Kafijas krāsas Kuba

06.11.2017
14 min lasīšanai
34 foto

Kuba, mana bērnības sapņu sala. Karību pērle. Brīvības sala. Sociālisma priekšpostenis cīņā pret pasaules imperiālistiem. Kubas krīze, kas gandrīz iesāka 3. Pasaules karu. Bērnības atmiņās vecāku pirktais slavenais Kubas rums un Kubas cigāri, kurus vēl joprojām amerikāņu filmās un seriālos pīpē mafiju bosi. Un kur nu vēl slavenais pantiņš: Kubas cukurs, leišu raugs, krievu trubas, sveiki draugs! Vajag paspēt aizbraukt pirms Kuba atveras tūristu plūsmai no kaimiņu lielvalsts. Vietējie pieradīs pie baksiem un viss. Tā vairs nebūs tā Kuba no manas bērnības atmiņām. Sagadījās tā, ka bija laiks un bija iespēja. Ir divi varianti. Braukt pašam (lētāk) un censties ko ieraudzīt. Bet ne šoreiz, ar sievu izvēlējāmies ceļojumu aģentūru. Dārgāk, jā, bet neparko nebija jāsatraucas. Viss bija organizēts lieliski. Ceļojums saucās „Kuba kafijas krāsā”. 9 pilnas dienas ar nelielu astīti, lai iepazītu Kubu. Un noteikti izbaudīt trīs lietas: tradicionālos vecos amerikāņu autiņus kubiešu stilā, rumu, cigārus. Pēc profesijas esmu jūrnieks un ir dzīves pieredze lidošanai un dzīvošanai tropos. Abi ar sievu attiecīgi sagatavojamies. Aizsteigšos priekšā notikumiem, aizlidojām labi un saulē neapdegām, ja neskaita mani neaprēķinātā situācijā. Ceļojums sākas. Svētdien agri (2:00) lidojam no Rīgas uz Maskavu un tālāk uz Havannu. Laicīgi piereģistrējāmies lidojumam un garais 12 stundu lidojums pāri okeānam pie loga atsevišķos krēslu pārī nelikās tik smags. Lidmašīna pilna ar cilvēkiem. Rokas bagāžas tik daudz, ka nesaprotu, kā viņi tika iekšā lidmašīnā. Lielākā daļa pasažieru kubieši vai citu Centrālamerikas valstu iedzīvotāji. Kubieši izskatās pēc savā laikā pie mums populāriem čelnokiem. Brauc uz Krieviju iepirkties un ved dažādas preces tirdzniecībai mājās. Somas milzīgas. Havannas lidostā mūsu divi čemodāniņi izskatījās nepieklājīgi mazi un neievērojami. Svētdienas vidū taksis ar kondicionieri ved mūs lidostas uz viesnīcu un netālu no viesnīca stāv strīpa ar Kubas slaveniem 50. gadu amerikāņu autiņiem. Iekārtojamies numuriņā, pārģērbjamies un steidzamies pie auto stāvvietas. Nav, aizbraukuši. Tagad beidzot arī pamanām tropisko siltumu. Tāds maigs, mitrs karstumiņš. Marta beigās, pirms lietus sezonas, akmeņi un zeme vēl nav uzkarsuši. Izbrīna vietējie dzīvžogi, no kaktusa. Neviens negribēs līst pāri. Mazliet pastaigājam par Havannas priekšpilsētu un domājam, kur atrast kādi retro taksīti. Paveicas, pie viesnīcas stāv dzelzītis ar dāmu šoferi pie stūres. Nē, viņa ir aizņemta, bet pazvanīja savam draugam un pēc minūtēm piecpadsmit iekārtojamies lepna balta kabrioleta aizmugurēja sarkanīgā dīvānā. Ceļojuma var sākties. Izrādās bērītim nav klasiskā V8 pieclitrīgā sirsniņa. Tā jau sen esot nomainīta pret Mersedesa četrcilindru divlitriņa dīzelīti. Bet vienalga patīkami izgāzties aizmugurējo lepnajos sēdekļos un izbaudīt apkārtni. Šoferītis izvadāja pa visu Havannu, ieveda krogā, kur slavenais Hemingvejs slīcinājis bēdas grādīgos dzērienos. Varbūt meklēja iedvesmu. Pastāstīja daudz ko interesantu par vietām, kurām braucām garām. Kā vēlāk uzzinājām, samaksājām par to visu 2 stundu garumā pusi lētāk, nekā, ja būtu atraduši šādu mašīnu pilsētas centrā, un vizinājušies stundu. Pa ceļam ieraudzījām vienu transporta līdzekli, ar kuru noteikti vajadzētu pavizināties, vietējo tuk-tuku. Pēc vakariņām nogurums bija liels un nekādu cigāru vai ruma. Vienkārši nolūzām, neskatoties ne uz kādām laika zonu starpībām. Diena samaksātam ceļojumam, pirmdiena, Havannas apskate. Pēc brokastīm, sagatavojušies ekskursijām, dodamies uz reģistratūru. Pa ceļam viens vietējais droši ar mums sasveicinās krieviski. Viņu sauc Luiss, un nākamās dienas pavadīsim kopā. Bijušas armija virsnieks, lidotājs stūrmanis, mācījies PSRS, pirmā sieva ukrainiete, dēls dzīvo Spānijā. Tagad gids krievu, angļu valodu grupām. Un pirmais patīkamais pārsteigums. Šim maršrutam pieteikušies esam tikai divi mēs, un nu mums ir personīgais transports ar šoferi un gidu. Ceļojums var sākties. Ceļojums sākas ar Havannas apskati. Pirmais ko iepazīstam ir „Havanna Club” ruma rūpnīcas muzejs ar ruma degustāciju. Viens malks gaišā ruma. Ne tas garšīgākais. Muzejs interesants, rāda ne tikai tehnoloģiju, bet arī ruma ražošanas ietekmi un sabiedrību un dzīves stilu. Izstaigājam vecpilsētas ieliņas un laukumus. Zinātniski izsakoties, tipiska koloniālā spāņu arhitektūra. Pēc emocijām, skaisti, interesanti. Es kaut ko tādu jau esmu skatījies, bet manai sievai, kas ārpus Eiropas nav bijusi, tas viss bija ļoti interesanti. Ofisiosa, Merkaderes ielas, Franciska Asizska, Katedrāles, Vecais laukumi. Visu nevar uzskaitīt un atcerēties. Skaistuma daudz, viss atrestaurēts, sakopts. Varbūt pat pietrūkst mazliet nesakārtotu māju, lai patiesāk. Hotelis „Ambos Mundos” ar Ernesta Hemingveja memoriālo numuriņu. Uz jumta bārs „La Terraza” ar mohito kokteilīti. Daudz klaiņojošu suņu. Bet valdības politika, visi sterilizēti, potēti, ar numuriņiem pie kakla siksnas. Teritorijas sadalītas, svešos savā teritorijā iekšā nelaiž. Pa nakti apsargā māju, pie kuras pa dienu tiek pabarots. Labi suņiem, labi cilvēkiem. Divas vietējās daiļavas nacionālos tērpos piedāvā nofotografēties par naudu ar viņām. Izlaižu. Tāpat viņas nobildēju. Pusdienas restorānā „La Barka”. Garšīgi. Uztankojušies, turpinām vizināties un pastaigāties pa Havannu. Garāmbraucot uzmetam acis Ieroču laukumam, Centrālam parkam, uzkāpjam restorānā uz kārtējo kokteilīti un lielisku skatu uz Revolūcijas laukumu. Kaut ko jau esam redzējuši vakar, kaut ko redzam jaunu. Līdz vakara pasākumam ir vairākas stundas brīvā laika, izkāpjam pilsētas centrā un paliekam vieni. Plāns nopirkt kādu suvenīru un noķert