No Zemgales līdz Ziemeļvidzemei

  • 5 min lasīšanai
Ir septembra vidus, vasara vairs nelutina ar saules siltumu, bet dāsni vēl dāvina rimtas atvasaras dienas. Brīžiem uzlīst rudenīgs lietus, pamalēs arī paducina pērkons, bet salnas vēl koku košo zaļumu nav skārusi. Mana vasara vēl turpinās. Saņemu piedāvājumu kopā ar savējiem, divas dienas pavadīt nelielās ekskursijās. Tūliņ arī šim piedāvājumam atsaucos. 16. septembris, šis dienas izbraukums ir ar uzdevumu un mērķi satikties Zaļeniekos. Izbraucam no Rīgas un pa Jelgavas šoseju braucam līdz Jelgavai, tad pagrieziens pa kreisi, caur Zemgales līdzenumiem līdz Zaļeniekiem. Zaļenieki atrodas Zemgales līdzenumā, 21 km attālumā no Jelgavas. Pagasts ar centru Zaļenieki, ir izveidojies Zaļenieku ( Griinhof) muižas teritorijā. Tā kā esam ieradušies savlaicīgi, atliek mums laiks arī iepazīties ar Zaļenieku muižu. Zaļenieku muižas celtniecība sākta 1768. gadā un turpinājusies līdz 1775. gadam.Jaunuzceltā pils bijusi hercoga un viņa dēla Pētera iemīļota medību rezidence. un tāda saglabājusies līdz 1795. gadam, kad Kurzemes hercogisti pievienoja Krievijai. Muižas arkitehtūras sastāvdaļā ir parks 24 ha platībā. Parkā aug daudz nozīmīgi svešzemju koki- sudrabu kļava, Eiropas lapegle, dižgoba, Sibirijas baltegle un vēl citi. Ievēroju tikai tos, kuriem klāt bija pielikta zīme un saglabājās atmiņā. Parkā ir dabiskais reljefs un ūdenskrātuves. Parka teritorijā vēl arī senās muižas saimniecības ēkas, pieeju pie tām. Te mani aptur gide, kura tikko sagaidījusi kādu tūristu grupu piebraucam un pajautā man, vai mēs esot gidi pieteikuši. Atbildu, ka neesam, bet vai tad mums tāpat nav ļauts pastaigāt pa muižas apkārtni. Ar to viņai interese par mani zūd un aizvada savu grupu parka dziļumos. Nē, netaisījāmies gan viņiem pievienoties. Atgriežos pie muižas un pieejot pie tās, esmu pārsteigta - muižas fasāde galīgi noplukusi, apmetums nodrupis, durvju apmales "aizaudis" zirneklis. Pie šim durvīm gan palūdzu mazdēlam sevi nobildēt. Te esmu bijusi, pirms vairākiem gadiem vienā vasaras nometnē, atceros no tās reizes šo muižu kā skaistu celtni. Apeju apkārt un ieraugu, ka viss muižas skaistums ir atrodams tās pretējā pusē. Tagad atpazīstu to. Secinājums - muižai ir priekšpuse un pakaļpuse un katra attiecīgi tiek spodrināta. Finansiālās grūtības visur un visās jomās. Muiža jau no 20. gadsimta 20 - tiem gadiem ir pakļauta izglītības iestāžu vajadzībām. Te ir bijušas dažādas skolas, sākot ar vidusskolu, profesionālās izglītības iestādēm u.c., bet šodien te saimnieko "Komercālā un amatniecības vidusskola". Parks ir skaisti izkopts. Pašreiz tikai pamanāmas pirmās rudens iezīmes, pa vējam aizlido pa dzeltenai lapai, bet koki vēl zaļā lapotnē, to salnas vēl nav skārušas. Esam izstaigājuši muižas apkārtni, iepazinuši muižu un varam doties tālāk. Pāri koku galotnēm redzams slaids baznīcas tornis - braucam turp. Ieraugu, ka baznīcas durvis ir atvērtas, kopā ar abiem mazdēliem un znotu, ejam iekšā. Te mēs satiekam draudzes kalpotāju, kas pastāsta baznīcas un draudzes vēsturi, un varam apskatīt pie sienas, stendā, "pārliekamās lielās lapās", izvietotas bildes no baznīcas pirmsākumiem līdz pat šodienai. Baznīca celta no 1824. - 1872. gadam. 1862. būvētas ērģeles un tās saglabājušās līdz mūsdienām. Altārglezna "Kristus pie krusta", ko gleznojis mākslinieks J.Hinne 1873. gadā. Tornī atrodoties lielākais zvans Jelgavas novadā, tā pamata diametrs esot 98 cm, augstums 91 cm. Tornī gan mums vairs nebija laika uzkāpt un to apskatīt. Ieejot baznīcā, vispirms ievēroju uz maza galdiņa, novietotu baznīcas maketu miniatūrā, kas kalpo kā ziedojuma trauks baznīcas remontam. Sēžamies atkal mašīnā un pabraucam vēl 2 km aiz Zaļeniekiem, kur satiekam manu meitiņu, kura šeit, šai dienā uzturējās kādās nodarbībās un kopā braucam atpakaļceļā uz Rīgu, bet Rīgā vairs nepiestājām. Izbraukuši tai cauri, braucam pa Vidzemes šoseju uz Mazsalacu. Diena ir jau pievakarē, nomācies un nedaudz līņā sīks lietutiņš, kas aizmiglo mašīnai priekšējos stiklus. Ceļš ir tik pazīstams, ka nekā jauna nav ko skatīties. Te, rudens vairāk ir savi pieteicis, šur un tur jau bērzi pavisam rūsgani, arī uz zemes zem kokiem lapu manāmi biezs lapu paklājs. Līdz košām krāsām, koki vēl nav tikuši. Rudens diena ir īsa un Mazsalacā iebraucam melnā tumsiņā. Svētdienas rīts sākas ar dievkalpojumu Mazsalacas baznīcā, pēc tā, nu jau lielākā pulkā dodamies uz Staiceli. Sagrupējamies divās daļās, lielākā daļa brauks ar trīsdesmitvietīgu autobusu, mēs ar savu, septiņvietīgo mašīnu. Mūsu sastāvs arī izmainās, jo šodien bērniem piedzīvojums ir braukt autobusā, ne vieglā mašīnā un manējie mazbērni nav izņēmums. Braucam caur Skaņkalni, Vīķiem, caur Staiceles lielajiem mežiem. Te bērnībā ar velosipēdu braucu sēnēs un ogās. Šie meži ir ļoti bagāti ar visādām ogām un sēnēm. Šodien skatoties uz ceļu, viss liekas svešs un nepazīstams. Iebraucam Staicelē , piebraucam pie Staiceles luterāņu baznīciņas, skaistas, baltas, kokos ieskautas, Salacas krastā. Celta 1930. gadā. Altārglezna "Jēzus un Pēteris". Padomju gados baznīcā bijusi atņemta, tajā ievietota noliktava, cietusi arī no vandālisma. Draudze savu darbu nav pārtraukusi, pulcējusies citās telpās, 90 gados baznīca atkal atgūta un atjaunota, draudze atgriezusies savā baznīcā. 2002. gadā no jauna atjaunots baznīcas tornis. Ejam uz pēcpusdienas dievkalpojumu. Pēc dievkalpojuma dodamies nelielā ekskursijā pa Staiceli. Staicele ir pilsēta Vidzemes ziemeļos, Salacas upes krastā, 140 km no Rīgas. Pilsēta sākusi veidoties 1893.gadā kā strādnieku ciemats sakarā ar "Baltijas papīra un papes fabrikas" celtniecību. Staicelē papīru ražoja jau no 1896. gada līdz 1986. gadam. Savā skolas laikā, izmantoju Staicelē ražotā papīra burtnīcas un ne tikai es. Tad pamazām tika iznīdētas visas papīru fabrikas Latvijā un arī Staicelē. 1995. gadā fabriku privatizēja un sāka ražot iepakojumu kokoglēm , lopbarībai u.c. Šodien ??? Netālu no baznīcas redzams liels , sarkano ķieģeļu skurstenis, tas piederēja un arī šodien pieder Staiceles papīrfabrikai. Skatoties šīs koka apbūves tukšajos logos, paliek skumīgi. Pavisam, laikam pamesta tā nav. 1999. gadā esot nodibināts SIA "Staiceles papīrs 2". Gar fabrikas žogu ejam lejā pa nokalnes taciņu, kur starp kokiem mirgo Salacas ūdeņi un šajā vietā pār to ir šūpojošs, vantīs iekārts koka tiltiņš gājējiem. Ja šūpojošs, tad arī jāiešūpo un mūsu jaunā paaudze ar sparu metās to iešūpot. Tagad pāri ejot, streipuļojam no vienas malas uz otru. Otrā pusē upei, pa stāvu slīpni un nelielām ietaisītām kāpnītēm, nonākam pie Salacas, pie lielā tilta, kur kādreiz zem tilta bija spēcīgas slūžas ar ūdenskritumu fabrikas vajadzībām.. Tagad tikai iezīmējās šis ūdenskritums, bet arī ir skaists. . Brītiņu te uzkavējamies, tad ejam atkal atpakaļ, kur pie fabrikas vārtiem mūs sagaida autobuss un arī mūsu mašīnīte. Vēl pabraucam pa Staiceles ielām, kur skaiti iezīmējās senā koku izbūve. Šie senie koku nami ar savu interesanto un savdabīgo arhitektūru, pamazām tiek atjaunoti. Pilsētiņa ir sakopta, ap mājām dārzi, zied puķes. No Staiceles tālāk ceļš mūs ved uz Ungurpili .Ungurpilī esmu pirmo reizi, kaut par šo vietu zināju jau bērnībā. Šeit mūsu uzmanību piesaista 30 ha, kopējās platības, lielais Ungurpils Dzirnavu ezers .Ezers esot 65 m virs jūras līmeņa un tā garums 1,75 m, platums 0,3 km, bet dziļums sasniedzot 3,2 m. Ezerā ietekot vairāki strautiņi un Jogles upe, bet no tā atkal iztekot Jogles upe.. Vēl ezers ievērojams ar peldošām salām, kuru izcelsme izskaidrojama ar kūdras masīva pacelšanos no aplūdinātās upes gultnes. Agrāk bijis 20 šādas salas, bet ar laiku tās pieaugušas ezera krastiem, bet viena sala, vēja dzīta, pārvietojas joprojām un to arī izdevās mums redzēt. Gar visu ezera kreiso krastu izbūvēta gara koka laipa, pa kuru mēs visi aizstaigājām līdz pat ezera galam, tur arī šo peldošo salu ieraudzījām. Ezera ūdens ir pasakaini dzidrs. Tajā, malās augošo koku spoguļattēls , ja apgrieztu otrādi, neatšķirtu, kur atspulgs un, kur īstais koks. Ezera malā ir uzcelts skatu tornis. Nepaejam arī tam garām, kāpjam augšā, priecājamies par skaistajiem skatiem no augšas uz ezeru un Ungurpils ciematiņu. Šeit arī atrodas liela biblioteka, ar nosaukumu "Salas biblioteka" par to ir īpašs stāstījums, ko šoreiz neaprakstīšu. Biblioteka ir celta angāra veidā. To apskatījām tikai no ārpuses, jo bija pa vēlu, lai iekļūtu iekšā. Laiks ir ātri aizsteidzies, ir jau stipri sakrēslojis un mums laiks doties mājas virzienā. Sakāpam atkal pa mašīnām, šoreiz bērniem jāsēžas mazā mašīnā, jo kopīgs ceļš ar autobusā braucējiem, mums tikai nedaudz kilometru līdz Limbažiem, tad šķiramies- mazsalaciešiem ceļš tālāk uz Mazsalacu, mums uz Rīgu. No Limbažiem nogriežamies uz Saulkrastiem un uzbraucam uz VIA Baltica šosejas un pa to līdz Rīgai. Rīgu sasniedzam dziļā tumsā. Esmu mājās, paldies Dievam par šīm pavadītām , divām skaistām dienām kopā ar mīļiem cilvēkiem, daudz skatīts, daudz atkal redzēts. Paldies visiem, kas dalījās ar mani šajā aprakstā un tiksimies atkal kādā citā ekskursiju stāstā. 16. un 17. septembris, 2017.g.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais