Uz Baltkrievijas robežas biju gatava redzēt visu, tikai ne to, ko ieraudzīju tur patiesībā. Dzeloņdrātis. Smagus dzelzs vārtus. Uzkrītoši lielas un smagas videonovērošanas kameras. Dažnedažādus lozungus. Taču tā vietā mūsu priekšā ir pieticīgs robežkontroles punkts un draudzīgi robežsargi. Viņi visi ir gados jauni, smaidoši. Pat robežsardzes suns liekas draudzīgs. Pārbaudījuši mūsu pases, robežsargi novēl mums laimīgu ceļu un uz atvadām pat māj.

Kad esam nokļuvuši uz šosejas, pārsteiguma turpinās. Biju domājusi, ka ieraudzīšu nolaistu, nabadzīgu valsti ar sliktas kvalitātes ceļiem. Ha!

Nopļautas pļavas, mājiņas ar svaigi krāsotiem, zemiem žogiem un zaļiem vai ziliem logu rāmjiem, autobusa pieturas, kas apgleznotas ar dažādiem slāvu pasaku motīviem... Baltkrievija ir ļoti skaista un ļoti sakopta zeme. Nekur nemana nomestu pat benčiku. Atmiņā nāk Latvijas aizaugušās pļavas, kūlie dedzinātāji, atkritumi ceļu malās un daža laba izdemolēta autobusa pietura. 1:0 Baltkrievijas labā.

Un ceļi! Biju domājusi, ka Baltkrievijas ceļi būs tikpat bedraini un ielāpaini kā mūsējie, bet ko es redzu (un jūtu)! Nesen būvēti, lieliskas kvalitātes ceļi! Vienu brīdi domāju – varbūt tas tikai tā, kādus pārdesmit kilometrus ap robežu, taču nē. No Vitebskas līdz Gomeļai braucām pa lieliskas kvalitātes ceļu segumu. „Latvijas valsts ceļi”, skatieties un mācieties!

Autobusā, ieskaitot abus šoferus un stjuarti, esam 13 cilvēki. Pusei no mums sēdvietas atrodas autobusa priekšpusē, turpat netālu atrodas stjuartes vieta – iepazīšanās neizbēgama. Noskaidrojam, ka mūsu kaimiņi ir no Ukrainas, Latvijā ieradušies apciemot radus, bet tagad dodas atpakaļ uz mājām. Vīrietim līdzi ir pudele „Šarlotes”, kas ātri vien tiek atkorķēta un piedāvāta visiem apkārtesošajiem.

„Līdz robežai jāiztukšo!” viņš smaidīdams iesaucas.

Sākas sarunas par dzīvi Latvijā un Ukrainā: ekonomiku, politiku, sadzīvi.

Stjuarte darba laikā, protams, dzert nedrīkst, taču labprāt pievienojas sarunai. Viņas vārds ir Oksana un, tā kā mēs ar Dašu pašas esam apsvērušas iespēju strādāt šajā profesijā, izprašņājam Oksanu par darbu.

Oksana saka, ka darbs viņai patīkot, citādi viņa tajā nestrādātu – 25 dienas mēnesī viņa pavada reisos. Pasažieru uzņemšana, biļešu un dokumentu pārbaude, ēdienu un dzērienu pienešana, pasažieru skaitīšana pieturvietās un noklīdušo meklēšana, iekļaušanās grafikā... Protams, regulāri pasažieru vidū atrodas kāds ar dzīvi neapmierināts nervu bojātājs. Un ja visam pa vidu vēl gadās kāda tehniska ķibele! Jā, ilgstoši šādu darbu var izturēt tikai cilvēks, kuram tas patiešām patīk.

Baltkrievijā pasažieru iekāpšana nav paredzēta, tādēļ pilsētas mēs varam apskatīt tikai pa autobusa logu. Tās ir tikpat tīras kā lauki – viss kārtīgs, tīrs. Apļos sastādītas puķes, kas veido skaistas kompozīcijas, līdzīgi kā Rīgā pretī Arkādijas parkam. Uz atsevišķu ēku jumtiem redzami godīgu darbu un režīmu slavinoši lozungi. Pa ielām braukā dzeltenie „Ikarusi”. Kad ieraugu policijas bobiku un ātrās palīdzības auto, kas atgādina braucošu apgāztu mucu, žiguļus, volgas un vietējo vienkāršo apģērbu, uz brīdi liekas, ka esmu veikusi ceļojumu laikā. Ko domā šie cilvēki? Par savu dzīvi? Par savu valsti? Kādi ir viņu sapņi? Vai viņi ir laimīgi?

Gribētos redzēt Minsku, taču mūsu maršruts ved pa citurieni. Citreiz. Gribētos redzēt, izjust pilsētu, kamēr Lukašenko režīms vēl turas un viņa politiskais pēctecis/pēcteči nav ieviesuši tur savu kārtību. No 2005. gada atgriežoties 2013. (nu jau 2017. gadā, ilgi rakstījās), pateikšu, ka līdz šim atgriezties Baltkrievijā vēl nav sanācis.

(Turpinājums sekos)