Daugavas lokus un Dubnas upi lūkojot (turpinājums)

  • 3 min lasīšanai
Daugavas lokus un Dubnas upi lūkojot ( turpinājums) Pirmajā stāsta daļā rakstīju par to, kā izceļojušies pa Sēliju, šausmīga izsalkuma mālti izrullējām uz Daugavpils – Rēzeknes ceļa. Mūsu glābiņš radās diezgan drīz – ceļa malā, moteļa „Stalkers” veidolā. Ēdieni par visnotaļ saprātīgām cenām un - kas ļoti svarīgi! – laba kafija atgrieza mūs iepriekšējā miermīlīgi azartiskajā ceļotāju noskaņojumā. Špoģos griezām pa labi un braucām uz Višķiem.Mūsu galvenais mērķis bija tikt līdz skatu tornim, kas uzcelts pa vidu starp Luknas ezeru un Višķu ezeru. Taču brauciens līdz tornim ievilkās, jo pa ceļam ieraudzījām ne mazāk interesantu objektu – Višķu katoļu baznīcu ar visiem baznīcēniem, pareizāk būtu teikt – svētceļotājiem, kas devās uz Aglonu. Baznīca ar sviem pelēkajiem tēstajiem akmeņiem man atgādināja Vormsas katedrāli, katrā ziņā, lai arī ne tik slavena, kā manis pieminētā katedrāle, šī baznīca organiski iekļāvās apkārtējā ainavā. Fotopauzi mums neviens neiztraucēja, jo baznīcēniem notika dievkalpojums, bet mobilā atbalsta grupa - autobuss un daudzie pārtikas katli un maisi otrpus ceļam gaidīja piknika stundu. Kad beidzām bildēt, kā reizi atvērās baznīcas durvis un pasākuma dalībnieki devās ieturēties, savukārt mēs turpinājām ceļu uz torni. Skats no torņa tiešām apmeklējuma vērts, ja tā paveras uz visām pusēm, tad tiešām saprot, ka Latgale ir zilo ezeru zeme un šie ezeri reizēm mēdz būt diezgan iespaidīgi. No Višķiem braucām atpakaļ uz špoģiem un tad uz Kalupi. Ciematā mūs sagaidīja visnotaļ kārtīgs „Saules veikals”, vienīgā nesaule bija tā, ka šeit nevienam nebija nekādas darīšanas gar kredītkartēm. Staigājot gar produktu rindām, centos tipināt pakaļ vietējiem, jo ļoti gribējās ilgāk paklausīties latgaļu valodu. ;o)). Tālāk nolēmām aizlaizt uz Arendoli, lai apskatītos grāfam Plāteram – Zībergam agrāk piederējušo Arendoles muižu, kas izrādās maza, mazītiņa, ieslēpusies starp ziedošajiem lauku zaļumiem. Līdzās esošā baznīca arī vairāk atgādina rotaļu celtni un izsauc smaidu. Muiža šobrīd ir privātīpašums un tur notiek restaurācijas darbi. Nelaižam garām iespēju iebraukt Upmalā jeb Vecvārkavā, lai apskatītu gan muižas apbūvi ar parku, gan katoļu baznīcu.Šobrīd mužas ēkā atrodas Vārkavas novada dome. Senais Vārkavas nosaukums bijis „Vorkola”, laikam jau par godu vara kalējiem, kas te darbojušies pateicoties purva rūdas ieguvei.Muiža pazīstama jau no 16.gs., līdžas esošā otrā lielākā Daugavas pieteka Dubna ir krietni pārplūdusi un ieskalojusi parkā esošos skatu tiltiņus ūdenī. Pie muižas ozola pavēnī sēž kolorīts onka un dzīvi vēro mūsu rosīšanos ar fototehniku, par ko arī tiek iemūžināts. ;o) Vārkavas baznīca arī ļoti skaista, uzcelta 19.gs.beigās un ir augstākā Vecvārkavas celtne.Šeit ir bijusi vecākā Daugavpils jezuītu misija, kuru dēvēja par Livonijas misiju. Kādu laiku jezuītus nomainīja dominikāņi no Aglonas.Viņi Dubnas krastā esot uzcēluši mazu koka baznīciņu. Pa nakti apmetamies „Vingros” un šķiet, ka esam izdarījuši pareizo izvēli – par nieka Ls 10 iegūstam savā valdījumā uz vienu nakti divstāvu namiņu ar kamīnu un piemaksājot vēl Ls 3 no cilvēka varam pērties melnajā pirtiņā, kas izskatās tik veca, kā izkāpusi no J. Jaunsudrabiņa „Baltās grāmatas” stāstiem. Dubna te ir tik tuvu, ka smejamies, ka varam gultā guļot izbāzt roku pa logu un paskalināt vilnīšos. ;o)). Saimniekam ir arī bišu drava, tā ka nakošajā rītā izdodas tikt arī pie Vinnijam Pūkam atbilstoša medus podiņa. Nu ir pienākusi Daugavas loku diena. No rīta līst. Klusām prātoju vai nav gudrāk griezties uz māju pusi, taču beigās nolemjam, ka aizbrauksim līdz Juzefovai un tad skatīsimies, vai braukt tālāk vai nē. Tā arī darām. Braucam, lietus līst. Piestājam vakardienas „Stalkerā”uz rīta kafiju. Lietus tā kā aprimst, bet tikko izbraucam tālāk, tā vējstikls atkal pārklājas lietus lāsēm. Juzefovā arī, protams, nekas nav mainījies, bet katoļu baznīciņa tiešām ir loti skaista. Bildējam. Lietus atkal sāk nomierināties. Aiz baznīcas paveras patiesi īrisks skats: no tēstiem laukakmeņiem mūrētā baznīca uz pelēku debesu fona, kurai apkārt plešas zaļa, zaļa zālīte un ganās aitas... Kad nokļūstam pie Dinaburagas pilskalna un takas, mākoņi jau ir izklīduši , atkal ir silts un saulains. Paveras plaši skati uz Daugavas lokiem, bet pati taka vijas te augšā, te lejā, kamēr izved pļavā pie iespaidīgas piknika vietas.Lieki teikt, ka šai vietā nākas maksāt par stāvvietu, taka un pilskalns tiek arī dzīvi apmeklēti, starp mašīnām autostāvvietā redzami arī auto ar Dānijas un Vācijas numuriem. Nākamais objekts, kuru gribam apmeklēt ir Vasargelišķu skatu tornis un tas neliek vilties. No tā paveras tādi skati, ka elpu rauj ciet! Skaisti, skaisti – mežu zaļums, Daugava, laivotāji upē kā sīkas skudriņas, lieli mākoņu vāli un saule, kas ar tiem spēlē paslēpes....


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais