6. mirklis/ 9.janvāris.

Nakts vidū dodamies ceļā! Viss iesākās ar stresiņiem...bija paredzēts, ka es braukšu pie stūres, bet pēkšni mans maciņš ar tiesībām bija noslēpies... drusku stresoju...pat durvīs ar lielu troksni ieskrēju

Un atkal pie stūres jāsēž Irenai. Paspējam laicīgi. Jābrauc 300 km un no rīta 7 jābūt ostā. Ar nelielu kuģīti - katamarānu dodamies okeānā. Līdz Lielajam Barjerrifam ir 80 km, un okeānā vilnīši arī jauki mūs šūpoja. Mums paredzētas arī vieglas brokastis, var paņemt kafiju vai tēju, arī maizītes un keksiņus.

Bet okeāna viļņi darīja savu darbiņu, un daļa pasažieru sāka maisiņos izlikt iepriekšējās dienas vakariņas... Varēja vērot daudz bālu seju.... un iespējams tāpēc man smaidīgie oficianti neko neteica, ka es ne vienu vien reizīti devos gāzelēdamies un ķerdams atbalstu pēc maizītēm. Arī Irena atteicās no kafijas un devās uz augšējo klāju svaigā gaisā!

Šī sala radusies no koraļļiem un tikai! Ar laiku putni te pamēsloja un atnesa sēkliņas, no kurām saauga koki. Tagad saliņa klāta ar kokiem, kuros dzīvo tūkstošiem putnu, kas pārtiek no koku sēklām un pretī dod pamatīgu mēslojumu. Viss smird kā vistu kūtī....un laimīgs tas, kas var pa vienīgo taciņu pāriet pāri saliņai, nedabūjis arī uz savas galvas šo mēslojumu! Es diemžēl nebiju to laimīgo starpā un dabūju nelielu svētību uz savas cepures! Šajā salā arī jūras bruņurupuči dēj olas un peld uz blakus esošo rifu tīrīties... Un arī mēs dodamies uz šo rifu, lai nirtu un to visu redzētu.

Laivai ar kuru braucam atpakaļ uz kuģīti ir stikla dibens, tāpēc redzam zem mums koraļļus un zivtiņas. Tas mums dod nelielu ieskatu tajā, ko mēs redzēsim nirstot.

Diemžēl mums sabojājas kamera un nav nekādu vizuālu liecību tam, ka es pieskāros bruņurupučiem, kur ir pat pārsteidzīgi droši un sabiedriski.... Bez bildēm ir grūti izstāstīt, cik burvīgi izskatātās koraļļi, visdažādāko krāsu un izmēru zivtiņas, dažas pat ap pāris kg lielas, jūras zvaigznes.... pārpeldam pat ļoti tuvu jūras ežiem, kas esot indīgi.

Okeānā esot 10000 mīksto sugu un 4000 cieto sugu koraļļu. Pievienojiet vēl pāris desmiti zivju sugas, kas ir visās iespējamajās krāsās....

Jums nāksies vien noticēt man uz vārda, ka pavadījām pāris pasakainas stundas ūdens paradīzē, un pilnīgi noteikti atklātā Klusajās okeānā! Un tad Mūsu kuģis dodas atpakaļ uz Bundabergas ostu!

Atpakaļceļā gan vairs tik stipri nešūpo, un pasažieri pie pusdienām ir krietni nadzīgāki, nekā pie rīta kūciņām!

Bundaberga! Pilsēta, kurā ir sākusies Austrālijas ruma ražošana. Ruma ražotnei te vēl arvien ir centrālā vieta, pat muzejs, kurā netiekam, jo ir jau pēcpusdiena. Veikalā nopērku orģinālo Bundabergas rumu. Šis viena litra tilpuma draugs katru vakaru mani priecēs ar dažiem malkiem, visa ceļojuma garumā.

Pilsēta ir skaista, ieskauta ar cukurniedru plantācijām!

Nāk virsū vakars un mēs pamazām dodamies uz māju pusi. Tā kā mans maciņš ar tiesībām ir sevi atkal parādījis, tad skaidrs, ka tagad arī man jāsāk mācīties braukt ar mašīnu, kurai stūre ir labajā pusē un automātiskā kārba! Abas lietas man ir svešas, tāpēc, lai tālāk no grēka, Irena izbrauc no pilsētas, un es beidzot sēstos pie stūres, nepareizajā pusē!

Bez starpgadījumiem tieku līdz mājām un varu pirmos simtiņu km, Austrālijā pie stūres, ierakstīt savā kontā! Bet tas ir tikai sākums. Līdz Melnburnai, kur jāatdod mašīna, ir 2000km.

Mūs sagaida aizraujošs vairāku dienu brauciens uz Austrālijas dienvidiem, arvien tālāk no ekvatora... un tuvāk Sidnejai, Melnburnai....

Vakarā iepazīstos ar draugu - rumu un dodamies pie miera, jo rīt tikai sāksies lielais ceļojums!

Tā pagāja mūsu visgarākā diena Austrālijā!