tuk-tuku, trīsriteņu motorolleru, vadītājs un divi pasažieri citronveidīgā nojumē.. Mana sieva tiek pie sava pirmā kokosrieksta viņas dzīvē. Garšīga suliņa, veselīga. Viena suvenīru bodīte, otra, standarta komplekts, pazīstams visā pasaulē tikai ar Kubas simboliku, ražots Ķīnā. Trešajā kaut kas interesantāks. Redzot, ka neko nepirksim, pārdevējs pačukst, ka viņam esot kreisie cigāri. Apskatos, oriģināla kaste, izskats arī nav nekāds lētais ar nelielu kaulēšanos iegūstu savā īpašumā 25 cigāru kasti par 60 CUC, Kubas konvertējamie peso, 1CUC apmēram 1 EUR vērtībā. Ārzemniekiem domātā valūta. Vietējais peso ir 25 reizes lētāks. Nenopirku vairāk, jo baidījos, ka cigāri ir viltoti, piepildīti ar palmas lapām. Atrodam tuk-tuku un par 25 kukiem tiekam līdz viesnīcai. Vakarā dodamies uz cietoksni San Carlos de la Cabana uz 21:00 cermoniālo lielgabala šāvienu. Tautas daudz, suvenīru bizness rit pilnā sparā. Cermonija interesanta, žēl to karavīru, kas tajā biezajā formā bija spiesti dienēt. Karst taču. Vakariņas resturānā „Skaistā gane” ar lielisku skatu uz naksnīgo Havannu otrpus līcim. 2. diena, otrdiena. Ceļš un Viņjalesas ieleju un atpakaļ. Pēc brokastīm satiekamies ar Luisu un jauno taksometra šoferi Horhi, ar kuru būsim kopā visu atlikušo ceļojumu. Brauciens ved mūs uz Kubas rietumu provinci, uz slaveno Viņjalesas ieleju. Tur augot pasaulē kvalitatīvākā tabaka. Zinot Kubas cigāru vērtību, es par to nemaz nešaubos. Pirmā pietura Indiāņu ala. Šajās alās dzīvojuši kareivīgie, cilvēkēdāju cilts karībi. No viņiem ir cēlies Karību jūras nosaukums. Karību ēdienkartē regulāri ir bijuši indiāņi no zemkopju un ne tik agresīvām ciltīm. Izbrauciens ar motorlaivu pa pazemes dīķi. Tumši... Tikuši ārā, nobaudām svaigi spiestu cukurniedru sulu. Salda. Tabakas rūpnīca. Fotografēt nedrīkst. Roku darbs, vidusdaļu sagatavo parastie strādnieki, bet ārējo lapu un galiņu aizlīmē tikai speciālisti. Skaistais mīts par labo cigāru garšu, ko veido tabakas lapu rullēšana uz nosvīdušas jaunas nēģerietes cisku, ir apgāzts. Nekādu cisku, tikai tīrs galds. No katras partijas izvēles kārtā tiek paņemts viens cigārs un pārbaudīta vilkme caur to. Gaisa plūsma nedrīkst būt pārāk viegla vai grūta. Pīpmanis, paņemot jebkuru cigāru, to pīpējot, vienmēr iegūs gaidīto baudu. Ja plūsma nav atbilstoša, visa partija tiek izbrāķēta. Tagad es sapratu, kāpēc mana cigāru kaste bija tik lēta. Man viens cigārs izmaksāja mazliet virs divi eiro, rūpnīcas veikalā četrpadsmit, bet Eiropā 24 EUR. Ierodamies zemnieka tabakas audzētāja saimniecībā. Ceļojuma aprakstā vienkāršs tipisks zemnieks. Aiz stūra stāv divas jaunas Hyundai automašīnas! Liela tabakas žāvētava. Divslīpju jumts, vienmēr ziemeļu dienvidu virzienā, lai vairāk uzsilst. Durvis attiecīgi austrumu rietumu virzienā, lai okeāna mitrais siltais gaiss vieglāk skrien cauri un vēdina. Izžāvē tabaku, bet nekaltē. Lapas nav trauslas, bet mīkstas. Pīpēsi? Pīpēšu! Dažos mirkļos tiek uztīts cigārs, iespraust man mutē, aizdedzināts. Garša un smarža lieliska, patīkama salīdzinot ar zārku nagliņu smaržu, ko ikdienā visur atstāj pīpmaņi. Man kā pilnīgam nesmēķētājam tas ir labi izjūtams. Turpat tiek piedāvāts nopirkt cigāru buntītes ietītas palmu lapās pa desmit par desmit kukiem. Nopērku, daudz suvenīriem, draugiem un pašam, reizēm paniekojos ar cigāru ļuļķēšanu. Kā zemnieks teica, ielikt plastmasas maisiņā, aizsiet ciet un ledusskapī dārzeņu nodaļā iekšā. Pēdējo izpīpēju pēc pusotra gada, un vēl joprojām bija patīkami aromātisks. Apkārt daudz Kubas lepnuma, karaliskās palmas. Garas. Priekšā izkrāsotas klintis. Uz tām uzzīmēta cilvēces attīstības vēsture. Tuvumā paskatoties, ir gan kādam bijusi pacietība tā nopunktot klinti, lai no attāluma būtu saistoši zīmējumi. Atrodamies skatu laukumā Los Jazmines, no kurienes tiek taisītas fotogrāfijas reklāmas prospektiem un žurnāliem. Labākais skats uz Viņjalesas ieleju! Vilšanās! Lietus nomazgājis visu skatu! Neko tālāk par dažiem kilometriem neredzam. Vienalga skaisti! Toties ir laba bilde, kur kopā līst vismaz triju paaudžu autiņi. Havanna. Vakariņas, viesnīca. Beidzot ieleju glāzi ruma ar vietējo kolu, atpogāju nopirkto cigāru kasti un izbaudu vakaru uz balkona. Silti! Kokteilis garšīgs, cigārs arī īsts. Varbūt dūmu grūtāk ievilkt, bet palmu lapas iekšā noteikti nav ietītas. 3. diena, trešdiena. Havanna, Cienfuegosa, Trinidada. Izbraucam no viesnīcas. Ar visām mantām. Šeit vairs neatgriezīsimies. Ceļš ved dienvidaustrumu virzienā. Pirmā pietura Fiesta Campesina. Neliels botāniskais dārzs, kur kopā savākti augi, kas sastopami tikai Zapatas pussalā. Aug ananasi, banāni, kaktusi. Dīvaini, šos visus augus var redzēt daudz kur Kubā. Tad kāpēc viņi ir šeit? Uz viena auga divas ķirzakas kaut ko nevarēja sadalīt. Viens koks bez lapām, bet pilns ar matainiem ziediem. Tikpat daudz mētājas pie zemes. Pastaigājamies pa Cienfuegosas ieliņām. Šī esot vienīgā franču būvētā pilsēta Kubā un atšķiroties ar plānojumu un arhitektūru. Iespējams, neesmu speciālists. Tropos koloniālajām eiropeiskām mājām augsti griesti, daudz augstu logu. Augstie griesti domāti, lai cilvēku sasildītais gaiss paceltos pie griestiem, bet daudzie augstie logi, lai apakšā ieplūstu vēsais gaiss no ārienes un silto no augšas izvadītu ārā. Izdomājuši, gudrinieki. Apskatāmies vietējo teātra ēku, viens vienīgs caurvējš. Del Valje pils, lielāka māja, kā citiem, Mežotnes pils ir lielāka, ar lielisku izdekorētu balkonu. No jumta balkona lielisks skats uz jūru. Pilsētā interesanti transportlīdzekļi. Maršruta taksometrs pa pilsētu zirgu rati. Top versijā pat ar bateriju radio. Skan labi. Piepilsētas variants ir tricikli. Priekšā puse no Urāla, Iža vai Javas padomjlaika motocikliem, kam aizmugurē pielikts vieglā automobiļa aizmugurējais tilts. Pa virsu kravas kaste ar jumtu un soliņiem pasažieriem. Desmit apsēžas brīvi un aiziet. Līdzīgas kravas transporta versijas bija arī pie mums laukos kādreiz. Vienam āzim arī nepaveicās. Iejūgts ratos, vizina bērnus pa pilsētas parku. Braucam tālāk uz Trinidadu. Iekārtojamies viesnīcā. Numuriņš kā puse no atsevišķi stāvošas mājiņas. Kalna galā. Visa pilsēta un daļa no Karību jūras pie mūsu kājām. 4. diena, ceturtdiena. Izbrauciens ar kuteri uz Cayo las Iguanas. Šodien stāv priekšā snurkelēšana. No mājām paņemtas mīļās pleznas, ērtās brilles un trubiņa. Kā arī sagatavota viena veca kamera ar futlāri fotografēšanai zem ūdens. Kuteris jau labs. Esam kādi divi duči pasažieri no dažādām pasaules malām. Vēl viens vīrietis ir izpildījis mājasdarbu un sagatavojies niršanai. Tiek iekrauti produkti mūsu pusdienām. Vairākas kastes ar lobsteriem. Tas būšot mums pusdienās, saka Luiss, pašam ar šoferi paliekot krastā. Brauciens līdz rifam nav garš. Enkurs izmests, tiek dota pusstunda laika priekam. Visiem ir iespējams dabūt no kutera krājumiem brilles un trupiņu. Man rindā nav jāstāv un lecu tik iekšā. Nav pirmā reize, kad nirstu pie rifiem, bet vienalga katra reize aizrauj ar floras un faunas daudzveidību. Fotografēju un filmēju, cik varu aizturēt elpu. Žēl, ka neesmu Ihtiandrs... Pēc pusstundas visi no ūdens esam ārā un airējamies tālāk apkārt iguānu salai. Esam klāt. Atrodam vietu krēslos zem palmas. Kamēr sieva gozējas saulītē, nolēmu pasnurkelēt vēl. Nopeldu metrus 400 un saprotu, te nav ko ķert bildi. Pat Baltijas jūrā uz smilšainā dibena ir vairāk dzīvības, nekā šeit. Peldu krastā. Tikmēr mana sieva atrodas pastāvīgā iguānu uzraudzībā. Ar savu auksto, nedzīvo skatienu diedelē kaut ko ēdamu. Pat izkaujas savā starpā par tiesībām lūrēt uz mums. Pusdienas. Rīsi ar lobstera smaržu, sagaršot nevar. Kaut kādi gabaliņi iekšā ir, kam trāpās, kam nē. Lobsteri „pamukuši” un jahtas pavārs kaut kā mēģina „izgrozīties”. Labi, lai jau tiek, galvenais paēsts un bija tīri neslikti. Pusdienas pagāja iguānu un kaut kādu bebrveidīgo uzraudzībā. Diedelēja visi un regulāri kaut ko arī ieguva no ēdājiem. Cik labi, ka mājās suns pie galda diedelē. Skatiens viņam tomēr cilvēciskāks. Iguānām? Brr... Auksts reptiļu skatiens. Saule iet uz rieta pusi, un arī mēs vācam mantiņas kopā un atgriežamies krastā. Satiekam Luisu ar Horhi. Luiss, dzirdot manu atbildi uz viņa jautājumu par lobsteru garšu, paliek drūms. Pēc viņa sejas izteiksmes saprotu, ka esam smagi p.... Zagt jau vajag tomēr ar mēru. Izklausās kaut kur dzirdēts teikums. Lai gan mums tas dienu nesabojāja. Sabojāja tas, ka peldoties esmu apdedzinājis visu mugurpusi. Tuvākajās dienā cepure galvā, krekls ar garām rokām un garās bikses. Negaidīju, nepadomāju. Vakarā sēžam uz numuriņa terases un dzeram kokteilīšus Kuba libre. Daudz. Izpīpēju cigāru. Vakars fantastisks. Tumsa apklāj mūs ar siltu, mīkstu segu, circeņi un sienāži sacenšas, kurš labāk māk čīgāt savu vijoli. Lejā spīd izgaismotā pilsēta, tālāk mēnesnīcā var redzēt Karību jūras atspulgu. Blakām tuvs, mīļš cilvēks. Romantika... 5. diena, piektdiena. Trinidada un Topes de Collantes. Liekam jaunu bildi iekšā. No rīta braucam uz ieleju uz bijušo cukura rūpnīcu Los Ingenius. Pie rūpnīcas blakus trotuāram tirdziņš. Tirgo izšūtus baltus lina galdautus. Skaisti, tikai raksti ļoti pazīstami. Vai tik kubieši nav nākuši no Latvijas. Augsts tornis, no kurienes uzraugs varēja redzēt visu apkārtni, vai vergi strādā ar atdevi cukurniedru laukos. Kādreiz visa apkārtne bija cukurniedru laukos. Šis reģions bija vislabākais šai nozarei. Viss pamazām iznīka pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu beigās, kad Boriss Jeļcins pateica, ka nepirks vairs no Kubas cukuru. Tas šajā valstī sagrāva daudz nozares. Pastaiga pa Trinidadas pilsētu. Esot UNESCO kultūras mantojums. Redzu iemeslu. Viss ir skaists, interesants, varbūt pat unikāls. Apmeklējam arī vietēju valsts mēroga keramikas mākslinieku. Labs. Sāk parādīties pirmie suvenīru pirkumi. Viņam garāžā 30 gadu ejošs Ford kravinieks. Dodamies augšā kalnos. Klimats paliek tuvāks mūsējam, kā Latvijas saulaina 25 grādu vasara. Te var un vajag dzīvot. Pa ceļam apstājamies nopirkt medu. Esot ļoti garšīgs. Luiss ar Horhi nopērk vairākus litrus. Viņi šeit ir pastāvīgie klienti. Mēs nenopērkam neko, mums mājās ir savs vietējais medus, smaržīgs un salds. Vēlāk gan domāju, ka varbūt vajadzēja nopirkt pagaršošanai. Kas nokavēts, tas nokavēts. Sasniedzam Topes de Collantes. Iekārtojamies viesnīcā. Liels komplekss. Ir tikai divi lielie dvieļi, ziepju nav. Pastaigājam pa vietējo ciematiņu, nekā interesanta nav, pat krodziņa. Vienīgais pārsteigums, blakām aug mūsu priedes un vietējās karaliskās palmas. 6. diena, sestdiena. Guanayara. Šodien brauksim un nacionālo parku, kādi 15 kilometri no viesnīcas. Transports jau gaida, padomjlaiku armijas Zil karavīru pārvadāšanai. Gan pārkrāsots un kā vietējie saka, krievu dzelži ar ķīniešu sirdi. Benzīnnieks nomainīts ar dīzeli. Pie viesnīcas stāv liela grupa tūristu ar dārgām fotokamerām un vēl dārgākiem lieliem objektīviem. Esot putnu vērotāji. Visi tēmē uz vienu nabaga putniņu kokā, zili balti sarkans, Kubas nacionālais putniņš. Es arī ar savu ziepjutrauku viņu nobildēju. Ceļi stāvi, kalnā un lejā, bet bērītis izvelk labi. Esam galā, lecam ārā. Tālāk gida pavadībā iesim pastaigāties. Apkārt vietējā flora, īsāk džungļi. Aizraujoši. Pa vidu urkšķ vietējo zemnieku cūkas. Es viņu vietā mājās vairs neatgrieztos, tā drošāk. Neliela augsta ala, ūdenskritums. Tālāk, zemāk pa straumi, ir dīķelis. Iespēja nopeldēties. Izmantoju, ūdens temperatūra kādi 23 grādi. Atsvaidzina, bet gribētāju maz. Vēl daži. Neliels ūdenskritums, nopozēju bildei. Takas galā mūs gaida kreolu pusdienas. Tīri nesliktas. Kāpjam iekšā mūsu visurgājējos un braucam atpakaļ un viesnīcu. Ceļa malā viena bodīte, otra, apstājamies pie šīs. Gids saka, esot labākā. Kā tūrists noticu. Kokosrieksts ir garšīgs tāpat. Nopērkam arī dažus vietējos saldumus. Uz kafiju neparakstāmies, priekšā kafijas muzejs. Doma galvā pēc kafijas muzeja, kāpēc nenopirku kafiju bodītē... 7. diena, svētdiena. Santa Clara un Cayo Santa Marija. Ceļš ved pāri kalniem, uz augšu un uz leju. Piestājam pie ceļmalas bodītes nopirkt vakar nenopirkto vietējo kafiju. Mājās atklājām, ka ļoti labi izcepta, pat pārāk labi mūsu gaumei. Esam klāt Santa Clara. Kubas revolūcijas laikā svarīgākā kauja bija šeit. Uz vienas ēkas vēl joprojām saglabātas ložu pēdas. Če Gevaras memoriāls un muzejs. Tikai nesen viņa mirstīgās atliekas tika atrastas un pārvestas no Bolīvijas. Ilgi neviens nezināja viņa un viņa kaujas biedru kapu tur, līdz kamēr viens vīrs pastāstīja. Bet tas ir cits stāsts. Če ir populārs, pat ļoti populārs Kubā. Daudz viņa portretu, pieminekļu un citādu mākslas formu izpausmes uz ielām, ēkām, krekliņiem. Fidels ļoti reti sastopams, esot viņa pavēle neslavināt viņu. Reāli viņš bija pēdējais patiesi īstais revolucionārs, kas dzīvoja pasaulē. Varbūt arī vēl Alfrēds Rubiks. Visi pārējie tādi tikai muldoņas, personiskā labuma meklētāji. Garām braucot uzmetam acis Remediosai. Apstājāmies cukura rūpnīcas un tvaika lokomotīvju muzejā. Rūpnīca aizvērta 2004. gadā. Vecākā lokomotīve bija ražota 1904. gadā un strādāja līdz rūpnīcas slēgšanai. Slēgšanas iemesls, nebija vairs noieta cukuram. Tā jau varēja strādāt vēl. Klāt arī mūsu pēdējais objekts pēc plāna, Santa Marijas sala ar viesnīcu komplektu. Atvadāmies no mūsu ceļabiedriem Luisa un Horhes. Iekārtojamies mums paredzētajā numuriņā. Divas dienas viss iekļauts, ēdiens, dzērieni, pludmale. Neko nedarīt, tikai meditēt. Tas nav mūsu gaumei, atrodam tūrisma biroju un nopērkam biļetes uz safari braucienu rītdienai. Ejam pārbaudīt pludmali, labāk neiet zonnēties. Vietu nav, burtiski. Izskatās, ka puse pasaules kaltējas saulītē un otra plunčājas Atlantijas okeānā. Vakarā ēdnīcā tas pats. Pēc izmēra divi rokasbumbas laukumi ar zviedru galdu, bet vietu atrast grūti. Un lai vēl es stāvētu rindā pēc pasūtījuma man izvārītiem makaroniem, vai uzceptai gaļai? Te tāpat pietrūkst fantāzijas visai ēdienkartei, kas pieejams bez rindas! Bārs arī pilns līdz ar izslāpušiem humanoīdiem. Visu dienu litrīgām termosa krūzītēm sūkuši kokteiļus pludmalē, vēl atrod vietu vēderā papildus porcijām! Ejam uz okeānu peldēties, pavērot saules rietu. Pludmale tukša, varbūt vēl daži tādi paši romantiķi, kā mēs kaut kur attālus redzami. Romantiski... 8. diena, pirmdiena. Safari. Transporta līdzeklis Suzuki Jimny. Labs aparāts. Esam kopā ar kanādiešu pāri. Ik pa laikam maināmies pie stūres, lai visi izbaudītu braucienu un beigās atpakaļceļu nobraucu es. Kanādiešiem Latvijas standarta ceļu stāvokļa safari bija par grūtu, pārāk bieži spēcīgi kratījāmies, nav pieraduši apbraukt bedres. Neliels zoodārzs ar legālām gaiļu cīņām. Viena treniņcīņa mums tiek parādīta. Viens ūdenskritums, kurš nestrādā, nav ūdens. Viena cukurniedru fazenda ar cukurniedru sulas spiešanas atrakciju tūristiem. Pusdienas vietējo gaumē. Neslikti. Vakarā atkal spiešanās ēdnīcā un romantika pludmalē. 9. diena, otrdiena. Nopērkam internetu uz stundu un uztaisām reģistrāciju rītdienas lidojumiem. Bārs pilnīgi tukšs, visi kaltējas vai plunčājas. Izmantojam situāciju, nomēģinām kokteiļus visās varavīksnes krāsās. Vēl ir palicis laiks internetam un pirmo reizi šajā laikā painteresējamies, kas notiek pasaulē. Viss pa vecam, Latvijā valdība tā pati un tās pašas nebūšanas, jauni kari pasaulē nav sākušie, vecie nav beigušies. Nekas ārpasaulē nav mainījies. Bet mēs esam pabijuši Kubā, Karību pērlē! Rums ar kolu un cigārs nekur citur pasaulē nav tik garšīgs. Daudz kas skaists un interesants redzēts un dzirdēts pateicoties Luisam un Horhei. Valsts nabadzīga, cilvēki nabadzīgāki, kā mēs, bet laimīgāki. Vēl joprojām bezmaksas izglītība un veselības aprūpe, augstā līmenī. Kuba gatavo augstas kvalifikācijas ārstus visai Latīņamerikai. Zinātne tiek labi atbalstīta. Cilvēki biežāk smaida. Laipnāki. Draudzīgāki. Lidojam mājās. Bērnības sapnis ir izpildīts. Atgriežamies mājās tipiskā Latvijas pavasarī. Auksts, mitrs, drēgns, pelēks. Ļoti gribas atgriezties siltumā, krāsās. Gan jau kādreiz to izdarīšu, bet tā jau noteikti nebūs Kuba no pēdējo dienu atmiņām. Dažas iegūtās informācijas un pieredzes graudi. Lidostā mašīnu īres punktā mašīnas var nebūt, bet pie lielākām viesnīcām ir īres punkti, pilni ar brīvām mašīnām. Ceļi ir neslikti, satiksme mērena, pat maza, krīzes dēļ. Degviela ap 1eur litrā un ne visur. Sabiedriskais transports attīstīts diezgan slikti. Pareizāk, krīzes dēļ mazliet nograuts. Toties ar valdības rīkojumu, visi ņem stopētājus, par samaksu. Tāds pats rīkojums liek māju īpašniekiem, kam ir liekas telpas izīrēt tūristiem par samaksu istabiņas. Ir gulta, tualete, duša. Atrast var pēc speciālas zīmes uz mājas fasādes. Neatceros kāda, bet izskaitļot nebūs grūti. Ja paliekat vienā viesnīcā vairākas naktis, atstājiet no rīta istabenei vienu kuku, vakarā redzēsiet starpību. Tualetes par maksu, bet ne obligāti. Varētu teikt, ka diedelē. Gaida kuku, bet 20 – 30 centi pilnīgi pietiekami. Labāk braukt no novembra līdz februārim, uzreiz pēc lietus sezonas beigām. Strādās visi ūdenskritumi un strauti. Vēlāk ūdens trūkuma dēļ var arī nestrādāt. Apmēram pusi no izmaksām uztaisīja lidmašīnu biļetes. Ja pats nopērk biļetes, var sanākt lētāk. Hasta la vista Cuba!

Kafijas krāsas Kuba

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem