Plāni novērot 2017.g. pilno Saules aptumsumu un apceļot ASV rietumdaļas interesantākās vietas bija jau sen. Tomēr tuvojoties šim notikumam bija ne visai labs finansiālais stāvoklis un vienu brīdi pat jau apsvēru domu nedoties uz turieni. Tomēr martā parādījās ļoti lētas biļetes lidojumiem uz Losandželosu, kuras tad steigā nopirkām. Vienīgais trūkums – palielinājās kopējā ceļojuma kilometrāža, jo sākotnējā variantā bija doma doties uz Denveru.

Pēc tam sāku konkrēti plānot divas nedēļas ilgo ceļojumu. Ar nomas auto 12 dienās vajadzētu veikt apmēram 5000 km, novērot pilno Saules aptumsumu un apmeklēt 18 – 20 dabas objektus, nacionālos parkus un citas interesantas vietas. Pozitīva bija saruna ar Raimondu Dombrovski un daži viņa ieteikumi. Jūnija beigās norezervējām minivenu Alamo auto nomā. Trijiem gan tā ir liela mašīna, tomēr darījām to ar domu, ka vajadzības gadījumā tur varēsim arī gulēt.

17.augusta rītā ar jauno Bombardier CS300 izlidojām uz Parīzi. No Parīzes uz Losandželosu – 11,5h stundu lidojums ar Boeing 777. Losandželosā ielidojām ap 17:00 pēc vietējā laika. Zināmu laiku prasīja ieceļošanas formalitāšu kārtošana, nokļūšana līdz auto nomai un nomas dokumentu nokārtošana. No vairākiem miniveniem izvēlējāmies gandrīz jaunu Dodge Grand Caravan ar 3,6 l benzīna motoru. Pozitīvais šim auto bija tas ka visi aizmugures sēdekļi ir transformējami. Degvielas patēriņš gan bija visai liels – izdevumi par to sanāca lielāki nekā sākumā biju plānojis.

Kad uzsākām braucienu, bija jau pienācis vakars. Braucot ārā no Losandželosas, saskārāmies ar šīs lielpilsētas tradicionālajiem sastrēgumiem. Pirmais ceļamērķis bija Walmart lielveikals Beikersfīldas pilsētā. Ieradāmies tur ap 22:00 un sapirkām visu nepieciešamo (pārtiku, ūdeni, gāzi) pirmajām ceļojuma dienām.

Otrās dienas rītā devāmies uz Sekvoju nacionālo parku. Milzīgie koki atstāj patiešām lielu iespaidu! Ģenerāļa Šermana vārdā nosauktā sekvoja ir lielākā bioloģiskā radība uz Zemes – 1487 m2 tilpums un 1256 tonnas masa. Ģenerāļa Granta sekvojas apkārtmērs ir 32,8 m, diametrs – 10,4 m!

Dienas otrajā pusē ieradāmies Josemītu nacionālajā parkā, kur bija plānots gājiens uz ūdenskritumiem. Tomēr tieši šajā laikā uznāca visai spēcīgs un diezgan ilgs negaiss. Tāpēc nācās doties projām no šejienes nerealizējot plānoto – kad negaiss beidzās bija pienācis jau vakars. Nakšņojām kempingā netālu no Mono ezera. Šajā un diezgan daudzos citos kempingos, visa pārtika un pārtikas atkritumi jāievieto speciālās metāla kastēs – lai lāči netiktu klāt un neapdraudētu auto, teltis.

Trešās dienas rītā apmeklējām Bodie – pirms apmēram 50 gadiem pamestu zeltraču pilsētu, kura no tā laika saglabājusies nemainīga. Tagad šo brīvdabas muzeju par maksu apmeklē diezgan daudz tūristu. Bija diezgan interesanti aplūkot senās ēkas un dažādas lietas no zelta drudža laikiem.

Drīz pēc tam iebraucām Nevadas štatā. Hotornā (Hawthorne) ir militāro ieroču muzejs. Pilsētas apkārtnē plašu teritoriju aizņem ASV armijas munīcijas un militārā aprīkojuma noliktavas – tas esot pasaulē lielākais vienā vietā izvietotu ieroču arsenāls! Turpinājumā lielu gabalu braucām pa 50. ceļu, kuru sauc par vientuļāko ceļu ASV (The Loneliest Road in America). Šis ir mazapdzīvots reģions – vairāk nekā 300 km posmā ir tikai divas mazas apdzīvotas vietas. Visai savdabīgu iespaidu atstāja Ostinas miestiņš, kurā bijām apstājušies uzpildīt degvielu un papusdienot. Eli pilsētā atrodas Nevadas ziemeļu dzelzceļa muzejs.

Vakarā sasniedzām divas Vendoveras pilsētas uz Nevadas, Jūtas štatu robežas. Nevadas Vendoverā ir vairāki lieli kazino. Nakšņojām starp sālsezeriem netālu no pilsētas. Šeit bija iespēja pabradāties pa seklajiem sālsezera ūdeņiem!

Ceturtās dienas rītā apmeklējām tuvumā esošo Bonevilas sālsezera ātrumtrasi. Šajā slavenajā vietā ir sasniegti vairums no pasaules ātruma rekordiem. Iebraucām sāls plašumos vairākus km no sālsezera malas. Kāpjot ārā no mašīnas gribas uzmanīties no nokrišanas, tomēr nemaz neslīd! Visapkārt milzīgs, balts plašums – grūti ir aprakstīt neparastās, īpatnējās sajūtas šeit!

Ap dienas vidu nonācām Aidaho štata Tvinfolsas pilsētā, kuras tuvumā atrodas slavenais, 65 m augstais, Šošoni ūdenskritums uz Sneikas upes. Upe šeit ir izgrauzusi dziļu kanjonu un izveidojusi šo skaisto ūdenskritumu. Vienīgi gan augustā ir mazūdens periods un ūdens nekrīt visā iespējamā platumā. Pavasaros, kad ir lielie ūdeņi, šo ūdenskritumu salīdzina Niagāru!

Dienas otrajā pusē apmeklējām Mēness krāteru nacionālo parku. Šeit plašā teritorijā var aplūkot vulkāniskās darbības rezultātus – izvirdumi notikuši apmēram pirms 2000 – 15000 gadiem. Krāteri un lavas lauki ir visai iespaidīgi!

Aidaho štatā, jau kopš Manhetenas projekta laikiem, atrodas vairākas atompētniecības iestādes. 1961.g. 3.janvārī tur ir notikusi viena no pirmajām atomkatastrofām, kurai gan nav bijušas nopietnas sekas. Mēs apmeklējām pasaulē pirmo atomreaktoru elektroenerģijas ražošanai – EBR-1, kurš pieejams tūristu apskatei. Turpat vēl ir aplūkojami divi eksperimentālie atomreaktori, kurus bija mēģinājuši pielāgot lidmašīnām.

Pēc tam braucām uz vietu netālu no Kelli kanjona slēpošanas kūrorta (apmēram 30 km uz dienvidaustrumiem no Reksburgas) – kuru es, vēl esot Latvijā, biju nolūkojis aptumsuma novērošanai. Jau tumsā sasniedzām samērā plašu stāvlaukumu mežā, apmēram 2km no slēpošanas trasēm. Pāris auto jau bija priekšā un vēlāk vakarā, naktī piebrauca vēl dažas aptumsuma novērotāju mašīnas.

Piektās dienas rītā gatavojāmies galvenajam ceļojuma notikumam – pilnā aptumsuma novērošanai. Uz informācijas plāksnes uzlīmēju mūsu ceļojuma emblēmas novelkamo bildīti. Tomēr to pavisam drīz kāds no atbraukušajiem aptumsuma novērotājiem savāca kā suvenīru! Blakus stāvlaukumam atradām brīvu meža pļaviņu. Tur tad arī nolēmām izvietoties – iepriekš gan nācās nomīdīt diezgan garo zāli. Aptumsuma fotografēšanai uzstādīju Nikon D3200 digitālo spoguļkameru ar 400mm teleobjektīvu. Kopējai apkārtnes filmēšanai aptumsuma laikā – GoPro Hero 3+ videokameru.

Iepriekšējā dienā bija visai daudz mākoņu un diezgan stiprs vējš, kas radīja bažas par laika apstākļiem aptumsuma laikā. Tomēr jau no rīta laiks bija ideāls – neviena mākoņa un bezvējš. Tāpēc varējām netraucēti fotografēt, novērot aptumsumu bez jebkādiem traucējumiem. Pēc aprēķiniem, mūsu novērošanas vietā, aptumsuma ilgumam vajadzēja būt 2m16s. Pēc maniem novērojumiem tas bija nedaudz ilgāks – 2m20s. Salīdzinot šo pilno aptumsumu ar agrākajiem, var teikt, ka diezgan izteikta bija temperatūras samazināšanās – apmēram par 5 grādiem, kā arī salīdzinoši gaišā debesu pamale horizonta virzienā.

Līdz ar daļējā aptumsuma beigām devāmies uz Reksburgu, kur vēlējāmies aplūkot mormoņu templi. Pa ceļam redzējām ļoti daudzus aptumsuma novērotājus – pilsētā un tās apkārtnē bija liels interesentu pieplūdums. Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus (Mormoņu) baznīcai visā pasaulē ir uzbūvēti 159 tempļi. Reksburgas templis pabeigts 2008.g. un skaisti izceļas brīvā vietā pilsētas nomalē.

Pēc tempļa apmeklējuma devāmies netālā Jeloustonas nacionālā parka virzienā. Sākumā braukšana bija normāla. Tomēr, apmēram 90 km pirms Vest Jeloustonas, nonācām lielā sastrēgumā – šo attālumu braucām visu dienas otro pusi. Acīmredzot daudzi aptumsuma novērotāji, tāpat kā mēs, pēc tam devās uz Jeloustonu.

Sestās dienas rītā braucām uz vienu no galvenajiem ceļojuma mērķiem – Jeloustonas nacionālo parku. Un tas nelika vilties – šeit atrodas lielākā daļa no pasaules geizeriem un termālajiem ūdeņiem. Jau iebraucot parkā redzējām pirmo bizoni un fonā ūdens tvaiku mākoņus! Parka teritorija ir liela – apmēram sestdaļa no Latvijas teritorijas. Tāpēc pietiekoši kārtīgai visu parka objektu aplūkošanai nepieciešamas vismaz 2 – 3 dienas. Tā kā mēs varējām veltīt tam vienu dienu, tad izbraucām tikai apakšējo (dienvidu) loku – apmēram 155 km. Bet arī šeit bija ļoti daudz ko redzēt – lielākā daļa objektu ir izvietoti tieši gar šo ceļu. Pārsteidza geizeru, karsto avotu un termālo ūdeņu ļoti lielā daudzveidība! Tāpat arī bizoņu bari un skaistās dabas ainavas.

Septītajā dienā bija apmēram 800 km pārbrauciens pa Vaiomingas, Jūtas un Kolorādo štatu ceļiem līdz Moabai Jūtā. Ceļā nebija lielas apstāšanās un konkrētu apskates objektu, tomēr pārsteidza lielā ainavu daudzveidība un lielie plašumi! Moaba ir pilsēta, kur sabrauc daudz tūristu un aktīvās atpūtas cienītāju – tuvējā apkārtne tam sniedz ļoti plašas iespējas.

Astotās dienas rītā devāmies uz tuvējo Arku nacionālo parku. Šeit ir aplūkojami daudzveidīgi, iespaidīgi klinšu veidojumi, kuri veidojušies dēdēšanas un erozijas rezultātā. Ir vairākas skaistas, dabiskas arkas – no kā arī parka nosaukums.

Pēc tam, ap dienas vidu, braucām uz netālo Kanjonlendas nacionālo parku. Šis plašais parks ir izveidots Kolorādo un Grīnriveras upju sateces rajonā, kur šīs upes ar pietekām ir izgrauzušas dziļus, skaistus, savdabīgus kanjonus. Vairākās vietās paveras iespaidīgi skati uz kanjoniem un klinšu veidojumiem! Tomēr, lai to visu varētu redzēt kopumā, iesaka lidojumu ar helikopteru.

Pēcpusdienā, vakarā pa 24. un 12. ceļiem devāmies uz Braisa kanjona nacionālo parku, kuru sasniedzām dziļā tumsā. Gar divpadsmito ceļu vērojamas skaistas ainavas un ir dažas savdabīgas vietas. Piemēram, ir posms, kur šoseja atrodas uz šauras kores un abās pusēs ir stāvas kraujas!

Devītās dienas rītā, līdz ar saullēktu, devāmies uz Saullēkta punktu, lai sāktu Braisa kanjona apskati. Šis ir diezgan īpatnējs dabas veidojums – dziļā ielejā erozija, diezgan mīkstos iežos, ir izveidojusi dažādu klinšu un akmens stabu mežu. Sākumā apbraukājām vairākus skatu laukumus kanjona augšējā malā. Noslēgumā veicām vairāku km pārgājienu ar nokāpšanu lejā kanjonā. Neparastie klinšu veidojumi sevišķi labi izskatās no apakšas – tas bija ļoti skaists un iespaidīgs gājiens!

Ap dienas vidu devāmies uz Cionas nacionālo parku. Iespaidīgs ir nobrauciens Virdžin upes ielejā (Cionas kanjonā). Tomēr šeit neatradām auto stāvvietu – tāpēc braucām projām, neapmeklējot galvenās šī parka apskates vietas.

Turpinājumā ceļš veda caur Hildeilas un Koloradositi pilsētiņām uz Jūtas, Arizonas štatu robežas. Tās ir dibinājuši mormoņu sektas fundamentālisti, kuri vēl arvien piekopj daudzsievību. Attiecību starp radiem dēļ, šeit esot ļoti daudz bērnu ar iedzimtām slimībām un garīgu atpalicību.

Vakarpusē sasniedzām Peidžas pilsētu Arizonā. Šeit atrodas iespaidīgais, 220 m augstais, Glena kanjona dambis pār Kolorādo upi. Netālu ir vēl viens skaists tūristu apskates objekts – Zirga pakava pagrieziens. Šeit Kolorādo upe tek dziļā kanjonā un veic apmēram 270 grādu pagriezienu. Jau dziļā tumsā sasniedzām Monumentu ielejas apkārtni, kur nakšņojām Gouldingas kempingā.

Desmitās dienas rītā, jau pirms saullēkta, devāmies aplūkot Monumentu ielejas veidojumus. Braucot pa šoseju apstājāmies vairākās vietās. Tomēr rīta apgaismojums nebija labs skatāmībai. Viena no labākajām vietām bija t.s. Foresta Gampa punkts – vieta filmā, kur Forests apstājās un pārtrauca savu ilgo skrējienu pāri ASV!

Tālāk ceļš veda pa Navaho indiāņu rezervāta zemēm. Iespaidu atstāj bezgalīgie Arizonas plašumi! Šeit bija vislētākais benzīns visa ceļojuma laikā – tikai nedaudz virs diviem dolāriem par galonu. Tas tāpēc ka indiāņu teritorijas nemaksā daļu no ASV nodokļiem. Činles pilsētā nonācām diezgan lielā sastrēgumā – indiāņiem šajā dienā bija kādi svētki vai tirgus diena.

Blakus Činlei apmeklējām Čelli kanjona nacionālo parku. Šeit ūdens ir izgrauzis diezgan iespaidīgus kanjonus. Kanjona malā ir vairāki skatu laukumi. Visiespaidīgākie skati ir Zirnekļa klints apkārtnē.

Kā nākošo apmeklējām Petrified forest (Pārakmeņotā meža) nacionālo parku. Šeit plašā teritorijā var redzēt diezgan savdabīgas ainavas, petroglifus un lielu daudzumu pārakmeņotu koku stumbru, kuri auguši pirms apmēram 200 miljoniem gadu.

Pēc tam devāmies aplūkot slaveno Arizonas (Barindžera) meteorīta krāteri. Jau tuvojās vakars un mēs tur ieradāmies nepilnu stundu pirms darba laika beigām. Krāteris, protams, atstāja lielu iespaidu, tomēr fotografēšanai traucēja ļoti zemā Saule. Ja būtu iespējams, labprāt nokāptu lejā krātera iekšienē!

Tumsā turpinājām ceļu uz Lielo Kanjonu, kur nonācām vēlu vakarā. Nakšņojām Kaibab nacionālajā mežā, apmēram 19 km no Lielā Kanjona nacionālā parka viesu centra, vietā, kuru biju noskatījis vēl atrodoties Latvijā. Tas bija svarīgi, lai pēc iespējas agri, nākošajā rītā, varētu uzsākt pārgājienu Lielajā Kanjonā.

Vienpadsmitajā dienā, agri no rīta, braucām uz stāvlaukumu pie Lielā kanjona. No turienes ar parka autobusu uz Dienvidu (South) Kaibab takas sākumu. No šejienes, apmēram pusastoņos, uzsākām 26,7 km pārgājienu, nokāpienu Lielajā Kanjonā. Šāds pasākums gan oficiāli tiek uzskatīts par riskantu, bīstamu – vienas dienas nokāpienu līdz Kolorado upei un atpakaļ neiesaka, par ko brīdina uzstādītie plakāti. Taka iešanai ir plata un stipri iestaigāta. Galvenās grūtības ir saistītas ar lielo karstumu, dehidratāciju un fizisko slodzi – jāveic apmēram 1,5 km augstuma starpība.

Ejot lejā ik pa laikam paveras iespaidīgi Kanjona skati! Līdz upei nokāpām apmēram trīs stundās. Pēc tam sekoja trīs km gājiens gar Kolorado upi. Ap šo laiku bija iestājies maksimālais karstums – apmēram 40 grādi! Tāpēc īsti vietā bija apstāšanās un pusdienlaika atpūta upes krastā. Ļoti veldzējoša bija pelde aukstajos Kolorado ūdeņos!

Pēc kārtīgas atpūtas uzsākām grūtāko ceļa posmu – kāpienu atpakaļ augšā pa Spožā Eņģeļa (Bright Angel) taku. Iešanas ātrums ievērojami samazinājās – bija šausmīgs karstums un sāka izpausties nogurums. Regulāri taisījām pauzes un labs glābiņš bija strauts, kurā ik pa laikam mērcējāmies ar visām drēbēm. Pēcpusdienā, kad nonācām kanjona malas ēnā, palika nedaudz vieglāk. Kanjona augšējo malu sasniedzām ap 19:00 vakarā. Kopējais pārgājiena ilgums bija nedaudz vairāk par 11 stundām.

Pagāja laiks kamēr atradām parka autobusa pieturu un aizbraucām līdz auto stāvlaukumam – ieradāmies tur jau tumsā. Vēlāk, pirmo reizi visa ceļojuma laikā, nakšņojām viesnīcā Villiamsas pilsētiņā.

Divpadsmitās dienas rītā izbraucām agri – bija jāveic diezgan liels attālums līdz Losandželosai. Iebraucām, piestājām Seligmanā – lai šo to aplūkotu no vēsturiskā 66. ceļa. Gar 40. ceļu, labajā pusē, plešas Mohaves tuksnesis. Par to labi varējām pārliecināties, kad piestājām stāvlaukumā pusdienot. Karstums šeit sasniedza 42 grādus un plāksne brīdināja, ka tuvākajā apkārtnē var būt klaburčūskas, skorpioni!

Visai iespaidīgi, stresaini bija pēdējie 100 km pa Losandželosas aglomerācijas ceļiem. Šeit reāli saskārāmies ar ļoti intensīvo satiksmi un sastrēgumiem uz autostrādēm. Pēcpusdienā sasniedzām iepriekš rezervēto viesnīcu, kura atrodas netālu no lidostas. Tur atstājām mantas un pēc tam braucām uz auto nomu atdot mašīnu.

Tuvojoties vakaram ar metro aizbraucām uz Losandželosas centru. Tur izmetām loku pa pilsētas ielām – guvām iespaidus un nelielu priekšstatu par Losandželosu. Jau tumsā braucām atpakaļ uz viesnīcu. Metro sanāca pavērot diezgan savdabīgus skatus – brauca visai dažādi pasažieri.

Trīspadsmitās dienas rītā sākās atpakaļceļš uz mājām. Vispirms bija samērā neliels pārlidojums uz Soltleiksitiju. Tālāk, pēc pāris stundām, vajadzēja būt lidojumam uz Amsterdamu. Tomēr izlidošana aizkavējās par apmēram trīs stundām. Rezultātā nokavējām lidmašīnu no Amsterdamas uz Rīgu un mūsu ceļš turpinājās ar vēl vienu pārsēšanos Kopenhāgenā. Tāpēc Rīgā ieradāmies četrpadsmitās dienas pēcpusdienā, ap 17:00, apmēram četras stundas vēlāk nekā plānots. Pārsteigumu piedzīvojām pie bagāžas saņemšanas – tā bija kaut kur palikusi pa ceļam. Vēlāk izrādījās ka tas noticis Kopenhāgenā. Manu mugursomu kurjers uz mājām atveda tikai pēc četrām dienām.

Ceļojumu varam uzskatīt par veiksmīgu – pilno Saules aptumsumu novērojām ideālos apstākļos un apmeklējām gandrīz visus plānotos apskates objektus, vietas. Ļoti daudz redzējām un guvām daudz spilgtu iespaidu! Visas kopējās ceļojuma izmaksas uz vienu cilvēku bija apmēram 1100 eur – nedaudz vairāk nekā sākumā biju plānojis.

Aptumsuma video var aplūkot Youtube: .

Ceļojuma: .