Ceļojums - ne tāds, kā līdz šim. Dženova.

21.10.2017
7 min lasīšanai
80 foto

Paskaidrojums tiem, kas šo aprakstu lasīs ceļojumu sadaļā. Te es ievietošu aprakstus tikai par divām pilsētām - ceļojuma sākumpunktu un galamērķi. Sākās tas Dženovā, kas ir lielākā Itālijas osta un otra lielākā osta Vidusjūrā, piekāpjoties tikai Marseļai Francijā. Tur, savukārt, mēs beigsim savu ceļojumu. Par visu pārējo varat izlasīt manā dienasgrāmatā. Ar to gatavošanos ceļojumam bija tā: sākumā bija par agru sākt vākt informāciju par pilsētām, kur būsim (vēl bija 11 mēneši laika), pēc tam jau par vēlu, jo laika bija palicis tikpat kā nemaz. Visvarenajā tīmeklī atradu tik pamatīgi izstrādātu aprakstu par Dženovu, ka neko labāku nevarēju vēlēties. Sekojot autora plānam, centāmies redzēt maksimāli daudz no tā, par ko viņš stāsta. Raksta oriģināls te: https://www.otzyv.ru/read.php?id=203553 Vēsturiskie fakti manā aprakstā būs ņemti no minētā raksta. Laiks jau iegriezies uz vakarpusi, bet līdz saulrietam vēl pāris stundas, tāpēc dodamies izmēģināt tūristu iecienīto "atrakciju" - funikulieri, kas brauc gan horizontāli, gan vertikāli. Ja skatās no mūsu viesnīcas istabas loga pa labi, augstu kalnā var redzēt pili-cietoksni. Tieši turp mūs uzvedīs funikulieris.

Kolumba piemineklis ir pirmais, ko redz pasažieri, iznākot no dzelzceļa stacijas Genova Piazza Principe.

Paejam tam garām, nogriežamies pa labi, pārejam ielu un esam pie funikuliera Ascensore Montegalletto apakšējās stacijas.

Maksa par braucienu 1.60 eiro, biļetes jāpērk automātā. Kaut gan biļetes neviens nepārbauda, tomēr tur ir sargs, kas vēro notiekošo. Domāju, ka viņš pazīst visus pastāvīgos braucējus (funikulieris ir pilsētas sabiedriskā transporta sastāvdaļa), un neļautu mums iekāpt, ja redzētu, ka mēs neesam nopirkušas biļetes. Funikuliera kabīnīte ļoti maza, tikai kādas 6 sēdvietas. Informācija gan apgalvo, ka te var sarūmēties 23 pasažieri. Nu, nezinu, nezinu...

Funikulieris brauc, brauc, brauc horizontāli,

tad apstājas, sasparojas un - žvīks! - vertikāli uzbrauc augšā! Iznākam no funikuliera stacijas un dodamies uz Castello d'Albertis. Dažādās dienās darba laiks tai ir atšķirīgs, un šodien mums nepaveicas: ieeja ne tikai pilī, bet arī parkā ir slēgta. Jāatzīst, man ļoti žēl, ka netikām to apskatīt. Spriežot pēc aprakstiem, tur ir gan skaisti, gan interesanti.

Pili 19.gadsimta beigās uzcēlis jūras kapteinis, ceļotājs un etnogrāfs Enriko d'Albertis. Viņš bijis ļoti izglītots cilvēks, īpatnis un bezgalīgi aizrāvies ar savu hobiju - saules pulksteņu izgatavošanu. Pilī to bijis pāri simtam, šobrīd gan aplūkojami tikai 11. Savu ceļojumu laikā kapteinis savācis ievērojamu ieroču kolekciju, kā arī pasaules tautu tērpus, maskas, rotaslietas un rotaļlietas. Tas viss apskatāms muzejā, kas radis mājvietu šajā pilī. Kaut gan esam jau krietni augstu kalnā, kāpnes vedina kāpt vēl.

Tad ejam pa šaurām taciņām

un, ieraudzījušas kādu augļu koku, nesaprotam, kas tas ir? Aplūkojušas nokritušos augļus, reizē iesaucamies - hurma!

Tādu pilsētu mēs redzam no kalna augstumiem.

Starp citu, redzējām te arī personīgo liftu. Sākumā kalnā nobrīnāmies par slēgtu un nožogotu lifta kabīni tieši uz trotuāra, bet tad kalna pakājē ieraugām, kā vīrietis atslēdz kabīnes durvis un iekāpj liftā. Skatoties uz augšu, var saprast, ka viņš izkāps tieši tur, kur mēs redzējām kabīni uz trotuāra. Tā ka ne visi izmanto sabiedrisko funikulieri vai kāpj kājām. Esam uzkāpušas krietni augstu, tagad jāmēro ceļš līdz funikulierim, lai nobrauktu lejā. Jo vairāk vēroju mājas, jo vairāk gribas Dženovu dēvēt par "zaļo slēģu pilsētu".

Tad vienkārši klīstam pa Dženovas ielām, vērojam arhitektūru un cilvēkus. Kāds laiks paiet pārtikas veikala meklējumos, kurš ir tā noslēpies, ka to atrodam, tikai pateicoties atsaucīgiem pilsētniekiem. Paēdam vakariņas un dodamies pie miera. Rīt mums agri jābūt pirmajā apskates objektā - Karaļa pilī. *** Jau vakar mēs pāris reizes gājām garām šai ēkai, kurai tā kā būtu jābūt Karaļa pilij, arī uzraksts vēsta to pašu.

Kaut gan uzraksts liecina, ka te atrodas Karaļa pils muzejs, es ilgi nespēju tam noticēt. Kur te var ievietot pili?

Man tas liekas tik neticami, ka vēlreiz un vēlreiz pārbaudu internetā adresi, vai tiešām ir īstā? Kur te var noslēpt ne šādu tādu, bet Karaļa pili?! Kad no rīta tūlīt pēc atvēršanas plkst.9 ieejam pa vārtiem, paveras burvīgs skats - ir, ir īstā!

Manā piļu reitingā tā ir visskaistākā pils, ko esmu redzējusi! Pārsteidzošs un patīkams moments, ka pilī nav uzraugu. Varbūt novērošana organizēta kāda citādā, neuzkrītošā veidā, bet neviens pa pēdām neseko un uz pirkstiem neskatās. Vienīgā vieta, kur satiec pils muzeja darbiniekus, tas ir pie ieejas, kur pārbauda biļetes (cena 6 eiro), un atvadoties pēc telpu un terases apskates. Vari klīst pa pils istabām turp un atpakaļ, apskatīt detaļas, ja kas ieinteresējis:

Skats no terases. Ornamenti izlikti no oļiem.

Daudz, daudz fotogrāfiju ir manā galerijā "Karaļa pils Dženovā". Tā būs vienīgā galerija no mana ceļojuma. Pārējie foto būs aprakstos. Tieši pretī Karaļa pilij durvis plaši atvērusi vēl viena pils, kurā šobrīd atrodas Universitāte.

Tagad pa šaurajām ieliņām

dodamies uz Vecās ostas pusi.

Vecā osta jau izsenis ir bijusi svarīga, ja ne vissvarīgākā vieta Dženovā, kas gadsimtiem ilgi ir cīnījusies ar Venēciju par jūru valdnieces titulu. Tiesa, no vecās ostas šodien palicis tikai nosaukums, jo tās īstenā seja pilnīgi mainīta 20.gs.90.gados, gatavojoties izstādei Genova Expo '92. Izstāde tika veltīta Kolumba ceļojumu 500.gadadienai. Lai arī pilnīgi droši tas nav zināms, Dženovā uzskata, ka Kolumbs ir dzimis tieši te, viena no slavenākajām apskates vietām ir Kolumba māja. Kas attiecas uz ostu, pārbūves rezultātā tā kļuva plaša un gaiša, radot izteiktu kontrastu šaurajām un bieži vien tumšajām vecpilsētas ieliņām. Mūsu pirmais mērķis - Galeone Neptune. Nezinu, vai latviešu valodā ir vārds "galeons", vismaz letonika.lv tādu neatrod. Vārdu sakot, tas ir liels buru kuģis, bruņots ar smago artilēriju, ko 16.-18.gadsimtā izmantoja tirdzniecībai un kaujām. Līdz šim domāju, ka "Neptūns" uzbūvēts filmas "Karību jūras pirāti" vajadzībām, bet izrādās, ka kļūdījos. Burinieks būvēts jau 1986.gadā Romāna Polaņska filmai "Pirāti". Kuģis pabijis Kannās kinofestivāla ietvaros, bet nu jau pasen apmeties uz palikšanu Dženovā.

Sākotnēji mums pat nebija nodoma iet skatīt kuģi, bet, ja jau reiz esam te, kāpēc gan nē? Biļete maksāja 5 eiro. Skati uz augšējā klāja:

Un tā izskatās uz zemākā:

Uz pilsētu var paskatīties gan tā,

gan tā:

Skaisto apgleznoto ēku foto labajā pusē mēs vēl redzēsim, kad iesim projām no vecās ostas, bet tagad mūsu ceļš ved uz Eiropā lielāko Akvāriju.

Biļetes cena padārga -25 eiro, bet tas jau sen bija izlemts, ka uz Akvāriju jāiet. Patiešām iespaidīga platība, gan redzēti, gan neredzēti ūdens iemītnieki. Apskatei jāieplāno stundas divas ar pusi līdz trīs. Pavisam mazliet no redzētā.

Pat speciāls baseins, kur var paglaudīt rajas.

Un, protams, atsevišķa tēma - delfīni! Mūžam smaidīgi un vienmēr gatavi rotaļām, tik ļoti draudzīgi un uzticīgi cilvēkiem. Speciāli iekārtota telpa, kur var vērot delfīnus zem ūdens.

Vienam ir tik iemīļota bumba, ka viņš no tās ne uz mirkli nevēlas šķirties.

Vēl mums palaimējas tikt uz delfīnu barošanu, kas reizē ir arī tāds mini šovs.

Blakus Akvārija ēkai atrodas vēl kāds vizuāli interesants objekts - Biosfēra, kurā mājo tropu tauriņi, putni un augi.

Pa ceļam uz Dženovas Sv. Labrenča katedrāli (Cattedrale di San Lorenzo) nejauši uzduramies skaistajai ēkai, kura redzama fotogrāfijās no buru kuģa. Tikai toreiz, fotografējot panorāmu, atsevišķām ēkām nepievērsu uzmanību. Patiesībā, nemaz necerēju atrast šo skaisto, apgleznoto ēku. Redzot ko tādu, man vienmēr rodas nostaļģiskas ilgas vēlreiz pabūt Vācijas Oberammergau - tur ir tādas apgleznotas mājas. Šī ir San Džordžo pils, tajā no 1407.gada darbojās tāda paša nosaukuma banka, kuru vēsturnieki gandrīz vienprātīgi atzīst par vecāko banku pasaulē. Tagad te atrodas Dženovas ostas administrācija.

Pāris reizes uztaujājuši ceļu līdz Katedrālei un arvien saņēmušas atbildi su sinistro (gluži kā Parīzē - pa kreisi vien!), veiksmīgi atrodam majestātisko, svītraino celtni.

Sākotnēji bija paredzēts uzcelt divus torņus, taču dažādu iemeslu dēļ otrais tornis palika nepabeigts. Toties labās puses tornis slejas 60 metru augstumā un ir viens no visaugstākajiem zvanu torņiem visā Ligūrijā. Viduslaiku Dženovā melnbaltās svītras arhitektūrā simbolizēja augsdzimtību, un tādas lietot savās celtnēs bija atļauts tikai četrām ģimenēm. Paliek noslēpums, kāpēc Katedrāle ieturēta tādā stilā, kaut gan nepiederēja nevienai no šīm ģimenēm. Iespējams, sava augstā statusa dēļ. Virs ieejas durvīm bareljefs ar sižetu no Sv.Labrenča dzīves pēdējām stundām. Labrencis jeb Lavrentijs Senās Romas baznīcas arhibīskapa Siksta laikā bija kalpotājs -diakons, kura pārraudzībā bija baznīcas īpašums un rūpes par nabagiem. 258.gadā, kad pie varas bija imperators Valeriāns, Siksts bija viens no daudzajiem augstākajiem baznīcas kalpotājiem, kam publiski tika izpildīts nāvessods. Imperators pavēlēja Labrencim nogādāt pilī visus baznīcas dārgumus. Labrencis izdalīja visu mantu sērdieņiem, bet pēc trim dienām ieradās pie imperatora kopā ar nabagiem un slimajiem un teica valdniekam: "Tā ir baznīcas lielākā bagātība!" Par to Labrencis tika dzīvs sadedzināts uz dzelzs režģiem.

Bēdīgs pastāsts. Varbūt tāpēc Katedrāles ieeju sargā lauvas ar tik skumjām acīm? Neskatoties uz to, tiem, kas viņus paglaudīs un kaut ko vēlēsies, viss nodomātais izdosies! Bet šo rituālu var veikt tikai vienreiz - kad Dženovā esi pirmo reizi.

Katedrālē skaisti un svinīgi.

Laikam katrā pilsētā ir vieta, uz kuru ved visi ceļi. Dženovā tas ir Ferrari laukums. Pa ceļam nepaiesi garām skaistajai Dodžu pili (Palazzo Ducale).

Pa labi no Dodžu pils atrodas no skata pavisam necila baznīca Chiesa del Gesù, saukta arī par Svēto Ambrozija un Andreja baznīcu.

Nevienā aprakstā par to nebiju lasījusi, ieejam tikai tāpēc, ka gadījās ceļā. Nevaru nepiekrist kādam ceļotājam, kas saka - no ārpuses pelēkā pele, bet iekšā princese. Ieejot baznīcā, patiešām mute paliek vaļā, jo tāda - tāda greznība! Piedevām, tobrīd taču es nezināju, ka altārglezna ir paša Rubensa oriģināldarbs!

Izejot no baznīcas, dzirdam ūdens šalkoņu, skaidru norādi, ka Ferrari laukums tepat vien ir. Esam klāt!

Skaistā ēka pa labi - Jaunā Birža.

Tā, dienas plāns škīet izpildīts. Palicis tikai pēdējais darbiņš - jāatrod pasažieru osta. Taču kādam labam eņģelim mums uz šodienu ir vēl viens patīkams un negaidīts pārsteigums. Ejam pa vecpilsētas labirintiem, pēc intuīcijas cenšoties saprast, kā iziet pie jūras. Nonākam vēl neredzētā laukumā Piazza Banchi

Pagriežu galvu un ieraugu... negribu teikt "to", bet gan "viņu"! Ļoti, ļoti īpašu baznīcu. Nez kāpēc tās tapšanas stāsts un neparastā atrašanās vieta mani tā aizkustināja, ka ļoti gribēju to redzēt, bet vairs necerēju atrast. Un lūk, te tā ir! Piazza Banchi savu nosaukumi ieguvusi jau 12.gadsimtā, kad te bija labības tirgus. (Banchi -aptuvens tulkojums no itāļu valodas- lete, tirdzniecības vieta) 1398.gadā te notika postošs ugunsgrēks, kas iznīcināja jau gadsimtiem te bijušo Sv.Pētera baznīcu. Jaunā baznīca San Pietro in Banchi tika uzcelta vien 16.gadsimta beigās, pie tam kā kompromiss starp iedzīvotājiem un tirgotājiem, jo neviena puse nevēlējās piekāpties. Iedzīvotāji prasīja savu baznīcu, tirgotāji nevēlējās nojaukt savas tirdzniecības vietas. Tā arī tapa baznīca tur, kur stāv vēl šobaltdien - tieši virs veikaliņiem. Un uzcēla to par naudu, ko pilsētnieki ieguva, pārdodot un izīrējot šos veikaliņus un kioskus.

Ar to arī mans stāsts par Dženovu tuvojas nobeigumam. Kāpēc mēs meklējām un veiksmīgi atradām pasažieru ostu? Ja nu kāds vēl nezina vai nav izsecinājis, kāpēc mēs esam Dženovā: rīt mēs dodamies KRUĪZĀ!

Ceļojums - ne tāds, kā līdz šim. Dženova.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem