Ideja par īso ceļojumu uz Eilatas kūrortu Izraēlā Valsts svētku brīvdienās man radās pēdējā brīdī- pāris dienas pirms lidojuma. Iepriekš pat īsti nebiju apsvērusi Eilatu kā galamērķi, kurš mani interesētu, bet tā kā bija gaidāmas 3 brīvas dienas un tām mums ar dzīvesbiedru nebija nekādu plānu, kā arī man tumšā un drēgnā laika dēļ jau pāris nedēļas kā bija iestājusies rudens nomāktība un ļooooti gribējās aizceļot kaut kur, kur būtu zilas debesis, saule un silta jūra, tad, pārskatot ekonomiskākos tieši lidojumu variantus, atradu reisu no Rīgas uz Eilatu par 125 eiro par personu. Zinu, ka uz šo galamērķi var atrast arī vismaz 2 reizes lētākas biļetes, bet priekš pēdējā brīža lidojuma cena šķita pieņemama. Tad nu sarunājām bērniem pieskatītājus, norezervēju viesnīcu Astral Palma Hotel**** Eilatas Marinas rajonā (122 eiro par nakti ar brokastīm) un bijām gatavi ceļojumam. Tā kā pāris dienās nebija laika detalizēti izpētīt informāciju par apskates vietām Eilatā, tad atzīmēju sevi tikai pāris vietas, kuras noteikti gribējās redzēt un izlēmu, ka to apskatei auto noma nebūs nepieciešama, jo Eilatas robežās ērti var pārvietoties arī ar publiskajiem autobusiem un takšiem.

Mūsu lidojums no Rīgas uz Ovdas/Eilatas lidostu ir 18:15 vakarā. Lidojums ilgts 4.5 stundas un Ovdas lidostā nosēžamies ap 22:40 vakarā. Dodamies uz publisko autobusu, kas tiek pieskaņots katram lidojumam un atiet aptuveni stundu pēc ielidošanas. Biļetes cena ir 21.50 ISL jeb 5.37 EUR par personu. Ceļā paiet 40 minūtes un pēc pusnakts izkāpjam pieturā savas viesnīcas tuvumā. Tā kā viesnīcas rezervāciju esmu veikusi iepriekšēja dienā, kas sakrita ar sabata brīvdienu, tad laikam rezervācijas informācija vēl nav ievadīta viesnīcas sistēmā un administratore ilgi ar kādu sazvanās un meklē manu rezervāciju, kas ap 1:00 naktī, protams, ir ļoti nogurdinoši un kaitinoši. Tomēr beigu beigās man tiek iedotas atslēgas Suite numuriņam ar balkonu ar skatu uz baseinu. Numuriņš ir pietiekami plašs, bet šķiet tāds apskurbis un nolietojies. Prasītos pēc kosmētiskā remonta. Bet vienos naktī pēc garā ceļa sagurušiem jau patiesībā galvenais ir lielā un ērtā gulta

No rīta pamostos līdz ar lidmašīnu radīto troksni, kas liek atcerēties, ka atrodamies nepilnu km no Eilatas centrālās lidostas.

Kamēr Jānis vēl saldi čuč, dodos iemēģināt viesnīcas baseinu, kas tiek atvērts 9:00 no rīta. Ap šo laiku ārā ir jau 24 grādus silts un pirms peldes es izbaudu tīkamos rīta saules starus atlaižoties uz zviļņa pie baseina. Ūdens baseinā gan šķiet pārlieku auksts un man nepieciešama pamatīga saņemšanās, lai tajā nopeldētu dažus apļus. Par baudījumu to būtu grūti nosaukt. Krievvalodīgais baseina darbinieks gan brīnās, ka man ūdens ir par aukstu. Tas esot 19-20 grādus silts. Tomēr secinu, ka viesnīcas baseinu diemžēl izmantot nevarēšu un visas cerības lieku uz jūru, kur ūdens esot 24 grādus silts.

Pēc peldes dodamies uz brokastīm viesnīcas ēdnīcā, kas izvēles ziņā ir ļoti daudzveidīgas, trūkst tikai augļu. Viss pārējais te ir- sieru plates, salāti, siltie ēdieni, pankūkas, kūciņas. Bet ēdnīcas nesakoptības sajūta nerada vēlmi te īpaši ilgi uzkavēties.

Ap 11:00 beidzot dodamies Eilatas ielās.

Sākam ar naudas izņemšanu bankomātā tepat Ice Mall lielveikalā blakus mūsu viesnīcai.

Tālāk dodamies pastaigā līdz Dekel pludmalei, kas atrodas vien 2 km gar piekrasti no Eilatas centra. Biju iztēlojusies, ka tā būs jauka pastaiga pa promenādi, bet izejot no pilsētas, gājēju celiņš ved gar šoseju un ostas rajoniem un pastaiga nebūt nešķiet romantiska. Šo posmu droši var nobraukt ar pilsētas autobusu par 4.20 ISL (1.05 EUR) vai arī ar taksi (kas var izmaksāt ap 20-30 ISL). Tomēr mums, kas lielāko daļu laika pavadām ofisā pie datoriem, pāris km pastaiga ir teju vai nepieciešamība.

Dekel pludmale ir omulīgāka, salīdzinoši ar pilsētas pludmali, tomēr par īpaši skaistu to nenosauksi, jo te, tāpat kā Eilatas centra ielās, viss ir noplucis, nolaists, nobružāts un noputējis. Izskatās, ka izraēļu tauta īpaši neiespringst uz kārtību un tīrību. Gan pilsētas ielas, gan pludmales nedaudz atgādina Ēģiptes kūrortu skatus, kur izejot ārpus viesnīcas teritorijas, apkārt slejas jaunbūves un valda nesakoptība.

Taču pelde jūrā ar skatu uz Eilatas centru tālumā un Jordānijas kalniem pretējā Akabas līča pusē atsver citus mīnusus. Lai gan ir novembris, ūdens jūrā ir patiešām pietiekami silts (droši vien ap 24 grādiem), lai peldi izbaudītu bez steigas un noķerto foršo peldēšanas kaifu.

Pēc peldes izbaudu alus glāzi pludmales bāriņā (20 ISL jeb 5 EUR) un nedaudz pasauļojos, lai kaut nedaudz uzņemtu D vitamīnu un kādu vasaras raibumiņu.

Tad dodamies vēl 2 km tālāk līdz Dolphin Reef pludmalei, kurā ieeja ir par maksu (67 ISL jeb 16.75 EUR par personu), jo šeit ir iespējams tuvumā aplūkot vairākus delfīnus to dabiskajā vidē. Te var arī nirt un snorkelēt kopā ar delfīniem, bet tā kā šīs aktivitātes mūs nesaista, tad izvēlamies vienkārši pavērot delfīnu rotaļas no pontonu tiltiņiem, kas ierīkoti pie pludmales. Sākumā šķiet, ka droši vien nevienu delfīnu neredzēsim, bet drīz vien jau mūs pārsteidz pirmie delfīni tepat netālu no tiltiņiem. Mēs, protams, aizrautīgi uzsākam foto mirkļu medības. Bet īstais piedzīvojums sākas, kad uz tiltiņa ierodas pludmales darbiniece, kas sāk delfīnu barošanu un ap viņu sapulcējas visi 4 šajā pludmalē dzīvojošie delfīni.

Vecākajai delfīnu meitenei Nanai esot 22 gadi. Šo un vēl citus interesantus faktus par šo delfīnu dzīvi darbiniece stāsta gan ebreju, gan angļu valodā. Viņa aicina apmeklētājus sasēsties uz tiltiņa malas, iemērkt kājas ūdenī un varot gadīties, ka kāds delfīns arī piepeldēšot klāt „draudzēties” ar apmeklētājiem. Tomēr teju vai pusstundu garajā darbinieces komunikācijā ar delfīniem, kurā viņa sākumā tos pabaro, bet vēlāk paglauda muguriņas vai pakasa spuras, secinu, ka delfīni tā īsti uzticas tikai personai, kas tos baro un pie kuras viņi ir jau pieraduši, un apmeklētāju mēģinājumiem tos noglaudīt, īsti neļaujas. Tomēr tiem, kas sēž vistuvāk darbiniecei, pāris reizes delfīni nopeld pavisam garām, pakutinot pēdas.

Lai arī man neizdodas pieskarties šiem nepārspējami mīlīgajiem radījumiem, kas nav dresēti dzīvnieki, bet savā vaļā dzīvojoši delfīni, tomēr šī pieredze ar iespēju metra attālumā novērot viņu komunikāciju un rotaļas, patiesi sajūsmina mani.

Delfīnu pludmalē esam pavadījuši 2 stundas vērojot delfīnus un arī paši nopeldoties. Pulkstenis ir jau 15:15 un šķiet, kad līdz saulrietam vairs nav palicis daudz laika, tomēr pieņemam lēmumu, ka mēģināsim vēl paspēt uzkāpt Eilatas augstākajā kalnā Mount Tzfahot, lai noskatītos saulrietu pār kalniem un jūru. Tā kā līdz kalna pakājei vēl ap 2 km attālums, tad izlemjam paņemt taksi, lai ātrāk tiekam līdz vietai, no kuras sākas marķēta pastaigu taka kalnā. Taksis mums izmaksā 23 ISL (5.75 EUR), kas liekas dārgi, bet tā kā taksistam ir ieslēgts skaitītājs, tad īsti kaulēties neiznāk.

Kāpienu kalnā uzsākam 15:35 un tā kā esmu iepriekš no draugiem dzirdējusi, ka ap 16:00 kalnos riet saule un kāpienam kalnā jāatvelē stunda, tad šķiet, ka līdz pašai augšai uzkāpt nepaspēsim. Tomēr ieslēdzu ātrgaitas režīmu un bez atpūtas pauzēm kā ēzelītis neatlaidīgi ejot, tieku līdz kalna augšai aptuveni 40 minūtēs. Jānis, kā parasti, ir bijis ātrāks par mani un tiek līdz augšai pa 25 min.

Jāatzīst, ka uzkāpusi virsotnē, esmu galīgi “beigta”” un man nepieciešamas pāris minūtes, lai vispār spētu izbaudīt to skaistumu, kas paveras visapkārt. Bet ir tiešām skaisti. Ir 15 minūtes pāri četriem un saule vēl nav paslēpusies aiz kalniem, tā kā varam izbaudīt gan skatus uz jūru un Jordānijas kalniem līča pretēja pusē, gan uz Eilatu un piekrastes kūrortiem šajā līča pusē, gan arī uz kalnu korēm, kas viena aiz otras majestātiski slejas Ēģiptes pusē.

Kad saulīte aizslēpjas ar kalniem, dodamies lejā, jo zinām, cik ātri dienvidos satumst. Taču pa 30 minūtēm esam jau nokāpuši no kalna un vēl tikai krēslo. Piekrastes viesnīcās iededzas gaismiņas, debesīs nedaudz sārtojas mākoņi, apkārt valda klusums un miers. Skaisti patiesi.

Atpakaļ uz Eilatas centru braucam ar pilsētas autobusu, kurš pietur tepat pie takas sākuma uz lielās piekrastes šosejas (par 4.20 ISL jeb 1.05 EUR par biļeti katram). Mums paveicas, jo autobusu nenākas ilgi gaidīt, kaut arī piekrastes autobuss kursē tikai reizi stundā.

Tā ka autobusā iekāpjam vienā no tālākajām piekrastes pieturām, tad sēdvietu sev atrodam, bet tie, kas iekāpj nākamajās pieturās, ir spiesti stāvēt kājās, jo autobuss ir pārpildīts.

Centrā izstaigājam pāris iepirkšanās centrus, bet nekas tā īsti neuzrunā, jo veikali nedaudz atgādina tirgu. Nu pietrūkst kaut kāda glamūra un sakoptības šeit.

Tad atrodam kādu restorāniņu (Gulf Restaurant), kur palutinām sevi ar labām vakariņām ar šašliku un salātiņu uzkodām ar gardu ķiploku maizi, ko mums pasniedz kā uzkodas. Vakariņu nagla ir kaķi, kas diedelē no mums gaļiņu un, tā kā porcijas ir milzīgas, mēs arī neskopojamies un brālīgi dalāmies ar šiem jaunajiem „draugiem”.

Šorīt ceļos 7:00 no rīta, jo esam ieplānojuši braucienu uz Sarkano kanjonu ar autobusu, kas attiet 9:00 no autoostas. Tā kā brokastīs šorīt esam vieni no pirmajiem, tad ēdamzāle vēl ir tīra un kārtīga un ēdienu noformējums uz šķīvjiem izskatās labāk nekā iepriekšējā rītā.

Pēc brokastīm dodamies aptuveni 1.5 km pastaigā līdz Eilatas centrālajai autoostai, kur braucam ar autobusu (par 16 ISL jeb 4 EUR par biļeti) aptuveni 30 minūtes līdz pieturai Sarkanā Kanjona tuvumā. Šeit noskaidrojam, ka atpakaļ mums ērtākais autobusa kursēšanas laiks būtu 12:00 un tad raitā solī dodamies pa grants ceļu kanjona virzienā. Apmaldīties šeit ir grūti, jo uz ceļa ir norādes, kas aizved mūs līdz autostāvvietai pie kanjona. Tālāk savukārt ceļa malās ir uz akmeņiem uzkrāsotas zaļas bultiņas, kas norāda takas virzienu. No ceļa līdz autostāvvietai ir 1.5 km un esam to nogājuši 15 minūtēs.

Pašu kanjonu izstaigājam aptuveni 50 minūtēs, jo patiesībā tas ir neliels, taču pietiekoši skaists un interesants, lai uz šejieni būtu vērts atbraukt. Par ieeju kanjonā nav jāmaksā un visērtāk šeit ir nokļūt ar auto, jo tad nav jāmēro 1.5 km pastaiga no šosejas līdz kanjona sākumam, kā arī tad neesi pakārtots autobusu grafikam. Kanjona interesantākais posms ved cauri stāvām iesārtām klinšu sienām un brīžiem upes izgrauztā eja ir pavisam šaura. Dažviet nākas kāpt pa metāla kāpnēm vai kāpšļiem vai arī pieturēties pie tiem, kājot uz leju pa kanjonu.

Pēc šī skaistākā bet īsākā takas posma, atpakaļ uz stāvlaukumu taka ved pa vienu no kanjona augšējām malām, kas ļauj kanjonu apskatīt no augšas un arī šeit ir baudāmi skaisti skati.

Patīkami, ka apmeklētāju te rīta pusē vēl nav daudz, bet kad esam atpakaļ stāvvietā, tā jau ir pilna ar automašīnām. Tātad 9:00-10:00 no rīta ir optimāls laiks kanjona apmeklējumam, ja vēlaties mierīgu netraucētu pastaigu. Un ideāli, ja ir nomas auto.

Tā kā līdz autobusam vēl 1 stunda laika, bet mēs jau esam nonākuši atpakaļ līdz lielajam ceļam, tad izlemjam mēģināt stopēt kādu auto, lai ātrāk tiktu atpakaļ uz Eilatu. Mums paveicas, jo pavisam drīz no kanjona izbrauc un laipni mūs savā auto paņem kāda itāļu ģimene, kas, kā izrādās, brauc uz Koraļu līča pludmali, kur vēlamies doties arī mēs. Tad nu nepilnas pusstundas laikā esam jau pie Koraļu pludmales, kur plānojam izbaudīt pusdienas laika sauli un peldes jūrā, bet izrādās, ka ieeja šajā pludmalē ir par maksu (35 ISL jeb 8.75 EUR par personu). Par pludmali maksāt negribas, tādēļ nolemjam paiet pa ceļu uz priekšu un atrast kādu bezmaksas pludmali Koraļu parka tuvumā. 10 minūtēs aizejam līdz pat Jūras Observatorijai, bet pa ceļam gar jūru visur ir žogs un pie pludmales netiekam. Tā kā jebkurā gadījumā šodien bijām plānojuši apmeklēt arī observatoriju, tad nopērkam ieejas biļetes par 99 ISL (25 EUR) katram un dodamies iekšā parkā. Mūs visvairāk interesē zemūdens observatorija/tornis, kas uzbūvēts pie koraļļu rifa un ļauj apmeklētājiem nokāpt pa torņa kāpnēm lejup zem jūras līmeņa un pa iluminatoriem vērot dzīvi koraļļu rifā dabiskajā jūras vidē. Tā kā neesam nodarbojušies ne ar niršanu, ne ar snorkelēšanu un zemūdens valstību esam vērojuši tikai akvārijos, tad šī mums ir jauna un aizraujoša pieredze, jo te cauri iluminatoru logiem paveras reāls koraļļu rifs ar visdažādāko krāsu zivtiņām, kas, turēdamās savas sugas baros, peld turp šurp gar koraļļiem. Virs rifa redzam viļņojamies jūras ūdeni. Tālumā aiz koraļļiem vēl zemāk par mums redzam smilšaino jūras gultni. Tāds fantastisks jūras dziļums paveras mūsu skatam, kas, salīdzinājumā ar akvārijiem, ļauj sajust, ka te viss notiek pa īstam. Zivtiņas ir tik dažādas gan lieluma, gan krāsu ziņā. Citas peld pie pašas ūdens virsmas, citas tuvāk pie koraļļiem. Dažas piepeld pavisam klāt iluminatoriem un barojas ar jūras zālēm, kas apaugušas ap logu malām.

Šajā zemūdens observatorijā pavadām teju vai stundu un nevaram vien beigt apbrīnot daudzkrāsaino zemūdens pasauli. Gluži vai gribas pamēģināt niršanas sniegtās iespējas, kas paver pavisam citu pasaules daļu- to, ko vēl neesam iepazinuši.

Observatorijai ir arī tornis ar skatu laukumu, no kura mūsu skatam no augšas paveras dzidrais jūras ūdens un koraļļu rifs. Droši vien tāda pati izskatās arī koraļļu pludmale, kuru ir iecienījuši snorkelētāji.

Dodamies apskatīt arī šeit izveidoto zemūdens tuneli un akvārijus. Tie, lai gan ir ļoti lieli un iespaidīgi ar šeit peldošajām haizivīm, milzu rajām un citām lielajām zivīm, tomēr, salīdzinoši ar izbaudīto reālo zemūdens pasaules burvību, akvāriji nu šķiet tikai kā vājš redzētā atspulgs.

Āra baseinā šeit var vērot arī jūras bruņurupučus. Kopumā šajā parkā esam pavadījuši 1.5 stundu un secinām, ka šeit ir vērts atbraukt zemūdens observatorijas dēļ- īpaši tad, ja neesat nodarbojušies ar niršanu vai snorkelēšanu un, protams, ja ceļojat kopā ar bērniem.

Pēc observatorijas parka apskates dodamies nelielā pastaigā vēl uz priekšu pa ceļu virzienā uz Ēģiptes robežu un te arī drīz atrodam bezmaksas publisko pludmali, kur dodos izbaudīt atveldzējošu peldi akmeņainajā pludmalē, kur brīžiem ūdenī pamanu violetas zivtiņas ar oranžām spurām. Protams, tiem, kas šajā pludmalē snorkelē, noteikti paveras daudz interesantāki skati uz zemūdens pasauli, bet es izbaudu skatus uz kalniem un jūru. Te gan peldēt nedaudz grūtāk kā, piemēram, Delfīnu rifa pludmalē, jo šeit nav līča un jūra, vēja dēļ, ir viļņaina. Pēc peldes ieturam pusdienas turpat pludmales krodziņā un ļaujamies saules tīkamajiem stariem.

Tā kā vēl ir tikai 15:00 pēcpusdienā un vējainā laika dēļ peldēties īsti vairs negribas, tad Jānis, kā liels putnu mīļotājs, ierosina aizbraukt līdz Putnu novērošanas parkam, kas atrodas netālu no Eilatas lidostas. Es gan neesmu iepriekš ievākusi info par to un neesmu droša, ka tur tiešām būs ko redzēt, bet Jānis ir gatavs braukt jebkurā gadījumā. Tad nu ar autobusu aizbraucam līdz Marina rajonam, kur paņemam taksi un par 29 ISL aizbraucam līdz putnu vērošanas parkam. Šeit ieeja ir bezmaksas un apmeklētāju ir ļoti maz. Diemžēl arī putnu šeit ir ļoti maz- tālumā neliels bariņš flamingo, tuvāk varam apskatīt pāris gārņus un vēl kādus sīkākus ūdens putnus. Nudien nekas tāds, dēļ kā es ieteiktu šeit speciāli braukt. Tā kā atpakaļ no parka uz Eilatu var tikt tikai ar taksi vai arī jāmēro ceļš līdz lielajai šosejai, pa kuru kursē autobuss, tad uzrunāju kādu pāri, kurš, kā izskatās, gatavojas braukt prom no parka ar nomas auto. Izrādās, ka viņi brauc virzienā uz Eilatu, bet apstāsies pie ārpus pilsētas esošā lielā iepirkšanās centra. Mums tas der un tā nu mēs pavisam drīz tiekam nogādāti šopinga centrā. Šeit atrodam nieciņus puikām un sev kādu džemperīti, tomēr kopumā iepirkšanās Izraēlā mūs neaizrauj. Varbūt esam pārāk izlutināti, vai arī šķiet, ka visu to pašu par tādām pašām cenām un varbūt pat lētāk varam nopirkt arī Latvijā…..

Vakaru noslēdzam ar vakariņām tajā pašā krodziņā „Gulf Restaurant”, kuru iemēģinājām iepriekšējā vakarā. Šis restorāns mūs savaldzināja ar kaķiem, draudzīgu apkalpošanu, bezmaksas salātiņu uzkodām un gardo ķiploku maizi pirms galvenā ēdiena. Arī šovakar baudām jauku apkalpošanu un kaķu kompānijuJ

21. novembris. Timna dabas parks un mājupceļš.

Mūsu īsā Eilatas ceļojuma pēdējā dienā esam nolēmuši doties uz Timna dabas parku. Tā kā tūrisma informācijas centrā esmu noskaidrojusi, ka ar publisko transportu tur nokļūt nav ērti, jo no autobusa pieturas līdz ieejai parkā jāmēro 4 km ceļa posms ar kājām, tad izlemjam uz vienu dienu iznomāt auto. Internetā iepriekšējā vakarā pārbaudot auto cenas, secinu, ka tās ir ļoti pieņemamas- sākot no 25 eiro par dienu, tomēr, tā kā nezinu, cik kura auto noma prasa drošības depozītu, tad izlemju no rīta izvēlēties auto uz vietas Eilatas auto nomu punktā, kas atrodas pāris simts metrus no centrālās autoostas. Taču, apstaigājusi vairākas auto nomas, secinu, ka te cenas par 1 dienas nomu ir sākot no 40 eiro ar pilno apdrošināšanu un drošības nauda sākot no 400$. Pietam auto jānodod līdz plkst. 17:00 vakarā, jo tad tiek slēgti visi auto nomas punkti Eilatā. Tas mums neder, jo pēdējā ceļojuma dienā uz kredītkartes vairs nav nepieciešamās summas drošības naudai. Tad nu izlemjam mēģināt braukt ar autobusu, tādēļ dodamies uz turpat blakus esošo autoostu un mums par laimi tieši pēc 5 minūtēm no tās atiet autobuss uz Telavivu, kas piestāj pie Timnas parka pagrieziena. Pie šoferīša nopērkam biļetes par 16 ISL katram un 25 min laikā tiekam nogādāti galapunktā. No pieturas dodamies Timna parka virzienā pa asfaltētu ceļu, bet tā kā karstajā saulē 4 km mērot negribas, pa ceļam mēģinām stopēt garām braucošās automašīnas. Pavisam drīz arī mums paveicas ar kādu draudzīgu francūžu ģimeni, kas aizved mūs līdz parka ieejai.

Nonākuši parka info centrā noskaidrojam, ka biļešu cena par personu ar auto ir 49 ISL, bet bez auto- 39 ISL. Tā kā parka teritorija esot pārāk liela, lai to izstaigātu ar kājām, esot nepieciešams auto vai arī uz vietas tiek piedāvāta velosipēdu noma par 20 ISL stundā vai 60 ISL par 3-4 stundām. Braukšana ar velosipēdiem šķiet gana aizraujoša, tādēļ paņemam 2 velo un vienojamies, ka atstāsim tos restorānā parka otrā galā, lai nevajadzētu pēc apskates vietu apbraukāšanas, mērot vēl 10 km atceļu līdz info centram.

Diena ir saulaina un karsta. Uzliekam mums izsniegtās ķiveres, ieziežamies ar sauļošanās krēmu un dodamies pretī šīs dienas piedzīvojumam. Jau no pirmajiem brauciena metriem atskāršam, cik te ir pārsteidzoši skaistas ainavas, kas kaut kādā ziņā atgādina ASV Nāves ielejā redzētos skatus. Mūsu brauciens ved pa asfaltētu ceļu, kas vijas pa ieleju- brīžiem augšup, brīžiem lejup pa pakalniem.

Pēc pirmajiem 3 km esam nokļuvuši līdz pirmajai apskates vieta- Spirāles pakalnam, kas ir vientulīga brūngani sārta klints tuksnesīgajā ielejā. Nākamais apskates objekts ir vēl neparastāks, jo tas atgādina milzu sēni.

Bet visiespaidīgākā vieta šajā parkā mums šķiet Salamona pīlāri, kas ir trīs milzīgi klinšu stabi, kas atgādina kāda Ēģiptiešu tempļa kolonnas. Savukārt tiem blakus slejas milzu klints, kura ieguvusi nosaukumu- Hatora Templis.

Šajā klintī var uzkāpt pa metāla kāpnēm un iziet caur milzu caurumam klintī, nonākot klints otrā pusē, kas paver skatu uz citu ielejas rakursu. Tas nudien ir interesants un iespaidīgs piedzīvojums.

Tā nu Salamona pīlāri un Hatora templis kļūst pa mūsu favorīta vietu šajā parkā. Un tad jau vēl tikai pāris km pa grants ceļu un esam jau nonākuši pie parka restorāna, kas atrodas pie Timnas ezeriņa.

Kopā parkā esam pavadījuši 2.5 stundas. Pie restorāna nododam velosipēdus un mūs laipni piedāvā nogādāt atpakaļ info centrā, no kura tālāk nostopējam auto līdz galvenajam ceļam un pēc tam vēl citu auto līdz Eilatas centram, kur nonākam ap 14:30. Tā kā pēcpusdienā vēlos izbaudīt peldi jūrā, tad sākumā ejam uz 15. autobusa pieturu, kur ceram sagaidīt autobusu uz dienvidu pludmalēm, bet paredzētājā laikā autobuss neierodas un tā kā tas kursē tikai reizi stundā, tad ilgāk kavēt laiku un gaidīt negribas. Tā nu paliekam turpat pilsētas pludmalē, kas ir laba ar to, ka līcī nav tik liels vējš un attiecīgi- ūdens ir mierīgs, bez viļņiem. Diemžēl saulīte drīz vien pazūd aiz mākoņiem un ilgi papeldēt man neizdodas, jo kļūst vēsi ūdenī. Tad nu iekārtojamies turpat pludmales bārā un baudām pēcpusdienas tēju un uzkodas ar skatu uz Jordānijas klaniem un Akabas pilsētu. Pēc kāda laika no mākoņiem izlien arī saulīte un mēs priecājamies par saulrieta gaismām pār līci.

Tā kā uz lidostu mums jādodas 20:00 vakarā, tad atlikušo laiku pēc saulrieta pavadām staigājot pa veikaliem un vakariņojot kafejnīcā. Tad paņemam savus čemodānus no viesnīcas lobija, kāpjam taksī un braucam uz autoostu. Tā šķiet drošāk, nekā gaidīt lidostas autobusu pieturā viesnīcas tuvumā. Autoostā pie 7. platformas satiekam citus latviešus un laiku līdz autobusa pienākšanai īsinām ar sarunām par piedzīvotajiem iespaidiem šajā Izraēlas ceļojumā.

Es esmu gandarīta, ka izlēmām doties šajā spontānajā īsajā ceļojumā, kas sākotnēji bija iecerēts kā lidojums pēc atpūtas, saules, siltuma un jūras, bet izvērtās par iespaidiem bagātu aktīvu ceļojumu, kas sniedza man daudz vairāk kā no tā gaidīju. Šobrīd pavisam droši varu teikt, ka uz Eilatu ir vērts ceļot pat tad, ja ir tikai 3 brīvas dienas, ko šādam ceļojumam atvēlēt. Jo arī 3 dienās šeit ir iespējams gūt ļoti daudzpusīgus un krāsainus iespaidus. Un galvenais- sauli un siltu jūruJ

Pēc ceļojuma secinu, ka ērtāk apkārtni ir apceļot ar nomas auto un ziemas periodā nav vērts izvēlēties viesnīcu ar āra baseiniem, jo tajos tāpat ir pārlieku auksts ūdens. Ekonomiskam ceļojumam noteikti ir vērts rezervēt apartamentus, kur paši var gatavot ēst, jo maltītes restorānos nudien nav lētas. Prātīgi iepriekš visu saplānojot, ceļojums uz Eilatu var izdoties iespaidiem bagāts un pietiekami ekonomisks. Te droši var ceļot arī ar maziem bērniem, jo arī bērniem būs interesanti. Nogurdinoši ģimenēm ar bērniem ir vienīgi 4 st. garais lidojums, ilgās muitas pārbaudes un ilgā gaidīšana uz autobusu no/uz lidostu, kā arī ielidošana no Rīgas ar tiešo reisu Ovdas lidostā ap 24:00 naktī un izlidošana uz Rīgu ap tādu pašu laiku. Bet, ja ceļojums ir uz ilgāku laiku, tad droši vien arī šīs neērtības var paciest

1 šekelis= ap 0.25 EUR

Aviobiļetes: 250 eiro

Viesnīca ar brokastīm: 366.68 eiro

Restorānos, pludmales krodziņos: 174.75 EUR

Pārtika veikalos: 27.50 EUR

Ieejas biļetes apskates vietās: 102.52 EUR

Publiskais transports: 41.55 EUR

Takši: 23 EUR

Velosipēdu noma Timnas parkā: 30 EUR

­­­­­­­­­­­­­­­­­Kopā par abiem: 1016 EUR jeb 508 EUR katram