Krokodīla Žeņas un Čebudaškas piedzīvojumi Krimā (10. daļa, nobeigums)

  • 6 min lasīšanai
Garā Slēpe, “Goodbye, hohli!” un 29 stundas autobusā Lai gan sezona tuvojas beigām un ar katru dienu cilvēku nometnē kļūst arvien mazāk, ik pa laikam tomēr ierodas jauni atpūtnieki. Jaunākais personāžs, kuru esam piefiksējušas, ir ļoti kalsns gara auguma puisis, kuru mēs ar Dašu iesaucam par Garo Slēpi. Viņš parasti klīst pa nometni, turēdams rokā milzīgu melnu krūzi ar uzrakstu “BOSS” un izskatīdamies tāds kā Dieva nepieņemts. Sākam spriest, ka varbūt derētu ņemt puisi savā paspārnē, kad to izdara Brāļi Šorti. Šārīta brokastis paiet sērīgā noskaņā – šī ir mūsu pēdējā diena nometnē. Skatos uz sev priekšā noliktajiem taloniem un atceros nesenu sarunu ar Dašu. Mēs spriedām, ka maltīte patiesībā ir skumjš notikums, jo katrs talons tuvina mūs prombraukšanai. Darāmā mums šodien pāri galvai – jāsašķiro mantas, jāsapako somas, jāizmet atkritumi, jāsavāc pases no nometnes administrācijas, protams, gribas arī nopeldēties un vakarā vēl arī aiziet uz diseni. Atkritumu mums sakrājies daudz, sevišķi manā telts pusē. Es dievinu ārā mešanu, tāpēc ar nolūku krāju izlasītās avīzes un tukšās ūdens pudeles, lai vēlāk visu šo čupu varētu svinīgi izmest. Ierodoties nometnē, Daša bija nolēmusi šķirties no sava melnā topiņa, bet izskatās, ka viņa mainījusi savas domas. Starp mums sākas sīvs vārdu duelis, kura laikā Daša cenšas rast arvien jaunus argumentus topiņa paturēšanai, savukārt es atgādinu viņai, cik lieliski ir kaut ko izmest. Daša gandrīz uzvar, bet tad es ķeros pie pēdējā salmiņa un iesaucos: “Es tev nopirkšu citu!” Daša padomā un piekrīt. Šeit jāpiebilst, ka solījumu es neturēju, kā rezultātā Daša vēlāk atsavināja vienu no maniem T-krekliem. Aizrāvušās no telts sākam mest laukā ne tikai atkritumus, bet arī savas mantas – zem klajas debess pakoties ir vienkāršāk. Daša aizlidina pa gaisu pāris grāmatas, līdz pār viņu nāk apskaidrība. “Mana nauda!” Daša iesaucas, izlēkdama no telts. Par laimi, grāmatās noslēptās grivnas un dolāri neplivinās pa gaisu. Bīstoties zagļu un kabatzagļu, daļu naudas bijām atstājušas administrācijas seifā, bet pārējo turējām starp grāmatu lapām un aiz kasešu vāciņiem. Par laimi, mēs pašas nekādus incidentus nepiedzīvojām, bet no citiem dzirdējām, ka pagājušogad tika apzagtas vairākas teltis. Mūsu rosīšanās, protams, piesaista apkārtējo uzmanību, atpūtnieki novēl mums laimīgu mājupceļu un aicina nākamgad braukt atkal. No pludmales atgriezusies Pamela Andersone aka Sergejs savukārt mēģina mūs pierunāt palikt. Maskavas aviācijas institūta (MAI) nometnē šovakar notiek diskotēka. Pieklājīgi paskaidrojam, ka apmeklēt diseni, kas ir 2 km attālumā no mūsu nometnes, nekādi nesanāks – autobuss uz Rīgu atiet agri no rīta, nometne mums jāpamet nakts melnumā, savukārt samainīt datumu atpakaļceļa biļetē nesanāks, jo Baltkrievijas vīzai pēc divām dienām beidzas termiņš, nauda arī gandrīz beigusies un, nē, naudas pārvedums no tuviniekiem mums nespīd. Te nu pat Sergejam, kurš nav uz mutes kritis, nav ko iebilst un mēs nomainām sarunas tēmu. *** Atskan modinātāja zvans. Pulkstenis ir 3:30 naktī – vai arī 3:30 no rīta, es nekad neesmu sapratusi, kurā brīdī beidzas nakts un sākas rīts. Kā jau parasti šādās situācijās, gribās visu piekāst un turpināt saldi čučēt. Gulējušas esam kādas 3-3.5 stundas, jo līdz pusnaktij bijām diskotēkā. Abas tomēr saņemamies, izlienam no guļammaisiem, saģērbjamies, piesprādzējam guļammaisu un telts paklājiņu pie savām mugursomām, iztaustām telti, lai pārliecinātos, ka neko neesam aizmirsušas, un tad jau ir laiks doties ceļā. Nometne mums jāpamet ne vēlāk kā 4:00, jo līdz Aluštai jāiet ar kājām un, tā kā šoreiz mums līdzi ir visa bagāža, rēķināmies, ka tas varētu aizņemt pat trīs stundas. Autobuss Simferopole-Rīga atiet 9:30, no Aluštas līdz Simferopolei jābrauc apmēram stunda un mazākā aizķeršanās mums var – šī vārda tiešā nozīmē – dārgi maksāt. No kalna tiekam lejā bez starpgadījumiem, jūra, ir mierīga un, lai gan mums nav kabatas lukturīša, ir pietiekami gaišs, lai varētu redzēt ceļu. Paejam garām “Kurmim”, bārs joprojām ir vaļā. Fonā skan Nirvana un jaunieši dejo lēni, kā rituālā. Viņi novēl mums laimīgu ceļu. Tiktāl viss ir ritējis gludi. Kā jau minēju iepriekš, ceļš uz Aluštu ved caur vairāku sanatoriju teritorijām. Dažām no tām ir žogi. Pa dienu un vakaros vārtiņi vienmēr ir bijuši vaļā, bet ja nu pa nakti tos slēdz? Spriežam, ka tādā gadījumā būtu divi varianti: vai nu līst pāri žogam vai arī apiet žogu pa jūru. Par laimi, visās sanatorijās vārtiņi ir vaļā. Aluštu sasniedzam ap 7:00 no rīta. Sērīgi nopūsties, uzmest pēdējos skatienus pilsētai, kuru esam paspējušas iemīļot un notraust pa asarai, nav laika. Mums ir jānoķer trolejbuss uz Simferopoli. Esam gandrīz jau sasniegušas trolejbusu depo, kad ieraugām vienu no trolejbusiem Alušta-Simferopole traucamies mums pretī. Lai gan mēs zinām, ka tie kursē regulāri pat tik agri no rīta un mēs varētu mierīgi sagaidīt nākamo, nostrādā panika. Lai notiek kas notikdams, mums ir jāaptur ŠIS trolejbuss! Daša pastiepj gaisā īkšķi un, tavu brīnumu, trolejbuss apstājas! Pirmo – un pagaidām arī pēdējo – reizi dzīvē esam nostopējušas trolejbusu! Ērti iekārtojamies transportlīdzekļa aizmugurē, nenojauzdamas, cik izklaidējošs izvērtīsies brauciens. Pāris sēdvietas pirms mums bariņš jaunu vīriešu un sieviešu ietur vieglas brokastis, gandrīz nepārtraukti sarunādamies un pa virsu uzdzerdami vīnu un alu. Iestiprinājušies viņi noslauka rokas trolejbusa aizkaros un izlidina laukā pa logu vienreizlietojamos šķīvjus un galda piederumus. Puse no jautrās kompānijas vēlāk atlūst, daļēji nobloķējot eju. Kad trolejbuss iebrauc Simferopolē, Daša atrauj vaļā vienu no logiem un, vai nu mūsu ceļabiedru iedvesmota vai arī personīgu motīvu vadīta, izmet savas saulesbrilles. Kalnus un serpentīnus ir nomainījušas blokmājas, smogs un dzīva satiksme un mēs pēkšņi saprotam, ka mums nav ne jausmas, kurā pieturā jākāpj ārā un kur atrodas autobusa pietura. Instinkta vadītas, nolemjam lekt laukā nākamajā pieturā. Brīnumainā kārtā tā izrādās pareizā pietura. Pulkstenis ir nedaudz pāri astoņiem un mūsu rīcībā ir vairāk nekā stunda. Tieši blakus trolejbusa pieturai ir tirgus paviljons un mēs nolemjam to apskatīt un pie viena nopirkt ko ēdamu. Paviljons pēc izskata ļoti atgādina mūsu Centrāltirgu. Par atmosfēru neņemos spriest, jo lielākā daļa tirgotāju vēl nav ieradušies un arī pircēju ir maz. Izvēle tik agrā stundā, protams, nav liela. Iegādājamies puskilogramu biezpiena ar rozīnēm. Pārdevēja to iesver, ne uz mirkli nepārtraukdama sarunu ar kolēģi, abas pārspriež nesen notikušu baisu slepkavību. Labu apetīti! *** Mūsu autobuss ir ieradies. Mēs ar Dašu rokamies savās somās, meklējot pases un biļetes. “Derētu uz atvadām nostrādāt kaut ko stulbu un atmiņā paliekošu.” “Jā, piemēram, kāpjot autobusā nobļauties “Goodbye, hohli!”,” Daša ierosina, atceroties filmā Brālis 2 dzirdēto uzbraucienu. “Tādā gadījumā autobuss uz Rīgu brauks ar izsistu aizmugurējo stiklu!” “Jā, un tam pakaļ dzīsies bariņš niknu vietējo!” Abas sākam nevaldāmi smieties, iztēlojoties šo skatu. Autobusā mēs, protams, iekāpjam klusi un bez starpgadījumiem. Mūsu sēdvietas ir pašās autobusa beigās. Citos apstākļos mums būtu vienalga, ka nevaram nolaist sēdekļus, bet šajā reisā mums priekšā sēž resna vecmāmiņa ar ne mazāk resnu mazdēlu, kuri ignorē vispārpieņemtās pieklājības normas un sāk laist sēdēkļus uz atpakaļu tiklīdz autobuss ir sācis kustēties, nevis vēlu vakarā, gulēt ejot. Mums ar Dašu nav kur atkāpties, jūtamies kā sprostā. Bonusā resnais mazdēls nepārtraukti uz mums blenž. Visbeidzot vecmāmiņa viņam uzbļauj, lai apsēžas un sāk stūķēt mazdēlam mutē dažādus našķus. Turpmākās pāris stundas abi našķojas gandrīz nonstopā. Apbrīnojami, cik daudz vecmāmiņa ir pamanījusies sastūķēt savā rokassomā. Atpakaļceļš ir īsts murgs. Autobuss ir pilns, valda neciešams karstums, tualete sāk smirdēt jau pašā ceļojuma sākumā, daudzo bedru dēļ autobuss brauc palēkdamies, kājas pietūkst tā, ka pieturvietās tik tikko varam paspert pāris soļus. Karstums padara mūs miegainas, taču nosnausties nesanāk. Daša nespēj aizmigt sēdus, savukārt es sēžu pie loga, kuram nez kādēļ ir rokturis – retums tālsatiksmes autobusos – un katru reizi, kad esmu jau gandrīz iemigusi, atsitos pret rokturi un momentā pamostos. Aptinu ap rokturi jaciņu, taču iemigt tik un tā nesanāk. Vēlāk, kad vecmāmiņa un mazdēls ir noregulējuši sēdēkļus atpakaļ to sākotnējā stāvoklī, uz maiņām guļam viena otrai uz ceļiem. Kad pēc 29 stundām ierodamies Rīgā, esam neizgulējušās un nīgras. Mamma, patēvs un Dašas mamma sagaida mūs autoostā. Iespiestas Audinieka pakaļējā sēdeklī starp pašas somām un Dašas mammu un klausoties mūsu mammas apspriežam tomātu cenas Maximā, ar šausmām saprotam, ka mūsu runas brīvībai ir pienācis gals. Esam atgriezušās valstī, kur apkārtējie saprot, ko mēs sakām. Mūsu mājas pagalmā Daša paziņo, ka vēlas kādu nedēļu atpūsties no manis, galu galā pēdējās divas nedēļas esam bijušas kopā gandrīz 24/7. Protams, nepaiet ne stunda, kad viņa jau klauvē pie manas istabas durvīm. P.S. Atgriezušās Rīgā, bijām tikpat niknas un ar dzīvi neapmierinātas kā Krimas iedzīvotāji un nospriedām, ka kaut kā šī negatīvā enerģija ir jāatbrīvo. Mūsu izvēle krita par labu tūrisma firmai, kas kārtoja mūsu Baltkrievijas vīzas, bet aizmirsa nokārtot apdrošināšanu (toties naudu par apdrošināšanu iekasēt neaizmirsa). Abas svinīgi ieradāmies viņu birojā, gatavas kārtīgam strīdam. Biroja darbiniece apskatīja mūsu kvīti, kaut ko pārbaudīja dokumentos, atvainojās un atgrieza 1.15 latus katrai. Izgājušas no tūrisma biroja un turēdamās rokās naudu, jutāmies pagalam apstulbušas. Mēs nebijām gaidījušas tik ātru un mierīgu situācijas atrisinājumu! B E I G A S


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais