Krokodīla Žeņas un Čebudaškas piedzīvojumi Krimā (3. daļa)

  • 4 min lasīšanai
Ukraina: vafeles, kukurūzas zagšana, āža dīrāšana un citi brīnumi Pulkstenis ir divi naktī, mēs atrodamies uz Baltkrievijas-Ukrainas robežas un gaidām, kad ukraiņu robežsargiem labpatiksies pārbaudīt mūsu pases. Izskatās, ka ne drīz. Ukraiņu robežsargi ir nesteidzīgi un, spriežot pēc visa, arī drusku augstprātīgi. Te jums nav Baltkrievija, kur sagaida un pavada ar smaidu, mīļie! Pašsajūta nav tā labākā. Nāk miegs un turklāt vēl šķebina. Pa ceļam kopā ar mūsu ukraiņu biedru iztukšoju lielāko daļu „Šarlotes” – karstumā un tukšā dūšā – bet ne jau liķieris pie vainas. Pusnaktī man ienāca prātā uzēst medus vafeles un tā izrādījās slikta doma. Vafeles ir sasodīti garšīgas, bet, kā izrādās, nav tā kā labākā maltīte vēlā nakts stundā. Nu, vismaz man. Paga, ne tikai man. Dašai bija ienākusi prātā tā pati doma, tāpēc slikti jūtas arī viņa. Pēc kādas stundas vai divām esam tikuši pāri robežai un beidzot varam iet gulēt. Es izstiepjos pa divām sēdvietām, Daša pārceļas uz autobusa pakaļgalu un iekārtojas uz četriem krēsliem. Pamostos kaut kad no rīta un beidzot varu apskatīt, kāda izskatās Ukraina. Pirmais iespaids nav tas labākais: nelīdzens, salāpīts asfalts, pusnokaltuši labības lauki. Autobusu pieturas izskatās tā, it kā būtu cietušas Otrajā Pasaules karā. Ukrainā ir krietni karstāks nekā Baltkrievijā un autobusa salonā sajūta ir kā saunā. Vienīgais, kas mani šobrīd priecē, ir saulespuķu lauki. Mums paredzēta pietura. Tiekam izlaisti kukurūzas lauka malā. Ko var darīt divas meitenes, kuras kukurūzu līdz šim redzējušas vien bundžiņās lielveikalu plauktos? Protams, iet to „novākt”. Kukurūza gan izrādās smags gadījums – mēģinot noplēst sev kādu vālīti, sagriežu abu roku pirkstus. Dašai tas pats. Vajadzēja paņemt no somas kabatas nazi. Šajā brīdī mūsu priekšā iznirst mūsu ukraiņu biedrs, turēdams rokās vismaz piecas. „Meitenes, nepūlieties, es uzcienāšu!” Kukurūzu derētu novārīt, bet nav jau kur, tāpēc ēdam to svaigu. Diez kas nav. Daša ātri vien zaudē interesi, es arī. Tāpat kā Baltkrievijā, arī Ukrainā mums galvaspilsētas apmeklējums iet secen – Oksanai tiek paziņots, ka Kijevā pasažieri neiekāps, līdz ar to braukt caur turieni nav nepieciešamības. Žēl. Autobuss iebrauc Dņepropetrovskā. Šeit paredzēta 20 minūšu pietura, pietiekami, lai paspētu ne tikai izlocīt kājas, bet arī drusku pastaigāt apkārt. Atceros, ka šī ir Jūlijas Timošenko dzimtā pilsēta. Laikā, kad rakstīju šīs rindas, Jūlija sēdēja cietumā, bet 2005. gadā viņa bija revolūcijas varone. Autoosta kā jau autoosta – nekā sevišķa. Apkārt valda rosība, kioskos ņirb žurnālu vāki un dažādi nieki. Viss liekas tāds pelēcīgs. Pagriežu galvu un ieraugu Dašu, kura, atbalstījusies pret kādas ēkas stūri, cītīgi dīrā āzi. No kuņģa satura labprāt atbrīvotos arī es, taču manevrs ar divu pirkstu bāšanu rīklē man ne pārāk padodas. Mjā, medus vafeles pusnaktī un zaļa kukurūza no rīta nav tā labākā kombinācija. Pa vidu visām pieturām gadās arī viena negaidīta – peldpietura. Izrādās, Oksanai un šoferiem esot tradīcija nopeldēties šajā vietā esošajā upē (nosaukums man pagaisis no prāta). Visi trīs steidz pārģērbties un aicina pievienoties arī pasažierus. Pasažieri gan dod priekšroku skatītāju lomai. Mēs ar Dašu izvelkam savus „Zenit” un dodamies iemūžināt apkārtesošo ainavu. It kā nekā īpaša šeit nav: dzelzsbetona tilts, lauki, pa kādam kokam un krūmam, šaurs asfalta ceļš, kas ved uz tuvējiem ciemiem, elektrības stabi, vidū – upe. Un tomēr šeit ir skaisti. Apsēžos upes krastā un iemērcu rokas siltajā ūdenī. To, ka mans fotoaparāts sācis laist cauri gaismu un ka no visām ceļojuma bildēm izdosies attīstīt vien piecas, uzzināju tikai pēc atgriešanās Rīgā. Autobuss tuvojas Simferopolei un domās jau esam tur, kad pēkšņi Oksanas balss atgriež mūs realitātē. „Meitenes, skatieties!” „Kas tas ir?” pārsteigtas jautājam. „Sāls raktuves!” Iepriekš neko tādu nebijām redzējušas. Skatoties no mūsu leņķa liekas, it kā kāds būtu nokaisījis pāris hektārus zemes ar sāli, radot sāls ceļus un sāls kalnus. Vienreizēji! *** Pēc 29 ceļā pavadītām stundām autobuss sasniedz galamērķi. Savu, ne mūsējo – mums jādodas tālāk uz Aluštu. Pirmais iespaids par Simferopoli nav diez cik labs: pelēcīga, trokšņaina, gaisā jūtams spēcīgs smogs. Dodamies uz vienu no Krimas leģendārajiem trolejbusiem, kad atceramies, ka mēs taču nezinām, uz kuru pusi jābrauc. Daša ierauga milici un jautā viņam virzienu. Milicis paraugās uz mums ar tādu skatienu, it kā viņa priekšā būtu nogāzies NLO. Laikam Ukrainā nav pieņemts miličiem jautāt ceļu. Norādes tomēr saņemam. Par Krimas trolejbusiem līdz šim biju dzirdējusi tikai no citu stāstītā. Tagad pati atrodos vienā no tiem. Mērot aptuveni 40 km lielo attālumu līdz Aluštai šādi – eksotika! „Kalnīīīīī!!!” mēs ar Dašu iesaucamies un pieplokam pie loga. Kalni mani ir vilinājuši un fascinējuši kopš bērnības. Esmu lasījusi tik daudz grāmatu par ekspedīcijām uz K1 un K2, Cančendžangu, Andiem, Alpiem, Everestu, galu galā, ka liekas – esmu pabijusi tur pati. Taču nē, pirmo reizi mūžā kalnus redzu šobrīd, šeit, Krimā. Kalni ir majestātiski, tiek liek cilvēkiem saprast, ka mēs neesam visvareni, liek saprast daudzu problēmu niecīgumu, pārbauda mūsu izturību un gara spēku. Pret kalniem jāizturas ar cieņu, pretējā gadījumā no tiem var arī neatgriezties. Esmu redzējusi daudzu alpīnistu fotogrāfijas un mani vienmēr ir piesaistījis viņu skatiens: apgarots, pilns miera, pārliecības un paļāvības. Brīžiem liekas, ka tur, kalnu virsotnēs, viņi ir redzējuši Dievu. „Cerams, ka ekskursija kalnos notiks,” Daša saka. „Cerams.” Mājas lapā bija solīts, taču mēs joprojām nezinām, vai „Jautrais namiņš” eksistē vai nē, kur nu vēl visu pārējo. Kad ierodamies Aluštā, pulkstenis ir astoņi vakarā. Šobrīd mums nav nekādas vēlēšanās uzkavēties pilsētā, tādēļ dodamies meklēt mikriņu aka gazeli, kas aizvestu mūs līdz kempingam. Mikroautobuss ir pa pusei pilns un pēc tam, kad tur ar savām mantām bija ietrausušās mēs un vēl pāris pasažieri, kuriem somu vietā ir koferi, vietas vairs nav gandrīz nemaz. „Izlaidīsiet mūs pie MEI nometnes? Mums nav ne jausmas, kur tā atrodas,” Daša palūdz. „Nav problēmu!” vadītājs iesaucas. Viņš iedarbina motoru un ieliek magnetofonā kaseti. No tumbām sāk dārdēt smagais roks. Mikriņš jau grasās izkustēties no vietas, kad pēkšņi tā virzienā, vicinot rokas, sāk skriet kāda sieviete. Viņa atrauj vaļā durvis un, aizelsusies, iesaucas: „Man ir biļete, man ir biļete! Un man ir trešā vieta, bet tā ir aizņemta. Kāpēc tā ir aizņemta? Es taču jau iepriekš nopirku biļeti!” Mikriņu biļetes var nopirkt iepriekšpārdošanā un tās ir numurētas? Tā neko! Tā kā busiņš ir pilns un neviens negrasās kustēties no savas vietas, sievietei nākas samierināties ar stāvvietu. Izbraukusi no pilsētas, mūsu gazele traucas augšup pa kalniem ar F-1 cienīgu ātrumu, brīžam atrodoties bīstami tuvu kraujas malai. Dašai un man pieri klāj sviedri un ne jau karstuma dēļ. Pēkšņi vadītājs nobremzē – tik strauji, ka mikriņa pakaļgals palecas gaisā. „MEI!” viņš ieaurojas. Ar smagām somām uz muguras, telti un citu bagāžu rokās kaut kā izspraucamies no mikriņa. Nākamajā brīdī gazele, riepām kaucot, jau ir aiztraukusies tālāk, atstājot aiz sevis putekļu mākoni. Pa šo laiku ir krietni satumsis. Apgaismojuma šeit nav tikpat kā nekāda, mums priekšā ir ceļš, kuru mēs īsti neredzam, mums nav ne jausmas, cik tālu jāiet līdz kempingam un no blakus esošā meža skan dīvaini trokšņi. Īsāk sakot, vakara sākums ir daudzsološs. (Turpinājums sekos)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais