Šogad nometnē esam vienīgās latvietes. Iespēja teikt visu, kas uz mēles, rada vēl nebijušu brīvības sajūtu, taču vienlaikus pasliktina mūsu sarunu kvalitāti un runas kultūru kā tādu. Rīgā mēs nemūžam publiski neapspriestu to, ka krūšturis grauž vai pēcpuse niez, kā arī tik klaji neapspriestu apkārtesošos cilvēkus. Pie viena šķendējamies par vietējiem nūdistiem, kuru pludmale ierīkota tieši pa ceļam uz Aluštas centru. Mums ar Dašu jau apnicis redzēt plikus krānus katru reizi, kad gribam aiziet uz pilsētu.

Nedaudz sabojājām attiecības ar nometnes administrāciju. Mūsu vainas gan tur nebija. Administrācijai nez kādēļ likās, ka mēs nometnē bijām apmetušās arī pagājušogad un mūsu paziņojumu, ka Krimā vispār esam pirmo reizi, viņi uztvēra ar neticību un sāka uz mums drusku šķībi skatīties. Mēs piedāvājām uzrādīt savas pases, pēc kurām skaidri redzams, ka 2004. gadā mēs Ukrainas teritorijā nebijām bijušas, bet viņi tik un tā turpināja uzskatīt, ka mēs viņus nesam cauri.

Atgriežoties pie latviešu valodas un tās sniegtajām brīvības iespējām... Ne jau vienmēr mēs tās izmantojam, negatīvu motīvu vadītas. Par Brāļiem Šortiem mēs vienmēr sakām tikai labas lietas. Tā mēs esam iesaukušas grupu atpūtnieku, kuri atbrauca kopā un vizuāli izskatās stipri līdzīgi – īsiem, tumšiem matiem, vienmēr šortos un bez krekla. Cik nu ir sanācis dzirdēt viņus sarunājamies, viņi atstāja patīkamu iespaidu. Mums ar Dašu ir iepaticies katrai savs Brālis. Gribētos iepazīties, bet nevaram saņemties.

Pašlaik Brāļi Šorti turpat uz takas “spēlē” futbolu ar Daņilu, pašu jaunāko nometnes personāžu (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē). Četrgadīgais Daņila ir radinieks vienai no virtuves darbiniecēm. Varbūt viņš ir pašas Allas Petrovnas mazdēls?

Daņila ir puika ar raksturu, bet Brāļi Šorti viņa mēģinājumus spēlēt pēc saviem noteikumiem uztver ar humoru un visu šo padarīšanu nodēvē par [populārā ukraiņu futbolista] Ševčenko [vārdā nosaukto] futbola akadēmiju.

Vēl viens klāt nācis personāžs ir Trakais Maksis. Viņš ir aptuveni 40 gadus vecs maskavietis, ar kuru iepazināmies vakar vakarā. Līdz disenei vēl bija palikusi kāda pusstunda, kuru mēs bijām nolēmušas veltīt zvaigznēm. Nometnes administrācija pamazām novāca teltis, taču paletes atstāja turpat. Mēs ar Dašu uzmetām vienai no paletēm savus guļammaisus un, ērti iekārtojušās, raudzījāmies naksnīgajās debesīs.

No nezkurienes uzradās Maksis un mēs sākām sarunāties par astronomiju. Mūs interesēja, kā tas nākas, ka šeit Krimā debesīs vienmēr ir tik daudz zvaigžņu. Maksis paskaidroja, ka mēs šobrīd atrodamies Dienvidu puslodē un šeit ar neapbruņotu aci vienmēr redzams vairāk zvaigžņu, nekā Ziemeļu puslodē.

Disenē Maksis sāka sist kanti Dašai, kas viņai nepavisam negāja pie sirds. Noskaitusies Daša Maksi pārdēvēja par Trako Maksi.

***

Ir 24. augusts, Ukrainas neatkarības diena. Mēs dodamies uz Aluštas centru, lai redzētu, kā neatkarības diena tiek svinēta šeit. Ukraiņiem paveicies ar sezonu, nodomāju. 18. novembrī, drebinoties uz Akmens tilta, lai noskatītos salūtu un pēc tam cenšoties iespraukties pārpildītā sabiedriskajā transportā, ne reizi vien ir gadījies prātot, cik labi būtu bijis, ja vēsturiskie notikumi būtu risinājušies drusku citādāk un politiķiem būtu sanācis proklamēt Latvijas neatkarību laikā no, piemēram, maija līdz septembrim.

Aluštas centrs ir izrotāts ar lentītēm nacionālajās krāsās un vietējā kinoteātrī bez maksas demonstrēs Neatkarības dienai veltītu filmu. Nekur nemana svētku programmu un gaisā nav jūtama svētku atmosfēra. Jo ilgāk šeit uzturos, jo vairāk sāk šķist, ka Krima ir nevis daļa no Ukrainas, bet gan atsevišķa valsts. Neesmu šeit redzējusi nevienu laikrakstu ukraiņu valodā. Sarunvaloda visur ir krievu. Ekonomika balstās uz tūrismu. Teicienā, ka Krimas iedzīvotāji naudu pelna trīs mēnešus gadā, bet pārējo gadu iztiek ar vasarā nopelnīto naudu, ir liela daļa patiesības.

Filmas seansu nokavējam par kādām 10 minūtēm un sākotnēji mūs nemaz negrib laist iekšā zālē. Kinoteātra darbiniece uzskata, ka mēs būsim palaidušas garām svarīgus mirkļus un vairs nespēsim izsekot līdzi filmas darbībai. Mums izdodas viņu pārliecināt, ka esam ļoti apķērīgas un, galu galā, esam nokavējušas pavisam maz.

Kinozāle izrādās gandrīz tukša un mēs izmantojam iespēju sēdēt pirmajā rindā. Tāpat kā daudz kas cits Krimā, arī kinoteātris ir sastindzis laikā. Dolby Digital skaņa līdz šejienei vēl nav atceļojusi, savukārt sarkanie samta krēsli ir krietni padiluši un pleķaini.

Filma “Женские радости и печали” (“Sievietes prieki un bēdas”) mūs patiesi pārsteidz. Tā ir Padomju melodrāma un vēsta par Lielā Tēvijas kara – tā tolaik dēvēja Otro Pasaules karu – laikā uzplaukušu mīlestību starp jauniņu sakarnieci un kādu militārpersonu. Raugoties šodienas acīm, filma ir neticama naiva. Vienu brīdi galvenie varoņi redzami, sadevušies rokās, pēc tam parādās ziedoša pļava, bet uzreiz pēc tam radiste izrādās stāvoklī. Uzzinājusi, ka viņas mīļotais un gaidāmā bērna tēvs ir gājis bojā, galvenā varone noģībst. Beigas.

“Un kāds šai filmai sakars ar Ukrainas neatkarības dienu?” Daša jautā, kad esam iznākušas ārā uz ielas.

“Kurš vispār kaut ko tādu izvēlējās?” es atbildu ar pretjautājumu.

Šeit es izdarīšu nelielu atkāpi no stāstījuma. Kā jau minēju iepriekš, par šo ceļojumu es sāku rakstīt 2013. gadā. Pašlaik ir jau 2017. gads. Krima tagad ietilpst Krievijas sastāvā, savukārt Ukrainā paspējušas notikt vismaz divas revolūcijas un vēl karš. Laikā, kad notika Krimas aneksija, es strādāju viesnīcu jomā. Pārsvarā tūristi bija no Krievijas, ar ukraiņiem sanāca strādāt krietni mazāk. Atceros, ka laikā, kad situācija valstī saasinājās, pārsvarā ukraiņi zvanīja, lai atceltu rezervācijas un uzzinātu, vai ir iespējams saņemt atpakaļ naudu. Lielākā daļa zvanu bija īsi un es nekad pati nejautāju par politisko situāciju Ukrainā, taču reizēm cilvēki paši sāka stāstīt. Par slēgtiem ceļiem, uzspridzinātiem tiltiem un saspridzinātām dzelzceļa stacijām. Par samazinātām algām, atlaišanām un pilnīgu neziņu par nākotni. Un tad vienā brīdī zvanu no Ukrainas vairs nebija nemaz.

Krimā gāja vēl raibāk. Firma, kurā es strādāju, neatzina Ukrainas aneksiju un savā mājaslapā padarīja Krimu par atsevišķu valsti un neatzina norēķinus Krievijas rubļos, tikai eiro. Sāka pienākt daudz zvanu no neapmierinātiem viesnīcniekiem un viesiem. Viesnīcnieki zvanīja, lai paziņotu savus jaunos telefona numurus – ukraiņu numuri Krimas teritorijā vairs nedarbojās, vajadzēja nomainīt uz Krievijas. Pie viena viņi sūdzējās, ka Ukrainas bankas vairs nestrādājot, savukārt Krievijas bankas vēl neesot atvērušas filiāles Krimā. Viesi sūdzējās, ka viņu rezervācijā cena par viesnīcu uzrādīta eiro, lai gan Krievijā un Krimā oficiālā valūta esot rublis un Krimas viesnīcnieki oficiālā kursa vietā izmantojot melnā tirgus kursu, kas esot vismaz trīsreiz neizdevīgāks.

Saskaroties ar visu iepriekšminēto, ne reizi vien atcerējos Krimā pavadīto laiku. Man tur patika un būtu gribējies Krimā atgriezties, taču tagad ir skaidrs, ka tas nenotiks.

(Turpinājums sekos)