Pura vida Kostarikā

05.05.2006
8 min lasīšanai
18 foto

Kad 20.februārī ierodamies Kostarikas galvaspilsētas San Hosē lidostā, pirmā doma ir – beidzot vasara! Patiesībā tobrīd tur ir ziema, tāpat kā visur ziemeļu puslodē. Kostarikas vasara no ziemas atšķiras tikai nokrišņu daudzuma ziņā. Ziema skaitās sausais gadalaiks, kaut gan to sausumu, kā ātri vien saprotam, atšifrē jēdziens “lietus meži”, ar ko klāta lielākā daļa Kostarikas teritorijas. Kostarikā iespējams iztikt ar angļu valodu, tomēr mūsu kompānijā esam iekļāvuši arī spāņu valodas pretēju. Kaut gan brīžiem rodas aizdomas, ka Paganela stilā ir apgūta nevis spāņu, bet portugāļu valoda, tomēr vairumā gadījumu iedzīvotāji saprot, ko mēs no viņiem gribam. Kostarikāņi labprāt papļāpā, apvaicājas, no kurienes esam. Kad atbildām ar “Latvia” vai “Lettonia”, parasti seko mulsuma pilna sejas izteiksme, kas nepārprotami pieprasa sīkākus norādījumus. Citi uzreiz sāk runāt par Vāciju, vai Krieviju. Daži pat ir dzirdējuši par tādu valsti kā Somija. Toties ķīniešu izcelsmes puisis suvenīru veikalā uzreiz pajautā, vai tā esot tā valsts, no kurienes nākot Red Hot Chilli Peppers solists Antonijs Kīds. Ar zināmu nožēlu atbildu, ka tomēr nē – bet turpat blakus! Kaut gan Kostarikā ir ļoti ērta autobusu satiksme pat ar vismazākajiem miestiem, tomēr ērtības labad noīrējam mašīnu. Benzīns gan dārgs – apmēram dolārs litrā. Toties degvielas kvalitātes prasības, šķiet, šajā valstī nepastāv. Prātā nāk nostalģiskas domas, jo nepārtraukti var baudīt aromātu, kas atgādina padomjlaiku ikarusus. Galvaspilsēta San Hosē ir piebāzta, putekļaina un rosīga, ar neskaitāmām piepilsētām un sākotnēji neizprotamu transporta sistēmu. Satiksme – trakonama labi organizētā kārtība (kas pabijis dienvideiropas valstīs, sapratīs, par ko runāju). Braukšana pie sarkanās gaismas ir pilnīgi normāla parādība, pagriezienu ugunis mašīnām ir paredzētas tikai skaistumam vai arī gadījumiem, kad vadītājs sadomā apstāties ielas vidū – tad tiek ieslēgtas avārijas ugunis (reizēm). Nu, protams, citur jau nav kur apstāties, jo brauktuves malās parasti ir diezgan dziļi notekgrāvji. Tomēr pie šīs kārtības pierodam padsmit minūtēs. Patiesībā visi brauc mierīgi, bez stresa un agresivitātes. “Zemos lidotājus” nemana, un tas, protams, ir likumsakarīgi – lidojums var ātri aprauties kādā dziļākā bedrē, kuru uz ielām nav mazums. Rīgā tik parasto sīko avāriju vispār nav; apskrambātu mašīnu, kādām, spriežot pēc šķietami haotiskās satiksmes, vajadzētu būt daudz, arī tikpat kā nav. Pretēji tūrisma ceļvedī apgalvotajam, Kostarikā ir sastopamas arī ceļazīmes – pat vairāk, nekā Latvijā. Ja nu ceļazīmju nav, tad noteikti būs kāds izpalīdzīgs kājāmgājējs, kurš parādīs, kurā virzienā atrodas Paraiso, Orosi vai Limona. Nevienu Susaņinu nesastapām. Kostarika latvietim ir pilnīga eksotika. Nu kā nu ne – valsts galvenās atrakcijas ir vulkāni, lietusmeži, sērfotāju pludmales un eksotiski augi un dzīvnieki. Kas Latvijā rudzu, kviešu, rapšu un cukurbiešu lauki, tas Kostarikā – kafijas, banānu, cukurniedru un kokospalmu plantācijas. Lapsu vietā pāri ceļam skraida iguānas (tās tādas kaķa lieluma ķirzakas). Pie mums – zvirbuļi un baloži, viņiem – kolibri un papagaiļi. Latvijā vietējie ceļmalās tirgo kartupeļus un ābolus, Kostarikā – banānus un papaijas, tā sacīt, tieši no lauka. Banāni un kokospalmas īpaši raženi aug Karību jūras piekrastē, kur klimats ir ļoti mitrs un karsts. Braucot uz Karību jūras piekrastes pilsētu Limonu, kura atrodas vietā, kur pēc nostāstiem krastā izkāpis Kristofors Kolumbs, ceļmalā iepērkam lielu ķekaru mazu, ļoti saldu un iekšpusē ļoti dzeltenu banānu. Turpat var nopirkt arī kokosriekstus – pārdevējs ar mačeti nošķeļ riekstam galu, iedod salmiņu un – limonāde gatava. Dzeršanai piemērota ir zaļu kokosriekstu sula – tā ir skābena un ļoti atspirdzinoša. Ja nav slinkums, katrs pats var ceļmalas mežos aplasīt kādu kokospalmu vai savvaļas banānkoku. Mums ir slinkums, pie tam bail no visādiem mūdžiem, kas varētu šajos džungļos dzīvot. Lejpus Limonas kokospalmu birzis stiepjas līdz pat krastam, viļņi skalo krastā jūrā sakritušos kokosriekstus. Redzam arī paliekas no nesen izvērstās priekšvēlēšanu reklāmas kampaņas – pie kokiem piesisti dēļi aicina prezidenta vēlēšanās balsot par Oskaru Kautkādu, bet par deputāti ievēlēt Martu Vēlkāducitu. Aicinājumi uzkrāsoti ar trafaretu un krāsu baloniņu. Ideāls variants, vēlēšanu izdevumi nelieli – vajag tikai finiera loksni, krāsu un brīvu palmu. Turklāt reklāmas izvietotas visbedrainākajās ceļa vietās, tā sakot, ātrums mazāks, vairāk laika papētīt uzrakstus. Vēl pēc pusstundas nonākam piekrastes pilsētiņā Puerto Viejo. Uz kartes tā atzīmēta lieliem burtiem, bet dzīvē izrādās tikai tāds ciems ar bedrainu centrālo ielu, kuras malās ir suvenīru veikali, ēstuves un norādes par izīrējamām cabinas. Pirmais iespaids vedina domāt, ka ciemā nav pat elektrības, tomēr veikaliņos var norēķināties arī ar kredītkartēm. Ciema dienvidu galā atrodas ieeja Manzanillo nacionālajā parkā, kur ir arī skaista balto smilšu pludmale (lielākoties Kostarikas pludmalēs ir melnas, smalkas smiltis, kuras grūti nomazgāt). Šeit ieeja ir par ziedojumiem. Pie galvenās parka ieejas no Panamas puses par iekļūšanu būtu jāmaksā 6 dolāri. Ir apmācies, smidzina, tomēr, nonākot pludmalē, mums paveicas – debesis noskaidrojas, un krietnu stundiņu varam baudīt Karību sauli. Kad kārtīgi izpeldējušies nākam atpakaļ, tikpat strauji apmācas un pastaigas noslēgumā saņemam vēl vienu peldi – šoreiz no augšas. Drīz vien braucam atpakaļ uz Sanhosē. Lai gan platības ziņā Kostraika ir pat mazāka, nekā Latvija, tomēr nav vērts ļauties ilūzijām par ātriem pārbraucieniem valsts iekšienē. Taisnā līnijā no Sanhosē līdz Limonai ir kādi 80 kilometri, tomēr ceļā pavadām trīs – četras stundas. Liela daļa ceļu ir šauri kalnu serpentīni, kur pat vietējie nebrauc diezko ātri. Turklāt pa šiem celiņiem mēdz pārvietoties arī pārkrautas kravas automašīnas vai cukurniedru transporta traktori ar milzīgām piekabēm. Lietusmeži – tos ir vērts apskatīt (kaut gan pēc trešā nacionālā parka sāk likties mazliet vienveidīgi :) Meži aug trīs un vairāk stāvos – apakšā krūmi, otrajā stāvā kokveida papardes, bambusi, palmas un citi mazāki koki, bet tiem pāri – milzu kapokkoki, uz katra no kuriem savukārt aug vesels botāniskais dārzs – staipekņi un liānas, kaut kādi ananasveidīgi laksti, un čupām kāpaļājošu, ziedošu un dažādu nokrāsu zaļuma augu, par kuru nosaukumiem man nav ne mazākās nojēgas. Principā pāris kvadrātmetros aplūkojams viss Latvijas puķpodaugu kontingents. Lietusmeži ir slapji arī nelīstot lietum, jo aktīvi iztvaiko mitrumu (kas, protams, pēc brīža atgriežas uz zemes lietus veidā:). Staigājot kalnos, ik pa brīdim var redzēt no meža ceļamies tādas kā dūmu strūklas, kas, protams, nav nekādi dūmi, bet mazi lokāli miglas mākoņi. Apzīmējums “sausais periods” vispār attiecināms tikai uz Klusā okeāna piekrasti. Kalnos ļoti bieži sanāk braukt pa mākoņiem un miglu, kurā redzamība ir apmēram līdz nākamajam serpentīna pagriezienam. Miglas un lietus dēļ mums izpaliek arī daudzi no saslavētajiem kalnu skatiem. Kad nonākam pie Kostarikas lielākā aktīvā vulkāna Arenal, vulkāna atrašanās vieta jāmin ar minēšanu, jo redzamība atkal ir kādi pārsimts metri. Tā kā Arenalu noteikti gribam redzēt, jo tas ir aktīvs vulkāns, kur izvirdumi notiek ik pēc pāris minūtēm, atliekam braucienu uz vulkāna pakāji uz nākamo dienu un dodamies uz netālajiem hanging bridges - cauri kārtējam lietusmežam izvilktu piekaramo tiltu sistēmu. Līst lietus, ir nemīlīgs, garastāvokli bojā arī neredzamais vulkāns un ceļvedī sasolītie “spectacular”, “amazing” un “unforgetable” skati, no kuriem neredzam ne tik, cik melns aiz naga. Pēc ilgstošas apspriešanās un savstarpējas nervu bojāšanas nolemjam tomēr iegādāties lietus plēves, jo savējās, sapriecājušies par “sauso periodu”, protams, esam atstājuši Latvijā. Par plēvēm mums noplēš 9 dolārus gabalā, bet pilsēta ir pārāk tālu, lai brauktu meklēt ko lētāku. Lieki piebilst, ka, tikko esam samaksājuši par plēvēm, lietus pārstāj un turpmāk mūs netraucē līdz pat ceļojuma beigām. Kaut gan joprojām ir miglains, pastaiga pa piekaramajiem tiltiem pāri tropu meža galotnēm manāmi uzlabo garastāvokli, un esam gatavi nākamajam piedzīvojumam – Arenal nacionālā parka teritorijā atrast mūsu viesnīcu ar romantisku nosaukumu “Linda Vista del Norte”. Lai nokļūtu rezervētajā viesnīcā, nākas astoņus kilometrus kratīties pa ceļu, kas sastāv tikai un vienīgi no dažādu izmēru un dziļuma bedrēm. Ja kādā vietā nav bedru, tad ir futbolbumbas lieluma akmeņi. Galā tomēr atrodam pieklājīgu viesnīcu, kas patiešām piedāvā reklāmās sasolīto skatu no numura loga uz vulkānu. Pareizāk sakot – uz vietu, kur vajadzētu būt vulkānam. Mākoņi joprojām nav izklīduši. Pēc pāris minūšu bezcerīgas blenšanas pa logu saprotam, ka jādara kaut kas prātīgs. Pavaicājam personālam – o, jā, atrakciju tuvienē ir ka biezs! Sākot ar kvadraciklu izbraucieniem un nakts ekskursiju pa nacionālo parku, beidzot ar “Sky Ride” – iespēju virvēs iekārtiem šūpoties pa koku galotnēm. Miglainajai pēcpusdienai tomēr izvēlamies karstos avotus. Pēc astoņiem kilometriem pa to pašu līdz smadzeņu satricinājumam bedraino ceļu + pāris kilometriem pa asfaltu nonākam pie karstajiem avotiem. Ieejas ir divas. Autostāvietas sargs, pamanījis mūsu vilcināšanos, laipni paskaidro, ka pa labi esot dārgākie avoti – ar slēdzamiem skapīšiem, dvieļu nomu un peldošo bāru. Savukārt pa kreisi - “vietējo” variants: bez skapīšiem, dvielīšiem un peldošā bāra un tikai ar vienu restorānu. Izvēlamies vietējo variantu, kas cenas ziņā divas reizes atšķiras no tūristu varianta (attiecīgi 17 vai 35 dolāri par personu). Karstie avoti izrādās lieliski. Ir kādi septiņi vai astoņi baseini ar dažādu temperatūru ūdeņiem, ūdenskritumiem, kas piedāvā ne vien izmasēt muguru, bet arī noraut peldkostīmu, un jautru vietējo publiku, galvenokārt daudzskaitlīgām ģimenēm. Savu izvēli par labu lētākajam variantam nenožēlojam nevienu brīdi, ja nu vienīgi to, ka līdzi nav mednieku desiņu un Užavas alus. Atpūtas komplekss piedāvā jaukus pavardus, uz kuriem kostarikāņu ģimenes cep gaļu, tā ka čurkst vien! Pēc peldošā bāra īpaši neskumstam. Ap pussešiem ar nožēlu izrāpjamies no siltā ūdens, lai pa gaismu paspētu atpakaļ uz viesnīcu. Astoņi kilometrus garais brauciens pa tām sasodītajām bedrēm beidzas viesnīcas restorānā, kur apēdu patiešām lielisku steiku. Arī restorāns piedāvā skatu uz vulkānu un ūdenskrātuvi tā pakājē. Diemžēl šobrīd nākas apmierināties ar krāsainām fotogrāfijām pie sienas un dažiem dobjiem grāvieniem un bumsieniem no nu jau pilnīgi melnās tumsas, kur paslēpies Arenals. Nekas cits neatliek, kā likties gulēt un cerēt uz rīta saulīti. Pamostos naktī ap pusčetriem. Miegs īsti nenāk, izeju uz terases uzpīpēt. Un – izrādās, ka noticis brīnums! Debesis ir pilnīgi skaidras un kā nosētas zvaigznēm. Tuvējos kokos un krūmos mirkšķina jāņtārpiņi. Bet vulkāna virsotne kvēlo tumši sarkana, ik pa brīdim ar skaļu rūcienu kalns izmet straumīti lavas, un nokaitēti akmeņi ripo pa nogāzēm, atstājot aiz sevis oranžas svītras. Skaistums! Nākamais (un pēdējais) mūsu ceļojuma objekts ir klusā okeāna krasts. Iepriekšējā tikšanās ar šo okeānu nav bijusi rožaina – „saulainajā” Santa Monica Beach Losandželosā vēju un viļņus šķēla tikai īpaši aukstumizturīgie, bet San Francisko piekraste laikam gan vilina tikai pašnāvniekus (un tas – jūlija vidū) :) Toties šoreiz Klusais okeāns sagaida gluži vai ar sarkano paklāju – ūdens silts, saule spīd (varētu pat teikt – cepina...), vējiņš dzesē. Vienīgi smiltis traucē – tās ir smalkas, tumšas, grūti nost dabūjamas un vēl piedevām tik karstas, ka ar plikām kājām nostāvēt nevar. Tā nu guļam seklumā, ik pa brīdim uzgāžam sev kārtējo pretapdeguma krēma kārtu, un laiski vērojam, kā iesācēji mācās sērfot. Pura vida! Te vispār ir sērferu paradīze. Sērfdēli var nopirkt vai iznomāt katrā otrajā veikaliņā. Un no malas izskatās tik vienkārši! Atzīmēju sev, ka nākamajā reizē noteikti pamēģināšu. Šoreiz pietiks ar sauļošanos. Vakarā nolemjam izmēģināt nakts peldi. Ir sasodīti tumšs, un okeāna atrašanās vietu var nojaust tikai pēc skaņas. Pat mašīnas prožektoru gaisma izklīst tumsā. Ejam šļakatu virzienā, ejam, ejam, ejam – un brīnāmies, kur gan palicis ūdens? Izrādās, pa mūsu prombūtnes laiku bēgums atvilcis okeānu metrus 100 tālāk. Kad tiekam līdz ūdenim, krasts izskatās tik biedējoši tālu, ka nolemjam ar peldēšanu šoreiz piebremzēt. Nākamajā dienā pošamies atpakaļ uz San Hosē, lai dotos mājās. Neapciemota paliek visa valsts dienviddaļa, brīvā dabā neieraugām arī nacionālo putnu – tukānu, nemaz nerunājot par piesolīto „biological diversity” – jaguāriem, ocelotiem u.c. Nekas, tas nākamai reizei. Kostarika: Atrodas: Centrālamerikā starp Nikaragvu un Panamu, Karību jūru un Kluso okeānu. Vīza nav nepieciešama, tikai esiet gatavi, ka robežsargs ilgi meklēs Latviju savos sarakstos, un visticamāk, tur būs rakstīts Lettonia, nevis Latvia. Aviobiļete Rīga – San Hose (caur Amsterdamu un Ņujorku): ~ Ls 600 Runā: spāniski, bieži arī angliski. Valūta: kolons; lielākoties var norēķināties arī ar ASV dolāriem (1USD = ~500 koloni). Par izbraukšanu no valsts būs jāmaksā 24 dolāri. Attālumus mēra kilometros un temperatūru – Celsija grādos, toties spriegums tīklā ir 110 volti un arī kontaktligzdas kā amerikāņiem. Noteikti jāredz: vulkāni, karstie avoti, lietusmeži, Karību jūras krasts un Klusā okeāna krasts Noteikti jāapēd un jāizdzer: gallo pinto un svaiga kokosriekstu vai tikko spiesta mango sula. Noteikti jāņem līdzi: peldkostīms, saulesbrilles, lietus plēve:).

Pura vida Kostarikā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem