Krokodīla Žeņas un Čebudaškas piedzīvojumi Krimā (8. daļa)

  • 4 min lasīšanai
Pārgājiens, sēnes un astoņkāja taustekņi Šodien mēs dodamies pārgājienā pa kalniem. Vienas dienas pārgājieni ir iekļauti mūsu maksā par kempingu, par pārgājieniem ar nakšņošanu kalnos jāmaksā, bet, cik skatījāmies, cenas ir saprātīgas. 14 kilometri mums ar Dašu liekas tīrais nieks – mēs abas nodarbojamies ar skriešanu un esam pieradušas daudz staigāt ar kājām - līdz saprotam, ka 14 km kalnos un 14 km Latvijā, kura pārsvarā sastāv no līdzenumiem, ir divas pilnīgi dažādas lietas. Bez elpas paliekam jau pašā sākumā. Lai tiktu ārā no kempinga teritorijas, mūsu gidi neizmanto serpentīnu, bet gan ceļu caur krūmiem - to pašu, kuram mēs pirmajā vakarā gribējām iet cauri. Kādam jaunam pārim iešana caur brikšņiem izrādās par grūtu un viņi nolemj atgriezties kempingā. Uz sekundēm divām arī mums ar Dašu rodas kārdinājums darīt tāpat, taču vēlēšanās apskatīt kalnus ņem virsroku. Izmantojam gidu atvēlēto nelielo pauzi, noslaukām no pieres sviedrus un turpinām ceļu. Bijām brīdinātas, ka Krimas mežos ir daudz ērču un tāpēc ieteicams vilkt garās bikses. Es, atceroties bērnību, nosedzu arī matus – kad braucām sēņot, mamma un vecmāmiņa nekad neļāva man iet mežā bez galvassegas. Mūsu gidi ir divi brāļi, Sergejs un Aleksejs. Tāpat kā “Jautrā namiņa” administrācija, viņi ir gados jauni un dzīvo Simferopolē. Vasaras viņi pavada Aluštā un citās piejūras pilsētās, cenšoties nopelnīt pēc iespējas vairāk naudas, bet pārējā laikā studē. Pārgājiena maršruts ved cauri nelielam kalnu ciematiņam. Mājas ir nelielas, vienkārši iekārtotas un ar neiztrūkstošu mazdārziņu pagalmā. Pārsvarā tur tiek audzēti gurķi un tomāti. Pēc neilga laika sasniedzam pirmo apskates objektu – lielas akmens sēnes. “Šīs sēnes izveidojās vēl akmens laikmetā,” Aleksejs informē. “Zinātnieki uzskata, ka ar laiku tās savairosies un pēc vairākiem tūkstošiem gadu viss šis klajums būs pilns ar tām. Es gan uzskatu, ka tad, ja šo vietu turpinās apmeklēt tūristu bari, pēc gadiem piecdesmit šeit vairs nebūs palikusi neviena sēne. Tūristi parasti rāpjas virsū sēnēm un cenšas nofotografēties uz tām, bet tas sēnes bojā.” Izrādās, sešdesmitajos gados šeit bija četras sēnes, tagad palikušas tikai divas. “Bojā gājušās” sēnes tagad izskatās pēc dīvainas formas akmens bluķiem, no kuriem atlūzušas daļas. *** Jo augstāk kāpjam, jo grūtāk man paliek. Ja pārgājiena sākumā es gāju pašā priekšā, tad tagad atrodos grupas beigās. Aiz manis iet tikai Sergejs, sekodams līdzi, lai neviens nepazustu vai nenogāztos no takas. Kalns nav augsts, bet pastāvīgā iešana uz augšu pamatīgi nogurdina muskuļus. Esmu nosvīdusi, bez elpas un brīžiem acīs viss satumst. Tā vien liekas, ka kādā brīdī es vienkārši noripošu no takas. Tā būtu puse no problēmas. Otra problēma ir tā, ka pirms aizbraukšanas es neievalkāju savus pārgājienu apavus. Neienāca prātā. Apavi grauž no visām pusēm un jūtu, ka būšu uzberzusi ne vienu vien varžaci. “Pārtraukums! Piecas minūtes!” gidi nobļaujas. Visa grupa nokrīt zālē turpat takas malā, apkārt ceļo ūdens pudeles. Vismaz pusi Krimā pavadītā laika dienas bija lietainas un vējainas, taču šodien ir atgriezusies tveice. Taka ir putekļaina, tās malās aug koki un krūmi, taču tie ir īsi un nespēj radīt ēnu. Pēc apmēram pusstundas sasniedzam nākamo vietu – septiņus mainīgos ūdenskritumus. “Tie maina savu tecējumu, tādēļ arī tos sauc par mainīgajiem,” Sergejs paskaidroja. “Nākamgad tie izskatīsies jau pavisam citādāk. Šis ūdens ir dzerams, tā ka varat uzpildīt savas ūdens pudeles. No šīs pašas upes mēs ņemsim arī ūdeni pusdienām.” Dzirdot vārdu „pusdienas”, pēkšņi visi atdzīvojas. Gidi izkrāmē līdzi paņemtos produktus un katlus. Jau pēc brīža uz ugunskura vārās zāļu tēja, bet uz akmens top tunča un citu konservu sviestmaizes. Ir pat saldais ēdiens - „Artek” vafeles. “Ak jā, pirms ēšanas lūdzu iedodiet mums savus pusdienu talonus. Zinu, ka izklausās stulbi, bet tas ir Allas Petrovnas pirksts,” Aleksejs it kā atvainodamies saka. “Viņa ir pamanījusies izstiept savus taustekņus arī līdz mums.” “Agrāk tāda sviesta nebija, bet šogad pat pārgājienā ejot jāņem līdzi taloni,” Sergejs piebilst. Labi, ka es nolēmu paklausīt intuīcijai un esmu paņēmusi tos līdzi. Man nez kādēļ likās, ka, pat meža vidū esot, pusdienas varēs saņemt apmaiņā pret apdrukātiem papīra gabaliņiem. Es izvelku no džinsu kabatas savus un Dašas talonus un pasniedzu tos gidiem. Paēduši un atpūtušies, mēs turpinām ceļu uz kalna virsotni. Kalns, kura nosaukumu es nekādi nespēju atcerēties, lai gan tas šodien ticis pieminēts vairākkārt, ir tikai 600 m augsts, bet tas ir augstākais kalns, kura virsotni mēs ar Dašu būsim sasniegušas. Pirms atbraukšanas uz Krimu mēs vispār kalnus bijām redzējušas tikai fotogrāfijās un filmās. Pēc aptuveni stundas esam klāt. Skats ir pasakains. No augšas viss izskatās pavisam citādāks. Pārmaiņus raugos te uz tirkīzzilo jūru, te citiem kalniem, te mazajiem kalnu ciematiņiem. Tālumā pavīd „Jautrais namiņš”. “Bija vērts,” es nodomāju. Kājas ir noberztas līdz asinīm un esmu galīgi aizelsusies, taču tas viss ir sīkums. Un tad es atceros, ka šis taču ir tikai pusceļš. “Pēc divām dienām būs maksas pārgājiens uz Demerži kalnu. Pārgājiens plus desmit dienas kalnos,” Daša saka. Abas nopūšamies. Mēs labprāt tajā dotos, taču nesanāks – mums tajā laikā jau būs jābrauc atpakaļ uz Latviju. Atpakaļceļš paiet bez īpašiem piedzīvojumiem. Iet lejup ir daudz vieglāk, vienīgi kājas sāp tā, ka katru soli speru, sāpēs saviebusies. Sākotnēji no grupas atpaliku tikai nedaudz, bet tagad jau par kādiem 100 metriem. Daša un gidi ik pa brīdim palūkojas atpakaļ, lai pārbaudītu, vai es tur vēl esmu. Nonākusi nometnē, nekavējoties nomainu pārgājienu apavus pret iešļūcenēm un iekārtojos uz kādas brīvas paletes. Kaiiifs! Nu jau ķermeni pārņēmis patīkams nogurums. Ar Dašu nolemjam, ka šovakar agri dosimies pie miera. Uz diseni iet nav spēka. Vienkārši sēdēt pie jūras negribas, jo tad vispirms jānoiet lejā un pēc tam atkal jākāpj augšā kalnā. Man šodien pietiks, paldies. Pašā vakarā, kad mums jau sāk likties, ka šodien nekas ievērības cienīgs nenotiks, uzrodas Trakais Maksis un, klauvēdams pie mūsu telts palikņa, aicina mūs uz diskotēku. Mēs puslīdz pieklājīgi atsakāmies. Trakais Maksis neatkāpjas un piedāvā vienkārši iet iedzert. Arī no tā mēs atsakāmies. Trakais Maksis uz brīdi apklust, laikam pārdomā taktiku. Pievienojis savam piedāvājumam vairāk aprakstošus vārdus, viņš piedāvā iet iedzert ne jau šo to, bet gan „garšīgu, saldu vīnu.“ Mēs vēlreiz atsakāmies. Trakais Maksis sāk piedāvāt vēl citus dzērienus, kā arī uzkodas, bet mums sāk zust pacietība. „Pēdējo reizi piedāvāju!“ viņš iesaucas. Kā tad! Trakais Maksis savu piedāvājumu atkārto vēl vismaz desmit reizes, bet mūsu balss tonis ar katru reizi kļūst arvien nelaipnāks. Visbeidzot viņam pielec un viņš liek mūs mierā. Atlikušajās dienās mums vairs nesanāk ar viņu saskarties. (Turpinājums sekos)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais