Alcudia de Veo. Sākotnēji šī vieta nebija mūsu ceļojumu kartē, taču pa ceļam uz Valenciju apzināti braucām pa mazceļiem. Ar domu, ka izmetīsim līkumu līdz kaut kādam dabas parkam (nosaukumam nav nozīmes) un ar domu, ka varbūt acis pašas liks apstāties kaut kur nezin kur. Parku neatradām, bet uzskrējām virsū Alcudia de Veo! Pavisam maziņš miestiņš kalnainā apvidū. Varbūt kādas 50, varbūt 50 mājas, ar pavisam šaurām ieliņām, bet ar lauku klusumu un mieru. Paradīzē neesmu bijis un tāpēc neteikšu, ka šī vieta pielīdzināma paradīzei, taču vietēja kolorīta izbaudīšanai – ideāla vieta. Mājas kā mājas, baznīca kā baznīca citviet Spānijā, taču bija kas īpašs, kaut kāda īpaša aura kas liek šo vietu atcerēties kā vienu no tīkamākajām visa ceļojuma laikā. Varbūt uzrunāja vietējais krodziņš ar četriem galdiņiem uz šaurā bruģa? Varbūt mūs paķēra krodziniece ar saviem aptuveni 70 gadiem, kura ēdienu gatavoja savā blakus krogam esošajā dzīvoklī (tā mums šķita) un ēdienu vietējiem strādniekiem nesa parastos kastroļos. Patrāpījāmies ap pusdienas laiku, kad kroga iekštelpas bija pilnas. Kādi seši, septiņi cilvēki bija aizņēmuši visas iekšvietas... Varbūt uzrunāja no krāna lietais SanMigel Select alus, kurš man atgrieza ticību alus smeķim. Nav jau spāņi nekādi alus meistari, bet šis nudien bija gards un noteikti iederētos goda vietā starp daudziem latviešu miestiņiem. Spānijā būts daudzas reizes, bet ko līdzīgu vēl nebiju baudījis (parastais SanMigel bija dzerts daudz, bet tieši Select patrāpījās pirmo reizi). Patiešām, baudīju! Varbūt tāpēc, ka puslitrs maksāja tikai 1,50 eiro? Cena arī garšīga, bet šoreiz alus pāris visam! Esot Alcudia de Veo pārliecinājāmies, ka šādas un līdzīgas vietas ir tieši tas ko vēlamies izbaudīt šajā braucienā un turēties pēc iespējas tālāk no lielpilsētām. Par to pārliecinājāmies tās pašas dienas vakarā, kad piestājām Valensijā, bet vērtējums par Alcudia de Veo – tieši 10!

Valensija. Nezinu, kāds bija sākotnējais motīvs Valensijā uzkavēties divas pilnas dienas. Pat meklējot nakšņošanu Valensijā visas tiešās un netiešās pazīmes teica priekšā, ka divas naktis šajā pilsētā būs par daudz. Te cenas par lielu, te vispār problēmas ar apmešanos, te vēl kaut kas un arī piedāvājums nemaz nebija tik liels. Pats no sevis sakārtojās tā, ka Valensijā pavadāmo laiku samazinājām līdz vienam vakaram un vienai naktij. Un ar apzinātu piedzīvojumu, kādu līdz šim nebijām piedzīvojuši. Izdomājām, ka ir jāpamēģina kaut kas jauns, jaunu dzīvošanas veidu – izīrēt istabu dzīvoklī. Zinājām, ka nebūsim vienīgie dzīvoklī, ka dzīvoklī ir vēl trīs istabas, ka būs arī saimniece. Ko vairāk var vēlēties par 20 naudām diviem uz vienu nakti? Nelolojām naivas cerības, ka pārējās istabas būs tukšas un samierinājāmies ar gaidāmo likteni. Zinājām arī to, ka dzīvokļa saimniece pārvalda krievu valodu, taču nezinājām, ka viņa ir krieviete un vēl mazāk nojautām, ka viņas vecāki dzīvo Rīgā. Divas naktis pēc kārtas, divas dzīvokļu saimnieces, divas vienas tautības, bet tik ļoti atšķirīgas. Nebija jau ne vainas arī Valensijas Masai (saimnieces vārds), taču pietrūka tās krievu cilvēkiem tik raksturīgās sirsnības, kādu mums sniedza Alicia. Ja ar Aliciu vēl pirms ierašanās Peniskolā mums bija regulāra sazināšanās, tad no Masas puses praktiski nekādas. Kad deviņos vakarā jau stundu bijām nodirnējuši pie pareizās adreses (tikšanās bija sarunāta tieši deviņos), kad Masa neatbildēja uz telefona zvaniem, radās aizdomas, ka esam palikuši bez nakšņošanas. Beigu beigās viss beidzās laimīgi un tikām pie saviem pēļiem, pie savas istabas cik tur istabu dzīvoklī. Ar līdzīgiem pārgulētājiem citās istabās, ar vienu virtuvi uz visiem, ar vienu vannas istabu uz visiem... Vienvārdsakot, izbaudījām visu to, ko sniedz dzīvošana komunalkā. Pietrūka tikai telefona koridorā... Nebija jau nekādu problēmu pārlaist vienu nakti šādos apartamentos, ja vien vienos naktī tavā istabā neiespertos nēģerkaimiņš no blakus istabas. It kā sajaucis istabas... Arī to piecietām, jo zinājām taču, ko esam izvēlējušies un ar ko jārēķinās! Izstāvējām arī rindu uz vienīgo mazgātuvi un WC. Izdzīvojām un ne brīdi nenožēlojam, ka iepazinām arī šādu dzīvošanas veidu.

Par pašu Valensiju nav ko īsti pateikt, jo nebijām plānojuši to iepazīt pēc pilnas programmas. Vakarpusē gan aizskrējām līdz centram, paklīdām pāris kilometrus un sapratām, ka tik lielas ļaužu masas šoreiz nav mūsējās. Ā, un pilsētas centrā kādā no ēstuvju ielām izdevās iegrābties līdz šim visnebaudāmākajā paeljā. Ja paelja tiek pasniegta uz parasta šķīvja, bez šim ēdienam tik piestāvošās pannas, tad jau ieraugot to ir sabojāts viss priekšstats par šo spāņu tradicionālo virtuves gardumu. Ja agrāk nebūtu to baudījuši, tad varbūt arī norītu šo krupi, bet tā kā bija ar ko salīdzināt, tad Valensijas paelja vienkārši atslābst. Nav šaubu, ka kādā citā ēstuvē bija arī īstas, taču mūsu mērķis nebija to meklēšana par katru cenu. Un pārliecinājāmies, ka vēl mājās veiktā izvēle tikai par vienu nakti Valensijā mūsu gadījumā bija pareiza! Vērtējums Valensijai – bez vērtējuma!

Benidorma. Nozogot Valensijai vienu dienu, tā tika pārcelta uz Benidormu. Ar domu, ka pa ceļam uz nākamo apmešanās vietu, izmetot līkumu, apskatām vairākas vietas. Pirmā pietura – Xativa. Ar kārtējo cietoksni kalna galā. Ar pāris kilometrus kāpšanu kalnā. Smuks cietoksnis, smuki skati uz ieleju, bet kopumā – līdzīgus cietokšņus var atrast teju katrā Spānijas mazpilsētā. Bet atpūtai gana laba apskates vieta. Vērtējums – 7.

Turpinot pārbraucienu uz Benidormu, turpinot vagot mazceļus, uzskrienam virsū iepriekš neplānotajai apskates vietai, vēl vienai mazpilsētiņai - Ontinyent. Pareizāk sakot, ne pašai pilsētai, bet tās tuvumā esošajai kalnu aizai ar Clariano upi ielejā. Ar nelielu ūdenskritumu un dzidrum dzidru ūdeni. Un pastaigas taku ielejā! Cilvēku maz, lai arī ir pēcpusdiena un saulē gaiss ir iesilis virs +20, ielejā saule netiek ielaista jo visapkārt klintis. Kādā stūrī saule tomēr tiek līdz ielejai, taču ātri vien tā pazūd. Vienubrīd sajutāmies kā mūsu pašu Siguldā, jo rudens arī Spānijā ir rudens un arī tur šajā gadalaikā koki nokrata savas lapas... Ko šogad neredzējām Siguldā, izbaudījām Spānijā. Vērtējums – 10!

Benidormu neizvēlējāmies tāpēc, ka tā ir Benidorma. Tikai un vienīgi kā pārgulēšanas vieta (trīs naktis) no kuras nelielos attālumos kartē iezīmējām vairākas apskates vietas. Zinājām, ka Benidorma ir viena vienīga izklaižu vieta un tieši tāpēc apartamentus izvēlējāmies nostāk no centra. Zinājām, ka sezona ir beigusies un, ka tūristu masas būs izklīdušas, taču nevarējām iedomāties, ka viņu būs tik maz. Kad ieradāmies sākotnēji rezervētajos apartamentos, saimniece ātri vien mums ierādīja citu dzīvokli citā mājā, jo, raug, mēs pa visu māju esot vienīgie un nebūtu prāta darbs mūs vienus pašus izmitināt. Problēmas risinājums bija pavisam vienkāršs – mūs pārcēla uz citiem apartamentiem, kur vairāk dzīvības. Izrādījās, ka šī lielāka dzīvība bija vēl pāris ģimenes, taču mūs tas nemaz neuztrauca. Kā vēlāk ierakstījām vērtējumā, tad šī bija pirmā reize, kad apartamentos netrūka praktiski nekā. Ieskaitot maksimāli pilnu virtuves aprīkojumu ar visu nepieciešamo, lai iebraukšanas brīdī varētu ķerties pie katliem un pannām! Jūra – pārdesmit metru attālumā, no rīta saullēkts tieši pretī logiem, visapkārt klusums un miers. Ideāli!

La Vila Joiosa. Pirmais izbraukums līdz padsmit kilometrus attālajai La Vila Joiosa. Būtībā pavisam neliela jūras piekrastes pilsētiņa. Pilsētiņa kā pilsētiņa, taču īpaša ar to, ka piekrastes mājas ir izkrāsotas dažādās krāsās, kas arī ir galvenie apskates objekti. Mums paveicās, jo pilsētu apmeklējām svētdienā un vecpilsētas centrālajā laukumā pie baznīcas uzskrējām virsū senlietu krāmu tirdziņam. Cilvēku daudz, arī tūristu netrūka, taču nebija grūstīšanās un spaidīšanās. Brīva atmosfēra ar sešdesmito gadu mūziku. Radās iespaids, ka šādi tirdziņi vietējiem iedzīvotājiem ir satikšanās vieta lai pārrunātu pēdējos dzīves notikumus, iemalkotu kādu glāzi vīna, uzkostu pa tapai, izvestu pastaigā savus suņus, kuru bija ļoti daudz un visdažādākās šķirnes... Tāds čiliņa režīms kādu arī vēlējāmies izbaudīt un izbaudījām! Vērtējums – 10!

Guadalest. Ciematiņš ar vien nepilnu tūkstoti iedzīvotāju, taču šo vietu ir iecienījuši tūristi, kuru pat novembra otrajā pusē tur netrūka. Ne miljoni, bet krietnā daudzumā. Vasarā noteikti to ir vēl vairāk. Netrūka arī šoreiz, taču ne tik lielā skaitā, lai traucētu baudītu to, ko dod pils (cietoksnis) klints pašā augšā ekskluzīvie skati. Jau iepriekš uzsvēru, ka katrā (vai gandrīz katrā) spāņu ciematā noteikti ir par kādam senlaiku mūrim un liela daļa no tiem, vairāk vai mazāk, ir līdzīgi, taču Guadalest pils (cietoksnis) šajā kategorijā neietilpst. Pirmkārt, tās atrašanās dēļ! Pašā klints augšgalā! Ar mūra iekšienē esošajām pāris ieliņām un skatiem uz tuvāko apkārtni... Pasakaini! Un vērtējums arī atbilstošs – 10! Iespējams, ka kaut ko nesapratām, taču meklējot kur piesēst un ieturēt kādu maltīti, šķiet, ka uzskrējām virsū Michelin redzes lokā nonākušam restorānam. Zvaigžņu skaitu nepiefiksēju, taču uz durvīm bija Michelin zīme. Tik vien sapratām, ka šajā restorānā iespējams iekļūt iepriekš piesakoties. Mēs netikām, jo brīvu vietu nebija! Nu i štrunts ar to mišelinu...

Altea. Diena bez mašīnas!Ātri vien sameklējām riteņu nomu un dienas plāns ir skaidrs – ar ričukiem uz netālo Altea jeb balto pilsētu. Starp citu, tikai mājās pārbraucot uzzināju, ka viena no daudzajām sadraudzības pilsētām ir mūsu pašu Sigulda (kopš 2004. gada). Kad tikām pie saviem braucamajiem, sapratām, ka Benidorma nemaz tik izmirusi nav. Pilsētas otrajā pusē ir pavisam cita dzīvība un pat novembrim neraksturīgi daudz tūristu. Toties lieku reizi sapratām, ka šādā angļu, vāciešu, holandiešu tusētāju pūlī mēs sevi neredzam. Pa ceļam uz Altea tiek izmests kāds līkums pa Benidormas tuvāko apkārti, pārsvarā gar piekrasti. Ar mirkļa iedomu, ka esi viens no Vuelta de Espana dalībniekiem. Noskatot kādu stāvāku kalnu dūša bija liela – vai tad tik švaks esmu, ka nevarēšu uzmīties pārsimts metrus pastāvā kalnā? Pa labu segumu! Uzmīties izdevās, taču ātri vien sapratām, ka vēl viens šāds kalns un diena būs beigusies!

Rāmā mednieku solītī aizripinājām līdz Altea. Nu, smuka tā pilsētiņa, smuka, tikai netapa skaidrs, kāpēc tai ticis tas gods saukties par balto pilsētu. Turpmākajā ceļojumā ne viens vien miestiņš bija baltās krāsās un tikpat labi varēja cerēt uz šiem godiem. Labi, lai jau saucas kā tīk, galvenais, ka vieta smuka. Ar tradicionālo cietoksni un baznīcu kalna galā. Ar šaurajām ieliņām un simpātiskiem krodziņiem. Vienam nespējām paiet garām, jo kad vēl tiksi pie galdiņa zem mandarīnu koka. Ar vēl nenoplūktiem mandarīniem! Ar apkalpotāju, kura mūsu jevrožopņiku likumkalpiem liktu meklēties pēc ožamā spirta. Nu, kā tā var būt, ka simpātiska jauniete viesus apkalpo vienkāršās treniņbiksēs un parastās ielas čībiņās! Sterilajos Eiropas noteikumos tas taču nav atļauts! Mūs sporta bikses un čības uztrauca vismazāk, mums svarīgāk par visu bija tā gaisotne, kuru dod atrašanās zem mandarīnu koka un superīgās tapas! Vērtējums šim izbraucienam un pašai pilsētiņai – 10!

Granada. Tālais un nogurdinošais pārbrauciens uz Granadu. Savi 400 km ar pauzēm un brauciens pa garlaicīgi gludu ceļu ar vienmuļu ainavu visapkārt. Dzīvība parādījās tuvojoties Granadai, kad tālumā ieraudzījām pirmo sniegu šajā rudenī/ziemā – Sierra Nevada kalna galotnes jau bija baltas! Līdzīgi kā ar Valensiju, arī Granada kā pilsēta mūs maz interesēja. Protams, pirmajā vakarā pieklājības pēc izmetām līkumu pa drēgno pilsētu taču saprotot, ka ir lielas problēmas ar mašīnas novietošanu, ātri vien devāmies pie miera. Lai nākamajā dienā dotos uz vienu no visvairāk tūristu apmeklētākajiem objektiem Spānijā, uz Alhambru jeb kā izrunā paši spāņi – Alambru.

Visiem ir zināms, ka praktiski jebkura zupiņa īsto garšu iegūst tikai nākamajā dienā un ar līdzīgu domu arī sagaidīju Alambras apmeklējumu. Pirms kādiem divdesmit gadiem Alambrā biju pirmo reizi un kopš tās reizes atmiņā maz kas palicis. Tikai bildes un nekas vairāk. Atmiņas bija labas, tās teica priekšā, ka Alambra ir tā vieta, kurā ir vērts atgriezties. Ja reiz esi Grandas pusē, ja Alambra atrodas turpat pie durvīm, tad jau laikam būtu grēks tai mest līkumu. Mājās uzzinām, ka ieteicams laicīgi iegādāties biļetes, jo ierodoties uz dullo, vari palikt aiz durvīm. Ja reiz tādi brīdinājumi, tad vēl Rīgā nopirkām biļetes. Ar tūristu daudzumiem bija stipri pārspīlēts. To nebija maz, taču ciešamā daudzumā. Varbūt tāpēc, ka bijām vieni no pirmajiem dienas apmeklētājiem, taču tam nav lielas nozīmes. Uzreiz jāteic, ka biju gaidījis kaut ko vairāk. Protams, viss smuki, viss vareni un ar vērienu, taču, lai teiktu, ka uz Alambru man gribēsies aizbraukt arī pēc 20 gadiem, nebūs taisnība. Vieta, kas jāredz, taču pasaulē ir arī smukākas un iespaidīgākas vietas. Vērtējums - cieņā pret Alambras vārdā nosaukto alutiņu – 7!

Sierra Nevada/Monachil. Pašā kalna augšā neuzbraucām un tāds nemaz arī nebija mūsu mērķis. Bija noskatītas Monachil pastaigu takas Sierra Nevada dabas parkā. Jau pats ceļš uz Monachil bija tā vērts. Sākotnēji pa gludiem, bet līkumotiem kalnu ceļiem, bet brauciena otrā puse – jau pa teteru takām, kur divām pretī braucošām mašīnām būtu lielas problēmas. Ja ceļā nesastaptu policijas autiņu, nudien liktos, ka esam iebraukuši pamatīgās auzās. Ja reiz ir policisti, tad arī civilizācijai kaut kur tuvumā jābūt. Pat visu zinošais veizs ar grūtībām atrada ceļu uz mūsu noskatīto vietu, bet malacis, aizveda pareizi. Uz kārtīgiem laukiem, kur saimnieks ar mietu no koka purina nogatavojušās olīvas, kur vietējais krodzinieks (precīzāk - bufetnieks) ir vieglā žvingulī, kuru pieskata sieva. Granadas apartamentu saimnieks ieteica mums pārbaudīt kādu Granadas puses tradīciju. Proti, ja tu pasūti alu, tad tapas ir par brīvu. Pārbaudījām, šis princips darbojas par visiem 100% un pārbaudījām to vairākkārt (ne tikai Monachil). Atgriežoties pie Monachil bufetnieka, pat viņa necilajā būcenī tika ievērota šī kārtība. Un jāteic, ka bufetnieka pasniegtās olīvas lika pasūtīt papildus alus devu. Tik garšīgas, sulīgas, ķiploku mērcē peldinātas olīvas nebija ēstas! Tas viss bija atpakaļceļā pēc pastaigas pa takām...

Vai vainīgs novembris vai kas cits, bet Monachil takas bija maz apmeklētas, taču tas nenozīmē, ka brauciens uz turieni bija zemē nomests. Nekā nebija! Ja esmu aizrāvies ar atzīmju likšanu, tad Monachil takas kopā ar bufetnieku, ar vīru, kurš no koka kratīja olīvas, kalniem, ar aizām, klintīm, ar ūdenskritumiem, ar trošu tiltiem, ar upi – te 10 ballu sistēmā ar desmitnieku ir par maz! Stabils 11 un vēl desmit + zīmēm! Viennozīmīgi visa divu nedēļu ilgā ceļojuma favorīts! Pats galvenais – maz tūristu jeb mūsu gadījumā, gandrīz nemaz tūristu. Izņemot klintīs kāpējus un vēl kādu, kā šķiet, laimīgi šo vietu atradušo... Pat nezinu, kā visu to auru un redzēto izlikt uz papīra! Neviena fotogrāfija neaizstās dzīvo bildi!