Sajukt prātā uz salas 3 mēnešos (humoristiska atzīšanās)

  • 10 min lasīšanai
[Fragmenti no pirmā mēneša]2008. gada 31. maijā pulkst.16:00 no Rīgas lidostas ar Air Baltic reisu devos uz Atēnām, jo Grieķiju biju izvēlējusies par savu trīs mēnešu prakses vietu. Tā kā studēju tūrisma uzņēmuma vadību, un kas zina, kā būs nākotnē, kādas prasmes un pieredze būs lietderīgs palīgs dzīves ceļā, izvēlējos kādu nelielu viesnīcu mazā pilsētiņā uz Lesvas salas, tāpēc ar prāmi bija jāveic vēl 12 stundu liels pārbrauciens, lai sasniegtu galamērķi – Vateru. Vatera ir mazs kūrortiņš lieliskā ģeogrāfiski pateicīgā vietā, kurā lielākā dzīvība un aktivitātes savu kulmināciju sasniedz jūlijā un augustā (pagājušo vasaru tā arī nesasniedza), kad sākas īstā tūrisma sezona. Jūnijs ir tukšs mēnesis nevien manā viesnīcā, bet arī visās pārējās viesnīcās un tavernas vēl tikai gatavojas uzņemt atpūtniekus. Samērā daudz brīvais laiks, ierobežotās ceļošanas iespējas, draugu, ģimenes un cilvēku kā tādu trūkums, mani netīšām noveda pie rakstīšanas, ar kuru negaidot pamatīgi aizrāvos. Sākumā tās bija domātas kā nelielas piezīmes vēstuļu veidā, kuras kā atskaiti par sevi pārsūtīt ģimenei un draugiem. Vēlāk tas jau sāka veidoties par ceļojumu aprakstu, kurā ļoti spilgti redzama mana subjektīvā attieksme un emocijas, kas dažbrīd ir nedaudz pārspīlētas, bet joprojām reālas un patiesas. Par Grieķiju ir tā, kad tu to iepazīsti dziļāk, tu sāc to iemīlēt... Tikai ar to vien nepietiek, lai varētu priekā sist plaukstas un fanot par to, cik te ir labi, jo pirmo reizi mūžā sapratu, ka tādos apstākļos iespējams sajukt arī prātā! [..] Kad ieraudzīju Akropoli, stipri augstāk par acu augstumu, sapratu, ka tas nu būs velnišķīgs pārbaudījums manai klibajai kājai, kuru sporta spēlēs pirms nedēļas pamanījos kārtīgi sastiept, pusi nedēļu nostaigāju uz kruķiem. Protams, arī svelme bija klāt, bet es soli pa solim tiku augšā. Tā kā bija svētdiena, ieeja bija par brīvu un ļautiņu tur arī kā mudž! Entās tūristu grupas, individuālie ceļotāji, plus vēl suņu bariņš, no kura daži žēlīgām sejām un izkārtām mēlēm izskatījās pēc tūristiem, kas iecerētās Aļaskas apskates vietā dabūjuši Marokas saulesdūrienu. Viens smilšu krāsas nenoteiktas sugas plušķis bija atlaidies koku ēnā, un tā kā viņš diezgan efektīvi saplūda ar fona krāsu, gandrīz dabūja uz galvas sajust manas klibās kājas gravitācijas spēku. Pēdējā brīdī es viņu pamanīju, redz kā – dažiem noveicās! [..] Uz salas Godīgi sakot, mēs bijām vienīgie klienti, pēc mums ieradās vēl divi beļģieši. Pusdienas bija vismaz 2 stundu garumā (tā te pieņemts), un nogaršoju arī visādus zilus brīnumus, sākot ar visādiem kustoņiem un beidzot ar vīna koka lapās ievīstītām rīsu kūniņām. Diva veida salāti, četri mazie ēdienu un viens kārtīgs otrais ēdiens, no kura labi ja trešo daļu vārda tiešākā nozīmē – nomocīju. Man jau neko sliktu negribās teikt, bet tas saimnieks, kuram teju jau būs 70 gadi, tā normāli iepļauj, un ne vella neļauj man atteikties. Ne par velti viņa 6 kaķus sauc – Viskijs, Brendijs, Vodka, Tekila, Anna un pēdējā vārdu piemirsu! Vispār Viskijs uzmetās man par baigo draugu, viņš laikam nenojaušs, ka man viskijs neiet pie sirds, labāk viņu nesāpināšu. Nepietiek ar to, ka esmu sākusi ēst olīves, kuras pirms mēneša nemūžam nebūtu mutē bāzusi, vēl arī ar kaķiem esmu sadraudzējusies! Nu kur tas redzēts![..] Šobrīd tuvojas 2.jūnija izskaņa, sēžu uz terasītes un domāju, ka pavisam noteikti varētu grāmatu sarakstīt, jo pagaidām šis nostūris ir kā izslaucīts no tūristiem. Pagaidām viesnīcā ir viens vācu pāris un jau pieminētie 6 kaķi. Pa dienu pludmalē redzēju kādus 5 cilvēkus, kaut arī temperatūra pavisam noteikti pārsniedza 30 grādus. Te sezona sākoties jūlijā un turpinās visu augustu, miers – nevācams! Rīt iešu iečekot pludmali, bet veselu mēnesi šitādā mierā būs traki.[..] ..nepietiek ar to, ka es vairs neceļos pulkst. 5:00, vēl arī guļu pusdienas laiku, kas šeit, šķiet, ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Tātad šodien pēc pusdienu snauda pieceļos un iemetu aci spogulī un ko es ieraugu...jo ma jo..viens parazīts ērces izskatā puscentimetru liels normāli iekārtojies uz mana kakla! Spoguļa priekšā gandrīz nosirmoju! Iznesos laukā un rādu saimniekam savu noķerto brīnumu! Un ko šis: „Ai, tas jau sīkums, būs pludmalē noķerts. Uzsmērē kremu un gan jau nosprāgs un izžūs!” Klausos un brīnos, jo Latvijas ērču encifalīta kapeņu stāstiņi nepamet manu prātu.. Nē, braukšu pie ārsta, jo izraut arī to maitu ne vella neizdevās. Baigi ierūmējusies un tusē pie manas rīkles, pilnu muti manu asiņu. [..] Braukšanas kultūra viņiem ir nenormāla, lai neteiktu vairāk. Zaļā gaisma gājēju luksaforā nebūt nenozīmē, ka tev būs iespējams šķērsot ceļu. Gājēju pāreja – aizmirsti! Mytilini esi modrs, ja esi gājējs, bet ja sēdi pie stūres, tad atceries, ka zīme ‘galvenais ceļš’ ir mazsvarīgs elements ceļu satiksmē.[..] Tāds meža dīvainītis, kurš pastaigājās gar pludmali, biju vienīgais. Ja vien to varētu nosaukt par staigāšanu, drīzāk – lavierēšana pa akmeņiem, tikai vietām droši varēja čāpot pa smilti. Un vēl tā mana nestabilā kāja, kas joprojām apveltīta ar mazu uzpampumu potītes rajonā un trīs iezilganiem pirkstiņiem. Nogāju vismaz 3 km vienā virzienā, atpakaļ biju gudrāka - nācu pa šoseju. Ziniet, cik cilvēkus redzēju pludmalē, veselus astoņus, nepārspīlējot! Tā vien izskatās, ka šitam kūrortam vilciens ir aizbraucis garām, ak nē – jūlijs un augusts būs tas pilnais mēnesis, kad nebūs, kur dvielīti noklāt. Pacietīgi gaidu, citādi sāku domāt, ka šitāda atpūta 3 mēnešu garumā būs stipri par garu! Entās kafejnīcas ar pludmales krēsliem pilnīgi tukšas, tā vien šķiet, ka kāds taifūns būtu nesen gājis pāri šai salai. [..] Šoreiz mans pludmales apmeklējums bija stipri veiksmīgāks, jo pagaidām neesmu atklājusi, ka būtu paķērusi līdzi kādu svešķermeni ērces izskatā. Ūdens briesmīgi sāļš, lai peldētu – nevajag daudz piepūlēties, jo tā sāls pilda tādas kā piepūšamā matrača funcijas. Ieraugot tos večukus, kas ēzeļa mugurā jāj pa ceļmalu, uzreiz nāk galvā Prāta Vētras jaunā albuma dziesma par Ati, t.i., par podu. Skats jau labs, ēzelītis kā jau ēzelītis ar nošļukušām uzacīm un lūpiņām, un jātnieks ēzeļa lielumā vēl paķēris līdzi pusi savas mājas iedzīvi – spaiņus, grozus, lakatus un vēl visādus pričendāļus. Teiciens par ēzeli noteikti nāk no Lesvos.[..] Uz salas ir 11 miljoni olīvkoki, kas dod 15 tūkstošus olīveļļas katru gadu. Tā kā olīveļļa ir augstas kvalitātes, ar unikālu krāsu, garšu un smaržu, tā ir iekļauta EU PGI, European Union, Product with Protected Geographical Indication. Olīveļļu liek klāt gandrīz visiem ēdieniem, salātiem, sieriem, pupiņām, zivīm utt. Jā, bija interesanti ēst mums visiem pazīstamās cūkpupas, kā vienu no viņu iecienītajiem ēdieniem. Atšķīrās vienīgi, tas, ka pupas tika pasniegtas ar olīveļļu.[..] Tad vēl liela daļa te ir traki pēc Ouzo (tas klepus sīrupa dzēriens, ko dzēru pirmajā dienā, nosaucot to par Oziju). Izrādās, tas tiek gatavots pēc slepenas receptes no Lisvori augošajām anīsa sēklām, speciālām zālēm un vīnogu alkahola. Labi pagatavots ouzo ir 47 grādu stiprs. Augustā viņiem pat ir ouzo festivāls, kad visi kā negudri triec to iekšā, klāt uzkožot, galvenokārt, sardīnes. Varētu būt diez gan pasmagas pohas..[..] Varbūt jāsāk zīmēt? Kāda jēga no kompja, ja nav interneta? TV ar tikai retu reizi var uzķert kādu jēdzīgu filmu, paldies Dievam, angļu valodā. Jopcik lillā, es tak divus rītus pēc kārtas jau skatījos Hamelionu rotaļas! Centos sevi piesiet pie grāmatām par salu, mazliet izdevās, bet nupat jau laikam viss! Ko vēl? Labi, nu jau tūlīt sākšu strādāt, tad varbūt aizies... Jā, piecas dienas laikam ir maksimums šādai atpūtai, piecas dienas ir arī galastadija sākotnējā iedeguma noķeršanai. Piecas dienas ir tikai piecas dienas![..] Tās aprikozes ir tik labas..pagaidām nolasīju pirmās gatavās, kuras varēju aizsniegt, bet tās burtiski gatavojas pa stundām, jo no rīta to nebija tik daudz, kā tagad pusdienas laikā. Šitādā dullā karstumā galīgi negribās nekur staigāt, arī autobusi te kursē tik pat bieži, kā zirgu karietes uz mēness. Vēl nevienu neesmu redzējusi. Arī saules dienas deva ir dabūta, ko tālāk? Pēc 16:00 uzmetās nenormāli niknais izsalkums. Laikam jau tās aprikozes nav gluži tas pats, kas gaļa. Devos pusdienu-vakariņās uz sev zināmo vietu. Paņēmu savus mīļos tzatziki, jēru ar kartupeļiem, grieķu kafiju, kam komplektā nāca līdzi maize un litrs ūdens. Viss jau būtu baigi labi, ja vien frīņu vietā dotu vienkārši vārītus kartupeļus. Un īsti nezinu, kur ir atšķirība starp grieķu un itāļu kafiju. Labāka tomēr man šķita itāļu. Lielās krūzītes, īkšķa lielumā, abās vietās vienādas. Tad, kad to visu dabūju iekšā, likās, ka esmu apēdusi nevien veselu jēru, bet veselu govi. Traki smagi, bet raugoties no pozitīvās puses: kādu laiku nebūs jādomā, ko ēst un ko nē, kā arī aizpildīju veselu pusotru stundu sava dārgā laika. Šādas vakariņas izmaksāja nepilni 10 $, bet rēķinot, ka ēdu vienu reizi dienā, tas it kā būtu okei.[..] Laikam vienīgais cilvēks, kas bijis tik viens, ir Robinsons Krūzo, kurš tāpat kā es sēdēja uz salas, centās izdzīvot, meklējot ēdamo. Es domāju, ka mana situācija noteikti ir traģiskāka nekā viņam. Pirmkārt, Robinsonam nebija seši kaitinoši uzbāzīgi kaķi. Otrkārt, viņa prātu nenodarbināja tas, vai Brūka aizies atpakaļ pie Riča. Treškārt, viņam nebija zobu sāpes, ieejot vietējā supermārketā. Ceturtkārt, viņam nebija valodas barjera un jāatbild uz telefona zvaniem grieķiski. Piektkārt, viņam noteikti nebija alerģija no odiem. Sestkārt, viņam nebija jālauza galva par to, kur likt Dimitras atstāto pusmetru lielo baltmaizes kukuli, kurš diezgan aši sācis pelēt. Septītkārt, pēc filmas neizskatījās, ka viņam būtu bijis garlaicīgi. Un tādā stilā varētu turpināt ilgi un dikti...[..] ‘Tikanis [kā klājas?]! Madam! Hi!’ izskan ļoti tuvu vietai pludmalē, kur esmu izklājusi savu dvielīti un cenšos pagulēt pusdienas laiku. Kaut kā 99,9% biju pārliecināta, ka tas atkal ir Misters Krabis (pagalam neizskatīts vīrietis ar vienu zobu rindu), un iespējamībai, ka tas varētu būt Skovfilds ar divām ‘sex on the beatch’ kokteiļglāzēm rokās, atstāju vien nieka 0,1%. Vispār jau tikai simto daļu no procenta. Izskanēja arī vairāki teikumi grieķiski, un man tik ļooti negribējās atkal cīnīties ar Krabja sūtīšanu prom jūras dzelmes virzienā, ka visiem spēkiem centos notēlot iemigušu, cerot, ka viņš laika gaitā pazudīs no mana dzirdes uztveres lauka. Ar izcilu aktiermākslas spēju man tas izdevās. Tā kā rokas biju aizlikusi aiz galvas un brīdī, kad sākās Krabja mēģinājumi ar mani komunicēt, tās bija diezgan nopietni notirpušas, es baidījos skropstu pakustināt, kur nu vēl izmainīt roku pozu, jo tas būtu acīmredzams liecinieks, ka es neguļu. Mērķtiecīgi viņš tiecās izdabūt no manis kādu dzīvības pazīmi, bet es guļu kā princese stikla kalnā. Paldies Dievam, ka viņš nemēģināja mani skūpstīt, tāpēc lūgums visiem – neizplatiet mūsu stāstu par Trīs tēva dēliem un princesi stikla kalnā nevienam, nevienam...[..] Šodien laikam ir tās krāsas, ko rāda veļas pulvera reklāmās zem nosaukuma ‘cits veļas pulveris’. Caur uguni un ūdeni mēģināšu atrast kaut ko pozitīvu, lai pašai sirds būtu mierīgāka. ☺Rīsu pudiņa atklājums. Tā kā brokastīs aprobežojos ar kafiju un aprikozēm, tad pirms iešanas uz pludmali, ieskrēju supermārketā. Mazie 200g jogurtiņi maksā ‘tikai’ 1.40$, bet kaut kāds rīsu pudiņš brūnā neizteiksmīgā ķobītī 0.95, izdomāju notestēt. Nenožēloju, vēlāk aizgāju pakaļ vēl diviem, vienu tikko pirms miega apēdu, ņjam..labi, ka viņi uz produktiem neraksta kaloriju skaitu, nav ko pārslogot sevi ar matemātiskiem logoritmiem. Nekad to neesmu darījusi un te nu noteikti nesākšu, tā jau daudz visādu citu darbu, kur smadzenes nodarbināt, piemēram, rast atildes uz tādiem jautājumiem: kā cīnīties ar garlaicību? Ko un kur ēst? Cikos iet uz pludmali? Kādā stilā peldēt? ☺Alus. Skat, dzērienu piegāde. Nu pilna noliktava un bāra ledusskapis ir ar alu un citiem ‘drinkiem’. Izdomāju, ka Līgo vakarā pirmo reizi savā Grieķijas vēsturē ņemšu un dzeršu alu! Un ja vajadzēs – notestēšu visas 4 šķirnes. Pirms tam uzpīšu dadžu-palmu vainadziņu, uz deskopa uzlikšu ugunskura bildi, ui vells.. neesmu padomājusi par Līgo dziesmām savā laptopā...nekas – pati dziedāšu. ☺Internets. Jap..uz neilgu laiku tiku pie sakariem un informācijas, kas vismaz uz kādu brīdi pacirkulēs pa manu galvu, kurā caurvējš tāpat kā manam ledusskapim lauž sienas laukā. ☺Saule un jūra. Jā, savā vietā, bet tas dienas vidus karstums ir tāds, ka tikai un vienīgi kondiška var būt tavs labākais draugs. Kā Latvijā? Ko saka Gudrie, Jāņos līs vai spīdēs saule? Man tak jāzin, kādu bildi uz desu-topa uzlikt![..] Šodien vecais scenārijs: jūra, aprikoze, veikals, pusdienas laiks, tv.. Ak, nē, bija gan viens hīts ar kaimiņu, to pašu, kas mēdz man pludmalē piesieties ar savām garajām runām. Gāju uz veikalu un šamējais tieši nāk sētā Vari meklēt, Varis nav, viņš tagad mani velk uz savu māju, runā, runā, runā..Un es nevarēju viņu pieklājīgi atšūt, tāpēc aizgāju pie šamējā ciemos, tīri prikolam. Viņš man dārzu izrāda, un tik runā runā runā, es pilnīgi neko nesapratu, bet nu lai jau.. Tad domāju, ka nu jau varētu tīt makšķeres, bet šis nu mahājas, lai es mājā ienāku. Okei.. ieeju, viņš noliek man priekšā ķiršu bļodu, ēdu un klausos, kā šis tik runā un brīnos, ka viņam nedalec, ka mans nebumbum. Tagad šis sāk krāmēt maisiņā bumbierus, kabačus, papriku, nu dos man līdz.. Kamēr viņš krāmējas gar ledusskapi, es asumā noriju ķiršus, ceļos kājās un saku, visu gaišu, vecīt! Un šis nu skrien man klāt, ķeras riņķī, sāks nu bučot. Es šamējo pastumju malā un gandrīz jau pa olām sadevu, tāds kretīns! Lai iet ieskrieties ar visiem saviem kabačiem, kā zibens izspēros laukā un dusmu pilnu muti vēl nolamājos pie sevīm. Vot būtu večuku ieštaukājusi, viss ciems runātu, kas es par izsitēju, kurš neprot laipnumu novērtēt. Kaut kāds pilnīgs čau ar tiem večiem![..] Šodien pa otram lāgam izdevās piesvilināt pakaļpusi, tā čābīgi ar sēdēšanu. Katrā ziņā iedegums ir diezgan manāms, vienīgais baigi pēc friziera prasās. Tā saule noņēmusi visu matu toni, tagad kaut kas raibi pelēks uz galvas, bet nav jau pirmā reize. Varbūt arī pēc diviem mēnešiem atkal būšu blonda.[..] Te reti kur var redzēt milzīgas sētas, kas norobežo pagalmu no ielas. Nav striktās robežas, kas vienā sētas pusē liek justies drošam, bet otrā – neaizsargātam. Tā var būt arī pilsēta, kurā tantiņas uz mazā trotoāriņa adīs, izšūs vai vienkārši sēdēs un pētīs garāmgājējus. Vīri parasti pulcējas mazajos restorāniņos, kafejnīcās pie kafijas vai ouzo glāzes. Tos pat grūti nosaukt par restorāniem, kurus mēs uztveram kā vietu, kur zolīdās drēbēs aiziet vakariņās, sagaidot augstas klases apkalpošanu. Un nedod Dies, ja oficiante kaut ko netā noliks vai pavārs nebūs pietiekami labi izdekorējis saldo ēdienu! Tā taču kādam var izrādīties traģēdija! Šajā pasaulītē – aizmirsti! Octopusi (tie starp krupi un astoņkāju, bet īstenībā astoņkāji) var žāvēties tavernā arī pie grieztiem virs galdiņiem, oficiante var būt ģērbusies dārza tērpā, oficiants var pieņemt pasūtījumu ar cigareti mutē, vai arī tevi var apkalpot bērns, šķiet, ka jaunākajai meitenei, kas pieņēma manu pasūtījumu varēja būt gadi 10.[..] Phone call no Maljorkas mani galīgi izsita no sliedēm, ilgi pēc trubas nolikšanas pie sevis smējos un nevarēju vien nomierināties, lai uztaisītu savu ikdienas garlaicības piebesīto sejas izteiksmi. Ak dies, ak dies! Drīz nevien aprikožu zapti vārīšu, bet arī meloņu sulas spiedīšu. Man te cilvēkam sirds sāp par pūstošajām aprikozītēm, izdomāju vismaz bļodiņu salasīt un zaptīti savārīt, lai tak tā manta neiet postā. Piezvana man te un saka: „Ak dies!” Gribu redzēt, ko tu te sadarītu, droši vien visas aprikozes samīdītu un šālētu dillēs. Es nav tāds cilvēks, es pa krogiem neblenderēju, es ir cita veida reprezentatīvais fenomens, kas gatavs nevien sviestā, bet arī zaptē saiet! Tā kā tagad man sanāca divi litriņi aprikožu zapte, a kas viņu apēdīs? Brauciet uz džammaizītēm! Tikai maizi gan paši nopērciet![..] Tikai mieru! Es tā aizdomājos, cik jauki būtu, ja uzlītu lietus.. īsts lietus! Te vasarās lietus neesot vispār, un pie + 40 grādiem katru dienu, diktam prasās kaut ko vairāk par aukstiem dzērieniem. ‘Feel the rain on your skin..’ Un jūrā ūdens tāds stipri sasilis. Iedomājieties, pat pa auksto krānu tek silts ūdens, un pa silto krānu – karsts. Kur tad lai rod to līdzsvaru? Tas kondicionieris gan ir tāda laba padarīšana, ja visu dienu tur ieslēgtu, tad vakarā pat var nosalt. Tas tak ir tik forši! Gluži tāpat, kā mizot kartupeļus..[..]


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais