Filipīnu pīrādzīņš

20.05.2009
9 min lasīšanai

Dienvidaustrumāzijas cilvēkiem vispār piemīt apbrīnas vērts sīkstums un dzīvotprieks un kā liekas no malas- neviltots smaids. Taizemes, Filipīnu ļaudis šajā ziņā vieno paruna: lai citiem pīrādziņš-man debesīs mēnestiņš. Ierodoties šī reģiona zemēs, es allaž par to esmu domājis un saprotu tos daudzos dažāda vecuma vīrus un sievas, kas no visdažādākajām valstīm pārceļas uz dzīvi tur, arī no bagātām R-Eiropas valstīm, ASV. Tur mītošie ļaudis dzīvo tāda dzīves stila dzīvi, kas kapitālisma radītājiem un mums – šīs ekonomiskās teorijas sekotājiem, acīmredzot ir zudis uz ilgiem laikiem. Bez šaubām, lai izdzīvotu, arī tur ir jāstrādā, protams, arī tur ir vērtē dolāri un euro, bet kā man pašam, ceļojot pa turieni, ir tapis puslīdz skaidrs, tur dzīvojošajiem ļaudīm ir mazāk vajadzību, ambīciju, lieluma mānijas, liekas greznības. Bez tā viņi iztiek un ja pat nav, kā mums liktos - elementārākā, tas nenozīmē, ka zudīs dzīvotprieks un smaids uz lūpām. Par savu mēnestiņu viņi spēj priecāties, smaidīt un saglabāt cilvēcīgu pozitīvismu:). Amerikāņiem un viņu mazajiem brālīšiem-kanādiešiem, mums – eiropiešiem, japāņiem un citām pie civilizētākās pasaules daļas pieskaitāmām nācijām ir ļoti svarīga nepārtraukta attīstība – naudai jāražo nauda, tāpat kā pašiem jāattīstās nepārtraukti, lai pirmo stereotipu – par to naudu, piepildīti. Ja tas neizdodas, vājākie krīt no aprites ārā, krīt un zaudē laiku, bet kā mēs visi zinām – laiks ir nauda. Tad lūk tiem, kas „krīt”, tiem, kam šī rietumu standarta aprite apnikusi, arī tiem, kas šo rietumu dzīves kvalitāti pamazām cenšas pārnest uz turieni, dzīves mieru baudošiem, pasaulīgo baudu meklētājiem un tādiem īpatņiem – kā raksta autoram - šīs zemes ir kā Paradīzes dārzs. Te var atbraukt, noslēpties un katram atvēlēto laiku - izbaudīt. Vispār jau visā bijušajā Khmeru civilizācijas telpā tas dzīvelīgais pozitīvisms nav retums. Pat Kambodžā, kura salīdzinoši nesen cieta no Pol Pota režīma 1970-to gadu beigās un kur uz viņsauli aizgāja vairāk kā katrs piektais kambodžietis – cilvēki uz ielām smaida daudz vairāk kā pie mums un Eiropā kopumā. Pie viņu skarbajiem dzīves apstākļiem, mūsu ekonomiskā krīze ir kā tikko dzimuša bērna šļupsti. Filipīnas nav nekad iekļāvušās Khmeru valdnieku radītajā smilšu kastē, bet to smaidītprasmi un viesmīlību šie ir veiksmīgi aizguvuši no aizjūras kaimiņvalstīm. Par to, kā radās doma doties uz Filipīnām, es aprakstīju savā pēdējā rakstā par Taizemi. Ceļojums noritēja šī gada janvārī. Ceļojām divatā ar brāli. Nedēļu pavadījām Taizemē, divas nedēļas Filipīnās. Par ceļojuma pirmo pusi Taizemē vairs neminēšu neko, arī tas ir aprakstīts un galu galā Taizeme, kā ceļojuma galamērķis, Latvijā ir kļuvis ļoti populārs, un informāciju par šo valsti var atrast cik uziet. Filipīnas. Galvaspilsēta – Manila. Cilvēku skaits ir aptuveni 93 miljoni. Tā ir salu valsts un valstī iekļaujas vairāk kā 7000 salu no kurām daudzas ir neapdzīvotas vai maz apdzīvotas. Jāatzīst, tā ir salu un pludmaļu karaliste šajā reģionā. Bez šaubām. Liekas, ka konkurente varētu būt Indonēzija, kur salu būs vēl vairāk. Vispārējā ekonomiskā attīstība ziemeļos ir labāka kā dienvidos. Līdzīgi kā Vjetnamā, vien Vjetnamā dienvidi ir attīstītāki kā ziemeļi un tas izskaidrojams ar to, ka savulaik ziemeļi bija zem komunistiem, bet dienvidus pārvaldīja tēvocis Sems, tad Filipīnās lielākais finansu centrs un „valsts naudas mašīna” atrodas Manilā – valsts ziemeļu daļā. Top kūrortvietas arī – Boracay sala, Angeles city, Palawan salas u.c. Vietējā nauda – Filipīnas peso. 1usd - ~ 46 peso. USD un EUR – ejošākās ārvalstu valūtas. Latvijas pilsoņi var iebraukt valstī un uzturēties Filipīnās bez vīzas līdz 21 dienai. Reliģija – vairāk kā 90% ir kristieši. Pārējie lielākoties musulmaņi, budisti, hinduisti. Valsts – vidēji dārga. Dārgāk kā Taizemē, Kambodžā, Vjetnamā, bet jūtami lētāk kā pāri jūrai, esošajā HonKongā. Ēdieni ēstuvēs, pārtika – lēti. Viesnīcas, tūrisma atrakcijas, ekskursijas top vietās – dārgāk kā dienvidrietumu kaimiņiem. Tūrisma sezona ir rupji rēķinot no novembra līdz maijam. Pēc maija un līdz pat oktobra beigām varētu būt sutīgi un taifūnu purinoši. Lai gan jāatzīst, tā ir tāda brīnumu zeme, līdzīgi kā mūsējā – nekad nevar neko skaidri zināt, kādi brīnumi būs rīt vai parīt. Tā nu pienāca, ja atmiņa neviļ, 14. janvāra vakars, 2009 - ne saukts, ne gaidīts. Vēl Bangkoka. Mazliet sutīgi. Sāk krēslot. Visapkārt esošā ēdienu smarža, tālumā dzirdošās sirēnas, alus korķu paukšķieni un puspliku meiteņu dipoņa. Abi ar brāli, dzīves nogurdināti, pārcilājot piedzīvojumus, mazliet gānoties par dzīves uzvelto nastu un izsmejot viens otra vājās vietas – sēžam nomaļā Khaosan ielas rajona krogā. Turpat aiz mums rāda pulksteņi „pareizu” laiku dažādās pasaules pilsētās, bet liekas tie ir beiguši skaitīt laiku vēl pirms daudziem gadiem. Varētu likties, nu kā var tādu balagānu izturēt, bet nē – es jūtos vienkārši fantastiski un man tāda nojauta, ka bračkis arī. Tā aura un fantastiskais balagāns – kāds ir Taizemē un Bangkokā tas ir izteikti Khaosan ielas rajonā – tāda ir ļoti reti kur. Acīmredzot būs ļaudis, kas teiks – garām. Bet īpatņiem kā man – te ir kā īsts rožu dārzs. Un neviena melnumiņa. Sirdi kutinoši un baudpilni. Šur tur aizdip bravūrīgs britu bars, izsmalcinātas ziemeļeiropietes, lielām mugursomām apkrāvušās. Te nāk un iet, visas tautības, rasas, dažādu likteņu vadīti ļaudis spraucas viens otram garām, ļoti daudz īpatņu un dzīves likstām uzmeklētu repteļu. Kaut ko līdzīgu tādā daudzumā un krāsainībā var novērot Kambodžā esošajā Siem Reap pilsētā, bet arī – ne tik. Visās citās DA-Āzijas pilsētās nav nemaz tik daudz rajonu, kur vienuviet Jūs redzēsiet apgrozāmies tik krāšņu kombināciju. Pasakaina vieta, lai baudītu viskiju un vērotu. Bangkokas Khaosan ielas rajons ir vieta daudziem ceļotājiem, uzsākot un beidzot savu ceļojumu, arī mums. Ceļojums Taizemē ir beidzies un rīt pēcpusdienā mums ir jādodas uz Filipīnām. Pienāca plkst. 2 varbūt trīs vai pat četri rītā - kas to lai zin. Pārnākot no naktsdzīves, viesnīcā mums bez šaubām ir skaidrāks par skaidru, un te nu domstarpības savā starpā nerodas nevienu mirkli, nav šaubu, atgriezīsimies vēl Taizemē un Bangkokā. Šeit bijām daudzas reizes, esam, un ja vien būs iespēja, būsim. Punkts. Manila.3,5h lidojums no BKK veiksmīgi veikts. Uz robežas mums vēlas ieskaidrot, ka vajadzīga vīza, lokies kā gribi – pa labi, kreisi – vajagot. Bet nē, latviešu puikas tāpat vien nepadodas. Sazinoties ar augstāk stāvošām amatpersonām, top skaidrs – nevajag. Izrādās, Baltijas valstis un liekas, brāļus slovēņus šie nav ievietojuši savā bezvīzu tūristu sarakstā – vēl! Solījās to izdarīt. Tas bija janvāra vidus. Man zināms cilvēks, atbraucot no Filipīnām pēc manis, teicās, ka vairāk problēmu neesot. Svinīgi solot, ka labosies un jāatzīst pieklājīgi viens otram pasmaidot – mēs šķiramies un dodamies meklēt taxi. „Es Jums draugi teikšu divas lietas: pirmais- tūristiem nav jāiet uz šādiem krogiem un otra lieta, ko gribu teikt - tālāk uz dienvidiem par Cebu (otra lielākā Filipīnu pilsēta-atrodas valsts dienvidos, starp citu – tur „dabūja galu”, kaujās ar iezemiešiem, slavenais jūru un okeānu ceļotājs – Ferdinands Magelāns) nerādieties” - Braucot garām Manilas rajonu apšaubāmiem krogiem, māca mūs žirgts taxi šoferis. Īsi un konkrēti. Paldies, paši zinām. Un tomēr patīkami. Šis vīriņš bija runīgs un viņam ir taisnība. Atveriet vaļā Google Earth karti, paskatiet, kur ir Cebu un klausiet taksista teiktajam, Filipīnu dienvidu salās, kas nav tālu no Malaizijai piederošās Borneo salas daļas- tajā apvidū šad tad notiek kaujas. Tur tā, pa nopietnam, iesaistot pat aviāciju. Un cik dzirdēts, arī pirātisms esot, bet sirdi kutinošāk ir tas, ka DA Āzijas pirāti izceļas ar savu nežēlību. Dabas bērni – somālieši ir kā tīrie eņģeļi un baltās Skotijas pakalnu aves - salīdzinot ar šiem. Es pats to piedzīvojis, paldies Dievam, neesmu, bet lasījis un dzirdējis šādas atsauksmes- esmu. Bet lai nerastos nepareizs iespaids – valsts ziemeļos, vidienē un pat daļā dienvidos, ceļošana ir droši un Jūs jutīsieties ērti un pat apčubināti. Manila-liela, netīra, liekas dārgākā vieta Filipīnās. Lai man piedod Manilas fani. Man, vienkāršam cilvēkam esot – nepatika. Viena diena - pietiek. Angeles city- 2h brauciens ar tūristu busiņu no Manilas valsts ziemeļu daļā. Izkāpjam no busiņa pilsētas Fields avenue apvidū. Ejot pa ielu, raugāmies, kur-ko atrast. Jāsāk ar viesnīcām, šajā pilsētā, to ir pietiekošā daudzumā un par pieņemamām cenām. Ejot, mugursomām apkārušies, viens otru uzmanot, „acīs duras”, līdzības ar Taizemes Pataiju pirms daudziem gadiem – mazākos apmēros. Reiz, pirms cunami (2004), izkāpjot Pataijas dienvidu pusē no mini busa, meklējot viesnīcu, mēs – trīs jaunekļi un draugi, pirmo reizi sperdami kāju smaidu zemē, konstatējām – ka te (Taizemē) ne tikai smaida, te pat gavilē un dzied, kad baltie puikas iet. Tad likās – nu kā tad tā, Rīgā vai citur Eiropā nekad nav tā bijis. Vidēja izmēra eiropieši, vidējo statistiku aizpildošie, ne īsti deklasētie, bet gan nodokļus maksājošie un uz pabalstiem nedzīvojošie, bet viennozīmīgi - neapšaubāmi bumbieri esot, viens uz otru skatījāmies – Tev – man, kuram no mums. Vēlāk tapa skaidrs – tur Pataijā tā izrāda cieņu visiem dzīves nogurdinātiem vīriem. Lai kāds liktenis tam bijis – ja reiz esi atkūlies līdz šejienei – esi pelnījis uzslavas, komplimentus un citas brīnišķīgas lietas, kas pasaulē ir izdomātas starp dzimumiem. Izdomā pats, ko vēlies. Lai gan jāsaka – pēdējos gados, tas azartiskais asums ir zudis. Tā, raugoties uz apkārt notiekošo – es gribot – negribot saredzu līdzības ar Taizemes Pataiju. Atšķirība tikai tā – Angeles ir mazāka un tūrisma atrakciju arī mazāk. Pilsēta izmainās iestājoties krēslai. Jo tumšāk, jo vairāk meiteņu, beigās tik daudz, ka stiprais dzimums paliek ievērojamā mazākumā. Tie ir dažādi – lieli, milzīgi, veci, jauni, dzīves lutināti, ne tik – šad tad viens uz otru uzmet aci, novērtē „medījumu” un, protams, izturas toleranti un ar izpratni, jo kā mēs visi lieliski zinām – suns zina, ko ir ēdis, jeb citiem vārdiem sakot – met akmeni pirmais tas, kas ir bez grēka. Tā nu tā pasaule ir iekārtota. Aizbrauciet un apskatiet paši. Vienu lieta, tā ir neparasta pilsēta un pilna ar īpatnējiem ļaudīm. Reiz tur bāzējās amerikāņu karavīri, viņiem tur bija nopietna karabāze un man jau likās, ka tā pusmilitārā aura ir jūtama vēl tagad. Jāatzīst, šķīrās viņi puslīdz pa draugam – daudz amerikāņu tūristu, āmīšiem atpūtas vieta- filipīniešiem ir ieņēmumi. Pat transports – jeepnees – kā tos vietējie sauc, daudzi ir izbijušie US militārie džipi, kas pagarināti un pielāgoti sabiedriskā transporta vajadzībām. Tādu daudz ir arī Manilā. Angeles bija vienīgā pilsēta, kur pabrīdinot recepcijā, strādājošo darbinieku par to, lai pamodina otrā rītā – to tiešām izdarīja. Lieciet aiz auss – braucot uz Filipīnām, ņemiet savu modinātāju līdz. No Angeles devāmies ar taxi uz Manilas lidostu un tad tālāk uz Borocay salu. Nav obligāti jālido no Manilu, var to izdarīt arī no Angeles lidostas, taču mēs nevarējām pielāgot savus izlidošanas laikus tā – kā vēlējāmies. Runājot par pārlidojumiem, viena no lētākajām aviokompānijām, ar ko var pārvietoties Filipīnās ir Zest air kompānija. Jāatzīmē – samērā jaunas lidmašīnas. Uz borta, protams, ēdieni tiek tirgoti, bet biļetes cenas – priecēs. Borocay – galvenā pludmale – White beach. Baltas smiltis un sakopta pludmale. Jārēķinas, ka šī pludmale būs visskaļākā šajā salā un te apgrozīsies visvairāk tūristu, bet ja, piemēram, esiet bijuši, Latvijā tik populārajā Puketas (Taizeme) salas Patong pludmalē, tad ziniet, Borocay salas White pludmale ir daudz klusāka, ar daudz mazāk atpūtas iespējām. Viesnīcas salīdzinoši dārgākas, bet tāpat ok. Nav tik traki. Mēs pavadījām daudzas dienas un naktis uz šīs salas. Dienas no naktīm, protams, atšķīrās. Tajā laikā, pilnā sparā noritēja Australian Open tenisa turnīrs. Šad tad sanāca, kad cēlāmies laikā, kad Serēna jau bija kārtējo „vezumu” apgāzusi. Un tas priecēja. Šajā ziņā, mums ar brāli diskusiju nebija – kurš par kuru. Saulīte mijās ar mākoņiem, silts, pat sutīgs. Nebeidzami daudz dabīgo sulu, peldes, gaiļu cīņas (Filipīnās legālas), iedegums...tas acīmredzot vislabāk raksturo dienas, ko pavadījām šeit. Tā pienāca 20. janvāris, Obamas inaugurācijas diena. Pasakaini jauka diena, saulītes apspīdēta. Šī diena man paliks atmiņā ar divām „lietām”: a) Pasaulē - cilvēks nr1 beidzot ir Berluskoni vārdiem runājot – nedaudz iededzis. Laikam nebija neviena kroga Borocay salā, kur nesekotu inaugurācijai līdz; b) šajā dienā izlēmu, ka nākamreiz došos uz Papua Jaungvineju. Tur ir kaut kam jābūt. Virtuve, kam patīk jūras veltes – Filipīnās no bada nemirsiet. Nav īsti kas Taizemē vai Kambodžā. Man likās, ka varēja būt lielāka daudzējādība, tomēr ēdienu māk pagatavot labi. Sevišķi jau zivtiņa vārdā Lapu-Lapu. Filipīnas ir tūristiem ļoti labi organizēta valsts. Lai gan es ceļojot, nekad iepriekš neko nerezervēju, nemēģinu doties pa tūristiem iestaigātām takām, ļaujos mirkļa brīvībai un sirdsvēlmēm bez bariem, norādījumiem, tūristu dresūrām un mana bagāža ir vnk mugursoma – infrastruktūra, kas apkalpo tūristus ir samērā labi attīstīta, angļu valoda ir ļoti labā līmenī – pazust nevar! Ja vēlaties atpūsties ļoti skaistās pludmalēs, kur praktiski, liela iespējamība ir, ka nebūs neviena vai tikpat kā neviena tūrista, bet nevēlaties doties tālu prom no Borocay salas, dodaties droši uz Carabao salu. Tā atrodas stundas braucienā (ar laivu) uz ziemeļiem no Borocay. Pludmales ir skaistākas kā tik ļoti populārajā Borocay, uz šis salas atrodas tikai pāris viesu nami, kas nemaksā dārgi. Sala tiešām ir ļoti skaista. Var sarunāt ar vietējiem (mazapdzīvota sala), lai viņi izvadā (mopēdu satiksme) pa to. Šī sala nebūs daudzos ceļvežos, bet tā ir tiešām ļoti skaista. Vietējā mini tirdziņā Jūs nopirksiet par neticami, varētu pat teikt - fantastiski lētām cenām pārtiku, ko namamāte Jums gādīgi pagatavos. Ļaudis šeit ir ļoti jauki. Pludmalēs Jūs būsiet praktiski vieni paši. Ticiet man – pludmales ir lieliskas. Varētu būt, kad pludmalē Jūs iztraucē helikopters, kā tas pagadījās ar mani. Salu ir tik ļoti daudz, ka daži tūristi salu ātrākai apceļošanai izmanto mazos „Robinsoniņus” un ja kaut ko īpaši jauku redz – nosēstas. Uz šāda lieluma salām īsti darīt tik nebūs ko. Var aizbraukt zvejā, mums gan īsti neķērās, bet varbūt Jums veiksies labāk. Paņemiet savu sirdsmīļoto līdz un tad jau Jūs kaut ko izdomāsiet ko sadarīt. Šai reizei pietiks. Filipīnas ir tā vērts!*****

Filipīnu pīrādzīņš

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem