Mikronēzija - pavisam cita pasaule!

21.05.2009
5 min lasīšanai
21 foto

Kad pirmo reizi apskatījos kartē, uz kurieni tad es īsti došos, viss, ko es tobrīd redzēju, bija mazi punktiņi Klusā okeāna vidū – pavisam tālu no civilizācijas... 3 mēnešus mācījos Nāciju Universitātē, kas atrodas Havaju salās. Lai veiksmīgi pabeigtu studijas, mums bija jāizpilda 2 mēnešu prakse. Pirmais, kas mani pārsteidza izkāpjot no lidmašīnas, bija divi vietējie, kas laipni sagaidīja katru iebraucēju. Vīrietis, tērpies krāsainos svārkos, kas darināti no salmiem līdzīga materiāla, ar puķu vainadziņu galvā, plikām kājām, un sieviete arī ar salmu svārkiem, puķu vītnēm ap kaklu, plikām kājām un...pliku ķermeņa augšdaļu...Labi, ka es pirms tam tiku pabrīdināta, ka tā ir šīs un vēl citu Mikronēzijas salu tradicionālā īpatnība. Mūs sagaidīja ar vakariņām vietējās cilts pārstāvji. Pirmais ēdienu ņemt drīkstēja cilts vecākais vīrs, pēc tam viesi, tad cilts vīrieši un tikai pēc tam sievietes un bērni. Šajā salā vēl joprojām ir saglabājusies kastu sistēma, un tieši ēdot to spēcīgi varēja izjust – zemākas kastas pārstāvji nekad neēdīs kopā ar augstākas kastas pārstāvjiem un otrādi. Garākā nakts manā mūžā Gulējām mēs uz grīdas, guļammaisos ar moskītu tīkliem apkārt. Ilgi nevarēju aizmigt. Karsts. Kad beidzot izdevās iesnausties, pēkšņi lielā pārbīlī pielecu sēdus, jo sākās neizmērojami liels troksnis. Izrādās – lietus. Nākošā pamošanās man bija no sajūtas, ka kaut kas rāpo pa seju...Un rāpoja arī! Gekons. Vēl pēc brīža pamodos no...skaļa kliedziena ārā...Izrādās Nana, meitene no Korejas, gāja ārā uz labierīcībām un uzkāpa uz milzīga zirnekļa (ar pliku pēdu!). Vēlāk no vietējiem uzzinājām, ka mums jābūt nedaudz uzmanīgiem, jo šeit esot arī indīgie zirnekļi. Kādos 4 no rīta sāka pilnā sparā dziedāt gaiļi un riet suņi. Šeit bija ļoti daudz mežonīgo suņu, kas nevienam nepiederēja un vienkārši klaiņoja no ciemata uz ciematu. Kādos sešos cēlos un gāju mazgāties, jo biju sasvīdusi kā pēc pirts. Duša mums bija vienkārši viens krāns. Kaut kā nebiju iedomājusies, ka šeit siltais ūdens neeksistē un man virsū uzgāzās šalts ar aukstu ūdeni. Tajā brīdī, man pašai par pārsteigumu, sāka birt asaras...Sajutos tik bezspēcīga un atzinos sev, ka esmu patiešām īsta pilsētas meitene. Bet tajā pašā laikā apsolīju sev, ka nepadošos un iemācīšos izdzīvot arī šādos apstākļos. Pārbaudījumi taču mūs tikai stiprina! Kad nē nozīmē jā Uzreiz skaidri varēja pamanīt, ka šī ir „karstā” klimata kultūra, jo viņiem pats svarīgākais ir attiecības. Jau pirmajā tikšanās reizē viņi izstāsta visu savu dzīvi un no tevis sagaida to pašu. Jau pēc 5 minūšu ilgas sarunas tu viņiem esi kā savējais. Šajā kultūrā ir ļoti raksturīgas 3 lietas. Pirmkārt, tu nekad nebūsi viens – vietējie darīs visu, lai tikai tev nebūtu garlaicīgi. Otrkārt, vietējie cilvēki nekad neapvainosies, ja tiks lietotas viņu mantas, jo kas ir mans, ir arī tavs. Tādu pašu attieksmi viņi sagaidīja arī no mums. Rezultātā mājās atgriezos ar pustukšu koferi, jo bija neērti prasīt kaut ko atpakaļ un pavisam arī nebija žēl. Redzot, kā viņi dzīvo gribējās, dot un dot, jo sapratu, cik ļoti varu būt pateicīga Dievam, ka man ir dots tik daudz. Ar trešo īpatnību man bija visgrūtāk tikt galā, proti atšķirt, kad viņu „nē”, nozīmē patiešām „nē” un kad viņu „nē” patiesībā nozīmē „jā”. Ūdens vietā kokosriekstu sula Mūsu ēdienkarte sastāvēja no banāniem, jēlām zivīm, krabjiem, taro saknēm un neizskaidrojamas izcelsmes staipekļiem, kurus mums pagatavoja vietējie...Vēl vietējie mums stāstīja, ka viņi ēdot arī suņus. Pirmo reizi mūžā ēdu gan jēlu, gan ugunskurā ceptu haizivi. Ūdens vietā dzērām kokosriekstu sulu. Tā kā tieši trāpījām uz banānu sezonu, tad paskaitot dienā apēdu aptuveni 15 banānus. Interesanti, ka viņiem džungļos aug vismaz 5 veidu banāni – gan ar sēklām, gan mazi, resni un iekšā spilgti dzelteni, gan tievi, gari, zaļi, gan līdzīgi tiem, kādus varam RIMI iegādāties, gan īpaši vārāmie un īpaši cepamie banāni, kuriem garša svaigā veidā ir diezgan savdabīga... Draudzīgās haizivis Kad pirmajā vakarā ieraudzīju, ka mūsu mājiņa atrodas 10 metru attālumā no okeāna, aiz sajūsmas nespēju rimties...līdz brīdim, kad kāds no vietējiem man sāka stāstīt par it kā „draudzīgajām” haizivīm, kuras šajos ūdeņos neesot nekāds retums. Vārdi „haizivs” un „draudzīgums” man nelikās savienojami. Kādu laiciņu gāju okeānā ne dziļāk par ceļiem, jo nepeldēties vienkārši nevarēja – pirmkārt, karsts taču un otrkārt, tādu ūdens skaistumu nekad nebiju redzējusi. Okeāns 5 krāsās! Pilnīgi kā pa daļām sadalīts – sākumā dzidri zils, pēc tam tirkīza zaļš, vēlāk tumši violets, pēc tam pelēks, kuru atkal nomaina spilgti zilā krāsa. Pasakains skaistums! Es zināju, ka tur ir skaisti koraļļi, zināju, ka gribu papeldēties dzidri tīrajā, spilgti zaļajā tirkīza krāsas ūdenī, bet tas bija iespējams tikai ar vienu nosacījumu – man ir jāpārvar bailes no haizivīm. Saņēmos un pārvarēju! Un taisnība vietējiem tomēr bija – vienmēr, kad kāda haizivs mani ieraudzīja, tā vienkārši apgriezās un peldēja prom, atstājot mani ar pukstošu sirdi un atvieglojuma sajūtu. Un ūdens tik silts kā piens...jutos kā pasakā! Beetle nut, sarkanie zobi un pītās somiņas Japa salas sena tradīcija ir košļāt t.s. beetle nut (vaboles rieksts tulk.angļu val.). Tas ir kastaņveidīgs augs, kurš aug kokos un kuru vietējie izmanto kā vieglas narkotikas. Šis t.s. rieksts tiek košļāts visdažādākajos veidos – gan ievīstot cita koka lapās, gan uzberot laima pulveri vai tabaku. Tā ir ļoti spēcīga atkarība šajā salā. Šīs košļāšanas rezultātā mēle un zobi paliek vai nu melnā, vai sarkanā krāsā un izskatās diezgan atbaidoši. Un daudzi cilvēki šajā salā mirst tieši no mutes dobuma vēža. Šī ir sala, kurā dzīvo ciltis, un katrai ciltij pieder savs ciemats, un katrai ciltij ir savs virsaitis. Ļoti stingri tiek ievērots likums, ka lai pārietu no viena ciemata ar kājām uz otru, ir jātur rokās no palmu lapām pagatavota somiņa. Tās šeit māk gatavot visas sievietes. Kas man likās interesanti ir tas, ka arī vīrieši šeit staigā ar šīm somiņām, kuras izskatās diezgan sievišķīgi. Savukārt, ja tev šīs somiņas nav, bet tu vēlies ienākt ciematā, kurš nepieder tavai ciltij, tad kā cieņu parādošs žests ir jānes rokās kāda koka lapa. Ja nerespektēsi šos likumus un vietējiem tas nepatiks, un ja vēl virsaitim tu īsti neiesi pie sirds, tad rezultātā tevi var piesiet pie koka, nomētāt ar akmeņiem un sliktākajā gadījumā piesietu pie tā koka arī atstāt. Tā lūk! Jo lielāks akmens, jo bagātāks Šajā salā vēl joprojām tiek izmantota akmens nauda. Mazākā, ko redzēju, bija milzīga šķīvja izmērā, un lielākā – garumā pāri par 2, 5 metriem un platumā ap 2 metriem. Aritmētika pavisam vienkārša – jo lielāks akmens, jo bagātāks tu esi. Šie akmeņi pāriet no paaudzes paaudzē, un par tiem var iegādāties mājokļus, zemes gabalus un sievas. Priekš kam ir vajadzīgi pulksteņi??? Jau iepriekš zināju, ka „karstā” klimata kultūrām ir raksturīgs nekur nesteigties. Ja bijām sarunājuši ar vietējiem, ka tiksimies, piemēram, divos, tad pavisam mierīgi viņi ar smaidīgām sejām un bez jebkādas vainas apziņas pie mums varēja atnākt septiņos vakarā. Un te nu es trenēju savu pacietību. Iemācījos gaidīt, un gaidīt mierīgi, nevis kožot pirkstu nagos. Es ļoti iemīlēju viņu vienkāršību. Šo divu mēnešu laikā neredzēju nevienu nervozu, drūmu vai dusmīgu cilvēku. Ekonomiskā krīze Japa salu pavisam noteikti vēl nav sasniegusi! Kā pasakā! Pirmo mēnesi mēs dzīvojām mājā, kurai bija gan jumts, gan grīda, gan sienas. Savukārt, otru mēnesi nakšņojām nedaudz askētiskākos apstākļos. Taču pavisam godīgi varu atzīt, ka neviena viesnīca, neviens luksus numuriņš mani nespētu sajūsmināt tik ļoti, cik mani sajūsmināja šī mazā 3x3m būdiņa. Tā atradās pašā okeāna krastā, smiltīs un sastāvēja vien no bambusa kokiem un izžāvētām palmu lapām. Tai bija tikai grīda un jumts (kas līdzinājās salmu jumtam). Pats skaistākais bija tas, ka, ejot gulēt, varēja ļoti skaidri redzēt zvaigznes un mēnesi, jo atradāmies diezgan tuvu ekvadoram. Atgriešanās realitātē Pēc šiem diviem mēnešiem, atpakaļ ceļā uz skolu Havaju salās mēs 3 dienas pavadījām Guam salā. Laikam tik savdabīga sajūta man nav bijusi nekad. Sajūsmā viens otru pārtraucām ar saucieniem – paskaties, re kur mašīna!! Re kur veikals!! Re kur normāli apģērbies cilvēks! Šīs 3 dienas dzīvojām mājā ar gultām, siltu ūdeni, ledusskapi...Pirmo reizi, kad iegāju vannas istabā, es vienkārši apsēdos uz vannas malas un kādas 3 minūtes skatījos apkārt un smaidīju. Es nespēju noticēt, ka esmu atpakaļ civilizācijā. Prieks mijās ar skumjām. Es sapratu, cik ļoti varu būt pateicīga Dievam, ka dzīvoju Latvijā, ka man ir mīksta gulta, ka varu nopirkt biezpiena sieriņu Kārums, ka varu nomazgāt rokas ar ziepēm...Taču vienlaicīgi bija žēl atvadīties no šīs tik vienkāršās, taču reizē laikā ekstrēmās un mierīgās dzīves Mikronēzijā. Tā tiešām bija kā pavisam cita, pasakaini skaista pasaule, kas tik ļoti paplašināja manu redzes loku, iemācīja tik daudzas lietas, norūdīja mani un deva tik neaizmirstamus brīžus. Piedzīvojums un atmiņas uz visu mūžu!

Mikronēzija - pavisam cita pasaule!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem