgi skaidrs, ka jādodas pa labi. Braucam pa labi. Dodamies tālāk un tuvojamies nāves ielejai. Gaiss ir mazliet pavēss un nekas neliecina, ka mūs sagaida karstums.

Kad jau sākam braukt pa kalnu lejā, tad sākas ceļa remonti, tikko izbērtas šķembas un ātruma ierobežojumi. Braukt ir ļoti grūti galīgi nav vēlēšanās apkrist dēļ škembām, tāpēc ātrāk pa 25 jūdzēm stundā es neriskēju braukt.

Termometrs pamazām kāpj augšā un esot lejā karstums jau ir jūtams. Temperatūra uzkāpusi līdz 94 grādiem pēc farenheita, braukšanas apstākļi ir grūti dēļ ceļa remonta un vēl reversā kustība. Katru reizi, kad apstājamies, to jūtam vēl vairāk. Pirmā pietura mums ir Ashford Mulls drupas. Dēļ lielā karstuma un nepietiekamā daudzumā paņemtā ūdens piestājam, apskatām un braucam tālāk

Kāpjam virsū uz moča un dodamies tālāk. Nākamais mērķis ir zemākais punkts Ziemeļamerikā un astotais zemākais punkts pasaulē - 85 metri zem jūras līmeņa. Kad tur esam piebraukuši, redzam daudz noparkotas mašīnas un diezgan daudz cilvēkus. Zemāk redzams ir sāls ezers, kurā ir tikai labi nospodrināts sāls bez ūdens. Pēc skata izskatās kā ledus tomēr atšķirība ir tāda, ka nekas neslīd. Smieklīgi izskatās, ka katrs mēģina slidināties un aplaužas. Karstums ir neciešams lai arī pēc nāves ielejas standarta tas vēl šķiet auksts - tie paši 94 pēc fārenheita.

Izdzeram pēdējos malkus ūdens, kurš bija nopirkts kā ledus klucis bet nu tagad ir karstais ūdens. Dodamies tālāk. Nākamais mērķis ir Zabriskie punkts, bet pa ceļam izbraucam līkumu, kuram ir dots nosaukums Mākslinieka Palete. Braucut tiešām viss ir fantastiski, krāsas mainās pēc katra līkuma. Diemžēl foto attēlos neizdevās to izcelt

Šo posmu esam izbraukuši, nokļūstam līdz Furnace creek un griežam pa labi. Uzbraucam līdz Zabriskie point stāvlaukumam un kā izrādās, vēl ir diezgan labs kāpiens ar kājām. Man resnam tusnim nav viegli, Rolim ir easy bet es nodomāju - ja reiz esmu šeit tad šī fantastiskā vieta ir jāredz. Turpat dodas vēl vairākas cilvēku kompānijas. No kādas skan krievu valoda, no citas - poļu valoda. Mēģinot saklausīt, ko viņi runā ir vieglāk uzkāpt (tāda laikam cilēka daba).

Beidzot esam uzkāpuši, gaiss te ir mazliet vēsāks un skats ir vienkārši vienreizējs.

Ceļš uz leju ir mazliet vieglāks, uzkāpjam uz moča, dalamies iespaidos un dodamies tālāk. Nākama pietura apmeklētāju centrs. Attālums nav nekāds lielais - daži kilometri. Piestājam, ar nelielu piepūli atrodam, kur pieparkoties un dodamies iekšā. Mūsu tukšā ūdens pudele ir līdzi. Pieejams bezmaksas fontāniņš ar dzeramo ūdeni. Kārtīgi sadzeramies ūdeni un piepildam aŗi pudeli. Ja reiz te esam, nolemjam ieiet apmeklētāju centrā atvēsināties - kondicionēts gaiss tomēr. Apskatam nelielu ekspozīciju par ielejas vēsturi, par ģeoloģiju un citām lietām. Dodamies prom uz motociklu un pēkšņi attopamies, ka ūdens pudele palikusi visitor centrā. Rolis aizskrien atpakaļ bet ūdens pudeles vairs tur nav. Turpinam ceļu bez dzeramā ūdens, dēļ kā mēs vairs nekur arī nepiestājam. Mesquite Flat Sand Dunes apskatām no attāluma nenokāpjot no braucamā un neapstājoties.

Pie Stovepipe Wells praktiski nāves ieleja jau beidzas un tālāk sākas nemanāms, bet kāpums uz augšu un jau pēc brīža redzam atzīmi "jūras līmenis", vēl pēc brīža jau 1000 pēdas un vēl tālāk jau ir 4000 pēdas kas jau ir virs kilometra. Temperatūra arī paliek vēsāk un varam uzelpot. Ceļš ir labs un patīkams tieši motobraukšanai ar saviem mērenajiem līkumiem. Dodoties tālāk izbraucam cauri Panamint Springs ielejai, kas pēc skata atgādina to pašu nāves ieleju, tikai mazāku un tad atkla dodamies kalnos. Rāda, ka degviela pietiek kādām 80 jūdzēm tomēr braucot kalnā patēriņš palielilinās un jau augstāk redzu, ka ar degvielu var būt problēma. Dēļ tā, ka degviela ir ļoti maz un pastāv risks "palikt uz ceļa" cik vien iespējams izvairos no bremzēšanas un gāzēšanas dēļ kā Rolis sāk justies nelāgi un jāstājas nost. Par laimi, apstāšanās ir kalna virsotnē, kad sliktākajā gadījumā varēsim ripot lejā.

Kad sliktumi pārgājuši, dodamies tālāk un praktiski ripojam uz leju. Lielu gabalu uz leju. Pēkšņi vienā mirklī no priekšā esošās ielejas iznirst viena kaujas lidmašīna un pārlido mums tieši pāri. Mēs braucam tālāk, nobraucam uz Olancha un tur jau arī var ieliet degvielu. Cenas ir padārgas, bet variantu nav. Palicis tikai dažām jūdzēm. PIelejam degvielu, uzkožam sendvičus un dodamies tālāk uz dienvidiem. Ceļš ir pilnīgi taisns. Kreisajā pusē mūs pavada salīdzinoši zemie un vecie Inyo kalni savukārt labajā pusē augstie Sierra Crest kalni, kas ir krietni jaunāki un pēc izskata ļoti līdzinās alpiem. No labās puses pūš ļoti stiprs vējš, kas izskaidro to, kapēc nav no šī ceļa posma fotogrāfijas. MOtocikls jātur sagāzts uz labo pusi aptuceni pa 20 grādiem lai nenopūš no ceļa. Foto paņemt būtu dabūt ar to pa pieri.

Braucot tālāk ļoti īsā posmā gaisa temperatūra nokrīt no 85F uz 65F un sāk palikt tiešām auksts. Vakarpusē iečekojamies motelī, kas atrodas Mojave. Receptioniste mūsu vārdus neatrod sarakstā tomēr iečekot beigās bija iespējams. Kad esam iekārtojušies, aizgājām paēst vietējā daļēji fast food ēstuvē un tad jau devāmies atpakaļ un pie miera.