Singapūra atpūtnieka acīm

  • 11 min lasīšanai
  • 14 foto
Aukstā ziemas dienā saņēmos un nospiedu BUY Turkish Airlines mājaslapā - biļete uz Singapūru. Mēnesi pirms ceļojuma patiešām ar nepacietību sāku to gaidīt, skaitīju dienas. Kad nu beidzot pienāca ilgi gaidītās Lieldienu brīvdienas, steigā rakstīju pēdējās atskaites un noradījumus mājās palicējiem, stundu pirms izbraukšanas paķēru savu sudraboto ceļojuma somu, sametu lietas, kas domājās būt derīgas braucienam, neaizmirstot iepriekšējā dienā sagādātos Latvijas suvenīrus, un aidā –uz lidostu! Nav gluži kā ierasts lidot uz Šengenas zonas valstīm, vēl jāiziet pasu kontrole un pavisam citā lidostas malā. Lidojums tīri jauks. Turkish Airlines nav gluži lētais variants, kad, pērkot biļeti, nav jāpiemaksā papildus par bagāžu un lidmašīnā iedod ēst tīri garšīgi par velti. Trīs stundu lidojums līdz Stambulai nešķiet pārāk ilgs, pabeidzu mājās iesākto grāmatu, ko tā arī vairāku mēnešu laikā nebija laika izlasīt līdz galam. Lidostā līdz nākamajam reisam jāgaida 4 stundas, tāpēc nesteidzoties izstaigāju Ataturk lidostu, klīstu pa veikaliem, nopētu smaržu cenas, ja nu atceļā sadomāju nopirkt, un meklēju labāku vietu, kur piemesties, lai novilktu atlikušo laiku. Grāmatu veikalā pamanu Twilight, nu ko, beidzot šķiet, ka ir pienācis laiks, lai iepazītos, par ko tad mani draugi runā un kas ir šī populārā dižpārdokļa noslēpums. Atrodu vārtus, kur būs lidmašīna uz Singapūru un nosēžos, cieši apņēmusies lasīt, bet mani savā varā pārņem miegs, un pamostos tieši laikā, lai paspētu laikā iekāpt lidmašīnā. Līdz galamērķim – 10 stundas gaisā, bet lidmašīnā var klausīties mūziku, skatīties jaunākas filmas, uzēst un uzdzert, tā lidojums paiet nepamanīts un, skat, jau nolaišanās. Caur iluminatoru var redzēt daudz salu. It kā karti zinu, bet nevaru saprast- vai lejā ir Indonēzija vai jau Singapūras krasti. Pirmo reizi speru kāju Āzijā – pasaules lielākajā daļā, mani vārti – caur labāko lidostu pasaulē. Nekāda vaina, šim apgalvojumam varu droši piekrist. Pie pasu kontroles – milzu rindas, kurās galvenokārt korejieši un tie daži garie, kas izceļas – eiropieši. Kad zīmogs pasē – droša, ka nu gan esmu Singapūrā un nevienam nekas nav iebilstams pret man ieceļošanu. Turpat lidostā iemainu 30 eiro iesākumam un tūrisma centrā tiek savākti bukleti par šo pilsētvalsti. Sperot pirmos soļus ārpus lidostas, pārņem karstuma vilnis. Pirmā doma: ” Kā tropu mājā Rīgas zoodārzā.” Ātri tiek uzmeklēts manam gidam tīkamākais taksis, kurā ir kondicionēts gaiss, un tropu sajūta atkāpjas. Šoferis mūs aizgādā visai ātri līdz mūsu rezidencei – dzīvoklīti 15.stāvā 10 min brauciena ar metro attālumā no centra. No viena mājas sliekšņa līdz otram – 26 stundas, mazliet nogurums, piedāvātā glāze ūdens ar ledu tiek mirklī iztukšota, un uz dušu. Tajā tik mitrs ka droši šķiet var iztikt bez dvieļa un auksts ūdens, bet tas taisni laikā. Tik karsti, ka auksta duša patīkami atvēsina. Kad