Kā tuklais latvju balģīmis Kimu zemē mīlestību pret vadoņiem mācījās

  • 34 min lasīšanai
  • 949 foto
Aizceļot uz šo mums eiropiešiem maz izzināto un no ārpasaules noslēgto valsti mani pamudināja parasts strīds. Kāda mana paziņa ieminējās, ka viņas draudzenes draudzene, kura arī mīl daudz ceļot, dosies uz Dienvidkoreju.
- Kaspar, - viņa man teica, - Tev vajag viņai iekabināt un aizbraukt uz kādu daudz eksotiskāku vietu.
Pasmaidiju un atbildēju, ka man jau neskauž un ir tikai prieks, ka cilvēki ceļo un redz pasauli. Viņa nelikās mierā:
- Nu bet viņa taču uz Dienvidkoreju brauks!!!
Kad šo frāzi dzirdēju jau trešo reizi es neizturēju un atcirtu atpakaļ:
- Jā, un es uz Ziemeļkoreju! - atcirtu tā, lai viņas mute būtu ciet un būtu miers. Šai atbildei bij sekas, jo tā bija, kā cirtiens man pašam pa smadzenēm, kas pūžņoja nakamās divas nedēļas. Sāku interesēties par šo no ārpasaules noslēgto valsti un iespējām tajā pabūt, un saprotu, ka tas ir salīdzinoši viegli izdarāms. Lasot dažādu pasaules valstu cilvēku atsauksmes un aprakstus par būšanu Ziemeļkorejā noprotu, ka valsts ir kļuvusi daudz atvērtāka un arī parastajiem tūristiem ir dota lielāka brīvība. Fotografēt ir atļauts gandrīz visu, izņemot militāristus, atklātu nabadzību un visu, kas nav ideāls pēc valdošās partijas domām. Vieni mani draugi gan man stāstija, ka pirms vairākiem gadiem Ziemeļkorejā esot pabijis kāds viņu paziņa un viņam mājupceļā lidostā tika izdzēstas visas šeit uzņemtās fotogrāfijas.
Uz visu manis pārlasīto aprakstu fona kā līderis izgaismojās vienas ceļojumu kompānijas nosaukums – „Koryo Tours”. Ievācot vairāk iformācijas uzzinu, ka šo firmu dibinājuši divi angļi, kuri strādājuši par pasniedzējiem Pekinas universitātē. 1990. gadā viņi iepazinušies ar kādu Ziemeļkorejas pilsoni un devušies savā pirmajā vizītē uz šo valsti. Šis ceļojums viņus tā iedvesmojis, ka viņi pēc dažiem gadiem nodibinājuši „Koryo Tours”. Šobrīd šī ir vadošā un lielākā šajā virzienā strādājošā tūrisma firma un ir galvenais sadarbības partneris Ziemeļkorejā bāzētajai „Korea International Travel Company”, kuras vienīgais īpašnieks ir Ziemeļkorejas valdība. Atrodu internetā viņu mājaslapu un izpētot piedāvājumu izvēlos „Lielo Uzvaras dienas tūri” no 22. līdz 28. jūlijam. Sazinoties ar kompāniju, tiek prasīts iemaksāt avansā pusi no ceļojuma maksas, ko arī izdaru pretī e-mailā saņemot maksājuma apstiprinājuma kvīti un detalizētu ceļojuma aprakstu PDF formātā. Mans ceļojums sākas Pekinā, kur pavadu pāris dienas apskatot laukumus un pilis, kā arī Ķīnas mūri un lielās pandas.

21.07.
Dienu pirms ceļojuma tūrfirmas telpās notiek sanāksme, kuras laikā tiek pārrunāts, kādas uzvedības normas būs jāievēro šajā valstī, kā arī izsniegti visi ieceļošanai nepieciešamie dokumenti. Visiem tiek ieteikts paņemt līdzi pēc iespējas mazākas naudas zīmes vai pat monētas, jo visur maksāsim dolāros vai eiro. Tieku iepazīstināts ar pārējiem grupas biedriem. Tūristi pārsvarā ir no ASV un Austrālijas, tad viens meksikānietis un es no Latvijas. Fotomīļiem jāņem vērā tas, ka nav atļautas kameras ar izšķirtspēju virs 200! Tieku brīdināts, ka pastāv iespēja, ka manējo fotokameru atņems un paturēs lidostas glabātuvē līdz brīdim, kad došos mājup. Mans garastāvoklis, protams, uzreiz noplok.

22.07.
Deviņos no rīta ierodos „Koryo Tours” ofisā un ap pusdesmitiem izbraucam uz lidostu. Lidostā iečekojamies uz reisu un sēžam... ČETRAS stundas!!! Izrādās, ka šajā maršrutā tā ir ierasta lieta un, kad lidaparāts būs gatavs, mūs uzaicinās iekāpt. Drusku pēc vieniem tiekam aicināti ieņemt vietas. Kad lidotāji sasēdušies, tiek ieslēgts DVD ar Korejas Darba Partijas 70 gadu jubilejai veltītu koncertu. Tas rada vēl labāku atmosfēru un palīdz noskaņoties uz Ziemeļkorejas viļņa. Liekas jau tūlīt celsimies augšup, bet tā vietā tiek iestumti ratiņi un sāk dalīt burgerus ar sulu. Izrādās kautkas nav kārtībā un sēžam vēl stundu. Labu laiciņu pāri diviem beidzot ar mokām atraujamies no zemes, jo laineris krakšķ un grab it kā tūlīt pārlūzīs uz pusēm.
Kā suvenīru visiem iesaku paņemt krāsainus Ziemeļkorejas žurnālus, kurus piedāvā pirms iekāpšanas.
Pēc stundu ilga lidojuma nosēžamies Phenjanas starptautiskajā lidostā. Pirmais, ko vēroju pa lainera logu, ir krāsainie putnubiedēkļi, kas uzstādīti pļaviņās gar skrejceļu. Lidmašīnas saceltajā vējā tie pland un klanās un it kā saka mums - laipni aicināti! Grupas pavadonis vēlreiz pirms kāpšanas ārā visus nobrīdina, lai bez atļaujas lidostā neko nefotogrāfējam. Kā pirmā ir pasu un vīzu kontrole, bet tad tiek kratīti koferi. Nedrīkst ievest nekādu literatūru saistībā ar abu Koreju karu, bībeli, kā arī pornogrāfiju un ieročus. Visa līdzpaņemtā aparatūra: telefons un pat atmiņas kartes ir jāuzrāda muitas deklarācijā. Man noveicās un tieku cauri ar savu fotoaparātu. Gids saka, ka tas gan tādēļ, ka klāt nav bijis kāds lielāks priekšnieks, kura priekšā mazākie mēdzot izrādīties strostējot tūristus. Pēc inspekcijas izejam celtrālajā zālē, kur tiekam iepazīstināti ar mūsu ziemeļkorejiešu gidi Kimu un viņas palīgu Kvaku.
Ieraugu, ka uzgaidāmās zāles centrā tirgo dažādu literatūru, atklātnītes, kā arī tādus DVD ar koncertiem, ko skatijāmies lidmašīnā. Ātri paņemu dažus mūzikas diskus un DVD, jo tiekam jau aicināti uz autobusu.
Ceļš līdz pilsētai aizņem ap 40 minūtēm, kuru laikā mēģinu caur logu kautko nofočēt. Autobusu diezgan krata un daudzi kadri sanāk neskaidri. Ar nopietnu seju un aizdomām mani vēro Kvaks un tad jautā, vai tik es nesmu žurnālists. Prasa, lai parādu uzņemtos foto un liek izdzēst dažus kadrus ar nepabeigtu augstceltni.
Pirmā pietura ir pie centralās dzelzceļa stacijas, kur sagaidām tūristus, kas bija izvēlējušies braukt ar vilcienu, kurš izgāja no Pekinas iepriekšējā dienā. Pāri ielai, pretim stacijas ēkai atrodas autoostas laukums, kas ir cilvēku pilns. Izkāpjot no busa nokļūstam izbrīna pilnu skatienu ielenkumā. Cilvēciņi sakumā izturās atturīgi, bet pēc mirkļa jau sāk smaidīt un čukstēties savā starpā. Daži ir tik laipni, ka atļauj sevi nofočēt. Pārsvarā gan fočēju bez prasīšanas un nekas, bet daži tomēr paliek dusmīgi un māj, lai eju prom. Laukumiņam pa vidu uzstādīts paliels TV ekrāns, no kura skan patriotiskas dziesmas un sieviete armijas formā kaut ko aizrautīgi stāsta. Onkulītis ar kūjiņu pienāk man klāt un sasveicinās paspiežot man roku. Pusaugu meitenes sarkanos kaklautos čukstās mūs vērojot un vienā brīdī sāk smieties, jo laikam liekamies tām bāli nesaprotamus tekstus murminoši citplanētieši. Sagaidijuši ar vilcienu atbraukušos tūristus, sasēžamies busā un dodamies tālāk.
Otrā pietura ir pie liela laukuma kurš nosaukts nācijas vadoņa Kima Irsena vārdā. Šajā laukumā parasti notiek visu galveno valsts svētku pasākumi un to no trīs pusēm ieskauj ēkas, kuras katra ir izdaiļota ar kādu komunistisko simbolu. Ceturtā laukuma mala robežojās ar upi, kuras otrajā krastā slejas piemineklis Čučhe idejām, pēc kurām tad arī dzīvo visa Ziemeļkorejas tauta.
Pēc laukuma apskates kājām dodamies tālāk pa galveno ielu. Ielās cilvēku nav daudz un laukumi arī ir pavisam tukši. Garām gan braukā pilni trolejbusi, bet pieturās cilvēku pūļus nemana. Vēl viena interesanta iezīme Phenjanā ir satiksmes regulētājas. Tās ir glītas sievietes ar stingrām sejas izteiksmēm, lai visi redz un saprot, ka viņas ļoti nopietni attiecās pret savu darbu. Vicinot zizli un svilpjot svilpē, viņas ļoti veikli maršē no vienas ielas puses uz otru. Fotografēties profilā gan tās nepiekrīt, tādeļ uztaisu dažus kadrus, kamēr viena no viņām iet pāri ielai.
Tālāk tiekam noinformēti, ka tagad dosimies uz grāmatu veikalu. Noeju kādus 50 metrus, kad krustojumā pāri ielai pamanu Korejas Darba partijas plakātu un gribu pāriet ielu, lai to nofočētu. Kvaks man māj ar roku, lai nāku šurp un saka, ka mūsu maršruts ir pa ielas labo pusi un tas bez kādām ierunām esot jāievēro. Ejot tālāk visi ir uzņēmuši tempu, bet es fočējot atkal esmu nedaudz no viņiem atpalicis. Pielieku soli, bet te manu ritmu nojauc dārzeņu veikals, kurā nepamanīts ieslīdu. Pārdošanā ir kāļi, mazi ķirbji un vēl kaut kādi apkaltuši bumbuļi, kurus neatpazīstu. Pārdevēja abstulbst mani ieraugot un krustojot rokas atgaiņājas, kā no nelabā. Nofočēju dārzeņu kastes, bet te veikalā ienesās Kvaks un sāk stāstīt, ka šis veikals nav priekš tūristiem un ātri esot jāiet tālāk. Pārejot nākamo krustojumu pamanu sievietes, kuras mokās cenšoties uz trotuāra uzstumt smagus ratus ar kartupeļiem un citiem dārzeņiem. Piesteidzos klāt un mēģinu viņām palīdzēt, bet arī šīs dāmas māj man ar rokām un no manas palīdzības atsakās. Dzirdu, ka mani atkal sauc gids, tāpēc ātri viņas nofočēju un skrienu tālāk.
Grāmatu veikalā, protams, tēma viena - Korejas Darba partija un viss, kas ap to grozās. Pamanu galdu ar mūzikas diskiem. Jautāju pārdevējai, vai ir kādi diski ar dziedatāju izlasi, tā lai nebūtu tikai viens solists un viņa man atnes trīs, lai izvēlos. Uzlikt tos paklausīties šeit protams nav kur, tādēļ paņemu visus, jo cena tāpat ir neliela 2-3 eiro. Nopērku vēl žurnāla Koreja trīs svaigākos numurus un cietu aploksni ar marku sēriju iekšā.
Pēc grāmatnīcas apmeklējuma visi tā aizņemti ar ilgi kārotās komunisma devas pētīšanu un baudīšanu, ka nepaspējam attapties, kā piebraucam pie viesnīcas. Phenjanā tūristi tiek izmitināti tikai vienā viesnīcā, kura atrodas uz salas Taedong upes vidū. Katram tiek izsniegta elektroniskā durvju karte un jānoklausās vienotā instrukcija par viesnicā piedāvātajām izklaidēm. Dzīvoju 40. stāvā. Kādu laiciņu numuriņā atvelku elpu, bet ap pusastoņiem dodos vakariņās.
Kā jau Korejā pieņemts sakumā pasniedz uzkodas un uz galda mazās bļodiņās tiek saliets buljons un sautēti dārzeņi. Kā pamatēdiens tiek pasniegta vista ar spageti, bet saldajā man nezināmas izcelsmes vielas gabaliņi. Dzērieni, protams, par atsevišķu samaksu, bet tā ir salīdzinoši smieklīga 1$ par alus vai sulas pudeli.
Pēc vakariņām gids iesaka uzbraukt 47 stāvā, kurā atrodas bārs ar panorāmas skatu uz pilsētu. Pirms bāra apmeklējuma izķemmēju šopus. Viesnīcā ir viens suvenīru un viens pārtikas veikaliņš ar ķīnas medicīnas nodaļu. Suvenīru izvēle nav diez ko liela. Pārdodas korejiešu lellītes, karodziņi, nozīmītes un tradicionālie korejiešu tērpi. Paņemu sulas un ūdeni rītdienai un ejot ārā pie izejas pamanu stendiņu ar armijnieku stila bildēm. Tie ir Darba partijas jubilejai veltītie marku komplekti un šādam kārdinājumam es nespēju pretoties, tapēc paņemu vienu ar visskaistāko noformējumu.
Atstājot veikalu izeju ārā no viesnīcas lai nofočētu naktī izgaismotās ēkas, kuras redzamas tālumā upes otrajā krastā. Tālu gan nekur netieku, jo smidzina un pēc brītiņa ir klāt kāds cilvēks, kurš liek man noprast, ka jāiet atpakaļ. Tūristiem vieniem pa pilsētu pārvietoties kategoriski aizliegts un, ja kāds šo noteikumu pārkāpj, ātri tiek izraidīts no valsts un vēl nopelna saviem gidiem pāris gadu „haltūru” kādā akmeņlauztuvē, ko šeit mīļi dēvē par darba nometni.
Aiznesu uz istabiņu savus pirkumus un dodos uz bāru augšstāvā. Pie lifta pa logu ieraugu, ka naktī tiek izgaismots Čučhe ideju piemineklis ar sarkanu lāpu galā. Noveicās, ka koridorā var atvērt logu un tieku pie labām bildēm. Nez’ kāpēc, bet numuriņā logi vaļā neverās, vai tad viņi domā kāds gribēs bēgt lecot no 40. stāva?
Uzbraucu augšā uz bāru, kuru jau ir aizņēmuši ceļotāji no mūsu grupas. Visi sūc alu, bet es palūdzu, lai man ielej kādus 100 gramus vietējā sēņu liķiera no pudelēm aiz letes. Izrādās, ka varu nopirkt tikai veselu pudeli un dozētāji ar apgāztām pudelēm ir tikai imitācija. Atmetis bāram ar roku dodos gulēt.

23.07.
Jāceļas jau pirms sešiem, jo 6.30. sākas brokastis, bet 7.30. ar somām izrakstāmies no viesnīcas. Brokastīs „zviedru galds”: cepta cūkgaļa, omlete, salāti un kafija ar keksiņiem saldajā. Izejot no viesnicas jūtu, ka ārā ir diezgan karsts, bet visā pilsētā stāv bieza migla, kas ir sliktākais priekš fotogrāfēšanas, jo viss izskatās blāvs un pelēks.
Kā pirmo šodien apmeklējam Čučhe ideju templi. Šis tornis ir 170 metrus augsts un tā aukšgalu rotā sarkana lāpa. Torņa priekšpusē stāv 30 metrīga skulptūra un tajā attēloti strādniece, zemnieks un inteliģents, kas iezīmē trīs galvenās sastāvdaļas no kā sastāv Ziemeļkorejas sabiedrība. Fočēdams apstaigāju pieminekli, līdz sadzirdu netālu skanošu dziesmu. Eju uz skaņu un pa trepītēm no pieminekļa pakājes nonāku pie upes. Šeit krastmalā, maršēdami un dziedādami, kolonnās soļo jaunieši. Tām no malas seko un dod norādes kāds militārists un var noprast, ka notiek gatavošanās kādam svētku gājienam. Pavērojuši koncertu un apsekojuši pieminekļa apkārtni, dodamies iekšā tornī. Tajā ierīkots lifts uz augšā esošo panorāmas laukumu, no kura visa pilsēta redzama, kā uz delnas. Pirms kāpšanas liftā, turpat blakus telpā iegādājos avīzes „Pyongyang News” jaunāko numuru ar valsts vadoni uz vāka, nopērku kasē biļeti par 5€ un tad uz augšu. Skatu laukums attaisno cerības un tieku pie cerētiem foto. Migla gan vēl turās, bet gids saka, ka pēc jaunakās prognozes tai drīz vajadzetu izklīst.
Kā nākošais mūsu maršrutā ir lielais Mansudae monuments. Tās ir divas nu jau mirušo vadoņu statujas, ko pielūdz visa valsts. Monuments ir 22 metrus augsts ar ziedu klēpjiem tā pakājē un tiek izgaismots visu diennakti. Pirms apmeklēt šo vietu noklausāmies instruktāžu par to, kā šeit jāuzvedās un dodamies nopirkt ziedus. Ziedu kioski atrodas netālu no pieminekļa un tajos tirgo lielus no dažādiem ziediem veidotus pušķus. Var izvēlēties kurš nu kuram patīk, jo cena visiem viena 5€. Pirms mums pieminekli apmeklē ap 100-150 cilvēku liela grupa un visu viņu krūtis noklātas ar medaļām. Gids mums pastāsta, ka šie ir vareni cilvēki, jo tie ir Korejas Darba partijas cienijamākie biedri.
Kad laukums atbrīvots ejam arī mēs. Sākumā visiem jānostājas vienā rindā, rokām jābūt gar sāniem ar uz iekšu vērstām plaukstām, tad zemu jāpaklanās un pēc tā varam pienākt un nolikt ziedus monumenta pakājē. Fotografējot monumentu jāseko, lai attēlots tas tiktu pilnā augumā. Nekādā gadijumā nedrīkst fotogrāfēt tikai postamenta lejas daļu vai tikai sejas, jo tas tiek uzskatīts par klaju necieņas izrādīšanu pret viņu vadoņiem. Gar monumenta abām pusēm stāv skulptūras, kurās attēlots ziemeļkorejas tautas ceļš uz partijas uzvarām. Nolikuši ziedus redzam, ka atnākusi kārtējā klanīties gribētāju grupiņa un šoreiz tie ir studenti. Ātri atbrīvojam vietu viņiem un braucam tālāk.
Nākamais pieturpunkts mūsu maršrutā ir Phenjanas metro. Autobuss mūs pieved pie vienas no stacijām, kur visiem tiek izsniegtas biļetes un varam doties lejā. Lai tiktu uz ekskalatora, kas ved pazemē, jāizkompostrē biļete pie metropolitena darbinieces, kura cītīgi seko, lai šeit neiekļūtu neviens zaķis. Līdzīgi, kā Krievijā ekskalatora beigās stāv būdiņa ar cilvēku tajā. Phenjanas metro ārēji ir līdzīgs Krievijas metro, jo tas būvēts pēc tā paraugiem. Stacijas no iekšpuses ir bagātīgi izrotātas. Apzeltītas kolonnas tur griestu velves, starp kurām karājas lielas krāsainas kristāla lustras, bet sienas izgleznotas ar vadoņa un viņu padoto attēliem. Phenjanas metro darbojās divas līnijas un mēs šodien pa vienu no tām nobrauksim sešas stacijas. Pie katra vagona stāv pavadone, kura regulē iekāpšanu un izkāpšanu. Ja darīsi ko nepieņemamu, ausīs dabūsi spalgu svilpes skaņu un būs jānoklausās metro lietošanas instruktāžu.
Cik noprotu, šeit ir galapunkts, jo iekāpjam tukšā vagonā. Durvīm aizveroties liekas, ka tā tāda izrāde vien ir, jo vagonā ir tikai mūsu grupa, bet tomēr nē, nākamajā pieturā sakāpj vietējie un braucam visi kopā. Pēc 2, 3 stacijām vagons paliek pavisam pilns. Brauc gan veci cilvēki, gan jaunieši, gan veselas pionieru klases. Baltos kreklos tērpti un sarkanos kaklautus plivinādami tie pieskandina pazemes tuneļus ar smiekliem. Pēc sešām stacijām kāpjam ārā arī mēs. Šajā stacijā atkal ir citi gleznojumi un cits noformējums. Daļa cilvēku izkāpjot no vagona dodas taisnā ceļā pie avīžu stendiem, kas izvietoti pa vidu zālei. Tur viņi var iepazīties ar jaunākajām Darba partijas idejām un uzstādijumiem gaišākai nākotnei.
Pēc metro apskates ceļamies virszemē un nonākam tieši pretim Triumfa arkai. Šī arka stāv vietā, kur Kims Irsens ir teicis savu galveno uzrunu par nācijas neatkarību, pēc Japāņu okupantu sakāves 1945. gada 15. augustā. Šis monuments ir izgreznots ar vārdiem no dziesmas par pulkvedi Kimu Irsenu un uz tās ir atzīmēti visu galveno valsts svētku datumi.
Kad esam noinformēti, par arkas nozīmīgumu Darba partijas ideju īstenošanā dodamies tālāk. Nākamais pieturpunkts ir politiskās propogandas plakātu veikals. Izvēle ir liela. Dārgākie ir plakāti, kas krāsoti ar īstām eļļas krāsām uz auduma un to cena ir no 40€ līdz 50€. Nākamie ir tie, kas zīmēti ar eļļas krāsām uz papīra un maksā 20€-30€. Kā pēdējās tiek piedāvātas šo pašu plakātu reprodukcijas, kas maksā vien 4€. Vēl gan ir cenu iedalijums pēc lieluma, bet tur atšķirības ir niecīgas. Nopērku pāris eļlas krāsu plakātus, vienu reprodukciju un pāris šīs valsts karodziņus.
Pēc veikala apmeklējuma braucam pusdienās. Pusdienu piedāvājums līdzīgs vakardien baudītajam - vista ar spageti un salātiem. Izņēmums šoreiz ir tradicionālā auksto nūdeļu zupa, kas ārēji diezko apetītīgi neizskatās. Metāla bļodiņā iebērtas caurspīdīgas nūdeles aplietas ar brūnu iesaldenu šķidrumu. Vienreiz pamēģināt jau var, bet man īpaši garda nelikās.
Pusdienas pabeidzu pirmais un dodos apskatīt veikaliņus blakustelpā. Ieraugu, ka šeit tirgo pazīstamāko Ziemeļkorejas liķieri „Kaesong”. Cenas variē atkarībā no stipruma. Vieglākais 20% - 16€, 30% - 24€, 52% - 50€. Paņemu vienu 30% pudeli un cukurotas augļu pastilas. Šajā vekaliņā man izdodas ieraudzīt Ziemeļkorejas naudas vienības, kuras šet tirgo, kā suvenīrus. Pārdevēja gan saka, ka šī ir nauda, kas iepriekš bijusi apgrozībā un šobrīd vairs nav apritē, tādēļ arī to tirgo kā suvenīrus.
Kad visi paēduši, dodamies stundu ilgā braucienā uz pilsētiņu Nampo, kur paliksim pa nakti SPA viesnicā. No Phenjanas uz Nampo ved šoseja, kura izkatās kādus simts metrus plata un vairāk man atgādina lidostas skrejceļu. Pa šoseju braucam pilnīgi vieni. Ne kāds brauc pretim, ne nopakaļus. Pēc kādas pusstundas gan mūs apdzen viens vieglais auto, bet tā šeit redzam tikai ar velosipēdiem braucošus cilvēkus.
Braucam kādu stundu līdz ir sasniegta pirmā pieturvieta - Minerālūdens rūpnīca. Rūpnīcas ēkai notiek plaši renovēšanas darbi, ar āmuriņiem tiek dauzīts nost apmetums. Runā, ka līdz gada beigām šeit var ierasties pats vadonis Kims Čonins, tādēļ visam jāizskatās ideāli.
Sagaidīt mūs iznāk maiņas vecākais un aicina iekšā. Aiz stiklotiem logiem darbojas līnija, pa kuru slīd pudeles, kas tiek piepildītas, aizkorķētas un beigās ar rokām iepakotas kastēs. Līniju apkalpo vien trīs jaunietes un izskatās, ka viņas to dara pirmo reizi, jo pudeles ik pa laikam gāžas un nostopē visu procesu. Viss šis izskatās vairāk pēc iestudējuma ar sliktiem aktieriem. Telpā uz sienām apkārt līnijai karājās lieli fotoattēli, kas uzņemti valsts vadītāju dinastijai apmeklējot šo vietu. Šeit ir bijis gan nācijas tēvs, gan viņa dēls, gan mazdēls. Pēc līnijas apskates katrs tiekam pie minerālūdens pudeles, ko uzsauc rūpnīca.
Pabeiguši rūpnicas apskati, dodamies ārā uz apmēram simts metrus tālāk esošu pļaviņu. Šeit militārās drēbēs tērpti cilvēki ar vadoņu nozīmītēm pie krūtīm gatavo mums priekšnesumu. Kad mikšerpults un skaļruņi ir pieslēgti koncerts var sākties. Programmu sastāda patriotiskās dziesmas. Mākslinieki dzied gan pa vienam, gan duetos, gan kvartetos. Pēc pusstundu gara priekšnesuma pateicamies par neizsakāmo baudu mūsu acīm, ausīm un dvēselei un dodamies tālāk.
Nakošā mūsu pietura ir kooperatīvā agrokultūras ferma, jeb mūsu valodā runājot dārzniecība, kurā rāda, kā aug tomāti, gurķi un sīpoli. Šīs siltumnīcas mani īpaši neiteresē, tādēļ tajās iekšā neeju, bet apskatu āpkārt esošo teritoriju ar dobēm, kurās rušinās vietējie zemnieki. Pēc dārzeņu apskates braucam tālāk, līdz piestājam pie dambja, kas atdala Taedong upi no jūras un kurš celts, lai novērstu jūras ūdens ieplūšanu saldūdenī, tādējādi novēršot ūdens apgādes problēmu. Kalnā virs HES uzbūvēts skaists enkurs - bāka ar skatu laukumu augšpusē. Diemžēl augšā mūs nelaiž, bet piedāvā noskatīties filmu par HES būvniecību un tās laikā mūs cienā ar kafiju. Kad filma beidzas ejam ārā, kur nofočējamies uz jūras saulrieta fona un dodamies uz mūsu šīsdienas galapunktu pilsētiņu Nampo.
Galā esam jau pēc pusstundas un tiekam izmitināti pēc izskata palielās privātmājās ar pieciem numuriņiem katrā. Pēc vakariņām viesiem tiek piedāvātas peldes minerālūdens baseinos. Numuriņi, kuros uzturamies ir gandrīz divistabu dzīvokļa lielumā, bet aprīkojums un mēbeles gan izskatās aizvēsturiskas un liekas stāv šeit vēl no septiņdesmitajiem gadiem. Uz vakariņām uzņemšanas ēkā dodamies vēl pa gaismu, bet, kad dodos atpakaļ, talāk pa slieksni netieku. Izrādās, teritorija šeit netiek apgaismota un ārā ir pilnīga tumsa. Atverot durvis priekšā ir melna siena un liekas, ka paspersi tikai soli un iegāzīsies bezdibenī. Nākošajiem tūristiem līdzi ir lukturītis un tieku pavadīts līdz namdurvīm.

24.07.
Jāceļās jau ap 6.00., jo ap 7.00. izbraucam atpakaļ uz galvaspilsētu. Pirmā mūsu pietura pēc divu stundu brauciena ir Kim Jong Suk vidusskola. Viesus aicina iekšā un izrāda klases. Galvenais lepnums ir klase ar datoriem, kur nākamie korejiešu hakeri apgūst informātikas zinātni. Tālāk tiekam aicināti uz klasi, kurā notiek angļu valodas stunda. Tūristus lūdz nekautrēties, sasēsties pa pāriem ar skolēniem un veidot ar viņiem dialogus, lai bērniem būtu lielāka prakse runāt angļu valodā. Pats gan muti vaļā nevēru, jo atcerējos savu skolu, kur skolotāja man jautāja, lai pasaku angliski – Man ir suns. Uz to es lepni atbildēju – I am a dog, pēc kā izpelnijos visas klases aplausus un ovācijas.
Kā nākošo apmeklējam Dak Sun bērnudārzu, kur priekš mums ir sagatavoti priekšnesumi un koncerts. Tiekam aicināti zālē, kur sasēžamies no soliem izveidotās rindās un mazie korejieši var sākt. Programmā ir vadoni cildinošās dziesmas, kā arī patriotiskās bērnu dziesmiņas. Šeit katram no mazotnes ir jāzin, ka par dzīvi ir jāpateicās vienīgi viņu vadoņiem. Mazie piecgadnieki dzied un deklamē no visas sirds un jūtās lepni, kad viņus apberam ar sajūsminātiem applausiem. Pēc dziedātājiem dodamies uz citu telpu, kurā mūs gaida akordeonisti un protams ar prieku izbaudām arī šo uzstāšanos. Vēlāk vēl aplūkojam matematikas, zīmēšanas un citas klases, kurās bērni parāda ko katrs māk. Kad ciemošanās iet uz beigām, ejam uz fizkultūras zāli, kurā stāv desmitiem tenisa galdu uz kuriem mazie tā dzenā bumbiņas, ka līdzi nav iespējams izsekot. Daži drosmīgākie tūristi tomēr mēģina stāties pretīm šiem lielmeistariem, bet drīz vien ar nokārtām galvām attopās uz rezervistu soliņa.
Pēc bērnudārza braucam pusdienās, bet vēlāk uz Jan Sun revolūcijas muzeju, kur mēs atkal paplašinām savas zināšanas par vadoņiem.
Kad esam noinformēti par visām revolūcijas uzvarām, dodamies izklaidēties uz Phenjanas boulinga centru. Foajē ir jānodod apavi un jāsaņem kurpes iekštelpai. Atzīšos, ka savā mūžā pirmo reizi iemēģināju roku boulingā. Kaut kā nekad nav bijusi interese par šo izklaidi, bet šeit nu nebija kur likties un bija jāiet kopā ar visiem. Iekšā sadalāmies komandā pa četriem cilvēkiem pie celiņa. Viesus apstaigā meitene ar ratiņiem un piedāvā atspirdzinošos dzērienus un uzkodas. Kā izrādijās boulings man diezgan labi padodās un neviens neticēja, kad teicu, ka spēlēju pirmo reizi dzīvē.
Pēc boulinga spēles braucam vakariņās, pēc kurām pie manis pienāk gids Kvaks un saka ,ka viņam priekš manis ir speciāla dāvana. Tūlīt visi dosimies lēnā pastaigā pa pilsētas centru. Savam Korejas gidam jau ceļojuma sākumā biju lūdzis, vai būtu iespēja apskatīt pilsētu naktī, jo mūsu maršrutā šāda opcija nebija paredzēta. Phenjanas galvenā iela un ēkas tiek vareni izgaismotas. Neona gaismas zib dažādās krāsās. Ielu malās izvietoti platekrāna paneļi, kuros rāda filmas un informē ļaudis par jaunākajām tendencēm valsts atīstībā. Kā beigās punkts uz visa ir ielas galā esošais tiltiņš ar skatu uz pilsētu. Uz tā mēs iemūžinām atmiņas par šo pastaigu un pēcāk dodamies uz viesnicu nakšņot. Ejot jau atpakaļ prātoju, ka debeskrāpju dzīvokļos kaut arī logos gaisma deg nevienu iekšā nemana. Istabās nav novērojama nekāda rosība, nepakustās pat ne aizskariņš un nenodziest un neiedegās gaisma, kā jau ierasts daudzdzīvokļu namos. Galvā rosās domas, kur gan dzīvo visi tie cilvēki kurus maniju ielās.

25.07.
Šodien varam pagulēt nedaudz ilgāk, jo dodamies projām ap deviņiem. Sākumā atkal izrakstāmies no viesnīcas, jo nakti pavadīsim citur. Kad esam ieņēmuši vietas un gatavi braukt, gide Kima pa mikrofonu paziņo: - Ziniet, šodien mums ir viens svarīgs notikums - mūsu draugam Kasparam ir dzimšanas diena! Man korī tiek nodziedāts „Happy birthday to you” un pasniegts tāds pats ziedu pušķis, kādu esam nesuši vadoņiem. Iepriekš, gan biju lūdzis gidus nevienam par to neteikt, bet neko nevar mainīt, jo viņiem tā pieņemts.
Sākumā braucam uz Dzelzceļa muzeju. Šeit skatām dažādas ekspozīcijas ar vagoniem un kartes ar gan veciem, gan jauniem dzelzceļa maršrutiem. Galvenais atkal, protams, ir lielā vadoņa privātais vagons, kurā viņš apceļojis visu valsti un aizbraucis pat līdz Maskavai. Pie sienām sakārtas gleznas un fotogrāfijas par to, kā tika būvēti dažādi dzelzceļa maršruti pa visu Ziemeļkoreju. Dažas no ekspozīcijām izskatās, kā 3D, jo gleznojums savienots ar reālu dzelzceļa vagonu, izbirušiem baļķiem un īstām sliedēm. Pēc izstādīto eksponātu aplūkošanas, kā jau ierasts klausāmies gides stāstijumā par dzelzceļu milzīgo nozīmi valsts attīstībā un ka bez Kima Irsena un viņa varonīgā dēla nesavtīgās ziedošanās tautas labklājībai nekas nebūtu izdevies.
Pēc muzeja dodamies izklaidēties un braucam uz akvaparku. Parka teritorija pēc lieluma ir kā stadions. Pie ieejas izvietotas tirgotavas ar saldējumu un saldinātajiem dzērieniem. Ūdensparka kalniņi ir gan iekšā, gan ārā, bet mums tiek piedāvāts apmeklēt tikai iekšā esošos. Trīsstūrveida būves iekšpusē sienas ir dekorētas ar zīmējumiem ūdens tematikā: peldētāji, delfīni, jūra un zivtiņas. Ir vairāki baseini, gan pieaugušajiem, gan maziem bērniem. Pirmajā stāvā atrodas veikali ar ūdenspeldei nepieciešamām lietām, bet otrais stāvs atvēlēts kafejnīcām un ēstuvītēm. Viesiem, kuri vēlas apmeklēt kalniņus un baseinu, ieejas maksa ir 5€, bet bāros ar skatu uz kalniņiem var sēdēt tāpat. Pats nolemju nepeldēties, bet labāk pavērot un pafočēt apkārt notiekošo. Pasūtu kafiju ar saldējumu un apsēžos ar skatu pret baseinu.
Cilvēku ir daudz un visi izskatās priecīgi un smaida, kas neiet kopā ar to bildi, ko vēroju ielās, kur pārsvarā redzamas ar kaut ko nomāktas un norūpējušās sejas. Domāju, ka iespējams lielākā daļa šo cilvēku ir vai nu valdošās partijas biedru ģimenes locekļi vai vispār nav ziemeļkorejieši, jo Phenjanā ir ļoti daudz Ķīnas kompāniju un to apkalpojošā darbaspēka. Diez vai parastie ļaudis šo izklaidi var atļauties un eksistē uz izdzīvošanas robežas.
Kad ūdensparkam atvēlētais laiks ir beidzies, dodamies tālāk uz Trīs revolūciju sasniegumu izstādi. Šajā muzejā tiek izrādīti ziemeļkorejiešu sasniegumi ideoloģiskajā, tehniskajā un kultūras revolūcijā, kuru pamatā ir Čučhe idejas un ideoloģija. Muzeja ēka ir Saturnam līdzīgas planētas formā. Kompleksa eksponāti ir dažādi darbagaldi no smagās rūpniecības līdz lauksaimniecībai, kas ražoti tepat Ziemeļkorejā. Vienā no zālēm apskatāms pirmais šīs valsts satelīts un raķetes makets. Muzeja ārējās telpās apskatāmi sasniegumi mašīnbūvē: divi vieglie apvidus auto, kas it kā tapuši tepat. Uz ielas gan šādus auto nekur nemaniju un liekas, ka arī eksistē tie tikai kā eksponāti šajā muzejā.
Pēc izstādes dodamies tālāk un piestājam pie skolēnu pils. Šī ēka pilda līdzīgu funkciju kā pie mums padomju laikos bijusī pionieru pils, kurā skolēni pēc mācībām var nodarboties dažādos kultūras un sporta pulciņos. Sākumā tiek izrādītas klases un pastāstīts par šeit dotajām iespējām bērniem apgūt ko jaunu un interesantu. Kā pirmo noklausāmies koklētāju ansambļa priekšnesumu. Talāk mums izrāda zāles un gaiteņus, kas ir skaisti un krāsaini dekorēti un kā vienmēr pie sienām ir bildes ar vadoni un bērniem. Uz atvadām mums uzstājas pionieru koris kas akordeonistu ansambļa pavadijumā izpilda dziesmiņu par vadoni.
Tālāk dodamies pāris stundu ilgā braucienā līdz pilsētiņai Kaesong, kurā uzturēsimies pa nakti. Izbraucot no galvaspilsētas, piestājam pie Atkalapvienošanās arkas monumenta. Piemineklī attēlotas divas korejiešu sievietes tradicionālajās kleitās, kuras tur sfēru ar agrākās korejas karti uz tās un simbolizē abu koreju atkalapvienošanos. Monuments simboliski uzstādīts uz šosejas, kas savieno galvaspilsētu ar demilitarizēto zonu, kura atrodās uz abu Koreju robežas.
Kaesong pilsētiņā ierodamies, kad ārā jau satumsis. Tiekam izmitināti īstās korejiešu stila mājiņās, kuras celtas vēl 18. gadsimtā, bet šobrīd ir atjaunotas un pārvērstas par viesnīcu. Ārdurvis verās ciet ar koka tapu un istabiņā, izņemot grīdas paklājiņu, uz kura gulēsim, nekā vairāk nav.
Kad esam nedaudz atvilkuši elpu dodamies vakariņās. Šovakar mūs apkalpo meitenes korejiešu tautastērpos un ieturam maltīti tradicionālajā stilā sēžot uz grīdas. Vakariņojot mūs izklaidē meitene, kura spēlē korejiešu tradicionālo stīgu instrumentu „kayagum”, kas līdzinās mūsu koklei. Melodijas pārsvarā ir nacionālās korejiešu, bet pa laikam nospēlē arī kādu pasaules hītu. Te vienā brīdī sāk skanēt meldiņš, kurš man liekas ļoti pazīstams, bet nevaru uzreiz atcerēties, kas tas ir. Melodija grozās un grozās galvā un mēģinu dungot to sev līdzi, līdz vienā brīdī man kā zibens iesper – Jā, zinu! Raimonda Paula „Dāvāja māriņa”! Palūdzu visus pie galda čalojošos mazliet pieklust un meitene izpilda to vēlreiz speciāli priekš manis. Visiem izstāstu, ka tā ir sena latviešu dziesma un ka esmu ļoti pārsteigts to šeit dzirdot. Meitenei, kura spēlē, ir ap divdesmit un uz jautājumu, kas tā par melodiju viņa atbild, ka šī dziesma šeit ir pazīstama vēl no viņas mātes jaunības laikiem. Arī mani gidi visi zin šo gabalu, protams gan korejiešu valodā.
Kad vakariņu pamatēdiens iet uz beigām pasaucu gidu Kvaku un viņš man atnes divas lielas tortes, kuras biju pasūtijis pāris dienas iepriekš, lai dzimšanas dienā pacienātu savus ceļabiedrus. No maisiņa izvelku līdzpaņemtās Latvijas brendija un Mokas pudeles, saņēmu kārtējos apsveikumus un svinības var sākties.

26.07.
Ceļos agrāk, jo ir vēlēšanās pirms brokastīm apsekot viesnicas apkārtni. To pat ir grūti nosaukt par viesnīcu, jo sajūtas ir it kā tu nakšņotu kādā brīvdabas muzejā vai esi nokļuvis vēsturiskajā filmā. Tradicionalās korejiešu mājiņas, kurās pārlaidām nakti, saucās „hanok” un tādas vietējie ļaudis sāka būvēt jau 14. gadsimtā Čosonu dinastijas laikā. Viesnīcas teritorijai, kura ir koši apzaļumota, pa vidu tek upīte un mājiņas stāv gar abiem tās krastiem.
Aizejot līdz vienam no koka baļķu tiltiņiem, kas savieno abus krastus, tiešām sāk likties, ka esmu aizceļojis pagātnē. Uz tiltiņa ieraugu stāvam daiļavu ģērbtu korejiešu tautastērpā, kura izskatās pēc austrumu pasaku princeses. Man ir nedaudz bailīgi viņai tuvoties, jo prātā ienāk doma, ka varbūt tiešām esmu pārcēlies laikā un viņas augstdzimtības sargi ar vienu zobena vēzienu vien var nošņāpt manu pustukšo kāpostgalvu. Saņēmies drosmi lēnām eju tuvāk un man neizsakāmi paveicās, jo viņa uzrunā mani pirmā novēlot labu rītu. Kā par brīnumu šī pasaku varone prot angliski un izrādās tūriste no Japānas, kura gatavojās selfiju fotosesijai. Lūdzu tai iespēju arī manai fotokamerai iemūžināt viņas daiļumu un viņa laipni tam piekrīt.
Nemanot pienāk brokastu laiks, pēc kura visi dodamies pastaigā pa nelielās pilsētiņas centru. Kā vienmēr nedaudz atpalieku no saviem ceļabiedriem cenšoties tikt pie jauniem foto. Palūkojos atpakaļ un pamanu, ka krustojumu, kuram pārgājām pāri vertikāli pirms pāris minūtēm, tagad horizontāli šķērso liels pūlis sieviešu tērptas visu varavīksnes krāsu kleitās. Pamāju savam gidam, ka paskriešu nedaudz atpakaļ, lai viņas nofočētu. Pēc sejas viņš diez ko priecīgs neizskatās, kaut arī man to nesaka, tikai pamāj ar galvu. Pēc mirklīša pievienojos atpakaļ grupai, kur gidam jautāju,vai šodien ir kādi tradicionālie svētki, ka visi šie ļaudis tik skaisti saģērbti. Viņš lepni man atbild, ka šīs sievietes dodās nolikt ziedus pie monumenta vadoņiem un šie ir lielakie svētki viņu sirdīs.
Apmetam līkumiņu ap pilsētas laukumu, kura centrā stāv Kaesong Namdaemun – vecās pilsētas sienas dienvidu vārti, kuri šeit atrodas jau no 13. gadsimta, tad sasēžamies busā un dodamies ekskursijā uz karaļa Konmina kapenēm.
Pie kapenēm, kuras stāv paliela pakalna galā piestājam pēc divdesmit minūtēm. Karalis Konmins šīs atdusas vietas cēla pēc savas sievas nāves un vēlāk šeit tika apglabāts arī pats. No pakalna virsotnes paverās brīnišķīgs skats uz blakusesošo ieleju un šī vieta ir iekļauta Unesco pasaules mantojuma sarakstā.
Pēc kapeņu apskates dodamies atpakaļ uz pilsētiņu, kur paredzētas pusdienas. Restorāniņā, kurā ieturam maltīti ēdieni tiek pasniegti tradicionālajā korejiešu stilā un viss galds nosēts ar maziem trauciņiem. Vienā trauciņā kaut kādi kubiciņi, otrajā melnas pļockiņas, vēl citā sarkanbrūni tārpiem līdzīgi veidojumi. Paknibinos ap dažiem no tiem un saprotu, ka tas nav priekš manis. Vispār jau esmu Āzijas virtuves piekritējs, bet korejiešu ēdieni tomēr ir kaut kas specifisks. Pasaucu gidu un sarunāju, ka varēs man uztaisīt omleti ar dārzeņiem. Gids man jautā vai nevēlos nomēģināt, ko īpašu un tradicionālu, ko piedāvā tieši šis restorāns, un izdzirdu nosaukumu Dog Soup. Biju dzirdējis, ka suņus šeit ēd jau gadsimtiem, bet nebiju pārliecināts vai vispār to gribu darīt. Tā kā interese ņem virsroku un mani ceļabiedri arī pasūta, tad arī es nolemju nomēģināt šo zupu. Savā dzīvē esmu ēdis visādus brīnumus: vardes, čūskas, jūrascūciņas, krokodilu, zebru un pat ķenguru gaļu un nekas esmu vēl dzīvs.
Pēc brītiņa oficiante atnesa bļodiņu ar zupu, kas pēc izskata līdzinājās mums zināmajam boršcam. Pirmais, ko sajūtu ir zupas specifiskā smaka, tad ar karoti apmaisot izķeksēju gaļas gabaliņus, kuri izskatās ļoti cīpslaini. Nezinu varbūt man psiholoģiski tas bija nepatīkami, bet garša bija pretīga. Uzdzeru virsū sulu un palūdzu lai šo „delikatesi” aiznes.
Kā nākošais objekts mūsu šīsdienas maršrutā ir paredzēts Korejas demilitarizētās zonas apmeklējums. Saukta arī par „pasaules visbīstamāko robežu”, tā savieno abu Koreju teritorijas un plešas 241 km garumā un 4 km platumā. Sākumā autobusā noklausāmies instruktāžu par to, kā šeit pareizi uzvesties. Izkāpjot no busa sastājamies līnijā pa pāriem, kā bērnudārzā, bet no priekšas un aizmugures mūs piesedz gidi un operators. Mūs satikt iznāk vairāki militāristi un, kad aprunāts mūsu maršruts, dodamies iekšā robežteritorijā. Sākumā tiekam ievesti zālē, kur tiek stāstīts par robežu un rādītas dažādas kartes ar to. Kad pirmā lekcija ir galā, dodamies uz istabu-muzeju, kurā zem signalizācijai pieslēgta stikla kupola glabājas abu Koreju robežlīguma oriģināls, kas šeit parakstīts 1953. gada 27. jūlijā.
Kad arī šis stāstijums ir galā, dodamies uz citu ēku, kuras otrajā stāvā izveidots skatu laukums. No augšas paverās skats uz demilitarizētās zonas Dienvidkorejas pusi un tās teritorijā izvietotām zilām koka mājiņām, kuras apsargā šīs valsts robežsargi. Tālumā redzam plīvojam milzīgu Dienvidkorejas karogu.
Kad robežapskate pabeigta, braucam talāk uz brīvdabas muzeju, kurā apskatām divpadsmit atjaunotas 13. gadsimta ēkas, bet tad dodamies atpakaļ uz galvaspilsētu.
Neilgi pirms iebraukšanas Phenjanā mūsu buss pietur pie šosejas malā stāvošas ēkas, kuras priekšā saklāti gari galdi. Meitenes baltās blūzēs piedāvā iegādāties dažnedažādus Ziemeļkorejas suvenīrus. Šei tirgo karodziņus, lellītes, T-kreklus un blūzītes ar šīs valsts simboliku, kā arī cigaretes un dažādus medicīnas produktus no žeņšeņa. Cik saprotu šis improvizētais tirdziņš šeit uzklāts ātrā tempā un ēka, pie kuras viss notiek, arī izskatās kādu laiku jau pamesta. Runā, ka vadonis Kims jau pasen cieš no pasaules valstu noteiktajām sankcijām pret viņu, kā arī viņa līdzgaitniekiem un cenšas to kompensēt ar tūrisma industriju, kas pēdējos gados pieaugusi vairākkārt, jo atcelti dažādi ierobežojumi ceļotājiem.
Pilsētā esam pēc četriem un piestājam pie Phenjanas centrālās mākslas studijas „Mansudae Art”. Tā skaitās viens no lielākajiem mākslas centriem pasaulē un šeit strādā ap četriem tūkstošiem cilvēku. Šajā studijā ir tapuši visi nozīmīgākie Ziemeļkorejas pieminekļi, kā arī monumentu pasūtijumi no Āfrikas un Āzijas draudzīgajām tautām.
Mākslas studijā mūs iepazīstina ar māksliniekiem un izrāda dažādus darbus no koka un dzelzs, kā arī zīmējumus un keramiku. Laukumā pie studijas atrodas slavenais monuments „Kima Irsena un Kima Čenira izjāde ar zirgiem” un pie tā atnākušas kādas piecdesmit jaunas meitenes ar ziedu pušķiem un vainagiem. Viņas izskatās pēc studentēm vienādos svārkos un blūzēs. Kad ziedi ir nolikti, obligāti jāpaklanās un jatbrīvo šī vieta, jo ir jau piebraucis nākamais buss, no kura steigā kāpj ārā citi klanīties gribētāji ar puķu groziem. Pēc saraksta šis ir pēdējais objekts mūsu šīs dienas maršrutā un dodamies uz viesnīcu. Pa ceļam mūsu Pekinas gids un ziemeļkorejieši kaut ko dedzīgi apspriež un tad mums paziņo, ka būs vēl viens pieturpunkts, šoreiz pie veikala.
Šis veikals ir lielakais universālveikals pilsētā un te iepērkās visa Darba partijas elite. Tiekam noinformēti par iepirkšanās procedūru un, lai vispār šeit ko iegādātos, sākumā ir jāsamaina valūta pirmā stāva maiņas punktā. Tiek piekodināts, ka visa vietējā nauda, kas paliks pāri, pēc iepirkšanās ir jāsamaina atpakaļ, jo ārzemniekiem ir stingri aizliegts izvest no valsts vietējo valūtu. Visās pārējās vietās, kur devāmies šo dienu laikā, varēja norēķināties ar eiro.
Veikals pēc izmēra ir kā mūsu Maxima XXX. Puse pirmā stāva atvēlēta pārtikas precēm, bet otra - elektrotehnikai. Otrajā stāvā pārdodas apģērbi un saimniecības preces. Pārtikas nodaļā nopērkami gan svaigi augļi un dārzeņi, gan zivis un gaļa tieši tāpat kā mūsu veikalos. Produkti pārsvarā ir Ķīnas, Japānas vai citu Āzijas valstu ražojumi, kā arī ir daudzas lietas, kas ražotas Krievijā. Arī visa elektrotehnika ir pēdējo gadu modeļi. Salīdzinot šo veikalu ar tiem, kuriem gāju garām uz ielas un redzēju skatlogos, tikai pāris veidu putraimu un papirosus paliek vēl vairāk žēl parasto cilvēku. Viņi pat nezin, ka pilsētā ir šāds veikals un tiek baroti ar stāstiņiem par laimīgu nākotni, tiklīdz viņu vadoņu idejas uzvarēs.
Pēc iepirkšanās dodamies uz viesnīcu, kur atpūšamies pēc šīsdienas piedzīvojumiem.

27.07.
Varam pagulēt nedaudz ilgāk, jo ir svētku diena! 27. jūlijs ir viens no svarīgākajiem datumiem šīs zemes kalendārā, jo šodien visa Ziemeļkorejas tauta svin Uzvaras dienu. Šajā dienā tiek svinētas trīs gadus ilgušā Korejas pilsoņu kara beigas. Karš ilga no 1950. gada jūnija līdz 1953. gada jūlijam. Tas bija karš starp divām karojošajām pusēm, vienu no kurām atbalstija Apvienoto Nāciju organizācija un ASV, bet otru pusi - atbalstija PSRS un Ķīna. 1953. gada 27. jūlijā tika parakstīts miera līgums starp karojošajām pusēm, bet faktiski tas nebija miera līgums starp Korejas tautu. Dienvidu un Ziemeļu karojošās puses vienkārši palika to pašu teritoriju robežās, kādās tās atradās kara sākumā. Šo Uzvaras dienu svin tikai Ziemeļkorejas pusē esošā komunistu valdība un uzskata to par savas ideoloģijas galveno uzvaru. Šajā dienā visā valstī un it īpaši galvaspilsētā notiek militāra rakstura sapulces, saieti, kā arī dažādi izklaides pasākumi. Ierēdņi un iedzīvotāji nes ziedus un vainagus uz militārajām kapsētām un pie visiem galvanajiem pieminekļiem notiek speciāli šai dienai veltīti mītiņi.
Arī mums šodien ir paredzēta īpaša svētku programma. Kā pirmais un galvenais šīs dienas notikums ir Kumsusan Saules pils apmeklējums. Šī celtne ir mauzolejs un tautas galvenā vadoņa Kima Irsena un viņa dēla Kima Čenira atdusas vieta. Šī skaitās pati svētākā vieta Ziemeļkorejas tautai un ārzemniekus šeit ielaiž tikai ar valdošās partijas vadību saskaņotās vizītēs. Jau mēnesi pirms brauciena saņēmu e-mailu par to, kā jāuzvedas šajā vietā un norādijumu, lai līdzi būtu vienkrāsains krekls ar garām piedurknēm, solīdas kurpes un kaklasaite, ja vispār gribu šeit iekļūt. Gids mūs jau no rīta pabrīdina, ka ne fotokameras, ne kādas citas mantas šeit ienest netiks atļauts un viss līdzpaņemtais būs jāatstāj autobusā.
Visu ceļojuma laiku savu fotokameru neizlaižu no rokām un sastresojos, ka tā būs kaut kur jāatstāj. Uztraucos es ne jau dēļ pašas kameras, bet gan dēļ bildēm kuras esmu safočējis. Karti, kurā ir visas šī ceļojuma laikā uzņemtās fotogrāfijas, nolemju atstāt viesnicā un fotokamerā ielieku tukšu karti. Viesnicā arī atstāt to baidos, jo kā runā šeit agrāk pabijušie tūristi, kamēr tu esi prom no viesnīcas visas tavas somas un mantas izkrata un pārbauda speciāli tam apmācīti cilvēki. Arī pirms braukšanas šurp mūs brīdināja, lai pat savos numuriņos neuzsākam nekādus dialogus par šajā zemē valdošo iekārtu un likumiem.
Kā tādā kārtīgā spiegu filmā, es savu atmiņas karti noslēpju, kādai līdzpaņemtai jakai atārdot oderē nelielu caurumiņu un iestumjot to tur iekšā. Somu pirms došanās prom nopakoju un noslēdzu ar slēdzīšiem. Mūsu viesnīcā, piemēram, nebija piekļuves diviem stāviem. Lifta pogām, kas sanumurētas līdz 47. stāvam, pa vidu iztrūka divi cipari. Tūristi savā starpā runājās, ka dzirdējuši no citiem, ka šajos stāvos dzīvo un strādā valsts drošības komitejas cilvēki, kuri ar noklausīšanās aparatūru čeko visu un visus.
Mauzoleja priekšā tiekam salikti pa pāriem un vēlreiz tiek nolasīta izstrukcija. Ieejot mauzolejā notiek pārbaude ar skaneriem kā lidostā un tad visi sastājas uz ļoti lēni slīdoša celiņa. Skanot Ziemeļkorejas himnai, braucam pa garu koridoru, kura sienas no abām tā pusēm noklātas ar vadoņa fotogrāfijām. Pēc desmit minūšu ilga brauciena pārejam uz vēl vienu tādu koridoru un braucam vēl tikpat. Sākumā nokļūstam lielā zālē, kura veltīta Kimam Irsenam un šeit kā piemiņa sakopotas visas viņam piederējušās lietas. Aplūkojam viņa ordeņus, goda grāmatas un visas dāvanas, kas viņam jebkad pasniegtas. Lielākā to daļa ir no bijušās socnometnes valstu vadītājiem, kā arī no jau aizgājušajiem Āfrikas un Latiņamerikas valstu diktatoriem. Šajās milzīgajās telpās pat apskatāms viņam dzives laikā piederējušais nelielais kuģis, personīgais vilciena vagons un automašīnas. Tālāk atkal sastājamies rindā un ejam uz galveno atdusas zāli, kuras vidū ziedu ieskauts uz postamenta guļ iebalzamēts pats vadonis Kims Irsens.
Sākumā grupas vadītājs noliek līdzi atnesto vainagu, bet tad tiek dots signāls mums. Pie postamenta drīkst pieiet taisnā līnijā tikai pa četriem cilvēkiem un nostāties tam kājgalī. Rokām jābūt taisni gar sāniem un tad ir jāpaklanās pilnā augumā līdz zemei atkal jāiztaisnojās un pagriežoties pa kreisi jāsoļo ārā no zāles, dodot vietu nākamajiem četriem.
Pēc galvenā vadoņa apmeklējuma dodamies tālāk uz zāli otrajā stāvā, kur tādā pat paskatā atdusas viņa dēls Kims Čenirs. Pirms trepēm uz otro stāvu atkal skaneru kontrole, tad atkal istaba ar apbalvojumiem un zāle ar mūmiju.
Pabeiguši mauzoleja apskati, dodamies pusdienās uz kādu restorānu, kur mums uzklāts svētku mielasts. Pēc maltītes ieturēšanas braucam uz viesnīcu, lai parģērbtos ikdienas drēbēs, bet vēlāk atkal dosimies atpakaļ uz pilsētu.
Atnācis uz savu numuriņu, uzreiz parbaudu paslēpto atmiņas karti un atviegloti noslauku uz pieres izspiedušos sviedrus – viss ir uz vietas un bildes nav izdzēstas. Izskatās, ka arī šīs valsts drošības aģenti ir svētku diena, jo nav piefiksējuši imperiālisma pakalpiņa neatļautās darbības.
Kad esam nedaudz atvilkuši elpu, dodamies tālāk.
Kā nākošo apmeklējam Phenjanas cirku. Pirms priekšnesuma par godu Uzvaras dienai notiek svinīgā ceremonija un plīvojošu karogu fonā tiek dziedātas patriotiskās dziesmas. Pati cirka izrāde sākas ar gaisa akrobātu šovu, tad lēkāšana uz batutiem, bet vēlāk nāk klauni, žonglieri un iluzionisti. Sevišķi sajūsmā ir bērni, kuri sastāda 80% no visiem apmeklētājiem. Uz cirku atnākušas ir veselas bērnudārza grupas un sākumskolas klases. Daļu mazo kimčeniriešu šurp atveduši lepnie vectētiņi, kuri svinīgi saģērbušies saviem lielākajiem svētkiem. Viņi tērpušies labākajos uzvalkos, kuri nosēti ar sīvajās cīņās gūtajām medaļām.
Pēc stundu ilgas cirka programmas dodamies tālāk. Pati pilsēta un tās ļaudis šodien ir īpaši saposušies. Sievietes tērpušās krāsainās kleitās, bet vīri baltos kreklos un solīdās biksēs. Uz ielām izvietoti puduriem līdzīgi dzelzs stendi, kuros sasprausti Ziemeļkorejas karogi. Laukumos un ielās notiek masu pasākumi ar patriotiskām runām un dziesmām.
Mūsu buss piestāj pie ēkas ar vadoņu gīmetnēm un liela laukuma ap to. Šeit ir sabraukuši arī citi arzemju tūristi nelielās grupās un privāti. Ziemeļkorejā ir iespējama arī individuālā ceļošana, bet jebkurā gadijumā katram tiek piestiprināti divi valdības cilvēki. Es nolēmu šoreiz ceļot grupā, jo pirmkārt - tas ir uz pusi lētāk nekā individuāli, un otrkārt - ir lielākas iespējas arī kaut ko vairāk nofotografēt, jo divi aģenti vienam tūristam var vairāk izsekot līdzi nekā veselai grupai.
Pēc neilgas gaidīšanas pie laukuma, kurā stāvam piebrauc divi lieli autobusi, no kuriem izkāpj krāšņos tērpos ģērbti ļaudis. Gids mums saka, lai gatavojam kameras, jo tūlīt sāksies dejas. Pēc mirkļa skaļruņos sāk skanēt svinīga mūzika un dejotāju pāri jau griežās tās ritmā. Sniedzot rokas dejotāji māj un aicina arī skatītājus pievienoties viņiem un drosmīgākie tūristi iesprūk dejotāju pūlī.
Prieki nav ilgi. Pēc pusstundas sākas spēcīgs lietus, kurš izjauc priecīgo dejotāju rindas. Meiteņu skaistie tērpi un frizūras izmirkst un tiek paziņots, ka dejas ir beigušās. Arī mūsu gidi ir apbēdināti, jo lietus izjaucis šīs dienas plānus un programmu. Saskrienam atpakaļ busā, tad gids Kvaks kaut kam piezvana, bet pēcāk mums jautā, cik no mums prot rīkoties ar šaujamieročiem. Šāvēji izrādās puse no mums. Tad viņš saka, ka tiem kas nemāk būs izdevība iemācīties un pēc desmit minūtēm mūsu buss pieripo pie palielas ēkas.
Pie durvīm mūs sagaida daiļas korejietes tērptas armijas drēbēs un visām ir pistoles pie sāniem. Sākumā mūs ved caur koridoru, kuram sienas izrotātas ar vadoņu fotogrāfijām un uz tām visām viņi tur šaujamieročus. Nodomāju, nu kaput mums tūlīt visiem būs. Ievedīs kādā pagrabā bez logiem un pratinot, kurš no mums ir CIP aģents, iededzinās katram uz pakaļas vadoņa ģīmetni ar kārtas numuru.
Mana paranoja piepildās tikai daļēji un tiekam lielā istabā bez logiem, bet ar milzīgu ieroču klāstu. Katrs var izvēlēties sev tīkamāko stroķi no revolvera līdz automātam, jo esam atbraukuši uz šautuvi. Skaistās militāristes laipni izrāda savus ieroču krājumus un nodemonstrē mums meistarklasi minūtē izjaucot un saliekot automātu. Šaušana notiek ar īstām patronām, bet jāmaksā gan par tām ir mums pašiem. Cena šai izklaidei ir neliela un visi sāk pielādēt stobrus. Pašam man šī nodarbe ne pārāk iet pie sirds, tādēļ, kamēr visi šaudās, pierunāju zaldātmeitenes ar stobriem iepozēt manai fotokamerai.
Kad iepirktā munīcija beigusies, dodamies līdz mūsu nākamajam pieturas punktam - Korejas Darba partijas monumentam. Šeit mūs sagaida debeszilā kleitā tērpta sieviete, kura izstāstīs visu par šo svarīgo objektu. Tikko ir uzsākts stāstijums, pie pieminekļa piestāj busiņš ar skaļruņiem, no kuriem sāk skanēt patriotiskās dziesmas.
Šis piemineklis ir atklāts 1995. gadā par godu Darba partijas 50 gadu jubilejai. Tā betona pamatne 70 metru diametrā tur aplī izvietotas milzīgas rokas, kuras savukārt tur sirpi, āmuru un otu. Uz apļa ārējās malas ir uzraksts: - „Lai dzīvo Korejas Darba partija - visu Korejas tautas uzvaru organizātors un vadītājs”. Monumenta iekšpusē ir izkalti dažādu darbaļaužu profesiju parstāvju krūšūtēli.
Pēc monumenta izpētes dodamies talāk uz pēdējo šīs dienas apskates objektu. Braucam uz 12 km attālo ciematiņu Mangyongdae. Šajā ciematā ir dzimis un uzaudzis nācijas vadonis Kims Irsens un šeit ir izveidots piemiņas muzejs. Divās restaurētās ar salmu jumtiem klātās ēkās ir izvietotas viņa piemiņas lietas. Šī vieta ir kulta objekts un katram skolniekam kaut reizi mūžā ir jāpmeklē šī vieta. Arī šoreiz neesam vieni. Vecāki ar bērniem un vecvecāki ar mazbērniem nāk nolikt ziedus pie vadoņa piemiņas vietas.
Šajā vietā uzturamies neilgi, jo sāk jau krēslot un dodamies atpakaļ uz viesnīcu. Šīs dienas ekskursiju plāns ir izpildīts un parējo vakaru atpūšamies savos numuriņos vai baudām viesnicā piedāvātās izklaides.

28.07.
Ceļamies ap astoņiem, pabrokastojam un tad tiek dota stunda čemodānu pakošanai. Šodien ir mūsu pēdējā diena šajā zemē un pēcpusdienā jau jābūt lidostā.
Pirms desmitiem izrakstāmies no viesnicas un dodamies uz pilsētu. Buss mūs izlaiž pilsētas centrā un mēs dodamies pastaigā pa ielām, kur cilvēku ir ievērojami vairāk nekā citās dienās. Parkos un skvēros ļaudis uz lieliem ekrāniem skatās filmas un arī trolejbusi un autobusi izskatās pilnāki nekā parasti. Domāju, varbūt šodien ir vēl viena brīvdiena, bet gids saka, ka vienkārši esam pilsētas rajonā, kur apgrozās vairāk darbaļaužu. Uz ielām redzam kioskiņus ar pārtiku. Vienā no tiem var iegādāties sulas, limonādes, našķus un uz maziem iesmiņiem ceptas desiņas, bet citā atkal tirgo pīrādziņus ar dažādiem pildījumiem.
Tā ejam pāris kvartālus, līdz nonākam transporta pieturā uz vienas no centrālajām ielām. Gids saka, ka tulīt izbrauksim ar pilsētas transportu un pēc brītiņa mums blakus piestāj dzeltens trolejbuss ar sarkanām zvaigznēm gar sāniem. Tādus braucamos esmu redzējis vecās pēckara filmās un tādi kursēja visā bijušajā padomju republiku teritorijā piecdesmitajos sešdesmitajos gados. Trolejbuss piestāj tukšs un pieturā arī nav neviena vietējā. Sēžamies iekšā, sagaidām vēl vienu grupiņu ar Āzijas tūristiem un tad izbraucam.
Šis vecais transportlīdzeklis krakšķ un čīkst, bet tomēr pabraukt ar to ir interesanti. Nākamajā pieturā tomēr sakāpj vietējie, lai gan izskatijās, ka tā ir tikai speciāli noorganizēta izklaide tūristiem. Šad tad šo dienu laikā aizdomājos, ka mēs varbūt nezinām pat 0.01% no īstās Phenjanas dzīves un šie cilvēki, gan metro, gan pieturās un ielās visi ir vienas lielas teātra izrādes dalībnieki.
Pēc piedspadsmit minūšu brauciena piestājam pie Triumfa arkas laukuma. Mums paziņo, ka šeit ir galapunkts un pārsēžamies atpakaļ savā busā. Gids paziņo, ka mūsu šodienas maršrutā ir atlicis tikai viens apskates objekts un tas būs Tēvzemes Uzvaras kara muzejs.
Pie ieejas vārtiem mūs sagaida gide militāriste, kura izstāsta, ko šeit redzēsim. Kā pirmos apskatām āra paviljonus kuros izstādītas visas amerikāņiem un viņu sabiedrotajiem atkarotās trofejas. Šeit varam aplūkot ložmetējus, tankus, lidmašīnu vrakus un lielgabarīta aviācijas lādiņus. Kā lielakā trofeja šajā muzejā tiek glabāts ASV spiegu kuģis Pueblo, kurš 1968. gada 23. janvārī tika arestēts Ziemeļkorejas teritoreālajos ūdeņos. Par to kā notika ienaidnieka aizturēšana stāsta blakus kuģim novietots stends ar fotogrāfijām. Pašā muzeja ēkā vēl vairāk eksponātu. Uz sienām gleznojumi ar ainām no kaujas lauka, bet centrālajā zālē izveidota pat 360 grādu kādas kaujas diorāma. Šādus kauju skatus esmu šīs nedēļas laikā atskatijies pietiekoši, tādēļ klusiņām izlavos laukā.
Milzīgā laukumā muzeja priekšā atrodas skulptūru un pieminekļu kopums, kurš stiepjas kādu 200 metru garumā un man ir vēlme to iemūžināt ar savu fotokameru. Pie ārdurvīm mani pieķer gida vērīgā acs un tiek jautāts, kurp es dodos. Kvaks saka, ka iešot man līdzi, jo vienam ārā nav atļauts būt.
Fočējot pamanu, ka mans gids, spaidot telefona „pogas”, vienā brīdī paliek bēdīgs, it kā par kaut ko noraizējies, un jautāju viņam, kas noticis. Viņš man atbild, ka esot tikko izlasijis jaunākās ziņas internet tīklā Kwangmyong, ka nebūs labi un laikam drīzumā sākšoties karš. Kwangmyong ir vienīgais oficiālais internets valstī un ir veidots pēc Ziemeļkorejas valdības iniciatīvas. Skatos, ka viņš pa nopietnam pārdzīvo un saku, ka lai neuztraucās gan jau viss beigsies labi. Viņš pakrata galvu, kādu brītiņu pasēž klusu un tad man jautā:
- Kaspar, Tu man lūdzu pasaki, kādēļ visa pasaule grib mūs iznīcināt? Mēs taču esam pati miermīlīgākā tauta uz zemes.
Man pat mute palika vaļā, bet centos neizrādīt savas emocijas. Tā vien gribējās pateikt -, draudziņ, vai Tu vispār zini, ar ko nodarbojās jūsu galvenais pelmenis. Tā vietā atbildēju, ka es vien esmu tāds pats parasts cilvēks, kā viņš un politka nav mans stiprais lauciņš.
Zinot šīs valsts likumus un iekārtu, labāk savu muti ir vaļā nevērt, jo nav zināms, varbūt šī ir vienkārši provocēšana uz sarunu, lai izdibinātu manas domas par viņu iekārtu un tās vadītājiem. Man maisiņā ir līdzi paņemti divi bloki vietējo cigarešu, kurus nopirku partijas lielveikalā un kurus esmu sagatavojis viņam iedot kā pateicību ceļojuma beigās. Saprotu, ka šis ir labākais mirklis, kad viņus pasniegt, lai tiktu ārā no neērtās situācijas un pārtrauktu šo politisko sarunu. Sanāk viss labi un Kvaks atplaukst smaidā, aizmirst mūsu dialogu un pateicās man par kukuli.
Pie sevis vēlāk nodomāju, vai viņš tiešām ir tik nozombēts un tic visam, ko raksta viņu nets. Viņš tomēr satiek dažādus cilvēkus no visas pasaules un vai tad neviens nav viņam pastāstijis to, kā dzīvo ļaudis citās valstīs. No otrās puses atkal domāju, varbūt viņš tiešām ir ļoti labs drošības aģents, ja jau savos divdesmit gados tiek pielikts pieskatīt amerikāņu grupas. Situāciju pavisam izkliedē tikko no muzeja iznākušais otrais gids ar grupu. Vēl tikai uztaisām dažas bildes ar muzeja gidi un sēžamies autobusā.
Mūsu Pekinas gids mums paziņo, ka mūsu Ziemeļkorejas ceļojums nu ir galā un dodamies uz lidostu. Jau lidostā pieeju viņam klāt un jautāju, kā viņš domā vai mūsu somas stipri kratīs? Galvenokārt uztraucos par savām bildēm, kuras var tikt izdzēstas jeb vienkārši konfiscēta atmiņas karte. Viņš man atbild, ka iespējams viss būs OK, jo visi esam labi uzvedušies un nekādi nepatīkami incidenti nav notikuši. Iečekojam lielo bagāžu un gaidām uzaicinājumu iešanai caur skaneriem uz izlidošanas zāli. Tā sēžam kādu laiciņu līdz vienā brīdī atskrien mūsu gidi, sakot lai ātri ņemam savas mantas un ejam viņiem līdzi. Mūs mudina lai pasteidzamies, ka lidmašīna jau gaida. Vai tā ir veiksme vai nē, bet somas izlaiž caur skaneri pat neattaisot un pēc piedspadsmit minūtēm jau sēžam salonā. Kamēr laineris nav pacēlies, vēl tam neticu un galvā grozās domas, ka tūlīt visus sauks atpakaļ un skanēs ar rentgenu. Šoreiz laikam tiešām veiksme stāv mums līdzās, jo tiek aizvērtas durvis un iedarbināti motori.
Pēc laiciņa, kad lidmašīna jau gaisā, atslābstu un veroties ārā pa iluminātoru pieķeru sevi pie domām vai tiešām šis nav sapnis? Varbūt tūlīt atjēgšos Stradiņos vai Gaiļezerā ar pārsistu galvu un šī visa būs bijusi tikai manu iekaisušo smadzeņu halucinācija. Lai 100% pārliecinātos iekniebju sev tā stiprāk vaigā... Kniebienu sajūtu un tad sev saku:
- Vecīt šeit viss ir īsts un tu tiešām esi malacis, jo pabiji Ziemeļkorejā!
Pilsēta no viesnīcas 40tā stāva loga.
Viesnīca Phenjanā,kurā apmetos.
Šoreiz puķes tiek man nevis vadonim.
Taxi stāvvieta.
Korejas tautas sasniegumu izstāde.
Darbaļaudis nāk apbrīnot savus sasniegumus.
Protams norādijumus visam dod vadoņi.
Jaunākais Ziemeļkorejiešu mašīnbūves brīnums.
Apskatei ir izlikti dažādi darbagaldi.
Tētis dēliņam nodod raķešu ražošanas estafeti
Galaprodukts
Studenti aplūko pirmo Ziemeļkorejas satelītu.
Ziemeļkorejas pirmais satelīts.
Tālāk dodos uz akvaparku.
Saldējuma un limonādes tirgotava akvaparka teritorijā.
Pirmais Ziemeļkoreiešu kosmonauts:)
Akvaparka kafejnīca.
Vietējais fast food produkts.
Atcerējos bērnību.
Dodamies tālāk uz pilsētu.
Ryugyong hotelis.Viesnīcā ir 105 stāvi un tā ir 330 metrus augsta.No 2013 gada nav nodota ekspluatācijā un tur neviens nedzīvo.
Atkal piestājam pie muzeja vadoņiem,šoreiz tam sakars ar vilcieniem.
Vadoņu medaļas un godaraksti.
Nākošā pietura pie pionieru nama.
Jaunie pionieri nodziedāja dziesmu par vadoni.
Lustra pionieru nama centrālajā zālē.
Jaunā armijas pulciņa ansamblis.
Arī skolniekiem jāzin,kas viņus sargā.
Griestu dekorācijas skolēnu pilī.
Jaunās koklētājas sniedz mums koncertu.
Bildēs uz sienām parādīts,ka vadonis mīl bērnus.
No šī busiņa skanēja patriotiskās dziesmas un saukļi,kā nekā Uzvaras diena.
Ātomu formas zinātnes un tehnoloģiju komplekss.
Cilvēki gatavojās svētkiem.
27.07 Ziemeļkorejas Uzvaras diena.
Uzvaras dienā viscaur pilsētā izkārti karogi.
Apmeklējam vēl vienu monumentu vadoņiem.
Studentes gaida savu kārtu lai paklanītos vadonim.
Nākošie rindā studenti.
Vainagi no darbaļaužu kolektīva.
Phenjanas slidotava.
Lielākais lielveikals pilsētā, kur iepērkas partijas elite.Pirmajā stāvā jāsamaina valūta uz vietējo naudu.
Korejas Darba partijas monuments.
Vadoņi spīd arī naktīs.
Cilvēki saposušies uzvaras svinībām.Visur pilsētā notiek koncerti.
Darbaļaudis saposušies dodās pie vadoņiem.
Devos uz mauzoleju,kur guļ Kima Irsena un Kima Čenira iebalzamētie ķermeņi.
Pēc mauzoleja apmeklēju kafejnīcu.
Pēc kafijas un smalkmaizīšu notestēšanas dodos uz Phenjanas cirku.
Pirms katras cirka izrādes tiek slavinātas komunisma idejas.
Akrobāti,klauni un citi cirka mākslinieki zin,ka par to ko viņi māk ir jāpateicās vadonim.
Mazie kimčenirieši sajūsmā no cirka uzveduma.
Korejas kara veterāns Uzvaras dienā atvedis mazbērnus uz cirku.
Ap pusdienas laiku var sākties masu dejas.
Ārā smidzina lietus,bet tas nav šķērslis dejām par godu uzvarai.
Var piedalīties visi ,kas grib dejot.
Piedalīties var jebkurš.
Aizbraucām pusdienās.
Pēc pusdienām šautuves apmeklējums.
Armijas meitenes piedāvā izvēlēties sev stroķi.
Pie sienām atkal Kimi ar ieročiem.
Katrs sevi cienošs ziemeļkoreietis iemācās šaut jau trīs gadu vecumā.
Izvēlējos šaujamrīku.
Phenjanas Lielais teātris.
Teātra afišas.
Pēc šautuves apmeklējam Korejas Darba partijas monumentu.
Vietējā gide mums izstāsta par monumenta nozīmīgumu komunisma celtniecībā.
Monumenta iekšpusē attēlotas dažādas strādnieku partijas biedru profesijas.
Uzvaras dienā visi pulcējās ap vadoņiem.
Uzvaras dienā pa visu pilsētu tiek atskaņotas patriotiskas dziesmas.
Phenjanas augstskolā,kurā mācības notiek angļu,vācu,krievu un citās valodās.Visdrīzāk šeit mācās nākamie spiegi.
Mājiņa,kurā itkā piedzimis un uzaudzis Kims Irsens.Šī pasaka tiek stāstīta visiem no mazotnes,lai uzturētu varoņa tēlu.
Padsmit gados Kims pamet māju lai cīnītos par ziemeļkorejas tautu un Čučhe idejām.
Vecvecāki ved mazbērnus uz kulta vietu.
Parkos cilvēki skatās filmas par karu.
Teātra izrāžu afišas.
Triumfa arka.
Vectēvs ar mazbērniem uzvaras dienā iet uz kara muzeju
Apmeklējam Korejas kara muzeju.
Šeit izstādīta amerikāņiem atkarotā tehnika.
Trofejas.
Karš ilga no 1950-1953 gadam.
Informatīvs stends par to,kā 1968g.23janvārī Ziemeļkorejas ūdeņos tika arestēts ASV kuģis ,,Pueblo,,
Kuģis Pueblo ir lielākā ziemeļkoreiešu trofeja.
Gide kara muzejā.
Phenjanas lidostā pirms mājupceļa.
Kanva par ziemeļkoreiešu varonīgajiem zaldātiem.
Suvenīri.
Suvenīri- paliknis datorpelei.
Rīta pusē izbraucam no centra uz mikrorajoniem
Suvenīri
Piestājam pie "Atkalapvienošanās arka" pie pilsētas dienvidu vārtiem.
Katrā mikrorajonā savs monuments vadoņiem.
Darbs pietiek visiem:)
Izskatās,ka tiek ravēts dzelzceļš.
Piebraucam pie vidusskolas
Statujas,kas attēlo skolniekus protams visas pavērstas pret vadonim veltītu monumentālo sienu ielas galā.
Skolas gaiteņos izvietoti goda dēļi ar labāko skolnieku bildēm.
Pie sienām vienmēr jābūt arī vadoņiem.
Vidusskolnieku fizikas stunda.
Skolēniem protams jābūt militāri izglītotiem.
...un arī tēvu tēvus kas uzsāka ceļu uz komunismu nedrīkst aizmirst.
Starpbrīžos vadonis dod uzstādijumus gaišākai nākotnei.
Tālāk apmeklēju sākumskolu.
Mazie koreieši apgūst datorzinības.
Nākošo apmeklējam angļu valodas klasi.
Tiek izspēlēti dialogi starp skolniekiem.
Skolotājas palīdz sagatavoties priekšnesumam.
Mazie kimčenirieši dzied un slavē vadoni.
Fizkultūras stundā.
Atvadāmies no skolēniem.
Arī pie skolas jābūt vadoņu ģīmetnēm.
Braucam atpakaļ uz centru.
Pa ceļam piebraucam pie monumenta.
Mūs sagaida meitene tradicionālajā tērpā.
Dārznieki apkopj monumenta apkārtni.
Siena ar vadoņa dzīves ainiņām.
Darbaļaudis nāk pateikties vadonim par dzīvi kas viņiem ir.
Kad puķes noliktas rindā pa divi jādodās prom jāatbrīvo laukumu nākošajiem klanīties gribētājiem.
Korejas Darba partijas izveidošanai veltīts monuments.
Tālāk dodos iekšā metro stacijā..
Phenjanā ir divas metro līnijas.
Metro stacijas ir krāšņas un līdzinās Maskavas metro,jo celtas pēc to paraugiem.
Staciju dežurantes regulē vilcienu atiešanu un pieskata pasažierus.
Metro stacijās izvietoti stendi ar jaunākajām avīzēm.
Vadonis inspektē metro cēlājus.
Nākamajā stacijā visus uzmana Kima dēliņš.
Šeit vēl vairāk avīžu stendu.
Pionieri brauc mājās no skolas.
Vagonos izvietoti ekrāni,kuros rāda nākamo staciju.
Studenti atgriežās mājās pēc mācībām.
Katras stacijas sienas rotā dažādas bildes ar komunisma cēlāju dzīves ainiņām.
Nākotnes plāns metro paplašināsanai.
Metro stacijā izvietots grāmatu veikaliņš.
Iegādājos marku komplektu ar vadoņiem.
Kims Čenirs kopā ar labāko draugu.
Metro stacijas apskati pabeidzu pie Triumfa arkas.
Vakarpusē dodos uz Phenjanas boulinga centru.
Žeņšeņa liķiris.
Vakariņojam pie galdiem,kuros uz tur esošajiem griliem cepās gaļa.
Melleņu uzlējums.
Ziemeļkoreiešu medus.
Pēc vakariņām dodamies pastaigā pa pilsētu.
Uz ielām izvietotos ekrānos visu nakti rāda dokumentālās filmas par vadoni.
Par daudz žeņšeņa liķiera
Iedzīvotāji kuriem nav sava TV var nākt uz mikrorajona parciņu,kur filmas par karu un vadoņa uzrunas rāda par brīvu visu nakti.
Ielas vidū tiltiņš no kura vērot pilsētas panorāmu.
Viens no jaunuzbūvētajiem Phenjanas dzīvokļu kompleksiem.Naktī tas tiek izgaismots,bet iekšā neviens nedzīvo.
Ziemeļkorejas marku komplekti.
Izbraucam no galvaspilsētas uz Nampo
Vietējie pārvietojas ar kājām vai velosipēdiem.
Braucot garām kādam ciematam.
Uz lidlauka platuma šosejas braucam vieni,ne kāds brauc pretim ne apdzen.
Ceļu strādnieki.
Iebraucam minerālūdens rūpnīcas teritorijā.
Pie rūpnīcas konveijera strādā tikai trīs sievietes.
Konveijers tiek ieslēgts tiko esam iegājuši ražošanas zālē.
Šajā rūpnīcā ir bijis Kims Irsens
...kā arī viņa dēls
...un mazdēls.
Darbs neveicās raiti,pudeles krīt un viss izskatās pēc iestudējuma tūristiem.
Pēc rūpnīcas apmeklējuma mums uzstāsies militārais ansamblis.
Sagatavošanās darbi.
Ar šobrīd populārām melodijām tiek pieskandināta pļava un blakusesošais mežiņš.
Tiek dziedāts gan kvartetā...
...gan duetos.
Dodamies tālāk pa lielceļu cauri pļavām un ciematiem.
Kultūras nams.
Lauksaimnieki arī pateicīgi vadonim par labības laukiem.
Stundas laikā pirmā mašīna.
Iebraucot pilsētiņā Nampo visus sagaida vadoņi.
Nampo.
Pilsētā protams vadoņu statujas,lai cilvēkiem būtu ko pielūgt.
Sāls ieguves lauki.
Vieta kur Taedong upe ieplūst Ķīnas jūrā.
Dambis.
Bāka.
Bākas saimniece lūdz mūs iekšā.
Pie ieejas protams vadoņu foto.
Tiiekam iepazīstināti ar dambja būvniecības niansēm.
Kā vienmēr visu paveikuši ir vadoņi.
Izglītojošais videomateriāls par dambja celtniecību.
Pievakarē dodamies prom no centra uz blakusesošajiem minerālūdens avotiem.
Vakarā ierodamies Kaesong pilsētiņā.
Iečekojamies viesnicā tradicionālajā korejiešu stilā.
Gulēšana notiek uz bambusa grīdas kur uzklāts matracis.
Vakariņu galds korejiešu stilā.
Tiekam izklaidēti ar nacionālajām melodijām.
Raimonds Pauls protams ir cieņā.
Visus iepazīstinu ar Latvijas Moku un Brendiju.
Dzimšanas dienas torte.
Apsveikuma uzraksti ir gan latviešu,gan angļu,gan koreiešu valodās.
Mājiņas kurās apmetāmies.
Korejiešu tautas tērps.
Kaesong pilsētiņa bija senās Korejas galvaspilsēta no X-XIV gadsimtam.
Kaesong Namdaemun ir senās pilsētas sienas dienvidu vārti,un atrodas šeit jau no 13 gadsimta.
No rīta jāsapošās un jāiet pateikties vadoņiem.
Jāliek ziedi un jāklanās ,ja gribi dzīvot.
Netālu no Kaesong pilsētas atrodās ieleja ar senām karaļa kapenēm.
Šai vietai ir piešķirts UNESCO pasaules kultūras mantojuma statuss.
Karaļa kapenes kalnā.
Atpakaļ Kaesong pilsētiņā.
Pusdienas korejiešu stilā.
Suņa gaļas zupa.
Suņa gaļa ir diezgan sīksta un cīpslaina.
Pēc pusdienām ierodamies demilitarizētajā zonā.
Šeit atrodas robeža kas sadala abas Korejas.
Armijnieks iepazīstina ar apkārtnes karti.
Mūsu gids Kwaks pieraksta svarīgo instruktāžu,lai šajā pasaules bīstamākajā robežpunktā nesataisām s..dus.:D
Miera izlīguma oriģināls ,kas tika parakstīts 1953 gada 27 jūlijā.
Demilitarizēta zona ir 4km platumā un stiepjas 241km garumā.
Dienvidkorejas robežsargi pretējā pusē.
Tālumā pāri robežai plīvo Dienvidkorejas karogs.
Atzīmējušies dodamies tālāk.
Korejas brīvdabas muzejs ar 12 pēc seniem paraugiem atjaunotām ēkām.
Cenas uz vergiem un lopiem senajā Koryo dinastijas valdīšanas laikā. Dārgākās ir govis,tad jaunas sievietes,jo viņas var radīt vēl vergus un tad visi pārējie.
Kaesong pilsētiņas jumti no kalna virsotnes.
Pilsētiņā protams ir savs marku un plakātu veikals.
Baseins pilsētiņas iedzīvotājiem.
Heil Kim.
Mājās no skolas.
Vēl viens vadoņu monuments.
Phenjana 137km
Braucot atpakaļ uz galvaspilsētu pa ceļam apstājamies pie tirdzniecības stenda šosejas malā.
Suvenīri.
Vietējās cigaretes.
Iebraucam atpakaļ galvaspilsētā.
Iebraukšanas atļauja Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā
Jau lidmašīnā tiek slavināta partija un vadonis Kims.
Ziemeļkorejas lidsabiedrības Air Koryo piedāvātās pusdienas.
Phenjanas lidostā mūs sagaida putnubiedēkļi.
Lidostā.
Lidostas veikaliņš ar propogandas DVD un grāmatām.
Šoreiz neierasti,bet esmu tūristu grupā un izbraucam no lidostas uz centru.
Piepilsēta.
Praktiski uz katra krustojuma ir vai nu plakāti vai monumentāla siena valsts līderiem.
Ryugyong Hotelis nav nodots ekspluatācijā un stāv neapdzīvots no 2016 gada sākuma.
Satiksmes regulētāja.
Viņas ir uz katra galvaspilsētas krustojuma,jo luksoforu pilsētā nav.
Tādi paši tramvaji,kā pie mums padomju laikā.
Phenjanas Dzelzceļa stacija.
Vadoņi ir uz katras valsts iestādes ēkas.
Blakus Dzelzceļa stacijai atrodas autoostas placis ,kur cilvēciņi gaida maršruta busus.
Regulators dod norādes vadītājiem stāvvietā pie stacijas.
Jaunais Kimčenirietis.
Protams tautai jāzin,kas ir nācijas aizmugure un uz kā atbalstīties.
Ielās izvietoti stendi ar politinformāciju.
Lielformāta ekrāni rāda filmas par karu un starplaikos tiek slavēta Korejas strādnieku partija un tās cēlie mērķi.
Sapņi par komunisma uzvarām.
Kim Ir Sena laukums.
Kim Ir Sena laukums,kur svētkos parasti notiek masu dejas un parādes.
Uz ielām pie apgaismojuma stabiem plakāti lai tauta neaimirst savus varoņus.
Iegāju dārzeņu veikalā.
Pastkastīte pie mājas sienas.
Plakāti par to,ka revolūcijas idejas nemirst.
Grāmatu veikalā stends ar atklātnītēm.
Šeitpat var nopirkt dažādus DVD ar Korejas Darba partijas jubilejai veltītiem koncertiem.
Kā jau visur vadoņus slavinošie plākāti.
Vietējās kinoindustrijas pērles.
Phenjanas Taxi.
Piebraucam pie viesnicas.
Pievakarē skats uz pilsētu no salas uz kuras atrodas viesnīca.
Viesnīcas vestibils
Akvārijs ar storēm.
Kimiem jābūt visur un viesnīca nevar būt izņēmums.
Restorāns-bārs viesnīcas 47ajā stāvā.
Viesnicā ir arī suvenīru vekali.
Korejas nacionālie tērpi.
Arī bērniem sava mode.
Un,kā nu neiztikt,bez patriotiskajām atklātnītēm.
Viesnicas nummuriņš 40 stāvā.
Čučhe ideju monuments naktī skatāms no viesnīcas 40 stāva loga.
Skats uz naksnīgo Phenjanu.
Nākamajā rītā dodamies tālāk.
Monumentāla strūklaka pie Phenjanas Tautas studiju nama.
Chollima statuja atgādina iedzīvotājiem par straujo attīstību valstī.Tiek uzskatīts, ka šis lidojošais zirgs pārvietojas ar ātrumu 400 km dienā attēloChollima kustību, kas veicināja strauju ekonomisko attīstību.Zirga mugurā strādnieks un strādniece.
Lai dotos pie vadoņu monumenta,katram jāiegādājās puķu pušķis par 5 €
Tiek piegādāta jauna puķu partija.
Arī vecmāmiņas ar mazbērniem iet pie vadoņa.
Studenti gaida savu rindu,lai pateiktos varenajam Kim Ir Senam par gaišo nākotni.
Kims Irsens un Kims Čenirs pieskata savus padotos.
Korejas Darba Partijas ,,zieds,, ir tiko pateicies varenajiem vadoņiem par komunisma ideju ielikšanu viņu galvās.
Arī studenti beidzot var paklanīties.
Mansudae lielais monumentālais ansamblis.
Ziedi nolikti un vadoņu svētība jaunām komunisma cīņām saņemta.
Ja izkaltusi mute slavējot vadoni saldinātie dzērieni palīdzēs atgūt formu.
Cilvēki plūst uz Phenjanas ziedu izstādi.
Rinda uz iekļūšanu ziedu mājā.
Vadoņi protams goda vietā.
Orhideja Kimirsenija- to protams selekcionējuši varenie Ziemeļkorejiešu floristi.
Begonija Kimčenirija-arī šo ziedu ir radijuši varenie Ziemeļkorejas puķu audzētāji
Vadoņiem ziedi ir patikuši.
Visiem jābūt pateicīgiem vadoņiem par to,ka mums ir ziedi.
Nākošie gaida rindā uz puķu māju.
Buss ar ko apceļoju Ziemeļkoreju
Jaunie ,,Skauti,,
...un ,,Gaidas,,
Mūs apsargā valdības aģenti8)
Čučhe ideju monuments.
Monumenta augstums 150 metri,plus 20 metru gara sarkana lāpa.
Strādnieks ar āmuru,zemniece ar sirpi un darba inteliģents ar otu.
Tiek iemēģināta dziesma Uzvaras dienas gājienam.
Tornī ir izvietots suvenīru veikaliņš.
Katram kurš grib dzīvot mājās jābūt vismaz vienam no šiem bestselleriem.
Korejas žurnāli brāļu tautas valodā.
Šeit var iegādāties arī jaunākās avīzes.
Var iepirkt limonādes pirms došanās augšā uz skatu laukumu.
Liftniece sazinās ar augšējo stāvu lai mūs laipni sagaida.
Phenjana no 170 metru augstuma.
Pieminekļu kopums blakus Čučhe ideju tornim.
Teātra afišas.
Korejas pasta emblēma.
Pastniecei veltīts krūšutēls.
Filatēlistu veikaliņā.
Te var nopirkt marku komplektus par vareno tautu draudzību.
Phenjanas mikrorajons.
Ziemeļkorejas nauda,kura šobrīd vairs nav apritē.
Vietējie našķi.
Dekors pie skolēnu pilss


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais