Pasaka par Stambulu

21.05.2009
8 min lasīšanai
63 foto

Pasaka par Stambulu Mēdz teikt, ka vislabākās idejas rodas spontāni. Brīdī, kad tika piedāvātas divas biļetes par ļoti izdevīgu cenu lidojumam uz Stambulu, sapratām, ka tā ir mūsu izdevība piecās dienās iepazīt pilsētu, kas ir Eiropas vārti uz Āziju. Stambula, vēsturiskie nosaukumi: Bizantija, Konstantinopole, pēc iedzīvotāju skaita ir lielākā pilsēta Eiropā. Stambula atrodas abpus Bosfora šaurumam valsts ziemeļrietumos un tajā ietilpst dabiskā osta Zelta rags. Pilsēta atrodas gan Eiropā, gan Āzijā, kuras šķir Bosfora šaurums un tādēļ tā ir vienīgā metropole pasaulē, kas izvietojas divos kontinentos. Trīs nedēļu laikā, kas atlika līdz izbraukšanai, pērkam kartes, studējam ceļvedi ( Turcija : ceļvedis. - Rīga : Zvaigzne ABC), kāri tveram katru informāciju presē un internetā, kas palīdzētu labāk sagatavoties ceļojumam. Gadu gaitā jau uzkrājusies zināma ceļošanas pieredze, tomēr tikai divatā tik tālu no mājām nav būts. Internetā (www.hostelbookers.com) rezervējam viesnīcu pašā Stambulas centrā dažu minūšu gājiena attālumā no visiem svarīgākajiem apskates objektiem. 30.aprīļa rītā sākas ceļojums, jeb PASAKA PAR STAMBULU. Pēc nepilnu trīs stundu lidojuma esam Turcijā. Pa lidmašīnas logu jau redzam Melno jūru, Zelta ragu, Konstantinopoles mūrus – viss kā mājās lasītajā un kartē redzētajā! Piedzīvojums var sākties! Ātri tiekam pie somām, nokārtojam formalitātes. Pie naudas maiņas punkta – pārsteigums – smalki ģērbts turks mums laipni iesaka izdevīgāko. Šis ir pirmais no daudzajiem stambuliešu viesmīlības apliecinājumiem. Pateicoties vietējo atsaucībai, stundas laikā sasniedzam rezervēto viesnīcu. Var atslābināties un sākt baudīt pilsētu. Pēcpusdienas saules sildīti, dodamies Marmora jūras virzienā. Pie nelielas mošejas dzirdam aicinājumu uz lūgšanu. Mums redzētais un dzirdētais liekas eksotiski, nu darbs fotoaparātam un kamerai. Jūras krastā nonākam pie Bizantijas laika Bukoleona pils mūriem. Neviens neko nesargā - ideāla bomžu rezidence ar skatu uz jūru! Redzot unikālo vēstures liecību, mūsu drosme aug, izlodājam pili līdz pat pagrabiem. Vienīgi nonākot suņu bara ielenkumā, jūtamies mazliet baisi, bet kā nu bez adrenalīna! Tā raitā solī apejam daļu no Seraja raga pussalas, vēl saulrieta kadri pie Suleimana mātes mošejas, un laiks atrast viesnīcu, kur uzkrājam spēkus nākošajai dienai. 1.maija rītā pēc trokšņainas nakts, ceļamies 7.15. Brokastis numuriņā un ātrā solī dodamies uz staciju Sirkezī . Pētām sarakstus, bet netikuši skaidrībā , vēršamies pie dusmīga turku onkuļa. Viņš paskaidro, ka vilcieni uz Eminonu kursē ik pēc 10 min. Nopērkam žetonus un braucam ar vilcienu gar pašu jūras krastu.. Gar logu slīd ainavas ar smalkām ēkām un graustiem. Nu ja, Stambula ir kontrastu pilsēta! Rīta saules pavadīti sasniedzam, Yedikule pils mūrus. Iegādājam biļetes par TL 10,- ,un jau mājās solītais pārgājiens gar Konstantinopoles aizsargmūriem sākas. Pēc pils apmeklējuma iegriežamies turpat pie pils esošajā stādu audzētavā. Saimnieks laipns, smaidīgs, pacienā ar tēju. Parunājamies(cik nu mūsu valodas zināšanas ļauj), izkāpelējam mūrus un secinām, ka šī unikālā Bizantijas laika liecība nevienam te īsti nav vajadzīga, ja neskaita bomzīšus, kas te lepni uzdzīvojuši. Līdz pusdienlaikam jau esam nogājuši pusi no paredzētā. Maltīti ieturam nelielā ēstuvītē (TL 12,50), minerālūdens (TL 0.50). Ejam tālāk – no kalna lejā, kalnā augšā! Paveras skats ar graustiem, no kuriem izskrien bērneļi, lūgdami naudiņu. Par vienu liru tie pozē un ir laimīgi. Mūsu spēki jau padiluši, saule cepina, bet vēl nolemjam uzkāpt pēdējā tornī. Pūles tiek atalgotas ar neaizmirstamiem skatiem – visa Stambula mums pie kājām!!! Tālāk gribam apmeklēt Horas Sv. Pestītāja baznīcu celta 11.gs.vidū, un ir slavena ar unikālām apzeltītām bizantiešu mozaīkām. Ēnā baudām saldējumu, vērojam citus tūristus. Tad šķiramies katrs no TL 15,- un apskatām šo unikālo arhitektūras pieminekli. Diena iet uz rieta pusi, dodamies uz savu rajonu. Par lielo staigāšanu mums piešķir bonusus – akveduktu, Sv. Kalendāra mošeju, kur pārlaižam negaisu, iemetam aci arī Grand Bazar(lielākais slēgtais tirgus pasaulē). Līdz ar pēdējiem spēkiem atgriežamies mājas. Diena bijusi gara, iespaidiem pārpilna! Trešās dienas rīts ataust pelēki drūms, gaidāms lietus. Mūsu plāni mainās – iecerētā brauciena pa Bosforu vietā nolemjam dienu veltīt muzeju apskatei. Ikrīta raitajā solī dodamies Topkapi pils virzienā. Ne visi tūristi var lepoties ar tik ātru iešanu, tāpēc biļešu kasi sasniedzam pirmie. Šķiramies katrs no TL 20,-, un ekskursija pa Osmāņu impērijas Meku sākas. Izstaigājam pils zāles. Visvairāk sajūsmina dārgumu ekspozīcija – cik daudz zelta, dārgakmeņu, spožuma un bagātības…. Apmeklējam seno bibliotēku, Babilonas paviljonu(celta par godu Babilonas iekarošanai1639.g.), seno tērpu izstādi. Grēks neapmeklēt harēmu, tāpēc katrs ziedojam vēl TL 15,- un dodamies skatīt, kādos apartamentos dzīvoja turku sultāni un viņu sievas. Kad beidzot pametam Topkapi pili, iestājies jauks laiks, saulīte silda, puķītes zied, tikai mūsu kājas jau jūt nogurumu, un vēderi prasa savu tiesu. Bet badā nomirt Stambulā nav iespējams! Ko līdz esam uz ielas, tā aicinājums pusdienās atskan gandrīz ik uz soļa. Tā nu arī mēs par TL 15,- ieturam pusdienas ( laimējas nogaršot īpašo rīsu pudiņu) un turpinām ienirt muzeju labirintos. Nākošais apskates objekts - viena no dīvainākajām vietām pasaulē - Bazilikas cisterna. Milzīga pazemes ūdens cisterna būvēta Bizantijas imperatora Justiniāna I laikā 532.g. Piegādāja ūdeni Lielajai pilij. Vēl 100 gadus turku sultāni nenojauta par tās esamību. Tās jumtu balsta 336 kolonnas 10 metru augstumā ! Lai cik fantastisks skats pavērās mūsu acīm – pietrūka pārsteiguma. Pārāk daudz bijām(kas par daudz, tas par skādi) salasījušies par šo objektu, viss likās tieši tā kā grāmatās. Stambulā atrodas viens no lielākajiem arheoloģijas muzejiem pasaulē. Nu ko, tā kā mūsu kompānijā ir cilvēks, kam ļoti interesē viss zemes dzīlēs slēptais, tad šī muzeja apmeklējums ir obligāts!!! Tas jau nekas, ka ir pēcpusdiena, nogurums, un koncentrēšanās spējas jau mani ir pametušas. Ilgi baudīt senatnes liecības nav lemts, jo izrādās, ka muzeju slēdz 16.30. Žēl, visvairāk kārotie Bizantijas dārgumi palika neredzēti! Nu gan tik uz viesnīcu, nekādus dārgumus un vēstures liecības mēs nemainītu pret atpūtu numuriņā! Vakars pienāk ar skaidrām debesīm un sauli. Tas priecē un sola labus nakts kadrus. Ņemam aparatūru un fotosesija pie Sv Sofijas katedrāles un Zilās mošejas sākas. Tiek meklēti labākie rakursi, skatu punkti, lai pēc iespējas labāk iemūžinātu senās celtnes, apstādījumus un paši sevi. Trešā diena ir aizvadīta. Galvā vēl riņķo domas par dārgumiem, gadsimtiem un personībām, bet laiks atpūtai, jo rīt būs atkal jauna diena! 4.diena Stambulā ataust saulaina. Aunam kājas braucienam ar kuģīti pa Bosfora jūras šaurumu. Iepriekš izpētīts kuģīšu saraksts, tāpēc atliek pa TL 10,- iegādāt biļetes, un kruīzs pa jūru var sākties. Pirms brauciena apskatām Kuģu piestātni, makšķernieku iecienīto Galatas tiltu, kas ved pāri Zelta raga līcim un savieno vecpilsētu ar Bejoglu - jauno pilsētu. Zem tilta smalki zivju restorāni. Ieņemam labākās atlikušās( braucēju ir daudz) vietas, mums blakus sēž kāds pārītis no Rīgas. Mazliet dīvaini, šeit Turcijā dzirdēt latviešu valodu. Apmaināmies ar informāciju par jau redzēto, un to, ko vēl gribas paspēt apskatīt. Tikmēr jau kuģis uzņēmis savu gaitu, bet mums jāsteidz iemūžināt izšķērdīgi bagāto Dolmabahčes pili, Medzita mošeju, turīgu cilvēku villas pašā ūdens malā; kā arī vienu no lielākajiem iekārtajiem tiltiem pasaulē. Kreisajā krastā Rumeli Hisari - Eiropas cietoksnis, ko turku sultāns Mehmeds Iekarotājs uzbūvēja 1452.gadā, lai varētu ieņemt Konstantinopoli un kontrolētu Bosfora šaurumu. Pretējā krastā atrodas Āzijas cietoksnis. Mūsu ceļojuma galamērķis - cietoksnis Anadolu Kavagi ciematā. Bizantieši cietoksni būvējusi 14.gs. uz dženoviešu pilsdrupām. Ap kuģu piestātni valda cilvēku burzma – vieni tikko atbraukuši, citi gatavojas doties prom. Vieni jau ēd, citi tikai domā, kur un ko apēst. Mēs esam starp pēdējiem, bet tad nolemjam nopirkt divus(!!!) kārdinoša izskata plāceņus ar anšoviem, sīpoliem un vēl nez ko. Ieturēsim maltīti brīvā dabā kā liela daļa Stambulas iedzīvotāju, kas uz šo paradīzes stūrīti atbraukuši svētdienas atpūtā. Kāpjam stāvajā kalnā, ainava ar katru soli paveras skaistāka. No apmēram 400 metru augstuma paveras vienreizējs skats uz Bosforu un Melno jūru. Gar cietokšņa mūriem ganās aitas, tauta atpūšas. Arī mēs piemetamies turpat pils pakājē, lai baudītu skaisto skatu, zivju pīrāgu un limonādi…., bet, ak vai, mūsu gastronomiskā gaume nemaz nesakrīt ar pīrāga cepējiem! Atliek vien pasapņot par kaut ko garšīgu un nodoties skatu iemūžināšanai un pastaigai pa pils mūriem. Zivju pīrāgs tiek noglabāts somā nebaltām dienām, kuras, par laimi nepienāca. Lai vairāk izbaudītu Turciju, atpakaļ no Anadolu Kavagi nolemjam braukt ar autobusu. Par divām biļetēm samaksājam TL 2,75(!) Par brauciena galamērķi ir tikai aptuvenas nojautas. Pēc kartes būtu jānonāk pieturā Kavacik, lai tālāk pa tiltu šķērsotu Bosforu. Viss pareizi – laipns šoferītis mums uzraksta, ar kuru autobusu līdz kurai pieturai tālāk jābrauc. No 14.gs. autobuss mūs atved uz 21.gs. moderno Stambulu. Izkāpjam debesskrāpju rajonā. Meklējot metro uz TAKSIM rajonu iemaldāmies METRO CITY tirdzniecības centrā, kuram ir - 4 stāvi zem zemes. Mums atkal ir par ko pabrīnīties. Akmerkez Etileru rajonā ir vienīgais tirdzniecības centrs pasaulē, kas vienlaikus saņēmis ICSC nosaukumu „Labākais Eiropā” un „Labākais pasaulē”. Taksima laukumā redzam ļoti daudz policistu, policijas mašīnas ar restotiem logiem, tāda sajūta, ka briest kāds konflikts. Vēlāk saprotam, ka gaidāma kādas svarīgas futbola spēles translācija, bet turki ir kaislīgi līdzjutēji. Ļaujamies cilvēku straumei un pa gājēju ielu dodamies Galatas torņa virzienā. Mums atkal bonuss – noskatāmies indiāņu uzstāšanos. Kādā skatlogā ieraugu kārdinošu sautējumu ar mazām frikadelītēm, saimnieks jau klāj galdu un mēs tiekam pie gardas maltītes. Uz manu lūgumu, atnest čeku, mēs tiekam pie čajas, uz otrreizējo lūgumu tieku aizvesta uz tualeti. Par ko visu samaksājam TL 10,-. Pie Galatas torņa ievērojama tūristu rinda, mums iespaidu jau gana, tāpēc apmierināmies tikai ar torņa foto. Drīz jau Galatas tilts ar makšķernieku pūļiem. Tik daudz makšķerkātu pat veikalā neesmu redzējusi! Bet mūs šī stihija nevilina. Baudām burvīgu saulrietu no Galatas tilta – tālumā mošeja, lido kaijas… Iespaidiem bagātas dienas brīnišķīgs noslēgums. 5.diena Ceļojums pamazām tuvojas noslēgumam, jāsāk domāt par mājām un mājiniekiem. Gribas no pārpilnības, kas ik uz soļa manāma Stambulas ielās, kaut mazu daļiņu aizvest mājās palicējiem. Tāpēc šīs dienas galvenais uzdevums – šopings. Pirms ienirstam pirkšanas un kaulēšanās azartā, aizstaigājam līdz Sileimana Lieliskā mošejai. Pie ieejas mošejā novelkam apavus, apsedzu galvu un ziedojam divas liras, cerot uz arhitektūras pieminekļa apskati. Bet remonta dēļ redzama vien ļoti maza mošejas daļiņa. Vīlušies pametam šo vietu un dodamies ēģiptiešu tirgus virzienā. Acis ņirb no krāsu bagātības, deguns cenšas izjust aromātu buķeti. Visa tik daudz, visu gribas, bet, kā jau tas dažkārt gadās, tā arī gandrīz neko nenopērkam. Pa mazām ieliņām, kam abās pusēs bezgalīgas tirgotavas, nonākam Grand Bazar, jeb Lielajā tirgū, kas atvērts 1453.gadaa pēc Konstantinopoles iekarošanas.Nopērkam turku saldumus, šallītes, bižutēriju, priecājamies par krāsaino stikla lampiņu dažādību un vēderdejotāju tērpu izvēli. Taču drīz jau sākam pagurt no milzīgā preču klāsta un tirgotāju uzbāzības. Lēnā solī dodamies uz viesnīcu . Kad pirkumi aplūkoti, kājas atpūtinātas, nolemjam pusdienot mūsu ielas galā esošajā ēstuvē. Ātri galdiņš ir klāts, kamēr gaidām pasūtītos ēdienus, vērojam, kā dažu metru attālumā vīrietis lielā ātrumā gatavo picas, veltnē maizi, kas turpat krāsnī tiek cepta. Mums arī tiek viens tāds karsts, kūpošs plācenis. Ēdiens garšīgs – vistiņa, aitas gaļa, rīsi, daudz dārzeņi un garšvielas. Garšīgi!!! Pilniem vēderiem dodamies Sultāna Ahmeda jeb Zilās mošejas virzienā. Eiropas daļā svarīgākie objekti apskatīti. Tāpēc izmantojam izdevīgo kuģīšu piedāvājumu – par TL 1,4 piecpadsmit minūtēs šķērsojam jūru un esam Āzijā . Nu kad vēl dzīvē būs tāda iespēja! Laiks gan nomācies un nemīlīgs. Uzkāpjam kalnā, nofotografējam Stambulas Eiropas daļu no Āzijas skatu punkta un braucam atpakaļ. Piektās dienas vakars noslēdzas stūra veikalā, kas tirgo saldumus jau no 1864. gada. Iedzeram turku kafiju(negaršoja gan mums tā), degustējam lukumu un baklavu – garšīgi! 6.diena Klāt ceļojuma pēdējā diena. No rīta sakravājam ceļa somas un dodamies pēdējā pilsētas apskatē. Saldajam ēdienam esam atstājuši Sv. Sofijas katedrāli. Mūsdienās Sofijas katedrāle kļuvusi par pagātnes pieminekli un zaudējusi agrāko reliģisko nozīmi. Tomēr nav iespējams nedomāt, cik simboliska ir šī diženā ēka. Pusdienlaikā pametam mājīgo viesnīcu, lai dotos uz Ataturk lidostu. Gar vilciena logu slīd Stambulas ainavas, un es saprotu, ka esmu sešās dienās šo pilsētu iemīlējusi un jutusies tur kā mājās. Kad sešos vakarā lidmašīna piezemējas Rīgas lidostā, saprotam, ka mūsu ceļojums, kas sākumā likās avantūra, bet pārvērtās par vienu no 1000 un vienas nakts pasakām, ir beidzies!

Pasaka par Stambulu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem