12. Mirklis/ 15. janvāris.

Dodamies prom no pasakainās Sidnejas. Šī diena mums bija ieplānota tāda ekstrēma...bet pat mums ar Alisi nebija ne jausmas, cik ēkstrēma tā izvērtīsies! Dodamies uz Zilajiem Kalniem!

Tās klintis tālumā saucās Trīs māsas. Leģenda vēsta, ka tēvs pārvērtis savas meitas akmenī, lai viņas netiktu briesmonim...

Pāri aizai braucām ar trosu vagoniņu, kuram ir stikla grīda.

Vagoniņš aizved uz otru aizas malu, kur tālāk taciņa aiziet uz Trim māsām

Pēc tam ar visstāvāko vilcienu pasaulē nobraucam lejā aizā, kur kādreiz bija ogļu šahtas. Tagad apkārt lietusmeži un klusums! Ogļrači aizbraukuši...

Ar trešo vagoniņu uzbraucam atkal augšā pie mašīnas, un pāri kalniem dodamies uz alām.

Pēc tam stāvs nobrauciens pa serpentīnu 8km garumā un esam pie alas.

Alās iekšā bija tik daudz skaistuma, tāpēc piedodiet, ja bilžu ir ļoti daudz...

Kad Alise teica, ka te ir ūdens, es neticēju un centos iestāstīt, ka tās ir tikai zilganas smiltiņas. Vai jūs ticat, ka virs tām smiltiņām ir pusotru metru dziļš ūdens? Šajā vietā ūdeni saskatīt nevarēja....

Kad bijām šo skaistumu izbaudījuši...izgājuši ārā no alām, nolēmām, ka tālāk līdz naktsmītnei braukšu es. Ar pilnu uzticību navigācijai devāmies ceļā. Vispirms stāvs serpentīns 5 km garumā un mēs jau bijām atkal kalnu augšā. Skaisti lauki ar simtiem aitu un liellopu...

Vombati ir apmēram metru gari somaiņi. Izskatās it kā lācis sakrustots ar suni...

Tā nu mēs braucām pēc navigācijas... pazuda asfalts, bet mēs nemodinājām Alisi, bet drosmīgi devāmies uz priekšu mūsu lielākajā piedzīvojumā. Piebraucām pie aizas, neņemos spriest cik dziļa tā ir, bet vēl priecīgi fotogrāfējam saulrietu virs kalniem....

Mūsu ceļš turpinājās uz leju, pa arvien šaurāku un šaurāku celiņu... Zīmes brīdināja, ka iespējami akmeņu nobrukumi un izskalojumi...uz ceļa mētājās akmeņi. Brīžiem ceļš tik šaurs, ka mašīnas riteņi nebija pat metru no kraujas...pa brīdim vēl iekrītot izskalotajos grāvīšos un blakus bezdibenis. Nekad laikam nebiju tik stipri turējis stūri... pazuda tel. sakari arī navigācija. Plus visam vēl satumsa. Uz ceļa vēl patrāpijās ķenguri un arī viens vombatiņš. Smagākais bija pagrizieni serpentīnā uz savu pusi... bija jābrauc iekšā neredzamajā, nezinot vai nav izskalots ceļš. Es kādu momentu pat sāku apsvērt domu, ka nāksies nakšņot šajos kalnos... Irena bija ļoti sastresojusies....tad Alise prasīja vai drīks pagulēt, jo esot nogurusi. Irena aizrādīja,kā var gulēt, ja tētim tik grūts ceļš....bet meitiņa atbildēja, ka uzticoties tētim!

Tad es sapratu, ka aizvedīšu savas meitenes līdz galam.

30 km es braucu gandrīz divas stundas. Nekad nebiju domājis, ka tik lielu prieku var sagādāt tas, ka ieraugi nakts tumsā tālumā spīdam mājas logus.... tad asfalts, taisns ceļš....

Gandrīz pusnaktī esam mājās!!! Saimniece burvīga sieviete, kas rūpējas par sikspārņiem. Lai arī esam tik vēlu mūs sagaida ļoti laipni, ar sikspārni rokās!

Tāda bija mūsu ēkstremālākā diena! Dikti jau nu garš man šodien raksts iznāca!