Dziļi, dziļi Gvatemalas kalnos, pašā valsts vidienē atrodas kāda noslēpumaina un idilliska vieta ar nosaukumu Semuc Champey. Pirms dažiem gadiem tikai retais par to kaut ko zināja, bet tagad vismaz bekpakeri (budžeta ceļotāji ar mugursomu plecos) un vietējie tūristi Semuc Champey ir atklājuši.

Klasiskie tūristi, kam svarīgs komforts un grupu ceļojumi šeit gan joprojām nav kāju spēruši, jo infrastruktūra un naktsmītņu piedāvājums ir ļoti trūcīgs, bet ceļš uz Semuc Champey garš un komplicēts, kur pēdējie 10 km jeb 45 min pat ir jāmēro pa ļoti sliktu ceļu pikapa vai smagā kravas kastē.
Tomēr tie piedzīvojumu meklētāji, kas nonāk līdz Semuc Champey ir pilnībā vienIsprātis - šī ir Gvatemalas pērle un viena no pašām skaistākajām dabas vietām visā Centrālamerikas reģionā.

Nav nemaz tik viegli izskaidrot, kas ir Semuc Champey, un diez vai uz Zemes ir otrs šāds Mātes Dabas veidojums, bet es mēģināšu. Džungļiem klātā kanjonā šeit pāri slejas 300 m garš dabas tilts, kuram apakšā, pazemē mutuļo Rio Cahabon upe, bet virs tā atrodas pakāpienveida terases ar daudziem kristāldzidriem baseiniem, kuros ir dievīgi atsvaidzināties kārtējā karstajā Gvatemalas dienā. Baseiniem piemīt arī uz peldi ļoti aicinoša ūdens nokrāsa - no tirkīzila līdz zaļganam tonim atkarībā no saules gaismas, dienas stundas un baseinu dziļuma. Turklāt, lai Semuc Champey ainava izskatītos vēl graciozāka daba šos baseinus ir savienojusi ar vairākām mazām kaskādēm un ūdenskritumiem, no kuriem augstākais gāžas no 20 m augstas klints, vietā, kur dabas tilts beidzas un Rio Cahabon upe atkal iznāk virszemē. Īpaši gleznains skats šeit paveras no Mirador skatu punkta, kurš iekārtots vienā no ielejas klintīm un sasniedzams 30 min kāpienā pa jaunu, labiekārtotu taku.

Semuc Champey izskatās gluži kā tāds "Gvatemalas Ēdenes dārzs", tomēr šai vietai ir arī tumšā un "ellišķīgā" puse. Pie Semuc Champey atrodas vairākas alas, no kurām divas interesantākās ir Kan'ba un Lanquin. Pirmā no tām ir piedzīvojumu ala ar romantikas piesitienu - Kan'ba alā sveču gaismā ir jārāpjas pa klintīm, jābrien pa pazemes upi, brīžiem pat jāpeld pa to un beigās jāslīd lejā pa vienu no diviem alas ūdenskritumiem. Grutas de Lanquin savukārt ir klasiskā ala ar pazemes upi, un daudz un dažādiem stalaktītiem. Stalaktīti gan mani jau sen vairs nepārsteidz, daudz interesantāk Lanquin alā bija vērot sikspārņus, kas krēslā bariem lidoja ārā dodoties moskītu medībās, un apkvēpušo altāri, kur maiji daudzu gadsimtu garumā šai alā upurējuši cilvēkus. Tāda lūk ir Semuc Champey, no paradīzes skaistuma virspusē līdz galvu ciršanai pazemes dziļumos.

Jānis Kreicbergs