somas izpakotas un esmu atsvaidzinājusies, varam doties vakariņās. No dzīvokļa kaimiņienes indietes Natašas tiek noskaidrotas tuvākās labākās ēstuves. Izvēle ir Yassin, kur turpmāk iegriezīšos visai bieži. Pilnībā paļaujos uz savu vietējo gidu –Jovin, kurš pasūta ēdienu pēc savas gaumes. Es tikai nogaršoju no visa mazliet, lai saprastu, cik asu varu ieēst. Kā vēlāk iegaumēju, pirmajās vakariņās ēdām Prata ar kokosriekstu, tomātu un dārzeņu mērcēm, un to visu noskaloju ar Teo - melno tēju ar cukuru. Visas mērces man pārāk asas, dārzeņu vismaz var mazliet ieēst, Prata (maize ar olu) – tas vismaz iet. Laimīga tikusi līdz gultai, ar nepacietību iemiegu, neziņā, ko turpmākās 10 dienas nesīs. Nākamajā dienā pamostos vēlā pēcpusdienā. Laika maiņa liek sevi manīt. Skaidrs, ka šajā ceļojumā no manis neiznāks nekāds aktīvais tūrists, kas skries pa must see objektiem, lai tikai kaut ko nepalaistu garām. Nē, es esmu atbraukusi atpūsties no ikdienas steigas un iepazīt šo pilsētu, izjust… Tā kā jau diez gan vēls, tad šajā dienā nekas daudz netiek ieplānots. Brokastis izpaliek, jo te neviens mājās neko negatavo, tieku pie viena banāna. Tālāk pie metro maizīšu bodē vēl viens našķis pa ceļam. Iesākumā dodamies uz tuvējo MRT (Mass Rapid Transport) staciju Boon Keng, kur biļešu automātā tiek papildinātas EzLink Card – e-talona analogs. Tad tieku aizvesta uz Sim Lim tirdzniecības centru – galveno vietu, kur iegadāties datortehniku, jo kā jau sākumā nolēmu – ilgāk bez laptop dzīvot nevar, arī man vajag vienu. Piedāvājums tik milzīgs, ka man reibst acis un vispār pilsētas iepazīšanu sākt ar tirdzniecības centru – nu, nē, tas nav manā stilā, tāpēc ātri tieku ārā. Pāri ielai – tirgus, tas jau ir interesantāk. Tur pirmoreiz (vispār gandrīz visam šajā ceļojumā var teikt – pirmoreiz) ieraugu durian –nacionālo augli. Tagad ir skaidrs, kāpēc to aizliegts ienest sabiedriskajā transportā – liels, durstīgs un smirdīgs. Garša neko, ēdams. Tālāk tieku aizvesta uz Nacionālo bibliotēku. Cilvēki nāk un iet, pašapkalpošanās, gaisotne pievelk – tur ir ērti un mājīgi, patīkami iegriezties un sameklēt lasāmvielu, turpat apsēsties uz mīkstās grīdas vai ja ir brīvs – krēslā un iegrimt burtu valstībā. Mēs gan grāmatas neņēmām, piesēdām tāpat, aizsnaudos, pat nejutu, kā jau no pastaigas biju nogurusi. Negribīgi pametu bibliotēku, pirms tam uzbraucot līdz pat 24. stāvam, vēsais gaiss paliek aiz durvīm un atkal apņem karstums. Aiz bibliotēkas pēc dažiem kvartāliem sākas Raffles place – dārgais rajons ar smalku viesnīcu un zīmolu veikaliem. Turpinot pa to pašu ielu nokļūstu pašā centrā – pa labi pilsētas mērija, tālāk apkārt augstceltnes. Pāri stadionam – Merliona parks, aizstaigājam līdz upes malai. Pa to laiku jau satumst. Man tas neparasti – karstā dienā kā vasara ap pusastoņiem jau tumšs! Izejam caur Esplanade un dodamies uz Suntec City, kur var redzēt pasaulē lielāko strūklaku. Nezinu, vai tas tiesa, bet liela tā ir gan, to ieskauj smagnējs bronzas ietvars. Vakariņas turpat tirdzniecības centrā (šoreiz izvēle ir par labu ķīniešu virtuvei, bet vienalga par asu) un tad uz māju. Ir pirmdiena, manam gidam vēl 2 brīvas dienas, tāpēc laiks jāizmanto lietderīgi, pieceļamies pietiekami agri, lai dotos uz Malaku – seno Malaizijas galvaspilsētu. Netālu no tuvējās MRT stacijas ir autobusa pietura, kur sagaidām 137, kurš dodas uz Johor Bahru (rajona centrs Malaizijā). Jābrauc apmēram 40 minūtes, pirms galamērķa – robežkontrole, un heisā – laipni lūgti Malaizijā. Pirmdienas rītā robežkontroles punkts tukšs, bet brīvdienās un vakaros tur čum un mudž no cilvēkiem, kuri dodas atpūsties uz lētāko Malaiziju vai strādāt uz tuvējo metropoli – Singapūru. Johor Bahru autoostā uzmeklējam kompāniju, kura veic braucienus uz Malaku. Tiek nopirktas biļetes, ūdens un tieši laikā – jau sēžam autobusā. 3 h brauciens man ir patīkams, jo autobusā kondicionēts gaiss, var atlaist beņķi un snaust. Ik pa laikam brīnos ārā pa logu – no mežiem ceļas neparasta migla – pēc straujas un spēcīgas lietusgāzes. Ierodoties Malakā, izkāpjam pie tūrisma informācijas centra, tur gan nav atrodama konkrēta informācija par Malaku, tikai par Malaiziju kopumā un Kuala Lumpuru. Pāris kvartālu tālāk uzmeklējam viesnīcu Park Hotel, kur nakšņot ( 30 ringiti), noliekam mantas un dodamies pilsētas apskatē. Salīdzinot ar S’pore, pilsēta klusāka, vēsturiskajā centrā mājas mazākas. Te var iepirkt lētus suvenīrus vietējā tirgus placī. Izstaigājam galveno ielu no viena gala līdz otram, tad jau klāt vakariņu laiks un uzmeklējam, acīmredzot, iecienītu restorānu. Tieku pie Lacee – jogurta dzēriena. Tas tik ļoti kārojas, jo pazīstama garša. Izdzeru vairākas glāzes. Vakariņas tiek pasniegtas uz banāna lapas – Thosai un dažādas mērces, ko var ielikt no atnestajām bundžām. Atkal par asu, bet nu ar Lacee var noskalot. Maksāja tas 0,40 Ls. Uz Malaiziju, jādodas ar tukšu vēderu, lai var labi daudz ieturēties, jo tas patiešām ir lēti. Vakara tumsā sameklējam soliņu upes krastā, un es klausos. Tālumā mašīnas, kukaiņi sīc, viļņi klusi sitas gar krastu, aizbrauc garām tūristu laiva. Pāri otrā krastā kāds uzliek rietumu pop mūziku, bet virs mums policijas iecirknī kāds dod pretī ar islāma garīgajiem dziedājumiem, kurus nomaina Sex Pistols. Īsti kluss vairs nav, var tikai minēt kāda mūzikas gaumi. Nākamajā dienā nolemju iegriezties muzejā, lai iepazītos ar vēsturi. Kā Malaizijā tika nodibināta republika, kādi režīmi staigājuši pāri šai zemei. Saule savus starus izpletusi pār zemi, pavisam neciešami karsti, kāpiens līdz baznīcas drupām grūts. Tur atpūšoties iegrimstu pārdomās par cilvēku un pagātni, novērtēju baznīcas restauratoru darbu. No augšas paveras skats uz snaudošo pilsētu. Pusdienas ieturam turpat, kur vakariņas. Īsti neiet pie dūšas, atkal par asu, pārāk daudz rīsu. Iepakoju līdzi, jo neapēdot, es izrādu necieņu pret saimnieku. Karstums tā nogurdinājis, ka negribas nemaz kustēties ārā no ēnas. Centrā pie strūklakas, sagaidām autobusu, kurš aizved līdz autoostai, kur atkal gaidām autobusu uz Johor Bahru. Tualetes musulmaņu. Gaidot tiek nopirkts CD ar vietējo mūziku – ceļojuma ilustrācijai. Vakarā esam atpakaļ S’pore. Malaizijas karstums mani pamatīgi nogurdinājis. Aizmiegu. Nu esmu savā vaļā un priekšā vairākas dienas, lai iegrimtu S’pore. Izvēle krīt par labu Jurong Bird Park. Pie ieejas nopērku biļeti, kas derīga arī zoodārzam un Night Safari (45 $). Cik cilvēku, tik viedokļu. Kā vēlāk uzzināju, dzīvokļa biedram Riz nepatika putnu parkā, bet man gan. Iespējams tāpēc, ka tas bija pirmais tāda veida apskates objekts. Prasmīgi iekārots, latvietim neparastas putnu sugas, ir ko redzēt un par ko brīnīties. Daudz papagaiļu sugu un citu eksotisku putnu, ir arī pingvīni, flamingo un pelikāni. Dienas otrajā pusē izstaigāju vienu no neskaitāmajiem tirdzniecības centriem Jurong Point. Šķiet, ka cenas līdzīgas Eiropas tirgum. Var atrast ko tik sirds kāro –visi mums zināmie zīmoli – Lindex, Lacoste, Zara, Mango, United Colors of Benetton un daudzi citi. Nākamajā dienā plānā ir Chinatown – ķīniešu kvartāls. Interesanti vērot sirmas kundzes un zīlnieka bezgalīgi garo sarunu uz trotuāra. Samanāmas tūristu grupas un suvenīru tirgotāji. Mazliet nostāk ap pusdien’s laiku nonāku biznesa rajonā, kur visi staigā uzvalkos (kā viņiem nav karsti? Pierod laikam) un ieturas tuvējā Food court. Tās ir vispopulārākās ēstuves ikvienam iedzīvotājam, plaša izvēle, garšīgi un lēti. Te nu ir pamanāmi arī krietni daudz eiropieši un pat Eiropas biznesa dāmas. Rīgā tādu balto apkaklīšu vidi neatrast. Vakarpusē nonāku līdz krastmalai Clark Quay, kur daudz restorānu, krodziņu un klubiņu. Nakts dzīves vieta, kur nedēļas nogalēs cenas piemērotas biroja darbinieku algām, kas nāk atpūsties pēc garās darba nedēļas. Krastmala tipiska rietumnieciskajam stilam un dzīvesveidam. Pēc divu dienu trotuāru slīpēšanas, dodos uz neskarto pilsētas daļu - Pulau Ubin. Vēl neapbūvētu salu valsts austrumu daļā. Tur esot jādodas agri no rīta bēguma laikā, bet mans atpūtas režīms nespēj mani tik agri uzcelt. Salā var nokļūt no Changi Village ar mazu zvejas kuģīti, kurš atiet tad, kad savākušies vismaz 10 braucēji (2$). Pulau Ubin var noīrēt velosipēdu, lai apbraukātu salu. Novērtējot savas spējas un karstumu, izlemju labāk izmest loku kājām. Salīdzinot ar pilsētu, tā ir patīkama pārmaiņa, bet nav neparasti – Latvijā tādu mazliet mežonīgu un urbānisma neskartu nostūru pa pilnam, tikai augu valsts gan atšķiras. Te fonā palmas. Mājupceļā izkāpju nezināmā autobusa pieturā un izmetu riņķi pa rajonu. Tajā tiek renovētas daudzdzīvokļu mājas, ēstuvēs ieturas padzīvojuši kungi, aiz žogiem klusi stāv privātmājas. Uzmeklēju pārtikas veikalus, lai nopirktu upeņu sulu savam International Evening dzīvokļa biedriem. Beigu beigās izdodas atrast īstu upeņu dzērienu, tikai gāzētu. Īstenībā ar balzāmu iet vēl labāk nekā citi varianti. Klāt ir sestdiena un Jovin mani uzaicina uz „Interfaith dialogue”. Šajā reizē tiek runāts par reliģiju un bagātību. Tik neparasti uzzināt kaut mazliet vairāk par musulmaņiem, hinduistiem, budistiem un kristiešiem. Tā ir lielā priekšrocība, ko sniedz tāda metropole – iespēja sastapt cilvēkus no visas pasaules un ar ļoti atšķirīgu kultūru, bet tai pat laikā justies vienotiem. Runājot par lietām no atšķirīgiem skatu punktiem, saprast, ka kopīga ideja ir viena. Pēcpusdienā dodos uz Zoo. Arī šeit ir ergonomiski un patīkami iekārtots parks. Man gan šķiet, ka zvēru mazāk nekā Rīgas Zoo, bet toties eksotiskāki un labākos apstākļos. Zvēri apskatāmi pa kontinentiem: Austrālija (ķenguri), Āfrika , Dienvidamerika un Āzija. Pēc Zoo slēgšanas (18:00) dodos uz Night Safari turpat līdzās, lai aplūkotu zvēriņus nakts tumsā. Jau laicīgi sāk veidoties garas rindas, tāpēc, lai galu galā laicīgi nokļūtu mājās, arī es iestājos rindā. Man gan ir vieglāk tikt uz priekšu, jo nav jāturas kopā ar vēl 15 cilvēkiem. Night Safari vairākus gadus pēc kārtas ir atzīts par labāko atpūtas un izklaides objektu Singapūrā. Nevar nepiekrist, jo tur viss pārdomāts un izklaides saistošas. Zvēri tumsā izskatās daudz neparastāk nekā dienas gaismā. Veiksmīgi izvairījusies no pūļiem, izstaigājusi kājām visas pieejamās takas, dodos uz autobusu, lai nokļūtu mājās. Svētdiena ir atvēlēta Little India apskatei. Ar kājām dodamies no Boon Keng MRT pa Serangoon Road centra virzienā. Pirmais ceļā ir Sikhu templis. Kā jau svētdienā, tur ir daudz dievlūdzēju. Apstājamies pie ieejas, man izskaidro reliģijas simbolu nozīmi. Iekšā nolemju neiet, jo nav piemērots apģērbs, negribas traucēt vietējos rituāla laikā. Uz tempļa kāpnēm pulcējas vīrieši, kuri pirms doties iekšā uzsien uz galvas turbānu vai kā citādi apsedz galvu. Sikhu sievietēm ir ļoti grezni sari, viņas joprojām šajā modernajā laikmetā staigā tradicionālajos tērpos. Es arī laikam neiebilstu, jo tie patiešām ir skaisti. Pāris kvartālu tālāk ir hinduistu templis. Šeit gaisotne daudz brīvākā, tāpēc nekautrējos doties iekšā, pirms tam atstājot apavus aiz sliekšņa. Hinduistu templī var brīvi izstaigāt visu teritoriju, droši aplūkot visas dievības un simtiem citu reliģisko tēlu. Pie dažām statujām notiek rituāli. Priesteris skaita lūgšanas un aiz viņa godbijīgi stāv svētku drānās tērpusies indiešu ģimene. Te arī var brīvi izmantot mobilo telefonu. Tas nav nekas neparasts, pa vidu lūgšanai izrunāt steidzamus darījumus. Saulē akmens grīda pamatīgi uzkarsusi, vietām pēdas svilina ne pa jokam. Steidzīgi sameklēju savas sandales un dodamies tālāk. Pāri ielai ir veikalu rinda, kur var nopirkt ceļojuma koferus, zeltlietas, apģērbu, suvenīrus, smaržas un pulksteņus. Iegriežamies saldumu veikalā, kur es beidzot ieraugu teiksmaino ladoo (redzēju filmā „Water”, kur tas bija attēlots kā neticami garšīgs). Lieliski suvenīri mājiniekiem – indiešu saldumi. Tā nu mēs esam nonākuši līdz Serangoon Road galam. Tālāk dodamies uz Sim Lim tirdzniecības centru – lielākā datortehnikas izvēle Singapūrā. Pēc ilgiem klejojumiem, šaubām un meklējumiem, es beidzot izšķiros par Acer Aspire 4935 iegādi. Veikalos daudzām precēm ir atlaides, par cenu un piedāvātajām ekstrām var vienoties. Te ir iespējams atrast tiešām labas preces par izdevīgu cenu. Turpinām dienas sākumā uzņemto virzienu un no Sim Lim centra ar autobusu aizbraucam līdz Harbour Front. Tas atkal ir tirdzniecības centrs, bet starp visiem ar vislabāko arhitektūru. Tajā ieturam vakariņas, un man beidzot izdodas izvēlēties neasu ēdienu – vistas gabaliņus medus mērcē ar rīsiem un dārzeņiem podiņā. Vēl atrodas vieta arī saldajam ēdienam – Ice Kasang (sasmalcināts ledus pārliets ar krāsainiem sīrupiem un Durian mērci). Šajā tirdzniecības centrā ir arī vairāku līmeņu terase ar skatu uz Sentosas salu, kur atpūšas un pavada laiku ģimenes ar bērniem un jaunieši. Kad sāk jau krēslot, atgriežamies mājās, jo manam gidam un pavadonim – Jovin atkal priekšā jauna darba nedēļa. Pirmspēdējā dienā pirms aizlidošanas, nopērku saldumus un citu niekus mājiniekiem un dodos apskatīt Sentosas salu. Tur ir trīs mākslīgi izveidotas pludmales, kur pilsētniekiem atpūsties. Es tur esmu pirmdienas rīta cēlienā, sala tukša, vien daži tūristu bariņi. Skati kā filmās – zeltainas smilšu pludmales, palmas un zils okeāns. Vien pāris simtu metru tālāk jau stāv kravas kuģi. Peldvietas atgādina mazus dīķīšus, tāpēc liela vēlme tur ielīst nav. Aizstaigāju līdz galējam Āzijas dienvidu punktam, līdz attālākajai pludmalei. No viena salas gala līdz otram vizinos ar busiņu. Par visu ir padomāts – gan par tualetēm, gan par dušām, gan par ēšanu, gan par pārvietošanos. Ko tik nevajag – viss viegli atrodams un realizējams. Mans pats pēdējais apskates objekts –Botāniskais dārzs. Vēl viena jauka pastaigu vieta starp augstceltnēm. Te var iepazīt tropu floru visā krāšņumā – dažādas palmu šķirnes, liānas, koki un ziedi. Atvēlēts stūrītis arī Bonsai kociņu kolekcijai. Par maksu var apmeklēt Orhideju dārzu. Parkā var sastapt ievērojamus skolēnu pūlīšus, māksliniekus, māmiņas ar bērnu ratiņiem, jauniešus un protams tūristus. Arī parkā ir Food Court, kur garšīgi paēst. Jau laicīgi dodos atpakaļ uz St Georges Residence, lai sakravātu sudraboto ceļa somu. Pirms ceļa vēl pēdējo reizi ieturos ēstuvē pie Yassin. Uz atvadām apēdu gan Prata, gan Thosai un to visu noskaloju ar Teh Tarih (tēja ar pienu un cukuru). Mazliet pietrūks šīs jauniepazītās un asās garšas. Neilgi pirms pusnakts atstāju vienu no pasaules metropolēm – darījumu centru un ostas pilsētu, vienu no pasaules artērijām, kur sastapt cilvēkus no visas pasaules, kur atrast un pazaudēt. Kur viss ir tik pārdomāts, ka nejūti ne trūkumus, ne krīzi. Kur var ieraudzīt mūsdienu pasauli un tās vērtības, kas liek novērtēt un pārvērtēt savus mērķus, iespējas un ideālus.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais