Rīgā mēs ar Dašu cītīgi nodarbojāmies ar skriešanu un, dodoties uz Krimu, bijām iedomājušās, ka varēsim skriet ar šeit, kalnos. Kāds naivums! Jau uzkāpšana kalnā izrādās nopietns fizisks pārbaudījums, par skriešanu varam aizmirst!

Rīts gan man šā vai tā iesākas sportiski, jo dušā atkaujos no lapsenēm. Sākotnēji jūtos neomulīgi ieraugot ap pilošo krānu lidināmies lapsenes, jo viena no šīm dzelošajām radībām pamanījās iedzelt man mēlē, kad es, būdama piecus gadus veca, centos notiesāt bulciņu. Mans tramīgums gan izzūd brīdī, kad kāda no atpūtniecēm paskaidro, ka šīs lapsenes var atgaiņāt ar roku, jo tās nedzeļot. Izmēģinu – tik tiešām! NB! Atgriežoties Rīgā šī izklaide būs nekavējoties jāaizmirst!

Nodušojusies un iztīrījusi zobus dodos atpakaļ uz mūsu telti. Daša runā pa telefonu – viņa Rīgā meklē darbu. Daša nav izvēlīga un ir ar mieru strādāt arī par trauku mazgātāju, galvenais, lai darbu varētu apvienot ar studijām. Darba intervija gan viņai iet secen – uzzinājis, ka Daša šobrīd atrodas Krimā, bet no ceļošanas brīvajā laikā studē filozofos, zvanītājs novēl Dašai pameklēt izvēlētajai specialitātei atbilstošāku darbu un noliek klausuli.

Daša izskatās drusku sašļukusi un sāk rēķināt, cik viņai izmaksājusi atbildēšana uz zvanu. Viesabonēšana tolaik bija dārgs prieks. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ šodien dosimies uz Aluštu – jāatrod Interneta kafejnīca un jāpaziņo mūsu mammām, ka esam sveikas un veselas. Stunda Interneta kafejnīcā izmaksās lētāk nekā īsziņu sūtīšana.

Līdz Aluštas centram var nokļūt divos veidos – ar mikriņu (14 km) vai ar K2 (6 km). Nolemjam iet ar kājām, jo negribas stāvēt ceļa malā un būt atkarīgām no mikriņu kursēšanas grafika, turklāt spilgtā atmiņā palicis iepriekšējais brauciens pa serpentīniem.

Gājiens gar jūras krastu izrādās atklājumiem bagāts – izrādās, bez “Ņe progresa” sanatorijas šeit atrodas arī nūdistu pludmale un vairākas maksas pludmales. Vienā no tām, uzrādot Aluštas iedzīvotāja apliecību, ieeja ir bezmaksas. Pie viena trenējam veiklību, staigājot pa akmeņiem.

Cilvēki... Cilvēki šeit pārsvarā ir nelaipni un steidzīgi, pat nikni. Kādreiz man likās, ka Latvijā cilvēki ir nelaipni un pārāk brauc viens otram augumā, bet pēc Krimas apciemojuma savas domas mainīju. Latvijā, ja gadās apmaldīties, cilvēki parasti mēģina palīdzēt. Krimā lielākā daļa cilvēku vai nu izliekas tevi neredzam vai arī paiet garām kā tukšai vietai. Tikai retais apstājas un paskaidro kā nokļūt līdz vajadzīgajai vietai.

Arī autovadītāji Krimā ir daudz nelaipnāki nekā Latvijā. Ja Latvijā pie zebras apstājas 3 mašīnas no 10 (2005. gada statistika), tad Krimā – 1 no 20. Sevišķi nekaunīgi eksemplāri, ieraugot gājējus šķērsojam gājēju pāreju, vēl ņem un uzgāzē.

Trešā lieta, kas uzreiz iekrīt acīs, ir daudzie uzraksti “Atkritumus nemest” un “Šeit nav tualete”, kuri sastopami daudz biežāk nekā atkritumu urnas un tualetes.

***

“Vispirms jāsameklē Interneta kafejnīca, pēc tam varam staigāt pa pilsētu,” Daša ierosina.

“Re, kur viena ir, Bagļikova ielā 29,” es saku, skatoties uz pie žoga piestiprinātu plakātu.

Kā par brīnumu, kafejnīcu atradām uzreiz – uz labu laimi nogriežoties uz kādas ielas.

“Un kā mēs atradīsim to Bagļikova ielu?!” Daša pēkšņi nošņāc. Laikam izrāpusies no telts ar nepareizo kāju.

Vācieši šādā situācijā iesauktos “Doch!”, bet es tikai palūru uz Dašu caur pieri.

“Šī IR Bagļikova iela! Kafejnīca ir otrā ielas pusē!”

Samaksājam par pusstundu un izmantojam Tele2 mājaslapas sniegto iespēju sūtīt īsziņas bez maksas. Daša nosūta savai mammai padsmit īsziņas, apstiprinot, ka esam ieradušās Krimā, ceļojums pagāja bez starpgadījumiem, mums iet labi, bla, bla, bla... Es nolemju savai mammai īsziņas nesūtīt – mūsu mammas ir bērnības draudzenes, dzīvo vienā mājā un viss, kas tiek paziņots vienai, taps darīts zināms otrai.

Interneta kafejnīcas klātbūtne liek Aluštai izskatīties modernākai, bet kopumā pilsēta izskatās kā sastingusi laikā – konkrētāk, 70. gados. Padomiski pelēka pilsēta, izdangāts asfalts, veci autobusi un trolejbusi...

Lai nokļūtu Krimas centrā, jāiziet cauri aptuveni 600 m garam tunelim. Tas ir slikti apgaismots un gaiss tur ir mitrs, bet spocīgi gan nav, jo apkārt ir daudz cilvēku un visās malās tirgo vietējo vīnu un pārdevēji bļauj viens par otru skaļāk, aicinot nogaršot dažādās šķirnes.

Atpūtnieku Aluštā ir daudz, pārsvarā no Ukrainas, Krievijas, Baltkrievijas, kas arī ir iemesls, kāpēc visās malās kaut kas tiek tirgots. Pie abām tuneļa ieejām iespējams nopirkt, piemēram, piena kokteiļus vai dažādus našķus, pārsvarā ceptus vai vārītus: kukurūzu, čeburekus, dažādus plāceņus. Nez kādēļ Kaukāzam raksturīgie ēdieni pārstāvēti daudz plašāk nekā ukraiņu. Gribētos nomēģināt vārītu kukurūzu, bet ne jau +30 grādu karstumā. Uz čeburekiem un citiem eļļā ceptiem ēdieniem nespēju pat skatīties. Kā vietējie pamanās vasarā ēst kaut ko tik treknu? Skatiens pakavējas pie augļiem un riekstiem medū, kas tiek tirgoti burciņās, tos varētu nopirkt prombraucot kā suvenīru no Krimas.

Turpat uz ielas iespējams iegādāties ekskursijas. Parunājam ar vienu no gidiem, viņš informēja, ka tūristu palicis vairāk un attiecīgi cenas paaugstinājušās. Šobrīd lētākā ekskursija maksā tik, cik pirms gadiem četriem maksājusi dārgākā.

Apmeklējam vietējo tirgu. Augļi tur ir tikpat dārgi kā pie mums nometnē. Mēs ar Dašu spriežam, ka jābūt taču arī kādam lētākam tirgum, mēs neticam, ka vietējie iepirktos par šādām cenām. Lētas ir vienīgi melones un arbūzi.

Rīgā ģimene mani brīdināja, lai es Krimā uzmanoties no kabatzagļiem. Mēs ar Dašu esam nodrošinājušās pamatīgi: Daša noslēpusi naudu vairākās vietās, es savukārt visu līdzpaņemto naudu esmu ielikusi “Zenit” fotosomā, kas fotoaparātam pieguļ tik cieši, ka banknotes iespējams izvilkt tikai ar nagiem un tas aizņem laiku.

Atrodam leģendārās pionieru nometnes “Artek” vārdā nosauktās vafeles un nekavējoties tās nopērkam. Garšo gan tās ne visai.

Atpakaļceļā nolemjam nopirkt izlejamo vīnu, puslitru katra. Pārdevējs pastāsta par dažādajām vīna šķirnēm un aicina nogaršot visu, kas interesē. Pielieku pie lūpām glāzīti “Черный доктор” (“Melnā daktera”) un tā izrādās mīlestība no pirmā malka. Salds un ar tik bagātīgu garšas buķeti, ka šķiet – es varu sagaršot katru plūmi, no kuras vīns gatavots.

Nokļuvušas atpakaļ “Jautrā namiņa” pludmalē, apsēžamies uz viena no muliņiem un ķeramies klāt vīnam. Melnajās debesīs mirdz tūkstošiem zvaigžņu, daudz vairāk, nekā jebkad gadījies redzēt Latvijā. Tālumā pa viļņiem slīd jūras patruļas kuģis. “Kurmī” spēlē mūziku, skan krievu izpildītāja Delfin dziesma. “Тихо, тихо, тихо.. Тишина” (“Klusu, klusu, klusu... Klusums”)

Dziļdomīgi ievelku elpu un uzdodu retorisku jautājumu:

“Priekš kam braukt uz Turciju, ja var braukt uz Krimu?”

(Turpinājums sekos)