Venēcija

20.10.2017
6 min lasīšanai
34 foto

Venēcija no cita skatu punkta. Kāpēc tieši Venēcija? Laikam tāpēc, ka, stāstot par neparasto sev un jums apkārt, es nespēju izraisīt interesi lielām ļaužu masām. Katrs iedomājas, ka viņš pilnīgi noteikti zina, kas un kā notika pirms 500, 200 un simts gadiem, vēl jo vairāk cilvēki ir pārliecināti, ka pilnīgi droši zina kas notika vakar un notiek šodien, it sevišķi tai vietā, kur viņi dzīvo. Tā ēģiptiešu vairākums ir pārliecināti, ka piramīdas būvēja faroni, amerikāņi (vairums) ir pārliecināti, ka Dvīņu torņus sagrāva Bin Ladena teroristi, latvieši ir pārliecināti, ka tagadējā Latvijas teritorijā līdz pat 19.gadsimta pašām beigām nekas jēdzīgs nav bijis, proti, nebija zvaigznes tipa cietokšņu, bet tie trīs, acīmredzamie, ir būvēti burtiski vakar – 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā, ka Latvijā un Rīgā it īpaši skaistas un lielas ēkas sāka būvēt vien tā paša 19.gadsimta beigās un 20.gadsimta sākumā. Tāpat latvieši pilnīgi noteeikti zina, ka dzelzceļi Latvijā parādījās tikai 19.gadsimta otrajā pusē. Un tādu ,,neapgāžamu un neapstrīdamu” ,,patiesību” katram latvietim ir pilna galva. Lielākā daļa no mums vienkārši atsakās uztvert kaut vai kādu infrmāciju par to, ko viņi ,,droši zina”, kur nu vēl ieslēgt loģiku un padomāt. Tad nu lai vairums no mums sāktu domāt – uzklausīt,salīdzināt, analizēt un izdarīt secinājumus, sākšu iztālēm. Un šoreiz ar Venēciju. Sarunās arī ir gadījies piedzīvot, ka, izdzirdot kaut vai ko saistībā ar Krieviju, cilvēkam automātiski atslēdzas uztvere un loģiskā domāšana. Varbūt ar Venēciju būs citādi. Ak, Venēcija! Kurš gan nav par viņu dzirdējis?! Un dzirdēts ir daudz un visa pretrunīga, piemēram, ar par jaukajiem kanāliem un par smirdoņu pilsētā. Šodien pasaule ir ,,sarāvusies” un daudzi ir šai pilsētā bijuši, un vairākkārt. Un vēl vairāk cilvēku ir redzējuši šo pilsētu filmās, mākslas darbos, daudzi ir skatījušies arī dokumentālus pētījumus. Viens tāds ,,pētījums” (vēlāk sapratīsiet, kāpēc šo vārdu lieku pēdiņās) ir šeit: Mums tiek stāstīts, kā no barbariem aizbēgušās ģermāņu ciltis sāka slēpties no šiem barbariem Adrijas piekrastes dūkstī. Būtu vien loģiski, ja šādā dubļaini purvainā, turklāt regulāri pārplūstošā vietā mājas tiktu būvētas pēc šādiem principiem:

Varētu būt arī kautkas modernāks:

Un nebija jau tā, ka tais laikos nebūvēja uz ūdens, vai ūdenī – varam aplūkot romiešu pilis, kas celtas krietni pirms Venēcijas oficiālās dibināšanas un arī tā laika pilis, piemēram:

Vai arī, kā Venēcijā, būvētu no ķieģeļiem:

Uz ūdens turpina būvēt līdz pat šai dienai – būvē gan privātmājas, gan debesskrāpjus, gan lidostas, gan koncertzāles. Un ne toreiz, ne tagad celtnieki neuzvedās tik idiotiski, tik muļķīgi un stulbi, kā Venēcieši. Un tad mēs sākam atcerēties, ka bija taču slavenie Venēcijas tirgoņi, bija venēciešu stikls un spoguļi, bija venēciešu pulksteņi, bija kuģi un lielgabali – bija tāds zinātniski tehniskais progress, ka nav iespējams, ka būvniecībā vienlaicīgi valdīja vislielākais pagrimums. Principiālā shēma būvēm ūdens tuvumā ir apmēram šāda:

Par ēkas pamatu vienlaicīgi var kalpot arī krastmalas nostiprinājuma siena, kas mūrēta no akmeņiem. Piemēram:

Visā pasaulē līdz pat šai dienāi tā būvē, piemēram Spānijas pilsētā Empuriabravā:

Bet vēsturnieki mums grib iestāstīt, ka visādi citādi gudrie venēcieši, bija galīgi neprašas būvniecībā un būvēja šādi:

Pirmkārt, uz pāļu galiem salipināja sīkus akmentiņus. Tas laikam tāpēc, lai akmentiņi ar laiku varētu noripot no pāļu galiem un saspiesties dubļos, kas savukārt novestu pie nevienmērīgas slodzes uz pamatiem un uz ēkas sienām izveidotos iepriekš ieplānotas plaisas. Otrkārt, pamatu daļu, kas atrodas mitrumā un sāļa ūdens iedarbībā, arī no paša sākuma tika paredzēts būvēt no ķieģeļiem, lai sāls un viļņu iedarbībā sienas sajuktu. Pašreiz tās izskatās šādi:

Šodien gan venēciešu domas ir mainījušās un viņi bojātos ķieģeļus aizstāj ar akmeņiem. Inženieri, kas veic uzmērīšanu uz vietas, konstatē nedaudz atšķirīgu ainu no tās, ko piedāvā vēsturnieki:

Ir acīmredzami, ka ēkas ailes ir neproporcionālas, kā sākotnēji tās bija lielākas. Un vispār, ēku pamati pēc būtības nav domāti pat vienkārši purvainām vietām, nemaz nerunājot par to, gar sienām skalotos ūdens. No kāda pirksta vēsturnieki izzīda, ka būvniecība Venēcijā notika tieši tā, kā viņi apraksta? Vēsturnieki nav papūlējušies pat aplūkot vecās gleznas, nav pabijuši Venēcijā kanālu tīrīšanas laikā un ēku remontdarbu laikā.

Ko tad mēs redzam gleznā? Redzam to, ka ēkas nav būvētas ūdenī uz pāļiem – tā ir būvētas vien krastmalas. Ja papētam fotogrāfijas no kanālu tīrīšanas laikiem, skati ir vēl interesantāki. Piemēram, aizrestots un aizmūrēts logs zem ūdens līmeņa:

Aizmūrētas durvis, un kas ir raksturīgi – pie gandrīz visām durvīm ir kāpnes pa kurām var nokāpt līdz kanāla dibenam.

Tas taču ir tik kūl!

Bet pāļus nekur neredz. Vietām gan var redzēt, ka kanāla dibens ir bruģēts, varbūt no Venēcijas arī nāk teiciens ,,ar kuģi pa bruģi”?☺ Nav gluži tā, ka pāļu zem ēku sienām nav. Restauratori un remontētāji ir atraduši arī uz pāļiem balstītus pamatus, bet, lūk, šādā variantā:

Un te nu rodas vēl kāds jautājums – pāļi tika sadzīti zemē pamatu būvniecības laikā vai tomēr stipri vēlāk, veicot kārtējos remontus? Padzīt pāļus slīpi zem pamatiem un ļoti cieši blakus pamatieem no kanāla puses ir iespējams, bet ēkas iekšienē gan tā ir, kā ir. Un tad vēl šie ķieģeļi – kalni ir faktiski blakus, akmeņu, cik negribi, bet nē, pamatos salikti ķieģeļi. Un pēc tam tiek veikta pamatu piesūcināšana ar sveķiem un līmēm, lai izveidotu hidroizolāciju un pasargātu ķieģeļus no sajukšanas.

Tā tas ir shēmā un tā dabā:

Ko vēl tādu jocīgu mums stāsta oficiālās zinātnes pārstāvji par Venēciju? Ņemsim kanalizācijas un ūdensapgādes sistēmas. Klausāmies un skatāmies, ko mums stāsta:

Šmucīgie venēcieši, kā jau visi tā laika eiropieši, nerūpējās par ekoloģiju. Venēcieši esot gāzuši savas šmuces tieši kanālā un paisums ar bēgumu, kā arī upīšu straumes šo netīrību ieskaloja tālāk jūrā. Un, kā apstiprinājumu šim stāstam, mums rāda fotogrāfijas:

Vai arī:

Un mēs gandrīz vai varam noticēt, ja vien nebūtu ielūkojušies aiz sienas:

Izrādās, ka aiz sienas ir pagrabs, ja tā var izteikties – telpa, kura pa pusei (kādus 2m dziļi) mirkst ūdenī (zaļā līnija). Pēc ūdens pēdām uz sienām varam aptuveni spriest par ūdens līmeni pagrabā plūdu laikā (sarkanā līnija) kā arī par līmeni, līdz kuram ūdens ir sasūcies pa kapilāriem (zilās bultiņas). Tad kam ir paredzēti šie kanalizācijas izvadi no ēkām, kas ir augstāki par ,,pagraba” grīdas līmeni? Padomju ,,hruščovkas” un ,,brežņevkās” kanalizācijas caurules tik tiešām ir iebūvētas pie pagraba griestiem, pie sienām un uz pagraba grīdas. Bet Venēcija nav nekāda padomju laiku pilsēta. Venēcijā kanalizācijas sistēma ir zem pagrabu grīdām un zem kanālu gultnēm. Neticat? Lūdzu:

Kas vēl Venēcijā ir tāds, kas liek izbrīnīties un aizdomāties? Tilti - tilti, tiltiņi un laipas – tikai daži no tiltiem sākas uz cietzemes un beidzas uz cietzemes. Lielākā daļa tiltu ir uzbūvēti no loga logā, no loga durvīs u.t.t.

Vēl Venecijā ir vērojama neproporcionalitāte ēku izmēros un elementos. Venēcijā jau tā ir maz arhitektūras šedevru, ar ko varētu lepoties, bet rodas iespaids, ka kāds vēl ir īpaši pacenties, lai sagandētu arī ko labu. Piemēram, Dodžu pils: Krēslam nozāģētas kājiņas – tāds ir pirmais iespaids par šo ēku, lai vai kā par to sajūsminās kādi tur mākslas zinātnieki. Pamēģināsim domās pagarināt 1.stāva kolonas (vai arī domās atraksim kolonas līdz pamatiem):

Pavisam cita lieta! Tagad 1. stāvs ir pat ļoti saskanīgs ar 2.stāva kolonām un nemaz neprasās, lai virs 2.stāva tiktu uzlipināta kautkāda kaste – vajag vienkārši skaistu jumtu. Tad vēl jānojauc aizmūrētās logu ailes un ēka varētu sākt mirdzēt visā savā krāšņumā. Vēl skaistas proporcijas gan atsevišķām ēkām, gan ēku kompleksam parādītos Svētā Jura katedrāles rajonā, ja lagūnā nolaistu ūdeni par kādiem 3 metriem.

Un atkal viens bet – ja ūdens līmeni pazeminātu par 3 metriem Venēcija vairs nebūtu Venēcija, bet vienkārši piejūras pilsēta. Un atkal jautājums – Venēcija no paša sākuma bija Venēcija, vai tikai vēlāk par tādu tapa? Atkal pamēģināsim veikt ceļojumu domās, proti, daļēji nosusināsim lagūnu:

Daudzu, ļoti daudzu sīku saliņu vietā parādītos dažas, toties ievērojami lielākas. Un tad varam palūkoties uz 1500.gada Venēcijas karti (uz to attēlu, ko mums piedāvā, kā Venēcijas karti):

Redzam nevis daudzas sīkas saliņas, bet atsevišķu lielu salu unsmilšu sēkļus un kāpas. Tad kas īsti un kurā laikā aizsāka būvēt un uzbūvēja Venēciju? No mana viedokļa pastāv divi principiāli varianti. Pirmais. Venēcija ir ļoti veca pilsēta un tās pirmsākumi būtu meklējami ap mūsu ēras sākumu. Gāja pilsētai šai laikā visādi – bija kāpumi un bija kritumi, līdz mūsdienās palika tas kas ir. Ak, jā – pilsēta tika dibināta jūras krastā, sausā vietā un tikai vēlāk (otrā gadu tūkstoša pirmajā pusē) pilsēta sāka aplūst. Tieši aplūst un nevis grimt. Otrais. Venēcija ir ļoti veca pilsēta un gāja bojā kādas katastrofas rezultātā. Iespējams šādas bojāejas un atdzimšanas bija vairākkārtīgi, bet, jebkurā gadījumā, pilsēta savos pirmsākumos nebija domāta kā ūdenspils. Tā applūda un applūda jau pēc pilsētas pilnīgas izbūves. Pētot materiālus par Venēciju, atradu interesantas gleznas un kartes, kas pilnīgi un galīgi sajauc visus līdzšinējos priekšstatus par Venēcijas vēsturi. Izrādās, ka Venēcija ir tikpat noslēpumaina, kā, piemēram, Pēterburga – kas cēla, kad cēla, kāpēc pilsēta šodien ir tāda, kāda ir u.t.t.? Kaudze jautājumu un oficiālajā vēstures versijā neatrodam nekādas jēdzīgas atbildes. Bet par to nedaudz nākošajā rakstā.

Venēcija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem