Pēc pieprasījuma 2.daļa - Sala - sajukt prātā aiz mīlestības?

  • 8 min lasīšanai
..fragmenti no 2.mēneša uz salas.. "un tad viņa satika viņu" Varens atklājums manā gastronomijas lauciņā. Polikhnitos iepirku kārtējo maisu dārzeņu un no saldētavas paķēru tāda dīvaina paskata gaļas izstrādājumu (saldēto dārzeņu un zivju vidū tas bija vienīgais produkts ar gaļas smaku, vēl vienīgais veikalā bija konservu stends). Tos varētu nosaukt par grill-kupātiem uz kociņa. Uzliku uz pannas un domāju, vai tik neesmu kaut kādu suņu barību nopirkusi, bet nav jau man tālu līdz sunim, kož man visādas suņu ērces un mājās arī tēloju niknu sargsuni. Tad jau jāsāk pierast arī pie attiecīgās pārtikas [..] Eu, rīt tak dzimšanas diena, aprit vesels mēnesis uz salas. Vēl tikai ATSĒDĒŠANAI divi mēneši palikuši, vispār jau to pēdējo nedēļu var neskaitīt, jo ar kompāniju jau te varētu dzīvot ilgi un dikti, un 27. augustā laiks Atēnām, Džordžam atkal nāksies mani paciest.[..] Notikumiem bagāta diena: kaķi turpina ņaudēt, jūra turpina viļņoties, karstums spiež dzīvības sulu ārā, tv nebeidz rādīt, ledusskapis nebeidz dūkt, mašīnas brauc, rolleri rūc un kas tik vēl šodien nenotika![..] Šodien piedega deguns. Tā notiek, kad no istabas nelien laukā, tikai pabāž pa durvīm degunu un paskatās, vai nav pilns pagalms viesu! Atkal nekā, tikai celtnieki turpina grābt smilti un strādāt pie jaunās Ēģiptes piramīdas pašā Vateras vidū. Viesnīcā ir precīzi 20 cilvēku (noņemot divnieku), es vienkārši trenējos rakstīt prakses atskaitei! Nekādu kardinālo izmaiņu nav, varētu arī likt atsauci ar vienādojuma zīmi uz iepriekšējo dienu. Rīt man dod oficiālu brīvdienu, vismaz tās man dod iespēju nostrādināt sevi, organizējot sev pārgājienus vai ekskursijas pa salu. Pieteicos šamējiem braukt līdzi uz Mytilini, jāmēģina varbūt kaut kas nopirkt, ieskriet netā pie normāla kompja un galu galā – izvēdināt galvu no Vateras.[..] Nosvīdušu ģīmi un mēli līdz papēžiem klaiņoju starp kalniem un jūru, kad piebrauc trīs čaļu savienība un uzsāk nelielu čatu. Pēc vizuālā ietērpa un blenziena ļeņķa noteicu, ka tie nav grieķi, bet kas tie tādi, kas dziedāja tā arī pēc čata neuzzināju. Sākās ar vārdiem: - You look tired - Well..maybe I am a little bit.. un izspiežās smaids - You should come with us to beach, to take some drink (viņi tieši bija ceļā uz pludmali, un nu sauca visāku kokču variācijas, hmm.. izklausījās vairāk kā labi..) - Thanks, I’m ok (kā godīga meitene uzmetu pieklājīgu atraidījumu) - Ok, you’re ok but you will be better.. Tad vēl šādas un tādas frāzes ar iepazīšanos. Lielie runātāji bija Džons ar Igo, trešais raķetes ātrumā jau bija jūrā, jo pelde noteikti ir svarīgāka par kaut kādām ceļmalā klaiņojošām bābām. Nu lūk, tā kā šamējiem neizdevās mani pielauzt uz drinku pludmalē, tad saņēmu uzaicinājumu uz tusiņu ostā uz jahtas, uz tās vislielākās. Domāju, kā nu izmērīšu, kura tā lielākā, ja nu izdomāju palikt salas dienvidos (kas, protams, nebija iespējams). Pastaigas solī eju atpakaļ uz pilsētas centru, meklēt lielo laivu. O-õ! Pa labu gabalu ieraugu to laivu un acis pārbolīju kā ieraudzījusi NLO. Mazliet jau arī izskatījās pēc kosmosa kuģa, pieejot tuvāk, secināju, ka uz tādas jahtiņas ja ne bez vakarkleitas, tad nu bez kokteiļkleitas nu nekādi nevar kāpt virsū. Ak, jā, un uz jahtiņas plīvo mūsu brāļu britu čurātāju karodziņš, bet šajā gadījumā britu komunucēšanas maniere stipri izvirzījās priekšā Mistera Krabja un citu grieķveidīgo uzrunām preses priekšā. Mācāmies no savām kļūdām! Nākamreiz, kad došos atklāt salas neatklātās vietas, tad kopā ar dzeramajiem iepakošu arī kādu kleitiņu un spicenītes. Man kaut kāda paranoja, fobija vai vells viņ zina, kas vēl - stiepju paiku mājās no visiem salas nostūriem, visu, ko vien atzīstu par labu esam. Tā nu es iepirkos, bet atpakaļ ceļam vēl taka par ātru, tāpēc ar visiem saviem salātiem un vistas mugurām devos uz ciemata otru galu, pa ceļu augšā uz kalnu, kurš īstenībā bija īsākais ceļš līdz Vaterai, bet, tā kā tas veda pa kalniem, Dimitra mani atrunāja no mēģinājumiem uz Vateru stopēt pa to pusi. Ejot kādu diezgan labu gabaliņu, manīju tikai pāris mašīnas un ceļš tiešām neizskatījās pievilcīgs stopēšanai, tāpēc piemetos ceļmalā uz soliņa, pārkrāmēju savus pirkumus drošākās pozās, iztriecu kolas bundžiņu un nācu atpakaļ uz Plomari, kad pēkšņi sastapos ar jahtas britiem. Tālāk jau stāsts zināms, vienīgais jāakcentē tas, ka runājot ar šamējiem un saņemot uzaicinājumu pasākumam uz jahtas, man no prāta neizgāja tās vistu muguras, kuras bija ierūmētas manā mugursomā. Diezgan paliela štrāse, mašīnas ieskrējušās, un tomēr viens grieķu pārītis mani aizvizina kādus 10 km man vajadzīgā virzienā. Meitene mazliet atgādināja galveno varoni no filmas „Ugly Betty”, bet džeks neapšaubāmi no saldo un želēto frontes. Izmeta mani diezgan nepateicīgā vietā, bet nu neko, pēc kādām 15 min man pretī drāžās viens vāģis ar nenormālu troksni, kurš bija nozaudējis vismaz pusi no savas apkšējās daļas. No tāluma izskatījās pēc jumta uz riteņiem, bet tā kā man tā ceļa mala jau bija pieriebusies, aizvēru acis un stopēju. Hmm, apstājas, un iekšā tāds sakarīgs jaunēklis, kurš uzreiz jautā, no kurienes es esmu. Atbildu, un šamējais prieka pilnu ģīmi: „O, Letonia! I like it!” Es tādā nelielā pārsteigumā jautāju, vai esi bijis Latvijā? Un viņš atbild: „Nē, es tikai esmu dzirdējis.” Arī labi.. pats sēž tikai šortos, tāpēc man ienāca prātā pateikt, ka Latvija ir taka vairāk uz ziemeļiem, un tur nav tik silts laiks kā te, bet viņš pārliecinoši atbildēja, ka viņam patīk, ka ir auksti. Nu labi, neiešu strīdēties. Izmetu nelielu pastaigu tuvējos salas rietumos, rupji rēķinot, vismaz 15 km ar kājelēm. Tā kā šodien ir svētdiena, tad uz lielpilsētām neskrēju, jo shopi tāpat būtu aiz atslēgas, tāpēc izdomāju izpētīt, kas labs Kalloni līča šīs puses piekrastē.Līdz Vasilikai aizstopējos, pēc tam devos lejā no kalna uz līci, tie bija pirmie 6 km pa olīvkoku mežiem, ceļā satiku vien tantuku ēzeļa mugurā, kas nenoliedzami pauda izbrīnu par manis izvēlēto ceļa virzienu. Ja turās ceļa viducī un īpaši neiespringst daudzveidīgajās skaņās ceļmalas pakšķos, tad nemaz tik traki bailīgi nebija, tikai kādas pāris reizes salecos no kāda putna krūmos un citiem nezināmas izcelsmes čum-trokšņu cēlājiem.Brīžiem jau zaudēju cerību, ka tikšu līdz ūdenim, tomēr man izdevās sasniegt ne vien līci, bet arī ciematiņu Skamioudi, kur vienā tavernā izdomāju paņemt aukstu alu. Tā kā tas bija mana šīs dienas ceļojuma pirmais posms, tad atvilku elpu pirms došanās nākamajā Fadējeva cienīgā pastaigā. Kad taisos doties prom, tavernā ienāk vīrietis ap 40, izskatījās, ka kopā ar savu senci, un pirms es paspēju piecelties, šamējais uzsauc man nākamo alu. Es gan mēģināju atteikties, jo tādā karstumā un ne pārāk pilnā dūšā tas alus smagi bliež pa pakausi, tomēr nācās vien dzert arī nākamo. Vīrietis bija iegrimis dziļā sarunā ar tavernas saimnieku, bet ik pa laikam labā angļu valodā pievērsās man, lai uzjautātu kādu standartjautājumu. Kad padzirdēja par manu ceļošanas veidu, izrādīja pamatīgu izbrīnu ‘you are strong’, un piedāvājās pēc sava otrā alus piebeigšanas ar savu rubbish car aizvest mani atpakaļ uz Vasiliku.Tā kā manos plānos vēl nefigurēja vēlme atgriezties, tad atteicos un turpināju savu pārgājienu.Pēc Skala Polikhnitos nonācu krustā, kur vienā virzienā bija Polikhnitos, otrā – mans sākotnējais mērķis - Nifida. Apsēžos uz sētas mūra un izdomāju, ka vajag padomāt, uz kuru pusi šaut. Siestas laiks, mašīnu nav, uz Nifidu ņifiga neviens nebrauc. [..] Ja tev mugurā ir melna blūzīte ar baltu lentīti un tev uzdāvina divas rozes, tas nebūt nenozīmē, ka tu tiec apglabāta. Tas iemāca, ka pasaule negriežas tikai ap tevi, tava domāšana ir iestādīta citā lauciņā, ļaujies būt nezāle svešā laukā, ja vien tur starp augļiem aug arī prieks. Nodīrāts bullis pakārts ciemata vidū, milzīgās rindas pie baznīcas, sīkais ar alus glāzi un vecvecākiem pie viena galda, onka ar vīna glāzi uz galvas dejo tradicionālo reģiona deju, hipiju ģimenīte dziedošā noskaņojumā, neatkāpīgās rožu pārdevējas, saldumu tirgoņi uzdevumu augstumos, milzīga plaķeņu, skrūvgriežņu, gaļas maļamo mašīnu izvēle divos naktī uz ielas festivāla laikā, apbrīnojamie veikaliņi un to pārdevēji un simtiem citu lietu, kuras vieno cilvēku kopā būšanas prieks, dzīves svinēšana, pateicība Dievam un vienkāršība, kas ietērpta greznībā..[..] Man nekad vienai pašai nebija bijis vesels arbūzs. Kad atstiepu mājās no veikala, īsti nezināju, ko iesākt, bet tad padomāju, nogriezu cepurīti, atvēru vāciņu un ar zupas karoti ķeksēju iekšā. Manas vakariņas divatā ar lapseni, jāatzīstas, ka ir bijusi arī labāka kompānija, bet labi, ka viņa ātrāk par opjiem saprata, ka es grieķiski nerunāju, un veicīgi notina savu pakaļu prom no mana redzesloka.[..] Day off, nav divu domu, ka jāstopē uz kaut kurieni, teiksim Mytilini, bet tā kā Vassilikā noķēru vienu jaunieti, kas brauc uz Kalloni, tad mans maršuts apgriezās par 180 grādiem. Lai būtu Kalloni, un tad jau jāpieķer Molivos jeb vecajā nosaukumā – Mithimna. Līdz Petrai ceļš jau zināms, atliek vēl tikai 5 km pa neiepazītām takām līdz pašiem salas ziemeļiem.Molivos. Kārtējā pastaiga, rāpšanās kalna virsotnē uz pili un mazie feinie veikaliņi, kuros šoreiz pamanījos iztērēt kaudzi naudas, nu labi, tikai kādus 70 eiro, ieskaitot pusdienas un bezalkaholiskos drinkus lielā daudzumā, bez kuriem šajā cepešpannā būtu beigts uz vietas. Pastkartes, olīvju ziepes, dažāda veida garšvielas, saldumi, fifīgi fotoalbumiņi, kareklīts, pat neliels mūzikas instruments tagad ir manā īpašumā. Uz mirkli iesāpējās galva par mājupceļa pakošanos un sasodītajiem avio limitiem.Karstums sāk beigt nost, jāvirzās māju virzienā. Mazu gabaliņu pēc Petras mani izmeta līkumā, kurš nebija sevišķi pateicīgs stopēšanai, bet tā kā tāds bija viss ceļš, tad nekustēju un cēlu roku pirmajam vāģim, kas parādījās manā redzeslokā. Līdz tam viss ritēja mierīgi, no action, nodomāju, ka šis tāds varen kluss ceļojums. Nu nekas..Un brauc tāda puspagrabējusi mašīna ar trīs vīriem iekšā. Pulkstens četri pēcpusdienā, domāju, vai maz kāpt iekšā, jo jāsteidzās nekur galīgi nebija, vēl labu laiku saule pie griestiem karāsies. Iekāpu un izkāpu nedaudz pirms pusnakts Vaterā. Kaut kādu mūrnieku brigāde, pie stūres garmatains uz 1.90 garš Tarzāns, blakus onka uz kādiem 42, aizmugurē bijām mēs ar sīko, nu džekam kādi 25, bet augumā stipri atpalika no Tarzāna augstumiem. Džungļu pavēlnieka vēlme ar mani kumunicēt bija diezgan izteikta. Pēc katra teikuma es mazliet iesmēju, truli raustot plecus, jo neviens kompānijā dienišķo angļu valodu lietot neprata. Par to mēs ar sīko tik saskatījāmies un rēcām vēderus turēdami, jo arī viņa mēģinājumi ar mani komunicēt bija izteikti nesekmīgi, mums abiem tas šķita smieklīgi, bet Tarzāns nepadevās un piegāja tai lietai nopietni. Onka blakus Tarzānam mēgināja uzsākt sarunu krievu mēlē, bet tālāk par ‘kak tjebja zavut’ netika. Tad es sapratu, ka mana krievu valoda ir spožu spožā! Kalloni sīkais ar onku tiek izmesti, bet Tarzāns nolēmis mani aizvest līdz Poli. Mēģināju sparoties pretī, ka būs jau labi, pati tikšu, kā nekā cilvēks pēc darba pārguris, tak atpūsties gribēs, bet nekā.. Kalloni iebraucam viņa mājā, kur tiek vērts vaļā ledusskapis, liktas priekšā melones, arbūzs un ūdens pudeli, ar piebildi ‘ain momento’, un pats ieiet dušā. Es skrubinu meloni un nojaušu, ka šitais labi nebeigsies (smaidot), un neesmu vēl atzinusies, ka man vajag ne tikai līdz Poli, bet līdz pašai Vaterai. Pēc dušas šamējais iznāk joprojām savos šortiņos un viņa apgrauztajā hondiņā dodamies dienvidu virzienā. Atzinos, ka man vajag Vateru, bet ko es tur daru un kāpēc vispār esmu te, to izskaidrot man neizdevās. Izskan piedāvājums braukt uz Mytilini, pēc kura es tikšu nogādāta Vaterā. Problem? No problem, un braucam Mytilini virzienā. Pirms pilsētas plāni mainās, braucam atpakaļ ziemeļu virzienā, šoreiz gar piekrasti uz baņu. Nu labi, braucam! Aizbraucām līdz pašai Skala Messegnon, kur šamējais uztaisīja peldes tūri, bet es sēdēju tavernā un smējos par sevi, viņu, situāciju kā tādu. Tik, cik smējos šodien, nebiju smējusies par visu šo laiku uz salas. Tik, cik šodien iemācījos grieķu vārdiņus, tik nebiju iemācījusies pa visu šeit pavadīto laiku kopā. Tā kā sarunu knapi varēja nosaukt par sarunu, tad, lai kaut kur piesietu skatienu, aizrautīgi vēroju ceļu un nejutos traucēta. Sākotnējie vārdi bija par to, ka ir baigi foršs mežs, svaigs gaiss, karsts utt. Svaigs gaiss tika apzīmēts ar stipru elpas ievilkšanu un apmierinātu sejas izteiksmi, kas man atkal parāva smiekliņu, nu ritīgs dabas bērns Tarzāns. [..] Neliela pastaiga gar pludmali, sacēlās vējš un ne tikai, viļņi dauzījās pret krastu, mēness lūrēja pār plecu, un pēkšņi manas rutīniskās izjūtas tika sagrautas un palaistas pa vējam.. [12.07.08.]


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais