Tanzānijas sajūta. (Pirmā daļa)

24.05.2009
6 min lasīšanai

Šīs ir manas sajūtas un mans viedoklis. Kādam tas šķitīs augstprātīgs, kādam neizprotošs, vēl kādam tas patiks. Bet tas ir mans, mans triju nedēļu izjustais un mans kādu pusgadu apsmadzeņotais. Sākšu ar to, ka Āfrika pilnīgi noteikti nav mana mīla, bet atzīšos- tā var ievilkt un vilināt. Un vēl vairāk- Āfrika liek domāt! Gan par to, kā vienuviet var būt gan karsta svelme un sniegs kalnu galotnēs, gan par to, kas tev pašam ir dots un vai to novērtē. Zinu cilvēkus, arī es to starpā, kam Prāta Vētras jaunais albūms nekad nav iepaticies ar pirmo reizi, tikai pēc tā noklausīšanās pie māsas, drauga mašīnā vai lielveikalā iepērkoties, sāc dungot līdz trešo, tad piekto dziesmu no albūma un pēc nedēļas jau visu albumu zini no galvas. Tad tā, lūk, man ir ar Āfriku- tur esot aiz prieka apraudājos, kad atpakaļceļā tiku lidmašīnā savā 45 E sēdvietā, bet tagad... jau sāku prātot, kuru valsti vēl no šī kontinenta varētu apskatīt. Bet šoreiz par pirmo no manas Āfrikas valstīm. Par Tanzāniju. Ceļš līdz šai valstij tik izvēlēts tieši tik garš, lai izbraukātos ar nakts autobusu pa Londonu, pārnakšņotu pie draugiem, 3 stundas pirms garā lidojuma ierastos London Heathrow lidostā, lidmašīnā izdzertu 3 mazās pudelītes sarkanvīna, trešo reizi noskatītos filmu Sex and the City, un vēl kādu komēdiju, pasnauduļotu zem Kenia Airways rūtainā pleda un trīs reizes paēstu. Un tad vēl pēdējā pacelšanās no Nairobi lidostas, Kilimandžaro sniegotā galotne pa labi un nolaišanās Dar es Salaam lidostā. Karstums. Dūmaka. Oktobra beigas .Un pirmie soļi uz Tanzānijas zemes. Mani un Martu šeit gaida mūsu draudzene Aija, kura kopā ar mums paceļos pa valsti, kur 3 mēnešus ir strādājusi GLEN projektā. Tas nozīmē, ka būsim kopā ar gandrīz vai vietējo, jo šo trīs mēnešu laikā Aija ir brūna kā Laimas melnā šokolāde un, tavu brīnumu- brīvi runā svahili! Jamobo, dada! Mambo? How are you? Passport? Aizpildīta anketa. 50 ASV dolāri vīzas nodeva lielai zilā kostīmā tērptai kundzei. Un pēc apmērām 45 minūšu nīkšanas Dar es Salaam International lidostā mēs dabonam zīmogus pasē un laipnu- Karibuni Tanzania! Hmm..dokumentus vairs neviens nepārbauda, un dodamies pēc savām mugursomām, kuras jau labu laiku negriežas pa bagāžas lenti, bet gan ir saliktas uz netīrās lidostas grīdas. Nu ko- thank you! Esam jau gudras un zinām, ka izejot ārā no lidostas mums uzmetīsies taksisti, taksistu menedžeri, taksistu menedžeru menedžeri, kuri par katru cenu mēģinās mūs dabūt savā mašīnā, lai aizvestu, kur vien mūsu sirdis vēlas vai vēl labāk uz vietu, kur par to, ka viņi mūs tur būs nogādājuši, vēl samaksās labus procentus. Bet nē- no, no thank you, no no, thank you (cik mēs laipnas vēl!!!)- mēs gaidīsim mūsu Aiju, kura mūs paķers no lidostas. Gaidīsim, cik ilgi vien vajadzēs! Jā, jāatzīst, ka laikam šeit ir cits tecējums un cita vērtība- gaidīt un būt pacietīgām, to mēs šeit iemācamies ātri. No hurry in Africa! Pēc 20 minūšu gaidīšanas nojaušam, ka Aija mums pakaļ atbrauks vai nu džipā vai nu nenoskaidrojama modeļa toijotā, bet pilnīgi noteikti tā būs baltā krāsā! Un tiešām- vēl pēc pusstundas Aija mūs pārsteidz ar jautru Jambo, Dadas! Apskāvieni, prieks, čau, mīļā, piedodiet, ka tik ilgi, sastrēgums, un mēs tiekam iepazīstinātas Annu, Aijas vācu kolēģi, kura pavadīs ar mums pirmās 4 dienas, un Omāru- Aijas un Annas draugu, vietējo ar nenoskaidrojama modeļa toijotu baltā krāsā. Vēl dažas minūtes un par 500$ kļūstam par gandrīz miljonārēm ar pilnu maku Tanzānijas šiliņiem. Nu ko- let’s go! Ok! Omārs ir jauks vietējais puisis, kurš trīs nedēļu laikā kļūs par mūsu patvērumu, mūsu tā teikt- guiding light, mūsu atskaites punktu Tanzānijā. Omārs runā angliski, strādā pie spāņa, kurš plāno atvērt viesu namu Dar es Salaam, mācās vācu valodu Gētes institūtā un ir jauks un izpalīdzīgs. Sēžam Omāra automašīnā skan r’n’b, mēs mēģinām pastāstīt viena otrai jaunumus, stāstam par savu lidojumu un caur automašīnas logu pētām apkārtni. Melni cilvēki, riteņi un vieni gluži kā no veikala, citi izskatās sameistaroti no kādiem pieciem citiem, baltas automašīnas, daži dārgi džipi, motorolleri ar trīs riteņiem ar kulbām aizmugurē, bērni iesieti krāsainos audumos sievietēm uz muguras, cilvēki sasēduši ielu malās koku pavēnī, cilvēki, kuri ērti iekārtojas kokā uz kāda zara, tā teikt- neliela atpūta, puišeli, kuri skraida starp automašīnu, kuras gaida luksafora zaļo, rindām un piedāvā ūdeni, riekstus, avīzes, ābolus, ananāsus, banānus, pusizjukuši mikroautobusi, kuros cilvēki ir desmit, nē, piecpadsmit, nu nē- divdesmit pieci.. nu jā, un vēl šo pasažieru somas, tarbas, kastes, saiņi, bērni. Un troksnis, putekļi, pilnīgs bardaks, drazas visos grāvjos ceļa malā, uz ietves un izkaltušajos zālājos, bedrainas ielas, noplukušas ēku fasādes, šķībi mazi kioski gar ceļu, Coca- cola baltie burti uz sarkana fona, satelītantenas uz jumtiem, balkoniem, palodzēm, sievietes ar spaiņiem, maisiem un saiņiem uz galvas graciozi ejošas caur cilvēku pūļiem. Tas ir pirmais , ko redzu no Dar es Salaam, ko steigā apskatot karti, varētu noturēt par Tanzānijas galvaspilsētu. Ne velti, jo neskatoties uz to, ka 1973. gadā galvaspilsētu pārcēla uz pilsētu zemes iekšienē- Dodomu, šī „miera osta” (tulkojumā no svahilī valodas) joprojām ir Tanzānijas ekonomiskais un politiskais centrs. Bez tam- tā ir vieta, kur Āfrikas svelmē iejaucas mistiska arābu 1000 un vienas nakts pasaku noslēpumainība un Indijas garšas un aromāti, kur ceļinieks var tik pat labi kā pazust, tā arī atrasties, kur svelmes nogurdināts sajūti, kā cilvēku pūļos, kas uzmācīgi tev seko, izzūd tavs spēks, kur sekojot liegai Indijas okeāna brīzei, ieraudzīt elpu aizraujošu zeltaini baltu smilšu pludmali, kuru apskalo dzidrs zilizaļš ūdens. Divu stundu laikā es uzzinu, ka arī Dar ir lielveikali. Nu vismaz viens. Tā izmēri atbilst lielveikaliem, kas neatrodas Rīgā, bet kādā mazākā pilsētā, piemēram, Liepāja . Tajā gan iepērkas, manuprāt, vairāk baltie cilvēki. Lielo veikala stāvlaukumu apsargā apsardzes firmas darboņi, un pārsvarā šeit var redzēt glaunas, baltas automašīnas. Šeit ir visas iespējas labi patērēties un iegādāties, piemēram, sieru un krējumu, ko citviet šajā valstī tik viegli neatradīsi. Taču, par šo pirkumu nākas atvadīties no apmērām 7 latiem. Kamēr esam vēl miljonāres tas šķiet visai normāli. Glamūrīgi drēbju veikali, sadzīves tehnikas veikals, parūku veikals, saldējuma stends, trīs banku filiāles, suvenīru bodītes, kurās suvenīrus var iegādāties bez kaulēšanās un par apmēram 5 dārgāku cenu nekā netālu esošajā tirgū. Lielveikals ir jau gatavs sagaidīt Ziemassvētkus (pat līdz šejienei komercializācija ir atnākusi). Izrotātas plastmasas egles, smaidīgi Ziemassvētku vecīši, jingle bells un all I want for Christmas. Joprojām man prātā, kā divi mazi melnādaini puišeļi iet lielveikalā un viens, rādot uz Ziemassvētku vecīša figūru, rausta otru aiz rokas un sajūsmā saka: „Halloween”, bet otrs dusmīgs viņam uzmet skatienu un saka: „No, Christmas!” Un es aizdomājos.... Ēdot pusdienas turpat lielveikalā, Aija mums paziņo, ka tūlīt dosimies uz dala dala, lai brauktu uz aptuveni 100 km attālumā esošo pilsētu okeāna malā Bogamoyo. Nē, mums vēl nav nojautas, kas ir daladala, un pēc stundas es jau domāšu, ka varbūt labāk nevajadzēja arī uzzināt... Līdz šim ceļojumam, godīgi atzīšos, man likās, ka esmu redzējusi un pieredzējusi daudz. Un Āfrika tik tāds parasts ķeksis kartē vien būs. Bet šo pāris stundu laikā no mana bravūrīguma nekas daudz vairs nebija palicis. Karstums bija apstādinājis manu domāšanu, acis ar izbrīnu ķēra katru skatu, taču prāts un sirds nu nekādi nespēja visu redzēto apstrādāt. Tik daudz savādāku cilvēku mani darīja bailīgu un tik daudz man pievērstu skatienu- nervozu. Iespējams, kā vēlāk runājām šim bailēm un tramīgumam pa pamatu bija manas malārijas tabletes... Nu iespējams. Sarunājam, ka pirms došanās uz Bogamoyo ieskriesim pie Omāra, atstāt ziemas drēbes, nomazgāties un, tā teikt, piesēst pirms ceļa. Omārs dzīvo lepnā divstāvu mājā ar apsardzi un milzīgu terasi, mūsu izpratnē tādā kā mazdārziņu rajonā, ar izdangātām smilšainām ielām, vienstāvu mūra, koka apbūvi, netālu no rokdarbu tirgus- Mwenge. Ielu malās ir kioski, kuros var nopirkt nepieciešamās preces, vietas, kurās var saņemt friziera un manikīra pakalpojumus, zaru būdas, kas nokarinātas ar ananāsiem, banāniem, papaijām, mango, tomātiem. Omāra dzīvoklis ir glauns. Ar ventilatoriem pie griestiem, karsto ūdeni dušā, paklājiem, lielu televizoru un jaunu audio- video sistēmu. Mums tiek novēlēts līksms Karibuni! (tas nozīmē- laipni lūgti) un varam justies kā mājās! Iesākumā sēžam un spriežam, ko TĀDU esam paņēmušas savās somās, ka tās ir TIK smagas. Un šajā karstumā ar tādu bagāžu uz muguras brīžiem liekas, ka drīz atdosim galus. Pārcilājam drēbes, izņemam liekās ārā... nu nekas īpaši nemainās, un nākas samierināties ar somu svaru un grūtībām, ko sagādā to nešana. Protams, pēc trīs nedēļām 20 kg smaga soma liksies tāds nieks, un pie karstuma arī būs pierasts, bet pagaidām sev par brīnumu tomēr nedaudz sajūtos kā princese un pie sevis klusi pačīkstu. Atkāpei jāsaka, ka nākamreiz es neņemšu vairs līdz 3 pāri bikses, 3 pāri kurpes, neskaitāmus krekliņus, džemperus un jakas! Es pat biezās pidžambikses biju līdz paņēmusi, kas izraisīja smieklus draudzenēs. Un šobrīd pat nespēju izskaidrot, kāpēc man likās, ka Āfrikā varētu būt auksts. Varbūt tas tāds ziemeļnieka sindroms? Drēbju vairākkārtēja nomaiņa bija aktuāla arī tikai pirmās dienas, kamēr pierada.... pie netīrības . Un kamēr likās, ka traka svīšana, ēdienu paliekas uz apģērba ir kaut kas ārkārtējs, un uztraukums, ko par tavu izskatu padomās citi, nebija pilnīgi un galīgi pametis mūsu galvas. Bet pēc pāris dienām šī „slimība” bija izslimota, jo ir taču daudz svarīgākas lietas uz pasaules. Turklāt vēlme ik pēc pāris stundām nomainīt netīrās drēbes rada lieku stresu un piepūli rāmajā ikdienā un Āfrikas svelmē.

Tanzānijas sajūta. (Pirmā daļa)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem