Šovakar esmu palikusi viena – Daša aizbrauca uz dziedātājas Umkas koncertu Eipatorijā. Umkai pavasarī bija paredzēts uzstāties Rīgā, klubā “Depo”, bet koncertu pēdējā brīdī atcēla, jo dziedātājai bija atteikta Latvijas vīza. Cik nopratām no Internetā atrodamās informācijas, viņa (neapdomīgi) bija pieteikusies vīzai kaut kur ap 16. martu, kad Latvijas vīzas tradicionāli tiek atteiktas sakarā ar saasinātām Latvijas un Krievijas attiecībām.

Bruņojusies ar piezīmēm, jo viņai nav ne jausmas, kur tieši Eipatorijā atrodas klubs, kurā notiks koncerts un paķērusi līdzi guļammaisu, jo attālums starp abām pilsētām ir vairāk kā 100 km, Daša devās ceļā.

“Ja rīt līdz pulksten diviem dienā neesmu atpakaļ, zvani policijai!” Daša uz atvadām sacīja.

“Un ko es viņiem teikšu? Lai meklē tevi kaut kur starp Aluštu un Eipatoriju?”

Daša atstāja man savus pārtikas talonus, tā ka šovakar un rīt no rīta varu ēst par diviem. Ēdnīca ir tik pilna, ka neviens pat nepamana, ka notiesāju divas porcijas. Tieku arī pie divām piciņām sviesta, vismaz beidzot varu normāli apziest maizes šķēles.

Ēdnīcā, kā parasti, fonā skan Ukrainas krievu radio, pa kuru kārtējo atskaņo grupas Корни dziesmu “25 этаж” (“25. stāvs”). Sarēķināju, ka vidēji man to sanāk dzirdēt sešas reizes dienā. Dziesma man neizdzēšami iespiedusies atmiņā un līdz mūža galam asociēsies ar Krimu.

***

Sēžu pludmalē uz muliņa un vēroju apkārt notiekošo. “Kurmī”, kā vienmēr, pilns ar cilvēkiem. Uz blakus muliņa sēž bariņš jauniešu. Vienam no viņiem ir ģitāra, kas ik pa brīdim tiek padota tālāk. Viņi spēlē dažādus kaverus un dzied līdzi. Jūra šovakar ir pavisam mierīga. Debesis ir nedaudz apmākušās, tāpēc viss izskatās pelēcīgs.

Brīdī, kad nodomāju, ka vakars paies klusi un bez piedzīvojumiem, es iepazīstos ar Pamelu Andersoni un Andrjušu.

Pamela īstajā vārdā ir Sergejs. Par Pamelu Andersoni es viņu (pašam nezinot) iesaucu, jo viņam uz kreisā bicepsa ir tāds pats dzeloņstieples tetovējums. Andrjuša pavēsta, ka Pamelai gadījusies nelaime – viņš atbraucis uz nometni ar savu draudzeni, bet kursabiedrs draudzeni aizvīlis un abi aizlaidušies atpakaļ uz Maskavu. Andrjuša, sadabūjis šņabi un ķiršu sulu, atvilka Pamelu uz pludmali un cenšas palīdzēt tikt galā ar sirdsēstiem.

“Skrūve” tiek piedāvāta arī man un tā mēs, sēdēdami uz muliņa un tukšodami glāzes, iepazīstamies tuvāk.

Pamela ir MEI students, bet dzīvo „Jautrajā namiņā”, jo šogad nedabūja ceļazīmi uz institūta nometni. Andrjuša savukārt bija atpircis ceļazīmi no kāda meišņika, bet, tā kā viņš nav MEI students, viņu nelaida iekšā un tā arī viņš nonāca „Jautrajā namiņā”. Andrjuša ir cilvēks orķestris, vienā laidā stāsta dažādus atgadījumus no savas dzīves. “Skrūves” viņam pamatīgi iesit pa galvu un viņš nolemj atvēsināties, izpeldoties jūrā ar visām drēbēm. Andrjuša jau grasās lēkt ūdenī, kad Pamela saķer viņu aiz krekla un iesaka vismaz telefonu un maku atstāt krastā.

Izlīdis no ūdens, Andrjuša pēkšņi paliek sentimentāls un sāk runāt par Maskavu. Viņš ar mīlestību runā par savu dzimto pilsētu, vienlaikus pieminot arī tās trūkumus.

“Un tomēr, lai vai kā dzīve Maskavā brīžiem nesakristu uz nerviem, ik reizi, kad atveru logu un ievelku plaušās Maskavas gaisu, es nodomāju – ak Maskava, pilsēta mana!” Andrjušas balsī skan lepnums.

Šaubu nav, te ir darīšana ar īstu maskavieti – lai arī viņš savu pilsētu te mīl, te ienīst, viņš tomēr to nekad nepametīs.

Pēc kāda laika Andrjuša kaut kur nozūd un vairāk es viņu nesatieku. Pamelai savukārt visi kreņķi pārgājuši un viņa plauksta sāk slīdēt virsū manējai. Man šāds notikumu pavērsiens nepavisam nav pa prātam, es atvados un dodos atpakaļ uz nometni.

***

Nākamajā dienā policijai zvanīt nenākas, Daša uzrodas tieši pirms pusdienām. Noputējusi un nogurusi, bet smaida kā maija saulīte.

Klubu viņa atrada veiksmīgi, koncerta laikā atradās pie pašas skatuves un, tā kā pasākums bijis neformāls, tad viņai sanāca arī pārmīt kādu vārdu ar Umku. Daša man savulaik bija iedevusi paklausīties dažas mākslinieces dziesmas. Man likās, ka Umkas daiļrade atgādina Zemfiru. Daša ņēmās skaidrot, kāda ir atšķirība starp abām mūziķēm, bet man šīs nianses, protams, izdzisušas no atmiņas. Atceros vien to, ka Umka ir vecāka un mūzikā sāka darboties agrāk.

Nakti Daša pavadīja parkā uz soliņa. Eipatorijā naktī ir tikpat tumšs kā Aluštā, tā ka viņai sanāca maldīties pa parku, mēģinot saskatīt kādu soliņu. Pie viena viņa nejauši nobiedēja kādu maigojošos pārīti, kuri nevarējuši saprast, kas viņiem tumsas aizsegā tuvojas.

Dašu pamodinājis kāds vietējais, kurš nevarējis beigt brīnīties par, viņaprāt, trako tūristi – nakšņot zem klajas debess esot bīstami. Daša pateicās par rūpēm un, iztaustījusi kabatas un pārliecinājusies, ka ne maks, ne telefons nav ticis nozagts, sarullēja guļammaisu un devās meklēt trolejbusu uz Aluštu.

(Turpinājums sekos)