Barselona – Malaga (Gibraltārs) – Barselona. Čiliņa režīms. III daļa

  • 7 min lasīšanai
Frigiliana. Pārceļoties no Granadas uz Malagu, ceļā bijām noskatījuši Frigiliana ciematiņu. Tikai tāpēc, lai pagarinātu ceļu līdz Malagai. Smuki un, kā jau pieminēju iepriekš, tad Altea nebūt nav vienīgais miestiņš, kuru var saukt par balto. Arī Frigiliana ir vienā, baltajā, krāsā. Arī atrodas kalnos, arī šauras ieliņas... Skaista vieta. Malaga. Kopš Malagas mūsu grupas lielums divkāršojās – pirmo nedēļu bijām divatā, otru – jau četratā... Vēl viena lielpilsēta mūsu ceļojuma maršrutā un vēl viena pilsēta, kurai metām līkumu. Malagai netika pat tas, kas tika Valensijai. Nu, piedod, Malaga, ka pat vienu vakaru neizgājām tavās ielās. Vienreiz tik izbraucām cauri un arī tikai tāpēc, lai tiktu uz Eirolīgas spēli basketbolā starp vietējo Unicaja un krievu CSKA. Zinot, ka spāņiem basketbols iet pie sirds, jau savlaicīgi iegādājāmies biļetes. Halle kā krieviem piederošā arēna Rīga. Ap 11 tūkstošiem sēdvietu, toties apmeklētība stipri lielāka kā uz jebkuru spēli Rīgā. Arī uz izlases spēlēm nesenajā Eiropas čempionātā... Biļetes cena otrajā stāvā – 20 eiro. Spēle kā spēle, vieni uzvarēja, otri zaudēja (Unicaja), bet pēc šīs spēles apmeklējuma tomēr gribas pasveicināt Rīgas arēnas nagu maucējus. Ja Malagā auto novietošana stāvvietā maksāja apaļu eiro, tad biedram Savickim vai kuram tur bijušajam (esošajam) čekistam kurš apsaimnieko arēnu, vajadzētu nedaudz piesarkt... 6 vai 7 eiro Rīgā un viens eiro Malagā. Ir starpība, vai ne... Pašā Malagā nemaz nedzīvojām. Izvēlējāmies priekšpilsētu Benalmadenu, kas kādus padsmit kilometrus no centra. Lai tālāk no burzmas. Vērtējums Malagi – bez vērtējuma, jo nebija ko vērtēt. Caminito del Rey. Vieta, par kuru pirms došanās ceļā tika lasīts daudz un teju katrā FB lietotāja ieteikumā pieminēta. Arī uz karaļa takām zinātāja ieteica biļetes iegādādāties savlaicīgi, jo plūsmas tiekot kontrolētas un uz vietas varētu būt problēmas. Problēmu nebija, jo biļetes savlaicīgi iegādājāmies Rīgā un rāmu sirdi devāmies apgūt šo brīnumu. Brīnumu, kura agrāk bijusi bīstamākā pastaigu taka pasaulē. Ja viss būtu palicis kā pirms trim vai četriem gadiem, tā droši vien būtu taisnība, bet pēdējos gados veiktās rekonstrukcijas šo taku padarījusi par visdrošāko un visvieglāko. Ejot vieglā solī, ķerot ainaviskos skatus, fočējoties teju pie katras klints, nepilnus trīs kilometri vieglā solī pievarāmi pāris stundās. Bez pauzēm, bez maizīšu uzkošanas… Ja vērtējam tikai takas atrašanās vietu, tad bez jautājumiem – fantastika. Ja par sarežģītību, tad jebkuram pensionāram tā ir vēsā mierā izstaigājama. Ja vien nereibst galva no augstuma. Neesmu izstaigājis daudz taku, bet pirms gada pabūts Samārijā, bet pirms pāris dienām arī Monachil. Katra ir savādāka, taču Caminito del Rey visvieglākā. Ja par dabu, par skatiem, tad tā jau ir gaumes lieta par kuru nemēdz strīdēties. Personīgi man vairāk pie sirds gāja Monachil un laikam tāpēc, ka pati pastaiga bija sarežģītāka. Savukārt servisa ziņā Samārijas aiza ir ārpus konkurences. Grieķi savā aizā ik pēc pāris kilometriem iekārtojuši WC, bet spāņi savās karaļa takās uz nepilniem trim kilometriem nevienu. Nav jau traģēdija, var paciesties tās pāris stundas, taču iekšējam komfortam prasījās kāda atlietuve. Arī finišs izslāpušajiem tūristiem ne pārāk draudzīgs. Mēs karaļa taku izstaigājām novembra izskaņā, kad laiks bija silts, nevis karsts, bet kādas ir sajūtas, ja virs galvas cepina vismaz +30 grādi vai pat vairāk? Samārijā aizas galā vismaz pāris grieķu nenoguruši spaidīja svaigas apelsīnu sulas, kurām noiets bija uz urrrrā! Kā reiz pēc piecu stundu pastaigas, bet spāņi? Kaut kāds būcenis ar pāris krēsliem. Nevajag jau glaunu restorānu. Pietiktu ar tiem pašiem apelsīniem, kuru Spānijā nav mazāk kā Grieķijā. Laikam spāņi neprot pacelt naudu, kura katru dienu turpat pie kājām mētājas… Ko nesaņēmām aizas finišā, to pilnībā kompensējām El Chorro. Tā ir vieta, kur pienāk vilcieni no Malagas un no kurienes staigātāji ar autobusu tiek aizvizināti līdz takas ieejai. Nekā diža El Chorro nebija, tikai dzelzceļa stacija un pāris mājas. Un stacijā vietējā bufete. Arī nekas dižs, bet galdiņi izlikti uz perona, kur tad arī laiski uz kādu stundiņu atlaidāmies sildošajā saulē! Centāmies iztēloties, kā būtu, ja, piemēram, Majoros galdiņi būtu līdzās dzelzceļa sliedēm. Neizdevās… Atkal kaut kas nebijis un būtībā šis pasākums arī izglāba visu dienas pasākumu! Kopējais vērtējums par karaļa takām – 9,5! Mijas. Vēl viens ciematiņš (vai pilsētiņa) kura sevi droši var dēvēt par balto. Kāpēc neiebraukt, ja ir pa ceļam. Iebraucām, pastaigājām pa ieliņām, ēzeļus neaiztikām, iedzērām kafiju un braucām mājās. Ja nebūtu iepriekšējo balto ciematu, iespaidi būtu citi, bet – kaut kur jau redzēts. Tikai savādākā izpildījumā. Ronda. Vēl viena apskates vieta, kurš pieminēts teju katrā FB Ceļo bez bēdu lietotāju ieteikumā. Braucam. Ne gluži pa ceļam, bet izdomājām izmest līkumu gar Marbellu. Kāpēc tur braucām, nudien nesaprotu. Vieta, kur tusēt un nekas vairāk. Pietika ar nelielu pastaigu gar krastmalu, ar kafijas tasi un laižam tālām uz Rondu. Par Rondu gan var droši teikt, ka tā ir vieta, uz kuru jāaizbrauc. Pati pilsēta kā pilsēta, bet tilts pie vecpilsētas, aiza, mājas kraujas malā, tas jau bija kaut kas tāds, kas līdz šim nebija redzēts. Kad acis bija pamielotas, laiks arī pārējiem mielastiem. Līdz šim manā paeljas ēdienkartē garšīgākā bija Salamankā, tad Maljorkā, bet tagad ir jauns līderis – Ronda! Tobrīd bija kauns atcerēties to paelju ar kuru niekojāmies Valensijā! Kārtīga, diviem cilvēkiem paredzēta paelja, uz pannas, garneles viena pie otras sagūlušas krietnā daudzumā, mīdijas tāpat. Gan lobītas, gan ar visām čaulām un viss pārējais, kas piestāv paeljai ar jūras veltēm! Lai arī Spānijā esmu bijis neskaitāmas reizes, tikai Rondā pirmo reizi pamēģināju sangriju. Dzert var, bet lai šo dzērienu ieceltu kulta dzērienu kārtā – manā skatījumā, nez vai. Kopvērtējums par Rondu un paelju komplektā – 10! Setenil de Las Bodegas. Atpakaļceļā nolemjat izmest vēl vienu līkumu – līdz Setenil de Las Bodegas. Ciematiņš, kur mājas iebūvētas klintīs. No tāluma tik tiešām šķiet, ka vietējie arhitekti pavaikuši baigos brīnumus, taču realitāte ir pavisam cita. Klintis bija īstas, arī mājas īstas, taču man kā (ne)celtniekam bija neliela vilšanās sajūta. Skats no ārpuses – super un iespaidīgi, bet esot iekšpusē apjaut, ka māja ir tikai ārējā siena. Ar logiem, ar durvīm… Būtībā, starp zemi un pār ceļu nokārušos klinti ir iemānīts tāds kā panelis. Tik un tā skats no attāluma acij tīkams un kaut kas neredzēts. Vērtējums – 8! Gibraltārs. Braukt vai nebraukt! Par Gibraltāra (ne)apmeklējumu domājām vēl Rīgā un pat pirmajās dienās Malagā nebija īstas pārliecības vai ir vēlme uz turieni braukt. Kas tur – mērkaķi, klints, robeža, kāda ala, vēl kaut kādas druskas… Viss sakārtojās tā, ka atlika laika arī Gibraltāram uz kuru devāmies ar fonu, kurš salasīts pa kaktiem visdažādākajās atsauksmēs par Spānijas un Gibraltāra robežas šķērsošanu. Vienam problēmas bijušas ar robežas šķērsošanu, otram, trešajam… Kaut kā neticējās, ka šodien, kad visas robežas ir vaļā, būs jāatceras senie laiki šķērsojot kādu robežu. Aizbraucām, nolikām autiņu maksas stāvvietā, ar kājām aizgājām līdz robežai, parādījām pases, neviens uz tām īsti pat nepaskatījās un esam Gibraltārā. Mēģināju saskatīt problēmas, taču neatradu. Varbūt braucot robežai pāri ar autiņu tās pašas atskrietu pretī, taču neviens nevienam neliek citā valstī iebraukt ar mašīnu, ja to pašu var izdarīt kājām ejot. Tūlīt aiz robežs ir nopērkamas biļetes uz gaisa tramvaju, turpat ir busiņš, kurš tevi aizvizina līdz tramvajam un atkal nekādu problēmu. Viss rita kā pa diedziņu. Arī tramvajs kursē viens aiz otra. Esam kalna galā un sākam baudīt to, ko nozīmē atrasties savvaļas mērkaķu ikdienā. Atkal kaut kas jauns un tāpēc atmiņā paliekošāks. Uzreiz pie izzejas no tramvaja tevi sagaida skaļs brīdinājums – mērkaķus nebarot! Sods – 4000 mārciņas. Bāc, bet augļi ir paņemti līdzi! Ko nu? Neko, vai tad tāpēc neiesi draudzēties ar viņiem. Un pa kluso nepacienāsi ar kādu mandarīnu vai ko citu! Pabarojām, taču prieki bija īsi. Raug, kāds makans makaks pamanot, ka tiek vērta vaļā somiņa, ka čab maisiņš, vienā sekundē ir klāt un vēl vienā pussekundē maisiņš ar visiem augļiem ir izrauts no somiņas. Viss, barošana beigusies! Toties mērkaķis laimīgs un smej savā bārdā! Pat maskačkas kabatzagļiem nav tāda roku veiklība, kā Gibraltāra mērkaķiem. Mērkaķi lieli un mazi, slinki un laiski, draudzīgi un vienaldzīgi. Kādam patīk apsēsties klēpī, kādam uzlēkt uz kakla, kādam ar nagu atstāt zīmi un pieres… Nu, vai nav forši! Ieskatoties kādam mērkaķim acīs, pavērojot viņu kustības, uzvedību, saproti, ka cilvēks tik tiešām ir cēlies no šiem dzīvniekiem. Nebūtu šīs mērkaķošanās, iespējams, brauciens uz Gibraltāru būtu velts. Kas notiek pāri šaurākajai vietai starp Eiropu un Āfriku nav saskatāms, jo mērkaķu kalnam uzsēdies pelēks mākonis. Pēc druadzības stundām ar saviem priekšgājējiem, koncertzāle stalaktītu alā vairs nelikās tik saistoša, arī kaut kādi tuneļi nē… Vērtējums – 10 (mērkaķu nopelns). Barselona. Pēdējais punkts mūsu ceļojumā. Man – trešā Barselonas apciemošana. Pārējiem – pirmā vai otrā. Sev neko jaunu neatklāju. Pusotra dienas laikā obligātie apskates objekti tika veiksmīgi apgūti. Kas mainījies kopš iepriekšējā apmeklējuma? Neskaitīju, bet tā vien šķita, ka Sagrada Familia katedrālei ir piecelts kāds tornis klāt un ir kļuvis zināms, ka pēdējais ķieģelis šajā unikālajā celtnē tikšot ielikts 2026. gadā. Ja pirms divdesmit gadiem katedrālē varēja klaiņot pa visām telpām, arī pāriet pa tiltiņu no viena torņa uz otru, tad šoreiz atvērta bija tikai apakšējā daļa. Laikam jau celtniecības un drošības nolūku dēļ. Arī Gaudi parks bija daļēji slēgts, arī tur rekonstrukcijas darbi. Rambla joprojām atrodas savā vietā, taču ne ar tai piestāvošajiem tūristu miljoniem. Novembra pēdējās dienās neierasti tukša. Kaut kas jauns tomēr bija. Pārsteigumu sagādāja Ramblas tirgus. Patrāpījāmies pašā vakarā, kad tirgotāji beidza savu darbu. Zināju, ka šajā tirgū ir gardum gardas svaigi spiestās sulas un pa mazām naudiņām. Viena glāze – viens eiro. Pie pašas ieejas tas pats eiro par glāzi, bet pāris soļus tālāk – par to pašu eiro jau divas glāzes. Vēl piecus soļus tālāk – jau trīs glāzes. Spēj tik dzert, taču cik izdzersi. Trīs, piecas, labi, desmit glāzes… Tāpat nenodzersies visām mūžam. To pašu vitamīnu kūri atkārtojām arī nākamajā vakarā. Kad vēl tiksi pie šādas dzīvu vitamīnu trieciendevas… Savā vietā atrodas arī Karaļa pils ar krāsainajām strūklakām, arī Monžuikas kalns, tāpat gaisa tramvajs no ostas uz Monžuiku. Bet ostā – pierādījums, kur aiziet krievu oligarhu nauda. Dārgākā un lielākā motorjahta pasaulē, kura pieder Ališeram Usmanovam. Noliekam blakus kuģi, kurš ikdienā peld no Rīgas uz Stokholmu un iztēlojamies, cik liela ir šī jahta. Nu, labi, drusku mazāka, taču tik un tā iespaidīga lieluma. Vēl tomēr viens jaunums no Ramblas. Neatceros, vai uz šīs ielas arī iepriekšējā Barselonas apmeklējuma laikā bija NBA bārs, taču tagad bija. Un kas bija viens no galvenajiem šī bāra virtuālajiem tēliem? Pareizi, Kristaps Pozriņģis! Vērtējums par Barselona nemainīgi noturīgs – 10! Arī trešajā apmeklējuma reizē!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais