2016.gada sākumā Dzintris Kolāts twitterī meklēja ceļabiedrus braucienam uz Ugandu skatīties gorillas. Pasākums ekskluzīvs, jo kalnu gorillas pasaulē ir pavisam-pavisam maz. Šobrīd 800, bet 80-ajos gados to bija tikai 300. Mulsināja pasākuma izmaksas, tikai atļauja vien maksā >600 USD. Pārdomājot (un arī pēc Dzintra vārdiem) sapratu, ka atļaujas būs tikai dārgākas, jo kalnu gorillu ir tik, cik to ir, bet entuziastu tos redzēt būs tikai vairāk un vairāk. Vēlāk Ugandas viesnīcā šķirstot 10 gadus vecu ceļvedi, redzēju arī iepriekšējo cenu, liekas, 370 EUR. Un arī patlaban visas atļaujas ir izpirktas jau mēnešiem uz priekšu. Visdārgākās ir aviobiļetes.

Pārdomajot vēlreiz, pieteicos braucienam. Galu galā, mirstamam uzvalkam kabatu nav un nevar atņemt tikai to, ko esi piedzīvojis. Brauciena izmaksas, protams, bija lielas, bet mazākas, nekā būtu caur tūrfirmu. Līdzīgs ceļojums, bet ar plašāku programmu, ir „Impro” piedāvājumā (https://www.impro.lv/?selected=journeyInfo&artId=2425 ). Konkrētākas izmaksas var uzzināt pie manis privāti.

Esmu pieradis ceļojumus organizēt patstāvīgi, zinu, cik tas ir darbietilpīgi, tamdēļ biju priecīgs, ka visus darbus darīja Dzintris, man atlika tikai vajadzīgajā brīdī pārskaitīt naudu. No otras puses, līdz izlidošanai un pat līdz Ugandai, nebija skaidra pasākuma mehānika. Bija tikai paļāvība uz Dzintri, ka viss būs kārtībā.

Visi kopā pirmo reizi savācāmies septembrī. Bez manis un Dzintra komandā bija Ģirts – pasaules apceļotājs un divi ārstu pāri: Māris ar sievu Daci un Juris ar sievu Anitu. No visiem biju jaunākais savos 44 gados. Māris un Ģirts jau bija ceļojuši kopā ar Dzintri Kenijā pirms dažiem gadiem.

No praktiskajiem pasākumiem vēl Rīgā bija jāsapotējas pret dzelteno drudzi. Tas ir obligāti. Ugandā lidostā pirmā lieta, ko mums pārbaudīja vēl pirms personas dokumentiem, bija potēšanas pase.

Vēl ir jālieto pretmalārijas tabletes. Rīgā tās ir apmēram trīs reizes dārgākas nekā Ugandā (pa lēto LV var dabūt par 42 EUR). Bet lietot jāsāk dienu pirms nokļūšanas uz vietas, tamdēļ iegādājāmies vēl Rīgā. Beigās izrādījās, ka lielas vajadzības nebija, jo bija sausā sezona un neredzējām pilnīgu nevienu odu, kas varētu pārnēsāt malāriju.

Izlasīju arī trīs grāmatas par tēmu. Latviski ir:

Gorillas gads (http://www.ibook.lv/BD_gorillas-gads-dzordzs-b-sallers.aspx?BID=47929c54-9700-446b-814c-1b3afff607b8 ). Tā ir pirmā grāmata par kalnu gorillām, bet nav tik interesanta kā „Gorillas in the Mist” (http://www.ozon.ru/context/detail/id/2271287/ ) . „Gorillas miglā” ir aizraujoša un interesanta, pat ja nebrauc skatīties gorillas, bet ja brauc, tā ir „must to read”.

Ja dodas uz Ugandu, otra must to read grāmata ir „The Last King of Scotland” (http://www.ozon.ru/context/detail/id/4440077/ ). Pirmo noskatījos tāda paša nosaukuma filmu, kas ir laba, bet grāmata ir interesantāka, daudz plašāka un arī sižets stipri atšķiras.

Izlidojām no Rīgas 18.decembra vakarā (Kopenhāgena-Doha-Entebe), atpakaļ lidojām 27.decembrī (Entebe-Doha-Minhene). Attiecīgi nakts ceļā, nakamajā dienā galapunktā. Dohas lidosta, kurā bijām nakts vidū, ir ļoti iespaidīga. Gan ļoti daudz cilvēku, gan kosmisks dizains un plašumi.

Ielidojām Ugandas galvaspilsētas lidostā Entebē Viktorijas ezera krastā. Jā, tā ir lidosta, kur 1976.gadā notika viena no slavenākajām ķīlnieku atbrīvosānas operācijam: https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9E%D0%BF%D0%B5%D1%80%D0%B0%D1%86%D0%B8%D1%8F_%C2%AB%D0%AD%D0%BD%D1%82%D0%B5%D0%B1%D0%B1%D0%B5%C2%BB

Lidostā mūs sagaidīja uzņemošās safari firmas priekšnieks un iesēdināja busiņā, ar kuru braucām turpmākās deviņas dienas. Firma ir šī: http://www.karumunasafaris.com/ un Dzintris to sameklēja šeit: https://www.safaribookings.com/p1984 . Firma ir maziņa. Bet cik redzējām paralēli braucošos, arī citas firmas ir tādas pašas. Spriežot pēc ne pārāk attīstītās tūrisma infrastruktūras, ceļotāju plūsma nav milzīga. Galvenais galamērķis ir gorillu skatīšanās. Lieli objekti, kuros mēs nebijām, ir Mērčinsona ūdenskritumi https://en.wikipedia.org/wiki/Murchison_Falls un Nīlas augšteces raftings. Ūdenskritumi ir stipri uz ziemeļiem no mūsu maršruta, nebija laika.

Ceļojumu firmas serviss ir savdabīgs. Ne slikts, bet tieši savdabīgs. Ceļojuma laikā iemācījāmies, ka vietējie cilvēki domā un saprot savādāk nekā eiropieši. Busiņš bija pieticīgs, maziņš, bez kondicionētāja, bet pārlieku karsti tajā nebija. Ja būtu 6 braucēji, visiem pat būtu, kur ērti likt kājas. Lai vieglāk panest karstumu, vislaik bija līdzi kaste ar 0.5 l dzeramā ūdens pudelēm. Visiem safari busiņiem ir paceļams jumts, lai parkos varētu skatīties dzīvniekus neizkāpjot no auto. Krita acīs, ka busiņš, kaut sens un lietots, bija ļoti tīrs. Un arī turpmāk ceļojumā redzējām, ka aprīkojums varēja būt pieticīgs un sen lietots, bet viss, ko varēja izdarīt paši, nevis pirkt par naudu, bija izdarīts kārtīgi. It īpaši tas jāsaka par tīrību, visas viesnīcas bija tīras-tīras, pat ja bija no lētā gala. Naktsmītnes bija gan lētākas, gan šikākas, caurmērā cenai atbilstošas, jo neizvēlējāmies dārgākos variantus.

No lidostas braucām uz mini-viesnīcu http://rwizihotels.com/kansanga/ galvaspilsētā Kampalā. Cik sapratu, tonakt tajā nakšņojām tikai mēs un vēl viena kompānija. Viesnīcā redzēju pirmās vietējās savdabības. Ejot uz numuru, izrādījās, ka koridorā nedeg gaisma, ir izdegusi spuldzīte. To lika personālam nomainīt, tas nu tā. Bet mani izbrīnīja kāpnes, kuras viņi izmantoja. Tās bija sanaglotas no kaut kādiem zariem, pietam kāds no šķērškokiem jau bija salūzis, bet citi izskatījās, ka neko neizturēs. Latvijā tādas kāpnes varētu lietot kādā šķūnītī dziļi mežā, ne mājās. Viss ļoti tīrs, kaut daudz kas numuros bija vecs un varēja arī nestrādāt. Interesanti bija redzēt, kā vakariņo saminiece (?) ar saviem piederīgajiem(?). Maza izrāde. Kalpones tikai tā tekalēja J

Kampalā sākām izjust pirmo kultūršoku. Nebija tā, ka izbīlī raustījām valodu, bet jāpierod bija. Pirmais, kas krīt acīs, ir dzīvā kustība uz ielām. Luksoforu ir maz, brauc ļoti haotiski un ļoti-ļoti tuvu cits citam. Ielas netīras un piemētātas ar atkritumiem. Daudz cilvēku. Ielas malās tirgo pārtiku, lielāko tiesu augļus un dārzeņus. Valūtas maiņas punktus apsargā vīreļi ar kalašņikoviem. Pievakarē izgājām no viesnīcas uz tuvākajiem kvartāliem apskatīties un iepirkt ielas malā augļus. Cilvēku ļoti daudz, visi rosās, kaut ko stiepj, kaut ko tirgo. Augļi, protams, lēti, daudzi no tiem eksotiski. Un redzam to, ko jutīsim visu ceļojumu laiku – cik bagāta ir Latvija salīdzinot ar Ugandu. Ļoti liela starpība. Ārpus Kampalas neredzēju nekādu rūpniecību, galvaspilsetā – kaut kādu eļļas fabriku. Liekas, ka viņiem nav nekādas sarežģītas rūpniecības vispār. Ceļus Ugandā ceļ ķīnieši, redzējām bieži. Vietējie ķīniešiem dara melnos darbus.

Vakariņu laikā safari kompānija pastāstīja, kas notiks tālāk, iepazīstināja ar šoferi-vadātāju, ar kuru pavadījam kopā visu atlikušo laiki līdz pat lidostai 27.decembrī. Tikām apdāvināti arī ar firmas krekliņiem. Man gan pamazs bija pat lielākais izmērs. Sazinājāmiesm angliski, cik nu kurš no mums to mācēja. Nevienam nebija tekošas angļu valodas zināšanu, bet problēmu saprasties arī nebija. Vietējiem angļu valoda ir savstarpējās sazināšanās valoda, līdzīgi kā Indijā. Savas vietējās valodas Ugandā ir desmitiem.

Dodamies pāri visai Ugandai uz Kibales nacionālo parku. Ceļā (300 km) pavadam visu dienu, šoseja ir viena no galvenajām Ugandā, ceļ a stāvoklis vidēji pieņemams, mašinu nav daudz, bet ātri nepabrauksi. Pirmā eksotika pa ceļam bija vietējie, kas sarok mālus un apdedzina ķieģeļus. Otrā – ceļa malā garšojām pasaulē lielāko augli džefrūts jeb Indijas maizeskoku https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%94%D0%B6%D0%B5%D0%BA%D1%84%D1%80%D1%83%D1%82

Savdabīgs, jāmēk ēst, jo rokas no augļa sulas paliek lipīgas un grūti nomazgāt. Sajūsmā no garšas nebiju. Dienas vidū nonācām Fort Portal pilsētiņā. Pa ceļam redzējām paralēli braucam dažus mūsējam līdzīgus safari busiņus, tikai pasažieru tajos bija daudz mazāk, parasti pa 2. Fort Portālā pusdienojām tādā kā lauku ēdnīcā, bija interesanti. Cik varēju saprast, no vietējiem tur pusdienoja tikai pārtikušākie. Ceļu turpinājām jau pa sliktākiem ceļiem, neasfaltēti, vietām ceļu darbi. Bedzot iebraucām mežā. Jāsaka, ka mežu Ugandā ir ļoti maz. Cik saprotu, tikai tur, kur ir rezervāti un dabas parki. Ja teritorija nav aizsargāta, tur ir kāda plantācija vai apstrādāta zeme. Cilvēku ir ļoti daudz un visi grib ēst. Pievakarē nonākam http://chimpanzeeforestguesthouse.com/ . Tās izrādījās šikākās naktsmājas ceļojumā. Nakšnojām meža vidū starp kokiem, no mājas līdz mājai grantēti celiņi. Un kokos – pērtiķi - kolobusi! Vakariņojām grezni - kā baltie kungi tādā kā paviljonā. Raisījās sarunas, panesās kaut kas par politiku, viedokļi dažādi, Dzintris aizmuka no galda J Naktī dzirdējām skaļas vardes (krupjus). Tik skaļi, ka bija grūti aizmigt. Man vēl bez tā bija viegls nelabums.

No rīta ieraudzīju džefruitu, ko Ģirts vazāja līdz, un sapratu – jā tas, ir VIŅS! Un atdevu kuņģa saturu tualetes podam. Ārsti mani pabaroja ar tabletītēm un diezgan ātri viss jau bija atkal labi.

Pēc agrām brokastīm dodamies uz pirmo topu – šimpanžu skatīšanos.

Mežā gids ved iekšā 8.00, savācamies vairākas grupas, kopā kādi cilvēki 30-40. Iesakumā ilgi klejojam pa meža takām, šimpanzes nekur nav. Kad jau liekas, ka nekas nebūs, pamanām kaut ko augstu kokos. Saredzēt var tik tikko, nofotografēt nevar neko, par tālu. Jau sāka likties, ka no skatīšanās tikai čiks vien būs, bet tika izlikts lielais laimests. Šimpanzes tēviņš ir izdomājis pagulēt uz nogāzušās koka stumbra un ir tik pašapzinīgs, ka neliekas ne zinis par desmtieim cilvēku, kas saskrien viņam apkārt, bola acis un fotografē-fotografē-fotografē. Tik vien, ja kāds pietuvojas tuvāk par 5-6 m, šimpanze, pat neatverot acis, iešņācās, un cilvēks uzreiz bijīgi ievēroja distanci. Diemžēl manam fotoaparātam bija izbeigušās baterejas, pašam fotogrāfijas nebija, tiesa, Dzintrim ir labi kadri ar šimpanzi.

Tālāk ceļš mūs ved uz

Šoseja ir drausmīga. Liekas, tā kādreiz ir bijusi asfaltēta, bet šobrīd burtiskā nozīmē asfalta ir mazāk nekā bedru. Mūsu busiņš brauc pa ceļa malu, pa ceļa vidu brauc smagais. Mums pa nomali gāja nedaudz ātrāk. Vienā krustojumā satiekam paviānu baru. Pērtiķi izturas diezgan relaksēti un brīvi. Ceļs ved caur savannu, brīžam tālumā ieraugam kādu ziloni. Bet tā kā ir dienas vidus, karsts, dzīvnieki lielāko tiesu ir kaut kur nolīduši. Kaut kur nekurienē šķērsojam ekvatoru. Nakšņojam kotedžās, kas atrodas īsta āfrikāņu ciemata malā. Mājiņas bija jau krietni prastākas (budžets!). Ciematiņš caurbraucot izskatījās tik eksotisks, ka man nervi neturēja iet ārā meklēt iespaidus un piedzīvojumus J Ģirts, kā jau rūdīts ceļotājs, nebaidījās. Esam jau ceļa nogurdināti, ātri liekamies gulēt. Kā jau dienvidos, praktiski nav krēslas, tumsas iestājas ļoti strauji.

Pirmajā dienas daļā dodamies uz savannu – „Kasenyi part of Queen Elizabeth national park”. Aprakstā minēts, ka varēsim ieraudzīt lauvas, bifeļus, antilopes un putnus. Lauvas neredzējām, visādu govslopu bija daudz. Vislabāk atmiņā palika zvejnieku ciematiņš kanāla malā. Cilvēki dzīvo šokējošā nabadzībā, man liekas, ka Latvijā tā nedzīvoja pat pirms 200 gadiem. Skatieties foto. Vēl iebraucām tādā kā tirdziņā, kur nojumēs tirgoja pašdarinātus suvenīrus – maskas, begemotu, gorillu figūriņas utml. Viss lēti. Nopirku maskas un mazākas figūriņas. Nezinu, vai to var saukt par mākslu, bet man kā eiropietim ļoti savdabīgi un nepierasti. Dažs labs no ceļa biedriem centās kaulēties par cenām. Es neiespringu, biju pieklājīgs, nepirku par pirmo piedāvāto cenu, piedāvāju pirkt vairākus priekšmetus, bet lētāk, un visi bija apmierināti. No tirdziņa nobraucām lejā uz ezeru, no kura iegūst sāli. Vēl viens kultūršoks ir redzēt, kādos apstākļos ar rokām to visu dara. Strādniekiem sāls saēd ādu. Tik briesmīgi, ka nemāku aprakstīt. 2016.gads... Un tajā pašā sālsezerā flamingo bari.

Dienas otraja daļā ir brauciens pa Kazingas kanālu – dabisku, plašu caurteci starp Džordža un Eduarda ezeriem. Bija viens liels UH! un AH! Veda mūs lielā laivā (vai mazā kuģītī). Uzreiz, tikko atbraucot no krasta, kanāla malā Zilonis!...kādu 100 m attālumā, neliekas ne zinis par mums, tik ganās. Skatamies minūtes 15 vismaz, lielām, lielām acīm. Tālāk – nīlzirgi. No sākuma atsevišķi, bet tad harēmi. Harēmā ir viens tēviņš un desmitiem mātīšu. „Ganās”kanāla malas ūdenī kā tādas govis. Tikai ļoti lielas govis. Bet! No wikipēdijas: „Nīlzirgs ir trešais lielākais sauszemes dzīvnieks pēc ziloņa un baltā degunradža. Salīdzinājumam 3 esošo ziloņu sugu dzīvnieki sver 3–9 tonnas, baltais degunradzis sver 1,5–3,5 tonnas, žirafe sver 0,8–1,2 tonnas, bet nīlzirgs 1,5–3 tonnas. Tas ir viens no bīstamākajiem un agresīvākajiem dzīvniekiem pasaulē, un to ļoti bieži sauc par visbīstamāko Āfrikas dzīvnieku. Tas ir nogalinājis daudz vairāk cilvēku nekā lauva, turklāt reizēm mēdz uzbrukt arī situācijās, kad cilvēks to nav provocējis.” Labi, ka mūsu laiva ir paliela un behemoti – nīlzirgi – hipopotami pamūk no mums, nevis mēs no viņiem. Un harēmi ir katrā līcītī, kopumā nīlzirgi kanālā ir tūkstošiem. Vēl redzējām bifeļus, ziloņus, dažādus putnus un pat beigtu nīlzirgu. Kopumā izbrauciens bija viens no iespaidīgākajiem ceļojuma laikā, kaut ilga tikai 2 stundas.

Vakarpusē ilgas pārrunas ar gidu. Viņš dumpojas, un negrib mūs vest uz Ishasha, kur var cerēt ieraudzīt kokos kāpošas lauvas. Pasaulē ir tikai divas lauvu populācijas, kuras kāpj kokos. Tas vēl nebūtu tik svarīgi, bet mēs lauvas neesam redzējuši vispār. „Не мытьем, так катанием” gidu pielaužam.

Izraucam ļoti agri, tumsā, 4 vai 5 no rīta. Pie ieejas Išašā mums jābūt 7 no rīta. Savannā dienas vidū dzīvnieki slēpjas no karstuma, tamdēļ visa skatīšanās ir no rīta, kad ir jau gaišs, bet vēl nav karsts. Šoreiz jāņem vietējasi gids, kuram ir līdzi arī kalašņikovs. Un atkal UH! AH! ĀĀĀĀĀ !!! Uzreiz, burtiski 100 m aiz ieeejas barjeras, iespaidīgi taurēdami, mums metās virsū ziloņu bars! Mūsu busiņš ir mazāks par ziloni J Un ziloņu barā ir kādi 20. Taurēšāna biedē. Gids busiņu aizbrauc kādus 100 m uz priekšu, drošībai vēl pataisa troksni, pasitot pa busiņa sāniem. Ziloņi redz, ka esam pamukuši un mums neseko. Acīmredzot agresivitāti izsauca vēlme aizsargāt bara mazos zilonēnus. Viss notikums bija īss, kādu minūti, ne vairāk, bet ļoti spējš un iespaidīgs. Lai cik jocīgi nebūtu, mēs ziloņu no sākuma izdzirdējām, tikai pēc tam ieraudzījām, kaut tie bija tik tuvu ieejai un ceļam.

Braucam tālāk, meklējam lauvas. Tā arī neizdevās ieraudzīt, kaut braucām ilgi, riņķojot pa celiņiem. Beigu beigās aizbraucām no Āfrikas, neieraugot lauvas un žirafes. Degunradzi pat necerējām ieraudzīt.Bet atrakciju Išašā bija gana tāpāt. No sākuma ieraudzījām hiēnas. Varētu likties, ka hiēnas varētu redzēt bieži, bet mums bija tikai vienreiz un dažas. Braucam tālāk – ceļam lien pāri pitons. Ģirts pēc tam teica – neliels, kādi 1.5 metri J Kaut arī parka teritorijā ir aizliegts kāpt ārā no auto, Ģirtam tomēr vajag fotografēt! Un tad pitons sapsihojās un uztaisīja tādu virpuļdeju! Viss notika apmēram 5 sekundes, nofotografēt tur neko nevarēja. Pitons pazuda zem mašīnas, kad skatījāmies apakšā, bija jau pazudis arī no turienes. Pārsteidzoši, ka tik liels dzīvnieks var dažos metros tik nemanāmi pazust. Braucam tālāk, redzam daudz dažādu antilopju, dažām no tām ir jānoskaidro attiecības badoties. Ir koki, kuri nosēti ar pērtiķu bariem. Ir dažādi putni. Tik lauvu nav. Bet bija vērts braukt šurpu arī tikai sekunžu ar ziloņiem dēļ J

Tālāk mūsu ceļš ved uz Bwindi – https://en.wikipedia.org/wiki/Bwindi_Impenetrable_National_Park

Kļūst saprotams, kāpēc gids dumpojās. Ceļš varbūt pēc attāluma nav garš, bet braucam ļoti ilgi, jo ātri pa vietējiem lauku nesfaltētajiem ceļiem nepabrauksi. Kopsummā todien laikam braucām kādas 7-8 stundas. Pa ceļam iebraucām Kihihi. Tagad, rakstot, domāju, ka pareizi ciemats vai pilsētiņa, bet wikipēdijā raksta – 20 tūkstošu iedzīvotāju. Nabadzība – neaprakstāma. Kanalizācijas – nav. Ūdensvada – nav. Tas, ko viņi sauc par supermārketu, ir divas lielas istabas. Bija arī atrakcija – degvielas uzpildīšana. Lai uzpildītu mūsu auto, no viena sūkņa tika rauts nost bloks (skaitītājs?) un likts klāt otram sūknim.

Braucam tālāk uz Bwindi, kas tiek saukts par necaurejamo – Impenetrable. Bet cik neliels ir mežs! 331 kv.km. – 15x20 km L Uz vispārējā Āfrikas plašuma un cilvēku skudrupūzņa fona mežs ir niecīgs. Lai tiktu uz naktsmītni, bija jāizbrauc mežām cauri. Gleznaini, bet neizsakāma mazuma piegarša. Ceļš veda pa kalniem, un reizēm zem ceļa varēja redzēt vietējo mājas. Un redzēt tur varēja XIX gadsimtu. Sieviete, kas ar kājām kaut ko mīca, drupina, lai būtu ko ēst, inventārs kā mūsu Brīvdabas muzejā, tikai pieticīgāks. Kā ģērbti bērni , varat redzēt fotogrāfijās. Nedomāju, ka Latvijā ir daudz cilvēku, kas aptver āfrikāņu reālos dzīves apstākļus. Un cilvēku Āfrikā ir daudz, ļoti daudz. Visi zemes pleķīši, arī stāvās nogāzes, ir apstrādāti. Cik saprotu, galvenokārt ar kapļiem. Nekādas mehanizācijas nav vispār. Iespadīgi redzēt apstrādātas nogāzes visapkārt līdz horizontam. Šie Ugandas rajoni un vēl Ruanda ir visapdzīvotākie lauku apvidi pasaulē. Un zemes visiem nepietiek. Tiek uzskatīts, ka Ruandas genocīdu lielā mērā izraisīja pārapdzīvotība.

Ceļa malā sastapām puiku, kas bija izdomājis savdabīgu piepelnīšanās veidu – rādīja dzīvu hameleonu, kas viņam sēdēja (stāvēja?) uz kociņa rokās. Man liekas, ka puika dienā pelnīja vairāk nekā viņa vecāki uz lauka. Un puika pacietīgi gaidīja, kaut ārzemnieku tūristu mašīnas pa dienu pabrauc garām varbūt 5, varbūt 10.

Gids iepriekš nebija bijis musu plānotajās naktsmājās. Meklēšana bija diezgan jautra. Vēl interesantāk bija naktsmītnē redzēt vīru ar rokas ložmetēju. Vietējā ciemā bija piektdiena un paredzēts futbola mačs, un neko nevar zināt, ar ko viss var beigties. Ģirts gāja meklēt piedzīvojumus, atgriezās dzīvs un bez ievainojumiem.

Ir pienākusi lielā diena. Nē, ne Ziemassvētki, bet gorillu trekings.

Mums vēl pirms ceļojuma bija atsūtīta saraksts uz vairākām lapaspusēm, kas tik nav svarīgs, no kā ir jāizvairās, kādas mantas ir jāņem. Tiekšu atklāti, sausajā sezonā tas viss ir muļķības. Staigāšana ir kā pa Biķernieku mežu, tikpat grūta, tikpat gara. Vismaz Bwindi mežā ir tā.

Aizbraucam uz sākumpunktu rezervātā. Bez mums ir vēl daudzas citu gorillu vērotāju, kopā kādi cilvēki 30, kuri dalās sīkākās grupās pa 5-6 cilvēkiem. Pirms iziešanas lekcija, kas un kā, ko drīkst, ko nedrīkst.

Jāsaka, ka distanci neviens neievēroja, reāli gāja klāt līdz 2 m, arī skatījāmies ilgāk kā 1h.

Mūsu grupu vadīja simpātisks gids, vēl līdzi nāca 2 pavadoņi, visiem kalašņikovi. Brīdināja par mežonīgajiem ziloņiem, kas var iet pa taku. Reāli mežā neredzējām neko. Gājām pa takām augšup-lejup, diezgan ilgi, kādu stundu. Tad gids lika apstāties un gaidīt. Gids laika īsināšanai uzsāka ar mums sarunu, jautāja, no kurienes mēs esam, kādas profesijas utml. Sāku jau satraukties, kur mūsu gorillas un vai vispār būs. Kamēr gājām pa mežu, gida izlūki meklēja gorillu grupu, kuru mums bija jāvēro. Cik sapratu, parasti atrod ātrāk. Laikam jau satraukumam nav pamata, par 3500 USD gorillas tiek atrastas vienmēr.

Gorillas, protams, pa taciņām nestaigā un mūs negaida. Beidzot ejam iekšā krūmu biezoknī. Ja būtu slapjš, ūdens būtu visur, pietam lietus sezonā kalnos nebūt nav karsts. Lai gorillas varētu redzēt, gidi izcērt krūmus ap viņiem. Bez tā nebūtu iespēams fotografēt. Gorillas izturas diezgan vienaldzīgi pret cilvēkiem, bet nav arī tā, ka baigi pozē. Gorillu ģimene, pirms tiek rādīta tūristiem, tiek ilgi gatavota, lai pierod. Un tad viņus rāda 365 dienas gadā pa 1-1.5 h. Ik pa brīdim gorillām apnīk eksponēties un viņas aiziet tālāk, mēs pa brikšniem un krūmājiem slājam viņiem pakaļ. Redzējām vairākas gorillas, mazuļi gan vairāk pa kokiem, tuvāk neredzējām. Pavisam noteikti, redzētais bija iztērērētās naudas vērts, iespaidi neaizmirstami. Un skaidrs, ka letāk nebūs. Pasaule paliek bagātāka, sāk braukt no agrāk nabadzīgām valstīm, tādām, kā Latvija, Indija utml, bet gorillu ir tik, cik ir, dienas gadā ir ir tikai 365, mežu, kur gorillam dzīvot, vairāk nebūs. Liekas dīvaini, bet gorillas mums atrada mežā malā, apmēram 100 m no vietējā ciematiņa. Beidzot skatīšanos, mums bija tikai jāpārkāpj pāri grāvim un bijām uz lauku ceļa.

Mani nodarbināja jautājums, kāpēc nav populāras līdzenumu gorillu tūres. Google atbild:

Kalnu gorillām iespēja redzēt ir 5/5, līdzenumu, pat 1/5. Tūristu nfrastruktūra Ruandā un Ugandā raksturota kā 5/5. Varam tikai iedomāties, kas ir 1/5 vai 3/5 citās zemēs.

Pēcpusdienā braucam uz Bunyonyi ezeru – vietējo „Jūrmalu”.

Ezers ir ļoti skaists, kā tāda rūķu zeme ar savām neskaitāmajām salām. Ezera līmenis ir gandrīz 2 km virs jūras līmeņa, attiecīgi klimats ir daudz patīkamāks. Ezera krastos ir sabūvētas atpūtas vietas bagātniekiem (resorts). Mēs nakšņojām pieticīgākā naktsmītnē . Un, protams, no Ziemassvētku svinēšanas neizdevās izvairīties. Pirms tam gan nopeldējos. Bunjoni ezers ir labs ar to, ka tajā nav parazītu, kas apdraudētu cilvēku. Lielākajā tiesā Ugandas ūdenstilpņu tā ir problēma.

Naktsmītnes pārvaldniece (īpašniece?) bija dāma no Kanādas, kura diezgan aktīvi visu ko rīkoja un organizēja. Tai skaitā Ziemassvētkus. Vakarā bija vietējo bērnu koncerts, un jāsaka, man patika. Sanāk viņiem muzicēt, ritms ievelk.

Ceļojuma aprakstā šai dienai ir virsraksts: „Relax by Lake Bunyonyi”. Un tā arī bija. Nebija pārbraucienu, katrs varēja darīt, ko vēlās. Četri no mums devās laivas izbraucienā skatīties putnus. Brauciens izvērtās par smieklīgu atrakciju. Bet smieklīgi nebija putni, smieklīgs bija putnu gids, kuru mēs nosaucām par „Kingfišeru”. Labi, ka laivu vadija cits vietējais, ar kuru viss bija OK. Kingfišers ieradās ar nokavēšanos un pamatīgā lopā. Un par Kingfišeru mēs viņu nosaucām, jo viņš katreiz, ieraugot smuko putniņu zivju dzenīti izsaucās – „Kingfišer!”. Un zivju dzenīšu mūsu ceļā bija daudz. Jāsaka, ka plencim bija līdzi arī nosmulēts putnu noteicējs. Un dažādu putnu ezerā bija daudz. Braucām no salas uz salu, tajās ir restorāni, naktsmītnes utml., kur galvenokārt dzīvo ārzemnieki. Plencis uzvedās kā jau plencis, rādīja mums, kam ir domāti veļas žāvēšanas koki, no restorāniem viņu meta ārā, kad viņš kaut ko nesaprotamu tur gribēja, uz vienas salas pat plencim pakaļ sūtīja vīru novērot, ka tik kaut kas nenotiek. Raudāt mēs negribējām, atlika tikai smieties. Jāpiezīmē, ka gidiem galvenais ienākuma avots nav regulārais maksājums, ko mēs samaksājam firmai nolīgstot, bet gan „tips” – dzeramnaudas. Šis vīrs no mums dabūja eirocentus. Saņemot naudu, viņa acīs bija pārsteigums, neviltots sarūgtinājums un vilšanās. Vienalga pievakarē redzējām viru braucot uz moča tikpat jautru kā laivā, , labi, ka pasažiera vietā.

Naktsmītnē bija viesu atstātās grāmatas. Starp tām vecs „Lonely Planet” ceļvedis „Africa”. Nedaudz palasījos, un sapratu, ka Āfrika ir milzīga, interesanta, bezgaldažāda, un par daudzām zemēm nezinu nekā.

Šodien dodamies uz Lake Mburo national park

Pa ceļam iebraucam diezgan palielā vietējā pilsētā Mbarara. Mums vajadzēja izdrukāt lidmašīnas iekapšanas biļetes. Bija interesanti meklēt kantori, kurā to var izdarīt. Staigājām no viena stūra uz otru, kamēr beigās atradām , liekas, interneta salonu, kurā izdrukāja. Gads ir pagājis, vairs neatceros detaļas, bet kopējā savāduma un jocīguma sajūta ir palikusi. Pilsēta diemžēl netīra un nekopta,. Braucot pa ceļeim, bieži ceļa malās ir tirdzini. Parasti pārtikas, bet reizēm Zem klajas debess tirgo arī mēbeles, lielāko tiesu milzīgas gultas.

Vēl pa ceļam bija ekvators un Igongo Cultural Center. Viena no retajām vietām, kur viss bija smuki, izremontēts un sakopts. Ieradāmies, kad gāja uz beigām liels pasākums bērniem, viņu tur bija daudz un dikti uzpucēti. Kultūras centrs bija arī vienigā vieta, kur redzēju pārdodam grāmatas. Bija dažādas grāmatas par Ugandu, bet angliski, nebūt ne lēti un diezgan dīvainu tematiku. Sapratu, ka tāpat nelasīšu un nepirku.

Nakšņojām Mburo Eagle’s Nest. Naktsmītne ir iekārtota uz lielas klints savannas vidū un gan novietojums, gan serviss atstāja vislabāko iespaidu. Viens no ceļabiedriem teica – jā, tas ir tā, kā tam jābūt. Mājiņu bija daudz, bet izvietotas tā, ka cits citu nedzird. Logos – savannas panorāma (jo esam uz klints). Šeit klienti galvenokārt bija baltie, un laikam ši bija vienīgā vieta, kur apaklpojošais personāls nebija nedaudz dīvains. Daudzās iepriekšējās vietās viesnīcu darbinieki bija pat ļoti centīgi, bet ne pārāk apjauta, ko mums vajag, ko nē.

Citur bija acīmeedzami, ka kalpotājs ir iemācījies, kā jāliek šķīvji, dakšņas utml., bet tikko tika prasīts kaut kas savādāk, iestājas liels apmulsums un sākās liela skaidrošanās. Mūsu pretīmnākšana, mēģināšana saprast viņus bieži maz ko līdzēja. Bijām priecīgi, ka Eglle’s Nest mūs apkalpoja sakarīgi, un varējām visu saprast un norunāt. Tā teikt – Будете в Уганде, не проходите нимо!

Pirms gulētiešanas pastaigāju pa teritoriju, pakāpelēju pa laukakmeņiem-klintīm, izbiedēju mērkaķus. Biju ticis vietā, kur parasti cilvēki neuzkāpj. Arī naktsmītnē vienu momentu bija briesmīgs troksnis, kad pērtiķis noskrēja pa jumtu. Jāslēdz durvis ciet, lai dzīvnieki mūs neaplaupa.

Patīkami iet gulēt komfortā pēc daudzām naktīm hosteļu līmeņa naktsmājās.

No paša agra rīta (laikam 5.00) brokastis un ejam pastaigā pa savannu ar vietējo gidu. Gids nepavisam nebija lidzīgs līdz šim sastaptajiem melnajiem cilvēkiem. Garš, un arī izskatījās pavisam savādāks. Viņš bija nilots (https://ru.wikipedia.org/wiki/%D0%9D%D0%B8%D0%BB%D0%BE%D1%82%D1%8B ). Pie nilotiem vecumdienās ciemojās Lenija Rīfenštāle un safotografēja šos skaistos ļaudis. Gids bija ļoti jauks arī komunikācijā, un protams, zināja dzīvniekus. Pastaiga tiešām izdevās, redzējām daudzus un dažādus lopiņus, putnus utml. Atslābām! А зря! It’s Africa!

No rīta, laikam pēc 10, izbraucām uz lidostu. Laika bija nežēligi daudz, kādas 7 stundas, jābrauc 200+ km pa šoseju. Dienas visdū apstājāmies paēst pusdienas. Tur diezgan ilgi sanāca grozīties, kā jau Āfrikā. Bet laika vienalga vēļ bija ļoti daidz, un jābrauc kādi 100 vai pat mazāk km. Pusdienu vietā beidzot dabūju vietējo magnētu ledusskapim. Dārgi, kādi 5 USD, bet izvēles nebija, nekur citur neredzēju. Braucām pa šoseju, un tad mūs šoferis-gids nogriež uz balto ceļu. Mēs savos vadātājos mēģinam saprast, kur un kāpēc mūs ved. Izrādās, ir „taisnākais”ceļš – nevis braukt 40 km apkārt līcim, bet braukt ar bezmaksas prāmi pāri līcim. Tikai tāda nianse, ka uz prāmi ir rinda un pats prāmis brauc pāri kādu pusstundu. Lēnām sākam psihot un skaitīt cik mašīnas mums ir priekšā un vai var paspēt. Nezinu, kāpēc ļāvāmies šoferim un nelikām viņam uzreiz braukt apkārt pa ceļu. Nogaidījām savu kārtu kādas 1.5 h un lēnām pārpurkškinājām pāri ezera līcim. Prāmis bija nožēlojams, kā jau bezmaksas laiva Āfrikā. Prāmja izrīkotāji, kas diriģēja iekāpšanu (iebraukšanu), protams bija ar kalašņikoviem un dikti lamājās uz vietējiem ķēpaušiem.

Tikušiem otrā krastā mums laika bija it nemaz. Šoferis izmisīgi traucās pa šaurajām miesta ieliņām atlikušos 10 km līdz lidostai. Uzbraucot uz šosejas bija pēdējais pārbaudījums – mūsu busiņš TRINKŠ! norāva spoguli garāmbraucošai mašīnai. Padomājām – viss, finišs! Nē, It’s Africa! Otra mašīna pat nepiebremzēja, aizbrauca tālāk.

Paspējām. Šoferis gan ierastās dzeramnaudas (pie 100 USD vai cik tur) vietā dabūja tikai mums pāri palikušās vietējās naudiņas. Lidostā mums līdzjutīgi jautāja par korķiem. Par gidu neko neteicām, ko nu vairs.

Qatar Airways luksusa serviss mūs pamazām atgrieza drošājā eiropeiskajā pasaulē. Minhenes lidostā jau jutamies kā mājās, viss tik vienkārši, saprotami, sakārtots un vienmēr laikā J

Dzintris Rīgā atvadoties man veltīja dziļdomīgu frāzi – apmēram „tagad es zinu, ka ir arī tādi cilvēki kā tu”. Sajutos īpašs. Jāizdomā tik, uz labo vai slikto pusi.