Diena iesākas agri, jo mums ieplānoti divi nopietni pasākumi: KVN (Jautro un atjautīgo klubs) MEI nometnē un brauciens uz Jaltu. Par sevi liek manīt vakar izdzertais vīns – puslitrs it kā nav daudz, bet Krimas tveicē ar to pietika, lai pamatīgi iedotu pa galvu. Atceros manis aizsākto filozofēšanu par dzīvības un nāves mūžīgo apriti, kā arī par savu pēkšņi radušos vēlmi pastaigāt pa pludmales oļiem. Tā kā man bija slinkums izmantot šim nolūkam paredzētās trepes, tad es noīsināju ceļu, nolekdama no aptuveni 50 cm augsta vaļņa. To, ka tā nevajag darīt, ja kājās ir tikai iešļūcenes, sapratu pārāk vēlu (sāpīgi!). Vakara noslēgumā man vēl ienāca prātā pastaigāties pa muliņu, lai gan jūrā bija lieli viļņi. Dašai vienā brīdī jau likās, ka mani tūlīt ieskalos jūrā. Man arī.

KVN, kas šajā gadījumā nozīmē MEI studentu sagatavotu humoršovu, sākas drīz pēc brokastīm un uz to ir aicināti visi.

Pasākums norisinās sporta laukumā un sākas ar Krievijas himnu. Uz dažiem soliņiem redzami Krievijas karodziņi. Viens no tiem kaut kā pamanās nokļūt Dašai aiz jaciņas.

“Tikai tu vari atbraukt uz Ukrainu, lai nopizģītu Krievijas karogu!” es iesaucos.

Daša tikai noslēpumaini pasmīn.

Meišņiki neliek vilties. Man vislabāk palicis atmiņā joks par medbrāli, kurš, uzdodot pilnīgi neadekvātus un ar pacientu nesaistītus jautājumus, pamanās novest studentu tik tālu, ka viņš ir gatavs medbrāli nozūmēt.

Kārtīgi izsmējušās atgriežamies savā nometnē, lai pārģērbtos un dotos uz Jaltu. Nekas īpašs mums nav paredzēts, gribam vienkārši redzēt pilsētu, kurā savulaik tika uzņemta filma “ACCA”. Viktors Cojs – ar kuru, cerams, nav jāiepazīstina – savas karjeras laikā paspēja darboties ne tikai KINO, bet arī kino. “Игла” (“Adata”) man nepatika, salīdzinājumā ar tādu narkotiku atkarībai veltītu filmu kā “Mēs, Zoo stacijas bērni”, “Adata” likās naiva un nenostrādāta. “ACCA” (“Assa”) ir cita lieta. Pats Cojs gan tur parādās tikai filmas beigās un filmas galvenais varonis ir cits ar grupu KINO saistīts cilvēks – Sergejs Bugajevs ar iesauku Āfrika. Īss satura atstāsts: vietējais bītņiks Bananans iepazīstas ar Aļiku un parāda viņai padomju kontrkultūru. Par Aļikas un Bananana starpā uzplaukušajām jūtām nav priecīgs Aļikas gados vecākais mīļākais, kurš turklāt ir vietējā kriminālā autoritāte. Beidzas tas viss diezgan čābīgi. Filmās beigās grupa KINO kāpj uz skatuves, lai izpildītu dziesmu “Перемен” (“Pārmaiņas”). Cojs no skatuves sauc “Pārmaiņas! Mēs pieprasām pārmaiņas!” un kamera pavēršas pret pūli, kurā nav iespējams saskatīt sejas, bet gan tikai viņu turētās sveces. Spēcīgi.

Uz Jaltu dodamies ar to pašu transportlīdzekli, ar kuru ieradāmies Aluštā – trolejbusu. Pārlaižu skatienu salonam un secinu, ka “Rīgas Satiksmes” izmantotos trolejbusus šeit uzlūkotu ar neizpratni. Krimā trolejbusā ir sabāztas tik daudz sēdvietas, cik vien iespējams. Nav paredzēta vieta nedz bērnu, nedz invalīdu ratiņiem. Māmiņas un ratiņkrēslos sēdošie nemaz netiktu trolejbusā iekšā, jo zemās grīdas te nav un vidējās durvis nav iespējams atvērt, jo tām priekšā ir sēdekļi. Pēc kāda principa trolejbuss apstājas pieturvietās nav saprotams. Pieturās nav nekādu apzīmējumu, savukārt trolejbusā nav “stop” pogas. Reizēm trolejbuss pabrauc garām pieturvietai, kurā stāv cilvēki, bet apstājas pieturā, kurā neviena nav.

Trolejbuss pabrauc garām bijušajai pionieru nometnei, tagad starptautiskam bērnu centram, “Arteks”. Mēs ar Dašu gandrīz izmežģījām kaklus, cenšoties divās sekundēs ieraudzīt pēc iespējas vairāk.

“Un kādā sakarā viņi nevarēja redzēt jūru? Jūru var redzēt pat no ceļa!” Daša iesaucas.

Runa ir par krievu multfilmu, kuras varoņi aizbrauca uz “Arteku”, bet viņus nelaida pie jūras, tā ka viņi to ieraudzīja tikai pašās nometnes beigās.

***

Jalta ir kontrastu pilsēta. Ir ielas, kas izskatās kā sastingušas 70.-jos gados un ir ielas, kur viss ir pārbūvēts un uzķīlēts. Kā, piemēram, laivu piestātne, kurā mēs šobrīd atrodamies. No mums pa labi slejas grezna viesnīca, savukārt mums aiz muguras plešas palmu aleja, kuras galā nez kādēļ joprojām atrodas Ļeņina piemineklis. Pašlaik gan Ļeņineklis vairs gandrīz nav redzams, jo tam tieši priekšā tiek būvēta skatuve. Izskatās, ka šovakar notiks vai nu koncerts, vai politisks pasākums. Vai arī abu iepriekšminēto apvienojums.

Piestātnē esošās buru laivas izskatās nepiedienīgi lētas, salīdzinājumā ar viesnīcu. Manu uzmanību visvairāk piesaista “Черная каракатица”(“Melnā sēpija”), kas ir noformēta pirātu stilā, ar visu papagaili un ruma muciņu uz klāja. Uztaisu pāris fotogrāfijas, protams, nezinot, ka attīstīt tās neizdosies.

Sagribas dzert. Atrodam nelielu veikalu un piedzīvojam kārtējo kultūršoku. Veikals ir iekārtots apmēram tāpat, kā līdzīgi veikali Latvijā: vitrīnas produktiem, kurus pasniedz vai iesver pārdevējs un ledusskapji dzērieniem, no kuriem pudeles var izņemt pats. Nu, tā vismaz mums liekas. Pirms mums veikalā iegāja divi vīrieši. Viņi atver ledusskapja durvis un izņem pudeli alus, mēs savukārt grasāmies izņemt pudeli minerālūdens no otra ledusskapja.

“Ko jūs darāt? Jūs man visu kārtību izjaucāt!” pēkšņi pa visu veikalu atskan dusmīgs bļāviens.

Man no pārsteiguma roka sastingst pusceļā. Mēs ar Dašu saskatāmies. Kā iespējams izjaukt kārtību ledusskapī, civilizētā veidā izņemot no tā pudeli? Izrādās, pārdevējas pārmetums bija adresēts nevis mums, bet gan vīriešiem. Arī viņi izskatās apstulbuši, bet neko nesaka, tikai samaksā un nozūd. Mēs ar Dašu, ūdens pudeli un dīvainu sajūtu pakrūtē dodamies pie kases. Vētras turpinājums gan neseko – laikam pret tūristiem pārdevēja izturas iejūtīgāk.

Veldzējušas slāpes vēl nedaudz pastaigājam pa Jaltu un nolemjam doties atpakaļ uz nometni. Neko daudz redzējušas neesam, ja neskaita nejauši atrastu vaska muzeja ēku un izpārdošanu skolai. Ja brauksim atpakaļ tagad, paspēsim uz vakariņām astoņos.

Protams, trolejbusi nekursē uz pasūtījuma un sešu kilometru noiešana pa pludmali aizņem laiku, it sevišķi šovakar, kad jūrā sākusies vētra un vietām viļņi sitas pret krastu tā, ka nevar saprast, kā nebīstamā veidā (lasi – nenokrītot uz akmeņiem, neatsitoties pret betona muliņiem vai netiekot ieskalotām jūrā), tikt uz priekšu. Vakariņas nokavējam par kādam 40 min. Ēdāju pusē ēdnīca ir tukša, taču darbinieku pusē, kuru no mums atdala no vaskadrānas pagatavots aizslietnis, dzirdamas balsis. Neesam pārāk izsalkušas, bet līdz rītam iztikt pavisam bez ēšanas kaut kā negribas. Tuvumā nav neviena veikala un, pat ja būtu, tie šā vai tā šobrīd būtu ciet. “Kurmī” ēdienu nepiedāvā. Saņemam drosmi un ejam runāt ar Allu Petrovnu. Alla Petrovna ir stingra paskata kundze gados, ēdnīcas galvenā, no kuras visi drusku raustās.

Ēdnīcā pret mums izturas saprotoši un piedāvā to, kas palicis pāri. Katra dabonam bļodu remdenu griķu ar cīsiņiem un krūzi tikpat remdenas tējas.

(Turpinājums sekos)