Mana Parīze

11.05.2009
5 min lasīšanai
71 foto

3.aprīlis. Lidosta Rīga. Četras draudzenes priecīgā satraukumā gaidām reģistrāciju lidojumam uz Parīzi. Trijām no mums tas ir kā dāvana pašām sev dzimšanas dienā, jo vienai tā tikko bijusi, bet divām būs tūlīt pēc atgriešanās mājās. Kad iedodam pases reģistrācijā, darbiniece pēc maza brītiņa paceļ 1 no pasēm un jautā: Kad Jūs pēdējo reizi esat pārbaudījusi pasi? Izrādās, ka vienai no mums pases derīguma termiņš beidzies marta sākumā. Tā gadās, ka reizēm Tu palaid garām lietas ko noteikti vajadzētu pārbaudīt. Ko lai dara? Darbinieci pierunāt nav iespējams, jo viņa, protams, nedrīkst cilvēku ar nederīgu pasi izlaist no valsts. Tiek apspriesta iespēja steidzamā kārtā izņemt jaunu pasi un viņai lidot uz Parīzi pēc 2 dienām. Tomēr tas liekas diezgan sarežģīti un draudzene samierinās ar likteni. Sapratušas, ka nekas nav līdzams, atvadāmies, un ar sabojātu garastāvokli trijatā dodamies uz izlidošanas koridoru(7 dienu laikā tas laikam bija vienīgais atgadījums, kas mums lika justies slikt)i. Pēc dažām stundām jau esam Parīzē. Veiksmīgi dabūjušas savu bagāžu, minūtes 10 cenšamies aptvert kā atrast RER vilcienu. Izrādās, ka līdz tam ir jābrauc ar vietējo lidostas vilcienu. Tālāk jau viss ir vienkārši, ar RER līdz vajadzīgai stacijai, kur pārsēžamies metro, tad līdz savai pieturai, pie kuras dažu minūšu attālumā ir mūsu viesnīciņa(paldies Elitai Ziemelei, rezervējām viņas ieteikto viesnīciņu un bijām apmierinātas gan ar istabām, gan arī ar cenu.). Esam tikušas vaļā no bagāžas, apskatījušas savus apartamentus un gatavas sākt Parīzes iepazīšanu. Pirmā pastaiga, protams būs uz Eifeli, jo tas ir rokas stiepiena attālumā no mūsu viesnīcas. Ejam priecīgas pa ielu un gūstam pirmos iespaidus par Parīzi (starp citu laikam nekur citur kur bijām, neredzējām tik maz tūristus un tik daudz cilvēkus, kas varētu būt francūži, kā mūsu viesnīcas rajonā. Gan agri no rīta gan vēlu vakarā pārvietojāmies pa ielām pilnīgi bez bailēm). Pieejot pie Eifeļa aina radikāli izmainās, ik pa solim nāk klāt melnādaini vīrieši ar grabošu virteni uz rokas un piedāvā mazus metāla Eifelīšus, kas maksā tikai 1 eiro. Mūs vairāk interesē lielais, kurš starp, citu nemaz tik liels vairs neliekas, bet iespaidīgs un skaists tik un tā. Ar nožēlu konstatējam, ka Trokadero strūklakas vēl nedarbojas, bet mēs ceram, ka līdz mūsu prombraukšanai tās tomēr tiks iedarbinātas. No izdaudzinātās briesmīgās rindas, tikšanai tornī nav ne vēsts un pēc minūtēm 15 jau braucam augšā. Jā, dažādu tautību tūristu daudz, bet tas mums kaut kā īpaši netraucēja. Sajūsminoties par lieliskajiem skatiem, tverot fotomirkļus un mēģinot no augšas saprast kur kas atrodas, paiet laiks un attopamies, ka sāk jau krēslot. Tagad, pilnīgi noteikti jāgaida pilnīga tumsa, lai redzētu kāda Parīze izskatās naktī. Skaisti! Izgaismotais Eifelis (tad vēl zilo zvaigznīšu nebija) – lielisks! Dodamies atpakaļ uz viesnīcu un pa ceļam iegriežamies kādā jaukā kafejnīcā. Nākošā rītā mums plānā ir brauciens ar kuģīti pa Sēnu. Saulīte spīd, garastāvoklis arī saulains. No viesnīcas dodamies uz Marsa laukumu, lai apskatītu Eifeli no cita rakursa. Priecājamies par dažādajiem ziedošajiem kokiem un krūmiem. Tālāk dodamies uz Sēnu. Brauciens pa Sēnu likās interesants arī ar to, ka tā laikā mēs varējām ieraudzīt daudzas vietas ko bijām nolēmušas apskatīt tuvāk. Nokāpušas no kuģīša, kājām dodamies uz Luksemburgas dārzu. Simtiem cilvēku nesteidzīgi sēž uz apkārt strūklakām izliktajiem krēsliem un atpūšas, lasa grāmatas, klausās mūziku, dzer kafiju. Nez kā tas izskatītos Rīgā. Mums patika. Tālāk mūsu ceļš ved uz Parīzes Dievmātes katedrāli. Izpriecājušās par tās skaistumu un varenumu, ieraugām afišu, kas vēsta, ka 8. aprīlī vakarā katedrālē būs Gregoriāņu mūku koncerts. Nopērkam biļetes un dodamies meklēt izslavēto saldējuma veikaliņu uz Sentluī salas. Pēc saldējuma apēšanas, konstatējam, ka spēka vēl pietiek, tādēļ meklējam Pompidou Centre. Savdabīga celtne, interesantas modernās strūklakas. Nākošā diena sestdiena. Zinām, ka sestdienās Versaļā noteiktās stundās darbojas strūklakas, tādēļ šīs dienas plānā – Versaļa. Versaļa ar vienreizējām strūklakām un pašu pili, protams, bija lieliska. Žēl tikai, ka vēl puķu dobes bija tukšas un koku zaros lapas arī vēl nebija izplaukušas. Tad droši vien iespaidi būtu vēl bagātīgāki. Pēcpusdienā esam atpakaļ pilsētā un atlikušo dienas daļu atvēlam veikalu izpētei uz Rivoli ielas( starp Rivoli ielu un Sēnu atrodas Luvra un Tilerī parks). Svētdienas rīts. Es pēc būtības esmu cīrulis, tādēļ mostos agri. Starp citu, kaut kur pie mūsu viesnīcas dzīvoja putns( viņa dziesma mazliet atgādināja mūsu lakstīgalu), kurš katru rītu tieši sešos sāka jauki vīterot . Minūtes 20 nogulējusi ar atvērtām acīm, klusi pieceļos(jo līdz norunātajam celšanās laikam vēl pusotra stunda un draudzenes vēl saldi guļ), apģērbjos un dodos ārā. Mans mērķis bija ieraudzīt, kā Parīze mostas svētdienas rītā. Dodos Marsa laukuma virzienā. Visapkārt nosacīts klusums. Ik pēc brīža kaut kur dzirdu putnu vīterošanu. Pēkšņi klusumu pārtrauc kāds cilvēks, kas stumj grabošus ratus ar bulciņām mazas kafejnīciņas virzienā. Mazajos veikaliņos jau rosās darbinieki. Marsa laukumā ziedošie krūmi pilni ar dziedošiem putniem. Ik pa brīdim dažādos virzienos man garām aizskrien sportiski noskaņoti parīzieši. Sētnieki savāc atkritumu maisus. Redzu cilvēkus, kas izveduši savus četrkājainos mīluļus rīta pastaigā. Atpakaļ ejot izvēlos mazliet citu maršrutu un nokļūstu pie mūsu metro stacijas. Tā kā sliežu ceļš iet pa augšu, tad zem tā ir vesela iela, uz kuras gar abām malām saceltas teltis. Izrādās, ka tur būs svētdienas tirdziņš. Kāda daudzveidība un cik skaisti visi pārtikas produkti izlikti. Nevienu neuztrauc, ka uz ielas zem sliežu ceļa tiks tirgotas svaigas zivis, gaļa, maize, uz vietas gatavoti ēdieni un citas lietas. Mūsu PVD tur sajuktu prātā. Tā rīta pastaiga laikam man prātā palikusi visspilgtāk. Tur bija jūtama Parīzes elpa. Pēc deviņiem dodamies Konkordijas laukuma virzienā. Grandiozais Luksoras obelisks, kas stāv starp Triumfa arku un Luvru, Tilerī dārzs un, protams, Luvra. Luvrai un Orsē muzejam tiek veltīta šī svētdiena(tā kā ir 1. mēneša svētdiena, tad ieeja Luvrā, un ja pareizi atceros, tad arī Orsē muzejā, ir par brīvu). Rinda pie Luvras liekas nežēlīgi gara, taču mēs to izstāvam nepilnu 10 min. laikā. Nejūsmošu par Luvru, tā jau ir pietiekami apjūsmota un to tā ir pelnījusi. Esam nedaudz nogurušas tomēr dodamies Orsē muzeja virzienā. Tur rinda iet lēnāk, toties gaidot varam noraudzīties vērienīgā skrituļslidu entuziastu skrējienā mums garām pa ielu gar Sēnu. Orsē muzejs ir paņēmis mūsu pēdējos spēkus, taču tas bija to vērts. Pati ēka, kur kādreiz ir bijusi dzelzceļa stacija, vien jau ir apbrīnas vērta, kur nu vēl lieliskie mākslas darbi. Pirmdienas rīts mūs pārsteidz ar nelielu sniega kārtiņu uz mašīnām. Naktī ir snidzis sniegs. Dodamies uz metro pieturu pie Eifeļa torņa. Brīnāmies par daudzo policijas busiņu rindu uz ielas pie Eifeļa( tikai atbraukušas mājās, uzzinām, ka tur tika gaidīta Olimpiskās uguns lāpas nešana). Ar metro dodamies uz metro staciju Botzaris, jo esam nolēmušas izstaigāt Bitšomonas parku. Ļoti skaists parks. Ir vērts to apskatīt, ja laiks atļauj. Parks nav parastais tūristu objekts. Pēc tā braucam uz Monmartru, lai apskatītu Sv.Sirds baziliku, kas, protams, attaisnoja visus cildinošos aprakstus par to. Tā kā ir jau pēcpusdiena, nolemjam ieturēt pusdienas. Ieejam kādā iestādījumā, ja pareizi atceros picērijā, pēc kā apmeklējuma esam nedaudz vīlušās. Otrdienu norunājam veltīt Elizejas lauku, Buloņas meža un La Defense apskatei. Ātrā pastaigas solī nokļūstam līdz Triumfa arkai, kas dabā liekas iespaidīgāka par filmās redzēto. Elizejas laukus gan biju iedomājusies pavisam citādus. Par Buloņas mežu neko slavinošu nevaru pateikt, jo mēs laikam bijām tajā vietā kur nekā īpaša nav ko redzēt( metro stacijas Porte Maillot rajonā). Toties La Defense, kaut arī mūsdienīgās arhitektūras darinājums, mūs pārsteidza ar savām celtnēm. Tur ir vērts doties arī, ja ir vēlēšanās nodarboties ar shopingu. Starp citu, tur par pieņemamu cenu ir ļoti daudz bistro tipa ēstuves. Mēs izvēlējāmies austrumu virtuvi un bijām apmierinātas ar savu izvēli. Vakarā koncerts Parīzes Dievmātes katedrālē. Gregoriāņu mūki ar baznīcas repertuāru. Ļoti emocionāls, lai gan mums būtu labāk paticis mūsdienīgais repertuārs gregoriāņu izpildījumā. Trešdiena – pēdējā pilnā diena Parīzē. Tā tiek vēlreiz veltīta Monmartrai, jo vēl taču jāredz Pigalī laukums, Moulin Rouge. Nezinu kāpēc, bet es neiemīlēju Monmartru. Varbūt pietrūka mākslinieku pie Pigalī laukuma strūklakas, varbūt bija par daudz uzmācīgu tirgotāju ielās. Varbūt visiem nemaz nevajag iemīlēt Monmartru, jo Parīzē ir daudz citas vietas, dēļ kurām gribas tur atgriezties. Tas viss bija pirms gada, kad pat ļaunākajos murgos nerādījās Ekonomiskā krīze. Šis apraksts tapa daļēji kā atmiņu atsvaidzināšanas mēģinājums. Gribēju tiem cilvēkiem, kas vēl tikai domā braukt uz Parīzi, ieskicēt kādu to redzēju es. Parīze ir skaista. Novēlu katram atrast savu Parīzi. P.s. Tiem kas gatavojas braukt pirmo reizi, iesaku izlasīt Elitas Ziemeles aprakstu draugos. Ļoti noderīga informācija.

Mana Parīze

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem