Nākamā dienā dodamies uz Santa Lucia dzelzceļa staciju, lai brauktu uz Rimini. Jābrauc 2.5 stundas un mēs jau esam Rimini pilsētā. Pirms brauciena esmu jau izpētījusi, kā mums nokļūt rezervētajā viesnīcā "Mexico", kura atrodas Rimini nomalē - rajonā Torre Pedrera. Jābrauc ar 4. maršruta autobusu apmēram pusstundu. Autobusu atrodam ātri, pietura ir tieši pretī dzelzceļa stacijai. Iekāpjam autobusā un es mēģinu no vairākiem pasažieriem uzzināt, kurā pieturā mums jākāpj, lai mēs nepabrauktu garām(jautāju angliski). Mums izpalīdz vidēja vecuma itālis - pajautājot, vai mēs nerunājam krieviski, kad apstiprinām, viņš labā krievu valodā paskaidro mums, kur mums jākāpj, kā pēc tam jāiet. Brītiņu vēlāk palīdz nopirkt biļetes autobusa automātā, pēc tam pieiet pie šoferīša un pasaka viņam itāliski, ka dāma un kungs jāizlaiž tai konkrētā pieturā, jo viņi brauc pirmo reizi. Esmu patīkami pārsteigta un sirsnīgi pateicos šim itāļu kungam. Un tiešām mūsu pieturā šoferis nobļaujas pa visu autobusu, lai sinjora ar savu kungu kāp ārā šī ir vajadzīgā pietura. Neko sliktu par itāliešu viesmīlību nevaru teikt man slikta pieredze nav gadījusies.

Izkāpjam no autobusa, ārā ir diezgan karsts ap + 29 grādi, pēc itāļu kunga apraksta ātri atrodam mūsu viesnīcu, jāiet bija apmēram 7 minūtes, bet velkot un nesot čemodānus un pēc tālā ceļa no Venēcijas, esam diezgan saguruši. Viesnīcā ir patīkami un vēsi, gribam tik ātrāk viesnīcas istabiņā un atpūsties, tomēr viss tik gludi nesanāk. Numuriņš, kuru mums iedod, ir tik maziņš, gultas tik šauras un izvietotas neērti(tādi esot lielākā daļa numuru), ka esmu stipri vīlusies. Eju pie administratores, kura izrādās no postpadomju valsts Moldovas un labi runā krieviski, lūdzu lai samaina numuriņu, ja tas ir iespējams, un mēs tiekam pie daudz jaukākas telpas.

Viesnīca ir pašā Adrijas jūras krastā, visa pludmale ir sadalīta starp viesnīcām, katrai pieder kāds gabaliņš un tas ir nožogots no pārējiem un ar maksas pludmales krēsliem un saulessargiem.

Apmēram 300 metrus no mūsu viesnīcas atrodas pilsētas bezmaksas pludmale bez zviļņiem un saulessargiem. Turp mēs gājām sauļoties un peldēties, lieki netērējot naudu tādai ekstrai kā pludmales krēsli u.c. Rimini mēs bijām 6 dienas. Tā kā tikai sauļoties un peldēties man ir drusciņ par garlaicīgu, mēs devāmies arī dažās ekskursijās. Tikai 25 km no Rimini atrodas pundurvalsts Sanmarīno, kuru nolēmām apmeklēt.

Uz Sanmarīno dodamies 26.08.17 ar autobusu, kas katru dienu kursē no Rimini uz Sanmarīno apmēram reizi stundā un maksā vienam cilvēkam 10,- Eur turp un atpakaļ. Pēc stundas jau esam Sanmarīno mini valstiņā. Sanmarīno ir vecākā, joprojām pastāvoša republika pasaulē, kas dibināta 301.gadā un ir 3 mazākā valsts Eiropā aiz Vatikāna un Monako. To no visām pusēm ieskauj Itālija. Republiku dibinājis kāds aizbēdzis mūrnieks Marīno ar savu draugu, rodot patvērumu no vajāšanas 800 metru augstajā Titāno kalnā, kur uzcēla baznīcu un kur pamazām viņiem piebiedrojās citi trūcīgi ļaudis. 1631.gadā pāvests atzina Sanmarīno neatkarību. Tagad Sanmarīno dzīvo ap 30 000 iedzīvotāju, lielākoties zemāk esošajos ciemos, bet pašā kalngalā, kur tūristi var tikt vienīgi ar funikulieri, atrodas valdības ēka, skatu laukumi un veikalu un kafejnīcu pārpilnas ieliņas.

Mēs izbraucam ar tūrisma vilcieniņu apkārt tai valsts daļai, kas atrodas kalna galotnē, un tad ar funikulieri uzbraucam augstāk, lai apskatītu valstiņas senāko daļu. Izrādās, ka datumā kuru esam izvēlējušies Sanmarīno izpētei, notiek daudz filmu industrijai veltītu pasākumu. Valsts senlaicīgajā daļā pulcējas populārāko filmu varoņu tērpos saposti cilvēki, tūristi fotografējas ar viņiem, notiek konkursi, tiek izspēlētas ainiņas no filmām. Visas šīs aktivitātes padara vēl interesantāku pundurvalstiņas Sanmarīno apmeklējumu. Izstaigājam viduslaikos celto valstiņas daļu, kas apjozta ar augstu mūri, nogaršojam Sanmarīno saldējumu, aplūkojam suvenīru bodīšu piedāvājumu un ir jau vēla pēcpusdiena, kad dodamies atpakaļ uz Rimini.

Nākamā diena ir mana dzimšanas diena, to nolemjam pavadīt baudot jūru un sauli. Ūdens ir ļoti silts +25 grādi, gaiss +31. Peldamies daudz un ar lielu patiku. Rimini ir jauka smilšu pludmale, tīrs ūdens. Pie krasta, caur ūdens virsmu, var redzēt daudz mazu zivtiņu. Jau kuru reizi gremdējos siltajā Adrijas jūras ūdenī, kad pēkšņi mani pārsteidz asas sāpes kājā, iekliedzos, nesaprotu kas noticis. Tikai iznākot no jūras un ieraugot tumši sarkanu švīku uz kājas ,saprotu, ka medūza man sūta nepatīkamu apsveikumu dzimšanas dienā - sāpīgu dzēlienu. Neskatoties uz medūzas kodumu, vakarā ejam uz pludmales restorānu atzīmēt manu dzimšanas dienu. Es izvēlos jūras velšu izlasi, tajā ir cepti kalmāri, mazi astoņkāji, garneles un mazītiņa zivtele. Vīrs paliek pie ierastākas maltītes - gaļas steika. Dzeram aukstu mājas vīnu un ieturam maltīti. Uz rītdienu esam ieplānojuši izbraucienu ar kuģīti pa Adrijas jūras piekrasti, tādēļ pēc jaukām svētku vakariņām un nelielas pastaigas gar jūru dodamies pie miera.

Jūras izbrauciens sākas ar tālāko Rimini pieturu - Torre Pedreru un turpinās pa Adrijas jūras piekrasti garām Kattolikas, Ričones kūrortiem līdz Pezāro pilsētai. Piekrastes pilsētas un kūrortus varam apskatīt no kuģīša klāja, izkāpšana nav paredzēta. Diena ir mazliet apmākusies un nav tik ļoti karsts, uz klāja atrasties ir daudz patīkamāk nekā kad cepina saule. Atpakaļceļā kuģa apkalpe pasažierus cienā ar tikko izceptām zivīm, maizi un mājas vīnu. Ja salīdzina Adrijas jūras krastus ar Spānijas Costas Bravas krastmalu, Adrijas jūras krastmala nav tik krāšņa, bet atmosfēra uz kuģīša ir daudz sirsnīgāka un atvērtāka - izpaužas itāļu plašās sirdis....Pēc maltītes visi tiek aicināti uz izklaidi, kura notiek uz kuģīša iekšējā klāja. Jaunā meitene - dīdžejs ir ļoti atraktīva un spēj iesaistīt publiku dejās. Visiem, kas dejo mājas vīns bez maksas un cik tik vēlies...tikai esi drosmīgs un izpaud savu personību dejā. Arī mana diezgan iespaidīgā persona(te es domāju apmēru-apkārtmēru ziņā) skatītāju atbalstīta izpilda diezgan trakulīgu solo deju.

Ar jūras izbraucienu esam ļoti apmierināti. Vakarā, kad jau esam viesnīcā, uznāk vidēji stipra vētra, bet uz rīta pusi viss jau ir norimis.

Pēdējā dienā, ko pavadām Rimini peldamies, laiskojamies pludmalē, bet pēcpusdienā es attopos, ka vēl neesam bijuši Rimini vecpilsētā. Nospriežu, ka tā nevar, sataisāmies un braucam uz pilsētas centru. No turienes ar kājām ejam uz vecpilsētu, izstaigājam to krustām šķērsām, fotografējamies pie senā Tiberio tilta un citur vecpilsētā.

Jau ir pilnībā satumsis un uznāk stipra vēlme kaut ko ieēst. Atrodam jauku āra kafejnīcu ne pārāk dārgu, bet arī ne ieskrietuvi - tādu ar vidējām, demokrātiskām cenām. Ēdam tipisku itāļu ēdienu, mājas pastu ar gaļu, ir garšīgi.. Atmosfēra diezgan skaļa, atpūšas vairākas itāļu, stilīga izskata kompānijas, arī krievu tūristi bija dzirdami pie blakus galdiņa. Paēdam un dodamies cauri visai vecpilsētai uz mūsu autobusu, esmu nogurusi, kājas sāp, bet ir gandarījuma sajūta, ka esam daudz redzējuši un labi atpūtušies. Rīt jau būsim citā Itālijas pilsētā - Boloņā.