Krokodīla Žeņas un Čebudaškas piedzīvojumi Krimā (4. daļa)

  • 8 min lasīšanai
„Jautrais namiņš” „Kā tev liekas, šajos mežos izvarotāji ir?” Daša jautā. „Mani šobrīd vairāk interesē, vai šajos mežos ir vilki.” Lēnām speram soļus uz priekšu, vienlaikus skatoties, kas notiek mums apkārt. Spocīgi! „Zini, kad pats baidies, ir forši, ja blakus ir kāds, kurš nebaidās!” atskan pārmetums no Dašas puses. „Zinu. Bet neko nevaru palīdzēt,” es vienaldzīgi atsaku. Kad acis ir apradušas ar tumsu, izrādās, ka šeit nemaz nav tik tumšs. Tālumā mirdz uguņi – izskatās pēc nometnes – bet mums priekšā plešas šķietami nebeidzams serpentīns. Rodas vilinājums noīsināt ceļu un iet caur brikšņiem, taču mums ir aizdomas, ka tā mēs galamērķī nokļūsim lēnāk, nevis ātrāk... Pēc kādas pusstundas nonākam pie vārtiem. „Kempings „Jautrais namiņš””, vēsta uz tiem esošā plāksne. Yahoo, esam klāt! „Laipni lūdzam „Jautrajā namiņā!” Vērtīgākās lietas varat atstāt pie mums seifā, pases jāatstāj obligāti,” mūs sveicina viena no kempinga vadības. Izdzirdot, ka pases jāatstāj šeit, nez kādēļ nāk prātā Rīgā redzētie pret cilvēktirdzniecību vērsiet plakāti un filma „Mūžīgi Ļiļa”... „Maksāt varat tagad vai prombraucot.” Tagad skaidrs, kādēļ pases jānodod glabāšanā – tas ir efektīvs veids, kā cīnīties pret nemaksātājiem. Pamēģini tikt pāri robežai bez tās! Kad esam nodevušas šos vērtīgos dokumentus glabāšanā, administratore izsniedz mums ēdnīcas talonus, pa trim katrai dienai, un izskaidro, kur atrodas mūsu telts. Mēs gan bijām domājušas izmantot savējo, taču nolemjam, ka jāuzmet acis kempinga piedāvātajām. „Nafig mēs stiepām līdzi savu telti? Salīdzinot ar šo, mūsējā ir izsmiekls!” Daša iesaucas, ieraudzījusi Telti Numur Četri. Liela, trīsvietīga telts. Ja tā būtu vēl drusku augstāka, mēs tajā varētu stāvus ieiet. Tik plata, ka varam ērti izvietot tajā mantas un pašas sevi. Novietota uz paliktņa, kas pasargā no mitruma un pārvilkta ar biezu plēvi, kas pasargā no lietus. Ideāli! Mūsējā telts tā arī paliek neizmantota. Sametam mantas kempinga teltī un dodamies apskatīt pludmali un meklēt diskotēku. Brīvdienas var sākties! Pirmie iespaidi, vietējo veikalu darbalaika īpatnības un „Kāpēc jūs apbižojat krievus?” Par to, ka Krimas ceļojums izvērtīsies par vērtīgu pieredzi, šaubu nav. Pirmo mācību gūstam jau nākamajā rītā, kad iepazīstam zviedru galdu ukraiņu gaumē. Iedevusi tantiņām brokastu talonu, es saņemu sev pienākošos putras bļodu, paņemu trīs šķēles rupjmaizes un attiecīgi tikpat daudz sviesta. Grasos paņemt vēl arī džemu, kad atskan tantiņas balss: „Meitenīt, jūs man iedevāt tikai vienu talonu, bet paņēmāt trīs sviesta piciņas!” No pārsteiguma mana roka paliek pusceļā. Kas tas par... sviestu?! Tā nu man ir viena sviesta piciņa kaut kāda zieda formā un viens džema klucītis uz trim šķēlēm maizes. Diez kas nav. It sevišķi ņemot vērā to, ka maize izrādās reti negaršīga. Bet tas vēl nav viss – izdzērusi savu tējas krūzi, dodos pēc otras. Man par lielu pārsteigumu krūze tiek piepildīta tikai līdz pusei. Intereses pēc aizeju pēc tējas vēl trešo reizi un, tik tiešām, tā tiek piepildīta tikai par vienu trešdaļu. Lai arī mani joprojām māc ziņkārība, ceturto reizi nolemju neiet. „Kā tev liekas, kur viņi noslēpuši to diseni?” „Nav ne jausmas. Varbūt tādas vispār nav,” Daša atbild. Disenes dēļ esam drusku vīlušās, bet neies jau tāpēc visu dienu gruzīties. Galu galā, mums ir daudz darāmā. Sākam ar nometnes kārtīgu iepazīšanu. Kaut ko jau mēs paspējām apskatīt iepriekšējā vakarā, bet nu varam visu redzēt dienasgaismā. Nometne sastāv no trim “poļanām” jeb, kā es tos saucu, stāviem. Līdz pirmajam “stāvam” jāiet lejā pa taku. Pļava izskatās ne visai, toties tur ir sporta laukums un var uzspēlēt gan badmintonu, gan futbolu, ko iemītnieki labprāt arī dara. Mēs ar Dašu esam izmitinātas otrajā stāvā un uzskatām, ka tas ir vislabākais, jo pie mums atrodas viss: ēdnīca, dušas, tualetes, administrācija, ceļš uz jūru, fonā skan radio un, ja sagribas ko likt uz kārā zoba, tad ēdnīcā pie Allas Petrovnas var nopirkt vītinātu voblu. Vienīgais mīnuss – nav sporta laukuma. Var jau mēģināt pasportot uz taciņas, bet viens kļūmīgs solis un ripošana lejā no kalna būs neizbēgama. Trešais stāvs atrodas kalna virsotnē un tā iemītnieki uzskata savu pļavu par pašu labāko. Iemesli tam ir divi: dabasskati trešajā stāvā ir labāki nekā jebkur citur nometnē un teltis atrodas diezgan tālu viena no otras. Turklāt lielākā daļa no tām šobrīd ir tukšas. Kalna virsotnē ir ļoti skaisti un klusi, bet es tomēr dodu priekšroku mūsu rosīgajam otrajam stāvam. Līdz jūrai nav tālu, vien pārsimts metru, taču līkumainās kalnu taciņas ceļu pārvērš laikietilpīgā un spēkus tērējošā pasākumā. Lielākā daļa takas ir nobetonēta un, kā par nelaimi, vietām slidena. Atjēdzos kādus trīsdesmit metrus zemāk, atsitoties pret takas malā esošo betona valni. Esmu noskrāpējusi ādu un nolauzusi nagu. Pieceļos kājās, pārkāpju pāri valnim un turpinu ceļu. Tādu pludmali kā šeit redzu pirmoreiz mūžā. Nu, ja neskaita bērnībā redzēto filmu “Mirāža”, kas daļēji tika filmēta Krimā, bet pludmalei es tolaik pievērsu vismazāko uzmanību. Tirkīzzils ūdens, tik dzidrs, ka krastā stāvot var redzēt visus zem ūdens esošos akmeņus un koraļļus. Smilšu vietā oļi. Ik pēc pārdesmit metriem sabūvēti muliņi, kas novērš viļņu triekšanos pret krastu. Pludmale sadalīta divās daļās: no mums pa kreisi ir Maskavas enerģētiskā institūta (MEI) pludmale, viņu nometne arī atrodas šajos kalnos. No mums pa labi ir “Jautrā namiņa” pludmale. Šajā pusē atrodas arī pludmales bārs „У крота” (“Pie kurmja”) un augļu stends. Mēs ar Dašu, salasījušās, ka Krimā viss ir lēti, sapriecājamies par lētajiem augļiem, kurus varēsim iepirkt vairumā, un skriešus dodamies stenda virzienā, bet piedzīvojam pamatīgu vilšanos. Viss maksā apmēram tikpat, cik Rīgā, ja ne dārgāk. Puslīdz lēti ir vienīgi arbūzi. Atpakaļ pie jūras. Diena ir saulaina un silta, ideāls laiks peldei. Latvijā parasti peldu paralēli krastam, jo pāris reizes ir gadījies slīkt, taču šeit tādas iespējas nav, jo muliņi ir tuvu viens otram. Sēkļu arī šeit nav – jau pāris metrus no krasta ūdens ir man krietni pāri galvai. Krastā palikusī saules vannas baudošā Daša peldēt prot, bet ne tik labi, lai vajadzības gadījumā varētu piestrādāt par Baywatch. Glābēju šeit nav, tā ka paļauties varu tikai uz sevi. Ievelku dziļu elpu un nospriežu, ka neesmu jau nekāds cirkulis, lai uzreiz noietu dibenā (tā gadās, kad peldēt iemācās tikai 15 gadu vecumā, jo 4 gadu vecumā es neapdomīgi noraidīju sava onkuļa, peldēšanas trenera, piedāvājumu apmeklēt bezmaksas peldēšanas nodarbības). Jūra ir pavisam mierīga, krampji nerauj un galīga nepraša jau neesmu. Drīz es jūtos pietiekami pārliecināta par savām peldēšanas prasmēm un nolemju ienirt, lai tuvāk apskatītu akmeņus un koraļļus. Tirkīzzilais ūdens mani ir nobūris. Ir tikai viena lieta, ar ko nebiju rēķinājusies – medūzas. Iznākusi krastā pastāstu par tām Dašai. Sākam domāt, ko darīt, ja mums iedzeltu. Medūzas, maitas, taču ir caurspīdīgas, uzreiz var nepamanīt! Abas esam dzirdējušas, ka medūzas dzēlienu radītās sāpes atvieglo urīns. Nu, vismaz tā teica seriālā “Draugi”. “Mjā... Nez kā mēs to dabūtu gatavu? Džeki vismaz var notēmēt, ja jāuzčurā otram, mums šādas opcijas nav!” *** Nākamā Krimas īpatnība, pie kuras nākas pierast, ir veikali. Ārā ir +30 grādi un mūs neizbēgami sāk mocīt slāpes. Šobrīd atrodamies tādas kā sanatorijas teritorijā un tur ir arī pārtikas veikals. Latvijā kaut kā pierasts, ka, ienākot veikalā, pārdevējs pircējam pievērš nedalītu uzmanību. Šeit, savukārt, mums ar Dašu nākas brīdi uzgaidīt, jo pārdevēja izliekas mūs neredzam. Stāvam un gaidām, kamēr viņa pabeigs nest kaut kādas kastes uz palīgtelpu un pēc tam tur kaut ko nesteidzīgi piekārtos. Visbeidzot monarhs, tas ir, pārdevēja, cēli izslīd no palīgtelpas un ir gatava sniegt mums audienci, tas ir, pārdot pudeli ūdens. Tikušas laukā no veikala un veldzējušas slāpes, nolemjam noskaidrot, kur īsti mēs šobrīd atrodamies. Pāris soļu attālumā no mums sēž kāda sieviete. Nolemjam iet iepazīties. Sieviete paskaidro, ka atrodamies „Днепрогрес” (Dņepras HES) piederošā sanatorijā. Zināšanai – tā ir Dņepras lielākā hidroelektrostacija un atrodas Zaporožjē. Sanatorija tā neko – moderna ēka, sakopta teritorija, privāta pludmale. Atvadāmies un dodamies tālāk, klusībā pārdēvējot „Днепрогрес” par „НЕ Прогрес”(“nav progresa”), jo, mūsuprāt, tā izklausās labāk. Daša atjēdzas, ka viņai nepieciešama matu gumija, jo mati krītot acīs un traucējot. Par laimi, turpat netālu sēž onka un tirgo bižutēriju un citus niekus. Protams, sākam sarunāties. Onka prasa, no kurienes esam atbraukušas, kā mums patīk Krima, utt. Mēs savukārt izprašņājam viņu par dzīvi Krimā. Un tad vienā brīdī onka uzdod jautājumu, par kuru zināju, ka Krimas apciemojuma laikā to dzirdēšu vismaz vienreiz – “kāpēc jūs apbižojat krievus?” Pajautāju, no kurienes viņam uzskats, ka Latvijā tā notiekot. Onka pastāsta, ka redzējis to Krievijas TV sižetos. Mēs ar Dašu ievelkam dziļu elpu un paskaidrojam, ka Krievijas TV nav tas uzticamākais informācijas avots. Ka krieviem – Latvijas pilsoņiem – Latvijā ir tādas pašas iespējas iegūt izglītību, atrast darbu vai nodarboties ar uzņēmējdarbību kā latviešiem. Ka nepilsoņiem ir iespēja vai nu naturalizēties, vai arī iegūt Krievijas pilsonību. Ka ir krievu nacionālisti, kuri nespēj pieņemt to, ko Latvija vairs neietilpst Krievijas sastāvā un ka ir latviešu nacionālisti, kuriem principā nepatīk nelatvieši, bet viņi nepārstāv sabiedrības vairākumu. Ka nevajag katru reizi, kad latvietis ar krievu sakāvies, karināt klāt šim notikumam tautu naida birku. Mazums, abi klubā meiteni nesadalīja... Piebilstu, ka man, piemēram, liekas dīvaini, ka Latvijā ir daudz krievvalodīgo, kuri Latvijā nodzīvojuši visu dzīvi, bet latviski nerunā. Ka valstī, kurā oficiālā valoda ir latviešu, latvietim, lai atrastu darbu tiek prasītas krievu valodas zināšanas. Onkam ir viela pārdomām, bet mēs ar Dašu esam sniegušas savu ieguldījumu Kremļa propagandas atspēkošanā. *** Aizrāvušās ar sanatorijā esošo ciprešu aplūkošanu, laikus nepamanām, ka esam izdzērušas visu ūdeni. Diez ko negribas iet atpakaļ uz TO veikalu, bet Ņe progresa sanatorijas teritorijā cita veikala nav. Liels ir mūsu pārsteigums, kad ieraugām uz durvīm zīmīti “Slēgts. Pusdienu pārtraukums”. Izrādās, tas vēl nav viss. Veikals strādā ar pārtraukumiem arī no rīta un pēcpusdienā. Īsāk sakot, tas biežāk ir slēgts nekā atvērts. Sanatorijas teritorijā atrodam pludmales bāru. Kā par spīti, ūdeni tur nepārdod. Nopērkam bumbieru limonādi, naivi domājot, ka jebkāds šķidrums ir labāks nekā nekāds. No limonādes dzert sagribas vēl vairāk! Ko kājas nes jožam atpakaļ uz nometni, jo drīzumā tiks pasniegtas pusdienas un varēsim tikt pie tējas. Pēc ūdens atgriezīsimies vēlāk. *** Pagājušonakt, ierodoties nometnē, biju satraukusies par vilkiem. Protams, nekādi vilki vietējos krūmos nemājo un, izrādās, ka jāsatraucas ir par pavisām citām lietām. Nezinu, kurš projektēja uz dušu un tolītēm vedošās trepes, bet nu uzbūvētas tās ir super šķībi. Jau dienasgaismā kāpšana lejā pa trepēm kļūst par veiklības pārbaudi, savukārt krēslā/tumsā tā jau līdzinās ekstrēmam sporta veidam. Tā kā man nav nekādas vēlmes nedz salauzt kādu ekstremitāti (jo ceļojumu apdrošināšanas nav), nedz nolauzt kaklu (jo dzīvot gribas), tad pieņemu lēmumu pēc tumsas iestāšanās čurāt tikai krūmos. Un tā, nemanot ir pienācis vakars. Mēs ar Dašu gulšņājam teltī, prātojot, kādas izklaides iespējas varētu būt pieejamas, kad pēkšņi tās uzrodas pašas no sevis. Vienā no blakus teltīm kāds puisis visai neatlaidīgi cenšas pierunāt savu draudzeni uz seksu. Meitene spītīgi atsakās, sakot, ka teltī taču visu varēšot gan redzēt, gan dzirdēt, utt., utjp. Mēs ar Dašu aizgūtnēm ķiķinām. Mēs nemaz nejūtamies vainīgas par svešu sarunu noklausīšanos, jo teltī skaņu izolācijas nav nekādas un tā nav mūsu problēma, ka visu var dzirdēt. Puisis kādu brīdi vēl cenšas diskutēt ar savu draudzeni, bet beigās padodas. Arī vakari Krimā ir tveicīgi un nākas vien līst laukā no telts. Kaut arī telts ieeju turam vaļā, tas diez ko nepalīdz. Izlienam no telts un ko mēs redzam! Savas telts priekšā sēž mūsu nelaimīgais kaimiņš! Tā mēs iepazīstamies ar Dimu. Dima ir medicīnas students, uz Krimu braucot regulāri. Padzirdējis, ka esam no Latvijas, viņš lepni paziņo, ka universitātē mācījies latviešu valodu. Mēs ar Dašu pie sevis nosmīnam, bet neko nesakām – šī nav pirmā reize, kad kāds sajaucis latviešu valodu ar latīņu. Pasūdzamies Dimam par vakar nenotikušo diseni – deju placi atradām, bet tur nekas nenotika! Dima pabrīnās – disene notiekot katru vakaru, no desmitiem līdz pusnaktij! Ahā, tagad viss skaidrs – mēs uz deju placi bijām aizgājušas deviņos vakarā, bet desmitos jau saldi čučējām teltī. Šovakar gan noteikti tur būsim! Vai uz diseni aizgājām ar vai bez Dimas, neatceros, bet to, ka laiku pavadīju kolosāli, atceros gan. Tolaik populāra bija Global Deejays kaverversija Skota Makenzija dziesmai “If You’re Going To San Francisco”, kuru diskotēkā spēlēja bieži. Dziesma man neizdzēšami iespiedusies atmiņā. Disene tik tiešām ilga tikai divas stundas un beidzās tieši pusnaktī. Kā pēdējā dziesma vienmēr tika atskaņota meišņiku himna, lai gan deju placis atradās “Jautrā namiņa” pusē. Himnu bija pieņemts dejot aplī. Atskanot piedziedājumam, dīdžejs aicināja visus skriet uz apļa vidu. Melodiju un vārdus atceros vēl tagad un tie aiznes mani atpakaļ jautrajās un bezrūpīgajās Aluštas naktīs. (Turpinājums sekos)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais