Iepazīšanās ar Maiju kultūru.

  • 7 min lasīšanai
  • 16 foto
Patiesībā, braukt uz Meksiku mēs nebijām iepriekš plānojuši. Bijām noskatījuši citu galamērķi un pat nopirkuši biļetes, kad tās pēc pāris dienām atcēla. Tā nu krietni vīlušies, ka plānotais brauciens izpalika, tad aktīvi skatījāmies, kur vēl tobrīd bija laba cena lidojumiem, jo gribējās uzreiz nopirkt vietā citas biļetes, lai remdētu vilšanos par iecerēto galamērķi. Kaut kā bija iekritis, ka tobrīd bija pieejami dažādi varianti, par pārsteidzoši zemām cenām uz Karību reģionu un mēs izvēlējāmies lidot tieši uz Kankūnu, jo fotogrāfijās mūs atkal vilināja zilais ūdens ar baltajām pludmalēm. Iepriekš zināju, ka Meksikā norit karš pret narkokarteļiem un, ka gada (2016. gada) sākumā noķerts galvenais narkobarons El Čapo, kas atkal bija izbēdzis, bet sīkāk nebijām iedziļinājušies notikumos šajā valstī, kura tiek uzskatīta par vienu no bīstamākajām valstīm pasaulē. Tikai pēc biļešu iegādes, sākām pastiprināti pētīt izvēlēto vietu un plānot apskates vietu maršrutu un kopējo situāciju valstī. Tad arī sākām pievērst uzmanību rakstiem ziņu portālos par Meksiku, kas, gandrīz katru nedēļu, ziņoja par sadursmēm starp policiju un narkotiku tirgoņiem, atrastiem jauniem upuriem, masu kapiem un citiem notikumiem, kas lika pārdomāt, vai tomēr nevajadzēja izvēlēties citu mērķi atpūtai. Tikai plānojot maršrutu un domājot, cik lielus attālumus varēsim veikt, sapratām, ka Meksika platības ziņā ir lielāka nekā Spānija, Francija, Vācija un Polija kopā ņemtas. Attālumi Meksikā ir lieli, tādēļ bija nepieciešams iekļaut arī pārlidojumus, kas tur maksā salīdzinoši lēti. Domu par auto īri atmetām, jo pilns internets ar ziņām, ka vietējie mēģina visādos oriģinālos veidos izkrāpt baltajiem ārzemniekiem zaļos papīrīšus. Bijām nolēmuši pārvietoties ar sabiedrisko transportu – autobusu, kas ir ļoti attīstītā līmenī. Bet nu par visu pēc kārtas. Lidojums Rīga-Helsinki-Frankfurte-Čikāga (nakts Čikāgā) – Kankūna. Ielidojot Čikāgā, mēs pirmo reizi spērām kāju uz Amerikas zemes. Bija stipri saviļņojoši redzēt zemi, par kuru zinājām tikai caur televīzijas firmām un raidījumiem un beidzot to skatīt reālajā dzīvē. Ielidojām tieši 8.novembrī, kad notika prezidenta vēlēšanas un, tā kā laika joslu maiņas dēļ, naktī nevarējām gulēt, tad skatījāmies pirmos provizoriskos rezultātus vēlēšanu iznākumā. Ap 4. naktī aizgājām paēst brokastis un devāmies uz lidmašīnu, jo bija bail to nokavēt.
Pēc 4 stundu lidojuma, ieraugām tirkīzzilu ūdeni un populāro Kankūnas viesnīcu joslu gar jūru. Ārā patīkam karstums, taču nav sutīgais un mitrais DĀzijas gaiss, kas pārņem izkāpjot no lidmašīnas. Atrodam autobusu un dodamies uz Playa Del Carmen, piejūras pilsētiņas blakus Kankūnai. Lasīju iepriekš atsauksmes, ka jābrauc prom no Kankūnas, lai noķertu to Meksikas īsto šarmu, jo Kankūna ir tikai viesnīcu geto. Playa Del Carmen ir jauka pilsētiņa ar skaistu promenādi, kaut arī ļoti tūristizēta. Vakariņās aizgājām uz vietējo ēstuvīti pēc Tripadvisor ieteikumiem un šis vakars izvērtās par labāko vakariņu vakaru. Baudījām tradicionālo Meksikas virtuvi ar taco un burito, pupiņām un visu tam piederošo. Vietējie dziedāja serenādes un ēdiens tika pagatavots turpat acu priekšā uz milzīga grila. Garšoja izcili, bet galvenais bija, ka tika noķerta tā īstā Meksikas sajūta. Ārā bija izveidojusies gara rinda uz iekšā tikšanu un tas nozīmē, ka vieta bija pareizā. Diemžēl, nākamajos vakaros vairs neizdevās atrast tik foršas vietiņas, tādēļ šī iespiedās mūsu atmiņās. Nākamajā dienā devāmies uz Tulum, skatīties maiju pilsētas drupas Karību jūras krastā. Lai nu ko, bet vietu savai pilsētai maiji prata izvēlēties. Teritorija izvietota pašā jūras krastā uz klints. Fantastiski skaisti skati no klints augšas uz tirkīzzilo Karību jūru un baltajām smilšu pludmalēm.
Izbraucām arī ar laivu aplūkot maiju pilsētas drupas no laivas un nedaudz pasnorkuļojām. Pats snorks nebūtu īpaši atmiņā paliekošs, pēc skaistajiem Filipīnu koraļļu dārziem, taču šeit pirmo reizi mēs ieraudzījām jūras bruņurupučus. Tos mēs vēl nebijām iepriekš redzējuši, kaut ļoti gribējās un te nu tie bija, kā uz mūsu laivas gida rokas mājienu, parādījās un peldēja mums karaliski garām. Tik lieli kā kārtīgas mutes bļodas, varēja gandrīz ar roku aizskart, cik tuvu tie bija. Gids vēl ienira un parādīja mums dažus interesantus jūras mošķus – jūras gurķi, jūras zvaigznes un jūras zirdziņu. Bija interesanti, tā kā dzeramnaudu nopelnīja. Pēc tam, sēžot baltajās smiltīs, dzerot aukstu Coronas alu, baudījām gaiši zilos viļņus un sauli.
Nākamais pieturas punkts bija pilsētiņa Valladolid, no kuras devāmies uz vienu no slavenākajiem Meksikas tūrisma objektiem – Chichen Itza maiju piramīdām. Šīs bija pirmās piramīdas, kuras mēs esam redzējuši un sajūtas bija iespaidīgas, redzot to izmēru bluķus, no kuriem tika piramīdas veidotas. Saprotu, ka Ēģiptes piramīdas ir vēl lielākas, taču mums aizrāvās elpa arī no šīm. Piramīdu komplekss veidots kā mūsu brīvdabas muzejs, kurā var arī nopirkt visa veida suvenīrus. Lai cik tas dīvaini arī nebūtu, taču šeit var nopirkt suvenīrus par vislabākajām cenām, jo pēc tam visās pārējās pilsētās suvenīru cenas bija krietni augstākas un arī izvēle nebija nekāda lielā.
Karstums pamatīgi spieda pie zemes, tādēļ visu stūrīšus izpētīt nebija spēka, un arī cilvēku pūļi bija diezgan nogurdinoši. Nākamajā dienā mēģinājām atrast cenoti, kas ir pazemes ezers un ir raksturīgi tieši Jukatanas pussalai ar tās smilšakmens pamatu. Cenoti Zaci mēs atradām tieši Valladolidas centrā. Starp mājām ved vārtiņi ar taku uz leju uz tādu kā parciņu, taču nonākam liela un dziļa ezera krastā, kur augšā aug koki, taču 30m zemāk ir dziļš ezers. Izmantoju iespēju tādā nopeldēties kopā ar baisa izskata melnām zivīm. Tuvāk Kankūnai ir apskatāmas ļoti daudzas un skaistas cenotes, taču, diemžēl, neizdevās tās apskatīt, tādēļ būs iemesls atgriezties.
Pēc tam devāmies uz Meridu - Jukatanas pussalas galvaspilsētu. Pati pilsēta mums sagādāja nelielu vilšanos, jo tā mūs ne ar ko nepārsteidza un ne ar ko neizcēlās. Taču vakarā mēs apmeklējām brīvdabas koncertu, kas norit reizi nedēļā kopā ar mazu tirdziņu, tad nu mēs varējām noklausīties vietējo meksikāņu serenādes un krāšņās dejas ar spilgtajiem tērpiem. Turpat uz ielas nopirkām ēdiena ratiņos pagatavotus tako un paēdām vakariņas. Atkal izdevās noķert Meksikas sajūtu kopā ar simtiem vietējo.
Uz viesnīcu devāmies vieglā riksītī nakts vidū, jo nevienu taksi nevarējām dabūt un sievai iestājās viegla panika, ka tik vietējie narko gangsteri neizdomā krustot mums ceļu. Taču viss, beidzās veiksmīgi.
No Meridas ar autobusu devāmies uz Uxmal maiju tempļu pilsētu. Lai nu ko, bet šo vietu noteikti iesaku apmeklēt. Te ir krietni mazāk cilvēku, drupas ir labāk saglabājušās un ir iespējams uzkāpt piramīdā.
Sēžot uz augšējiem piramīdas pakāpieniem un vērojot pārējās piramīdu virsotnes, kas iznirst no koku galotnēm, pārņem sirreāla sajūta, ka te pirms tūkstoš gadiem ir bijusi pilsēta ar daudziem iedzīvotājiem. No piramīdas augšējiem stāviem var pārredzēt visu apkārtni un meži izskatās, kā zaļš paklājs. Šī noteikti bija mūsu favorīta vieta, visa ceļojuma laikā.
No Meridas mēs lidojām uz Mehiko. Izkāpjot no lidmašīnas mēs noķērām šoku, jo no +30 bijām ielidojuši +15 grādos un lietū. Laiks bija drēgns un vajadzēja meklēt mūsu ziemas drēbes, lai nenosaltu. Mehiko bijām paredzējuši palikt trīs dienas. Diemžēl laiks nemainījās un tikai trešās dienas pusdienlaikā sāka skaidroties, kad jau bijām autobusā uz Akapulko.
Mehiko ir milzīga pilsēta, ar aptuveni 12 miljoniem iedzīvotāju. Mehiko ir arī viens no augstākajiem noziedzības līmeņiem pasaulē. Izplatītas ir cilvēku nolaupīšanas un bieži to veic tieši ar taksometriem, tādēļ mēs šeit izmantojām Uber aplikāciju, kas sevi pierādīja no vislabākās puses.
Mehiko mēs apmeklējām arheoloģijas muzeju, kas ir tiešām iespaidīgs un ļauj izprast Meksikas veidošanos un vēsturi, kā arī iepazīt maiju kultūru. Muzejs liels un bagātīgs, tā kā pusi dienas noteikti var šeit pavadīt. Vēl šajā laikā paguvām apskatīt operu, izstaigāt pilsētas centru ar daudzajām, krāšņajām baznīcām un vēl es nobaudīju labāko steiku, kuru esmu līdz šim ēdis, pateicoties Tripadvaizoram. Tas bija argentīniešu restorāns un tas noteikti pacēla šo valsti manā nākotnes apmeklējamo valstu sarakstā.
No Mehiko mēs devāmies uz Akapulko. Brauciens ar autobusu bija 4 stundu garumā, taču tas arī bija aizraujošs, jo šķērsojām kalnu grēdas un ielejas, skati mainījās ik brīdi un varēja labi novērtēt cik šī valsts ir skaista un daudzveidīga. Akapulko mēs nodarbojāmies ar neko – gulējām pie baseina, ķērām sauli, jo pārvietojoties ar autobusiem, nebijām kārtīgi nobrūninājušies. Akapulko ir tipiska tūristu pilsēta ar milzīgām viesnīcām jūras krastā un nebeidzamiem restorāniem un bāriņiem. Taču tieši šeit mēs novērojām vislielāko policijas / armijas klātbūtni. Ļoti bieži varēja redzēt armijas konvoju ar 10 bruņotiem džipiem un milzīgiem stobriem uz jumtiem, pie kura stāv armijnieks gatavs likt šo ieroci lietā, lielā ātrumā nesoties cauri pilsētai. Uz ielām patrulē līdz zobiem bruņojušies policisti ar automātiem. Tieši šeit mēs pastiprināti sākām interesēties, kādēļ tieši šeit ir tik daudz armijnieku un izrādījās, ka Akapulko ir viens no nemierīgākajiem reģioniem, kur lauku reģionos notiek biežas sadursmes ar narkotiku karteļiem. Pārbīli piedzīvojām vienā vakarā, kad bijām aizgājuši vakariņās un no otrā stāva atvērtā tipa restorāniņa redzam, ka pēkšņi mūsu restorāna ieeju ielenc 5 bruņoti džipi ar daudziem armijniekiem un tiek noslēgta daļa ielas. Iekšā neviens negāzās, tā nu mēs paēdām un trīcošām kājām devāmies ārā policistu ielenkumā. Sajūtas nebija tās jaukākās redzot, kā bariņš līdz zobiem bruņotu armijnieku mūs nopēta. Tā arī nebija skaidrs, ko viņi meklēja, taču mēs negribējām palikt tur un to noskaidrot.
Pēc Akapulko, mēs braucām atpakaļ uz Mehiko, lai lidotu atpakaļ uz Kankūnu. Šoreiz bijām norezervējuši vienu no milzīgajām viesnīcām jūras krastā. Atkal varējām nodarboties ar bīčingu un saules ķeršanu. Diemžēl jūrā bija pamatīgs vējš un milzīgi viļņi, tādēļ visur bija sarkanie karogi un neriskēju iet peldēt. Aizbraucām ar vietējo autobusiņu līdz Kankūnas pilsētai, lai iepirktu suvenīrus un lēto tekilu Walmartā. Pati pilsētiņa ne ar ko īpašu neizcēlās, protams, viesnīcu zona ir iespaidīga, jo katra viesnīca cenšas otru pārspēt krāšņumā un izmēros, lai piesaistītu vēl vairāk apmeklētāju. Katrā viesnīcā, protams, var iegādāties dažādas izbraukuma tūres, taču par amerikāņiem pieņemamām cenām. Mēs izlēmām paši noorganizēt sev ekskursiju un doties uz Isla Mujeres, jeb sieviešu salu. No vairākām piestātnēm var nopirkt biļetes un ar kuģīti doties uz salu, kur pēc nostāstiem pirāti ir atstājuši savas sievietes, lai dotos sirojumos, taču cita versija stāsta, ka sala tā nosaukta tādēļ, ka uz salas atrastas daudzas sieviešu skulptūras no maiju laika.
Uz salas ir iespējams noīrēt golfa mašīnīti un stundas laikā var apbraukt salai apkārt. Uz saliņas daudz dažādu viesnīcu un krodziņu, salas vienā galā ļoti jauka pludmale, bet otrā galā klinšains krasts ar skatu uz viļņiem, kas šķīst pret akmeņiem. Uz salas apmeklējām bruņurupuču fermu ar dažādu paaudžu rupučiem un to glābšanas ideju. Jau pie Tulum drupām novērojām daudz slēgtas pludmales, kas paredzētas rupuču olu dēšanai.
Visu dienu pavadījām izpētot salu un sauļojoties pludmalē un vakarā, līdz ar saulrietu, devāmies atpakaļ. Vēl pēdējie suvenīri un lidojam mājās.
Atklāti sakot, šī atskaite tapa gadu pēc ceļojuma, taču visas atmiņas un piedzīvojumi ir spilgti iespiedušies atmiņā, tāpat kā pati Meksika. Arī pārskatot ceļojuma bildes, gribās ātrāk tur atgriezties, jo tik daudz kas palika vēl neapskatīts un senā maiju civilizācija vilina atpakaļ uz saviem tempļiem un piramīdām, kas vēl palika neapskatītas džungļos. Lai arī noziedzīgā situācija valstī liecina, ka pavisam droši atsevišķos reģionos nav, taču vietējo cilvēku atklātība un izpalīdzība lika justies droši un labi. Noteikti ceram, ka kādreiz vēl izdosies šeit atgriezties.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais