Kārtējais rudens, kārtējais atvaļinājums, kārtējais izbraukums kaut kur tālāk no Latvijas. Šoreiz – Spānija. Vidusjūras piekraste sākot no Barselonas un beidzot ar Malagu (Gibraltāru)! Divas nedēļas novembra otrajā pusē. Divas nedēļas labu laiku neredzētas saules. Un iepriekš noteiktais ceļojuma režīms – čiliņā!

Plānošana. Sākotnēja versija par rudens atvaļinājumu bija apmēram šāda – kaut uz divām nedēļām aizmukt no Latvijas pelēkās ziemas/rudens. Jo vēlāk, jo labāk. Ar domu, ka kaut kur tur ir vēl silts un spīd saule un pēc iespējas vēlāk. Ar termiņu izvēli nebija problēmu – novembra otrā puse. Arī ar virziena izvēli nebija lielu aizķeršanos, ja vien neskaita to, ka Kanāriju salas tika noliktas uz ļoti tālām rezerves sliedēm. Nejutāmies gatavi divas nedēļas gulšņāt baltajās vai melnajās smiltīs un vēl jo vairāk tāpēc, ka reiz tur jau būts un pa lielam un pa mazam, neko jaunu sev tur neieraudzīsim. Devām priekšroku aktīvajai atpūtai un dienas gaismā tika izcelts sen apzelēts maršruts Barselona – Malaga ar iekavās ieliktu Gibraltāru. Ja būs luste, tad aplaimosim ar savu klātbūtni arī šo britu zemes pleķi. Pārvietošanās līdzeklis – īrēts autiņš Barselonas lidostā. Pirms nebijām veikuši pirmos uzmetumus par attālumiem, nez kāpēc iedomājāmies, ka šo vairāk kā tūkstotis kilometru attālumu veiksim abos virzienus taču aprunājoties ar veselo saprātu sapratām, šajā versijā pārāk ilgs laiks tiks pavadīts uz riteņiem un samazināsies noskatīto apskates objektu skaits. Pētot alternatīvas atpakaļceļam no Malagas uz Barselonu iespējas, pirmā doma – ātrgaitas vilciens. Sešas stundas un tūkstotis ir pievarēts, bet, uzzinot, cik maksā viena biļete, entuziasms par labu šim transportam noplaka vienā sekundē (90 eur viena biļete) Nākamā versija – lidmašīna. Fiksā meklēšana izmeta kādus sešus vai pat septiņus reisus dienā. Sākot ar ryanair un beidzot ar vueling. Pusotra stunda sešu stundu vietā – tā tomēr ir liela starpība. Vēl siltāk ap sirdi kļuva tad, kad ieraudzījām cenu – 25 eur! Pārlādēju datoru vairākkārt, jo sen nebiju redzējis tik lētas avio biļetes. Ja nu kaut kāds gļuks bijis? Nekā, i skyscanner.com, i pati ryanair mājas lapa izmeta šos 25 eiro. Ņemam! Baigais prieks par kuru nebija žēl pat pacelt vīna glāzi. Un lielība draugu un paziņu priekšā, ka izdevies tik lētu lidojumu dabūt. Diemžēl, bet šie prieki nebija ilgi jo, raug, visgardāk smejoties tie, kuri smejas pēdējie. Kad izdevās savervēt vēl divus līdzbraucējus, arī viņiem vajadzēja veikt tos pašus manevrus ar biļešu iegādi un, kad pienāca draugu kārta pirkt biļetes, sajutos nedaudz piečakarēts – viņi uz to pašu reisu, uz to pašu lidmašīnu nopirka divreiz un vēl drusku vairāk lētākas biļetes. 11 eiro katram! Bāc! Beigu beigās sanāca, ka mēs esam divkārt pārmaksājuši! Tas, protams, sarkasms, jo 25 tāpat ir neticami zema cena, bet vēl mierīgāks prāts kļuva vēlāk, kad kādu nedēļu pirms šī reisa biļešu cenas jau bija pārsniegušas 100 eiro robežu!

Un sveiciens tiem, kuru darbs vai hobijs ir sistemātiski delfos un vēl sazin kur čīkstēt par airbaltic jaunajām lidmašīnām un visu, kas saistīts ar šo lidkompāniju. Kā reizi ar jauno bombardieri lidojām uz Barselonu. Nevaru iepriecināt visus štata vaimanātājus – aizlidojām un ar bombardieri viss bija OK! Ērtības? Tādas, kādas ekonomiskajā klasē piedienas, bet pati galvenā ērtība – pat man bija kur izstiept savas garās kājas un, ja man priekšā sēdētājs nedauza ceļgalus, tad lidojums ir izdevies. Un nesēdēju pie rezerves izejas... Krēsli par cietiem? Šitiem vaidētājiem arī ogu maize par trīs centiem un trīs zviedru blondīnes par baltu velti nebūs pa prātam.

Feisbuka sadaļā Ceļo bez bēdu viens no visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir auto īres pieredze citās valstīs. Lai arī Eiropā auto īrēts entās reizes, nez kāpēc, bet allažiņ sanāk kaut kāda aizķeršanās, kaut kāds sīks misēklis, kurš visu laiku sēž uz nerva. Pārsvara nervus nomāc lielās depozīta maksas un arī šoreiz ložņājot pa auto īres interneta lappusēm pagāja ilgs laiks, kamēr aizmukām no 1000 vai pat lielākiem depozītiem. Izdevās izrakt 200 eiro lielu depozītu un nevis kaut kādā maskačkas auto īrē, bet gan Hertz. Tiesa, ne pa taisno, bet ejot caur rentalcars.com un tikai tad uz Hertz. Ejot pa tiešo uz Hertz, bija pavisam cita summa. Ne tūkstotis, bet, šķiet, 400 vai 500 eiro liels depozīts. 100 un vienu reizi pārlasot noteikumus, nekur nekādi slepeni kaktu noteikumi netika atrasti, taču līdzīgi ir bijis arī citos gadījumos, kad rakstītais ne vienmēr sakrīt ar realitāti... Nobukojām šo variantu un atlika gaidīt potenciālos pārsteigumus saņemot autiņu. Uzreiz jāteic, ka pārsteigumi bija, bet šoreiz – ar daudzām plusa zīmēm. Sākotnēji bijām pieteikuši mazākas jaudas braucamo un operatorei nebija jāpatērē ilgs laiks lai pierunātu mūs paņemt niknāku braucamo. Ne jau Ferrari vai bentliju, bet Citroen C3 tika nomainīts pret Škoda Octavia. Protams, ar papildus samaksu – 5 eiro dienā. Vēl viens arguments, kāpēc mūs pierunāja ņemt škodu – dīzelis (citronam bija benzīns). Braucot lielus gabalus tie 5 eiro papildus maksā kompensēsies uz degvielas rēķina. Speciāli nerēķinājām, taču nobraucot aptuveni 2500 km, domājams, ka dīzelis tomēr atsita to piecīti. Kad bijām piekrituši škodas variantam, operatore iekarsa un pacēla latiņu līdz BMW. Tie būšot vēl papildus 4 eiro dienā... Šim darījumam nepiekritām. Toties bija jāpiekrīt vienam iepriekš neaprunātam darījumam – tika paņemts 60 eiro depozīts par degvielu. Ar norunu, ka šī naudiņa tiks atgriezta atpakaļ, ja auto tiks nodots ar pilnu bāku. Būtībā, uzreiz nopirkām pilnu bāku ar degvielu! Drusku dārgāk, nekā, ja paši uzpildītos benzīntankā, taču nemaz nebija žēl tos desmit pārmaksātos eiro. Arī autoīres kantoriem kaut kā taču jādzīvo... Visbeidzot pats tīkamākais visā šajā stāstā – depozītā netika paņemti pat iepriekš aprunātie 200 eiro! Nu, vai nav skaisti!

Par izmaksām. Vienpadsmit dienu auto prieks izmaksāja aptuveni 300 eiro. Šajā summā ietilpst arī 70 eiro par to, ka auto nodevām citā pilsētā (Malagā). Arī 55 eiro pārsēšanos no citrona uz škodu. Ja mēs paliktu pie sākotnējās versijas ar auto nodošanu turpat kur paņēmām, tad cena ir pavisam glauna – zem 200.

Plānojot apskates objektus, centāmies izvairīties no lielpilsētām. Pat neskatoties uz to, ka pa ceļam bija Valensija, Granada, Seviļa, Malaga. Barselona ir atsevišķs stāsts, jo lidojot mājup tieši no Katalonijas galvaspilsētas, būtu bijis grēks neizmantot iespēju uz pāris dienām ieskriet arī šajā pilsētā. Tā teikt, atsvaidzināt atmiņu par to! Bet bez auto, tikai ar sabiedrisko un paša kājām.

Autoceļi. Izbraucot no Barselonas lidostas īpaši neiespringām uz maksas vai bezmaksas ceļiem. Tā kā pirmā pieturvieta bija ne pārāk tālā Taragona, tad rāmu sirdi nepilnos simts kilometrus noripinājām pa maksas ceļu. Ātri un ar glanci, bet, kad roka pamazām sāka pagurt no maka virināšanas un, kad saskaitījās, ka par šo nelielo attālumu samaksājām 16 eiro, tad fiksi prātā pārrēķinot visu noskatīto maršrutu pa maksas ceļiem, kaut kā šie maksas ceļi vairs nelikās tik pievilcīgi. Izvēloties parastos ceļus itin nemaz nenožēlojam. I nauda ietaupīta, i kaut ko vairāk var redzēt pa ceļam, i piestāt var kur vien tīk un pats galvenais – parastie ceļi ne par centu nav sliktāki par maksas. Tāpat pamatā ir divas joslas vienā virzienā, ceļa segums tikpat labs... Vienreiz tomēr vēl uzbraucām uz maksas ceļiem un vēlreiz pārliecinājāmies, ka informācija par to, ka Spānijā ir vieni no dārgākajiem maksas ceļiem Eiropā, ir patiesa par visiem 100%. Raug, mājupceļam no Gibraltāra uz apmešanās vietu Malagas pusē, izvēlējāmies tieši maksas špūres. Bija jau tumšs un nez kāpēc iedomājāmies, ka braukšana pa naudas ceļiem būs drošāka. Laika ekonomija salīdzinājumā ar parasto ceļu – kādas 15 min uz aptuveni 120 km attālumu. Nekādus miljonus jau nesamaksājām, taču vienu cēnerīti gan vajadzēja izvilkt no maka. Nebija žēl, ja vien pirms Malagas nebūtu bijis daudzu kilometru garš sastrēgums (sveiciens tiem, kuriem mūsu sastrēgumi šķiet lieli)... Ilgo sēdēšanu korķī izglāba ātra iespēja nobraukt uz parastajiem ceļiem. Tā no iedomātās laika ekonomijas nekas lādzīgs nesanāca un arī desmitnieks izmests vējā...

Pietiks par ceļojuma praktisko pusi. Ķeros klāt visam tam, kas tika redzēts, kas aptaustīts, kas izbaudīts, kas piedzīvots u.t.t. Brīdinājums tiem, kuri noskaņojušies lielai bilžu skatīšanai. Manā aprakstā, līdzīgi kā iepriekšējos, to nebūs. Nebūs tamdēļ, ka ar amatieru foto iespējām vienkārši fiziski nav iespējams parādīt tos smukumus, kuru mūsu maršrutā bija uz katra stūra. Tikai un vienīgi pašu acis spēj sagremot visu krāšņumu ko kilometriem garas mandarīnu audzes, olīvu birzis, kalni, jūra, cilvēki un viss pārējais ko dod Spānija! Beigu galā, dabas skati krietni labākā kvalitātē ir atrodami internetā, bet bildes ar pašu sejām interesantas ir tikai pašiem ceļotājiem un viņu draugiem. Pavisam vienkārši! Bet, vislabākais veids, kā pamielot sevi ar visiem šiem skaistumiem, ir pašiem doties līdzīgā vai citā ceļojumā! Paša iegūtos iespaidus neaizstās neviena svešinieka fotografētie dabas skati!

Taragona. Šī vieta bija kā pauze tālākajam braucienam jeb pirmajai nakšņošanas vietai Peniskolā. Neesmu vēsturnieks lai pārstāstītu Taragonas iepriekšējos gadsimtus, bet vieta kāju izlocīšanai pēc pārlidojuma un pirmajiem 100 kilometriem pa Spānijas ceļiem, itin feina. Kā katrā (vai gandrīz katrā) lielākā vai mazākā Spānijas pilsētiņā, arī Taragonā ir sava vecpilsēta ar neiztrūkstošo katedrāli, ar mūriem, šajā gadījumā arī ar skatu uz jūru no Vidusjūras balkona. Ja Taragonai būtu jāliek atzīme, tad kāds sešinieks (desmit ballu sistēmā) sanāks. Kā jau iepriekš sacīts, tad laba vietu kāju izlocīšanai. Ar pāris stundām pietiek lai atcerētos Spānijas garšu un pareizi noskaņot sevi turpmākajam ceļam.

Peniskola. Pirmā nakšņošanas vieta. Šo vietu izvēlējāmies tāpēc, ka dzīvošana bija pie pašas jūras un naiva cerība, ka varbūt iebridīsim jūrā noskalot pirmos putekļus, taču tam nebija lemts piepildīties nedz Peniskolā, nedz pārējās apmešanās vietās. Visticamāk, ka piepūšot vaigus, arī būtu kaut vienu reizi nopeldējušies, taču šoreiz kaut kā nevilka uz ūdeņiem. Visa ceļojuma laikā pa dienu saule it kā sildīja līdz pat +25, bet tas nebija tas karstums, kurš tevi iemānītu atdzesēties jūrā. Un itin labi ar to sadzīvojām bez peldes, jo visa ceļojuma pamatdoma tomēr bija nevis gulšņāšana pie ūdeņiem, bet Vidusjūras piekrastes apgūšana.

Iespējams, ka Peniskola tā arī būtu palikusi tikai par nakšņošanas vietu, ja vien dzīvokļa saimniece nebūtu tik runīga un tik pārlaimīga, ka iespējams pēc cik tur daudzu gadu pauzes parunāt dzimtajā valodā. Rezervējot dzīvokli caur airbnb.com, ne vārda nebija teikts, ka saimniece ir nespāniete. Vārds – Alicia. Kad sākās pirmās runas uzreiz bija jaušams, ka viņai līdz spānietei ir ļoti tālu. Nodeva akcents, kurš ir raksturīgs tikai krievu cilvēkiem. Arī vizuālais izskats neliecināja par Spānijas klātbūtni. Vārds? Vai tad latviešiem ir tikai Jāņi, Pēteri un Kārļi? Nē, taču. Kad pēc pāris minūšu sarunas sadūšojāmies un apjautājāmies, vai tik viņas dzimtā valoda nav krievu, Alicia atplauka vēl vairāk! Vai! Vai tiešām jūs varat sarunāties krieviski? Vai tad mums problēmu sagādāt cilvēkam prieku parunāt viņa dzimtajā mēlē! Nē, taču. Raug, viņa Peniskolā dzīvojot jau astoņus gadus. Pilsēta ir viena vienīga atpūtas zona, izņemot pašu vecpilsētu. Tur esot vērts aizbraukt un izmest kādu līkumu. Vecpilsēta neesot liela, kā reizi nelielai pastaigai pirms tālākā ceļa. Vasarā pludmales esot pārpildītas kā trolejbusi, ir lielas problēmas ar brīvas vietas atrašanu. Ja kādus pāris kvadrātmetrus izdosies izbrīvēt, vari uzskatīt sevi par veiksminieku. Bet tas tikai vasarā un augustā, kad ir vislielākais atpūtnieku pieplūdums. Vai krievi arī iecienījuši Peniskolu? Nē, jo netālu ir Barselona, viņiem tur labāk patīk. Laikā, kamēr Alicia dzīvojot Peniskolā, viņas redzes lokā bijusi tikai viena tūristu grupa no Krievijas. Vairāk gan nē. Pārsvarā braucot vācieši, briti, citi eiropieši. Vidējā paaudze un visur esošie pensionāri. Izrādot apartamentus Alicia laiku pa laikam piebremzē savas emocijas un ir redzams, ka rādot uz vienu vai otru priekšmetu, viņa nezina tā krievisko nosaukumu. Gribas pateikt, bet nevar, aizmirsies. Redz, krievi ir tādi paši cilvēki kā mēs. Jo ilgāk dzīvo svešās zemēs, jo vairāk piemirstas dzimtā valoda! Un sirdīga bez gala!

Paklausījām Alicias ieteikumam apmeklēt Peniskolas vecpilsētu, kura atrodas uz pussalas kalnā. Ar jau pazīstamiem cietokšņiem, katedrālēm, skatu laukumiem jūras virzienā un novembrim tik raksturīgajām tukšajām ielām! Kā smejies – brīva zona no tūristiem! Ne tā, ka mēs vienīgie bijām, taču bez ļaužu masām jeb bija tieši tas, ko vēlējāmies pirms ceļojuma – čiliņa režīms! Nesteidzīgi un ar baudu! Ja atkal jāliek atzīme, tad Peniskolas vecpilsētai 8, bet Aliciai – visi 10!