Vēlreiz uz skaistāko pilsētu pasaulē

  • 23 min lasīšanai
  • 38 foto
Ir pagājis mazliet vairāk par gadu, un es atkal dodos uz Sanktpēterburgu. 16.jūlijā 22.45 izbraucam no Rīgas autoostas. Izvēlos nakts braucienus ar kompāniju LUX Express, jo tie ir ātrāki, un būtu muļķīgi braukt pa dienu, ko taču var izmantot pastaigām, nevis, tikko kā iebraukušiem Pīterā, iet gulēt! Ja negadās aizkavēšanās ar robežkontroli, Sanktpēterburgā var nokļūt stundu agrāk, kā paredzēts sarakstā - vienkārši Krievijas teritorijā šajā reisā pieturu vairs nav līdz galapunktam. (Atpakaļceļā mēs 40 minūtes stāvēsim Narvā, jo atkal viss būs gludi ar robežkontroli un muitu, bet Latvijas pieturvietās jābūt pēc saraksta.) Šoreiz mums nevajag maršruta taksometru - viesnīca ir tieši pie Admiralitātes metro stacijas, divas pieturas violetajā līnijā no Obvodnij kanal pie autoostas. Viss jau būtu jauki, ja es nepamanītos iesprūst turniketā. Nepadomāju, ka manu pa priekšu bīdīto koferi sistēma uzskatīs par atsevišķu braucēju un režģi aizkritīs mana deguna priekšā - ceļabiedrs ar mugursomu jau ir mierīgi izgājis un no sirds uzjautrinās. Metro darbinieks novērtē manu blondo matu krāsu un ekskluzīvi izlaiž mani pa vārtiņiem pie savas kabīnes. Ir pirmdienas rīts, drusku pirms deviņiem. Vagonā, kurā iekāpjam, paveras Latvijā sen neredzēta aina - viss vagons lasa! Laikrakstus, žurnālus, biezas grāmatas... Ar visu to, ka pazemē ir lielisks tīkla pārklājums bez maksas, neviens nav iebāzis degunu viedierīcē. Pag, bet no manis pa kreisi sēdošais čalis gan skatās ekrānā! Ieskatos es arī - viņš lasa e-grāmatu lasītājā, tajā stilīgajā, kurš rada papīra ilūziju... Protams, tā bija tikai sagadīšanās, jo vēlāk citos metro vagonos aina jau bija cita, bet vienmēr kāds arī lasīja grāmatu. Smejamies, ne jau velti Pīteru sauc par Krievijas kultūras galvaspilsētu! Pie metro izejas ieraugu mobilo telefonu salonu un dodos iekšā. Nopērku kompānijas Bilain karti par 300 rubļiem, kas dod man iespējas zvanīt un neierobežoti izmantot internetu. Puiši paši arī nomaina karti manā telefonā (dodoties mājās, viss notika pretējā secībā - ielika atpakaļ manu Latvijas karti, jo autoostā ir WiFi, un jāzvana vairs nevienam nebija). Skenējot svītru kodu, kaut kas laikam nenolasās ar pirmo reizi, skeneris tiek kārtīgi padauzīts pret leti un uzreiz paklausīgi darbojas. Это Россия, детка! Krievija, bērniņ!
Tad jau mēs esam pie pērnvasar iemīļotā Teremoka. Ēdienkartē daži jaunumi - pankūkas ar biezpienu un blin-burgers. Sākam ar Jūras spēkavīru, kurā pankūka ir pildīta ar lasi, tik svaigu, ka mēli var norīt - mazsālīts lasis vai nu ir kvalitatīvs, vai nav, tur neko nomaskēt nevar. Saldajā nogaršojam jaunās pankūkas ar biezpienu. Darbinieks piedāvā pielikt papildus krējuma porciju, kam piekrītu. Tā kā porcijā pienākas 30 gramu, mums iedod vienu kopīgu 60 gramu trauciņu ar skābo krējumu. Kad atveru vāciņu un pagaršoju, saprotu - krējums garšo tieši tā, kā manā bērnībā no stikla pudeles. Neesmu Krievijas apjūsmotāja, bet izskatās, ka viņi mierīgi var saražot izcilas kvalitātes piena produktus. Pamanu, ka virtuves stūrī uzlikta vēl viena cepšanas iekārta. Vēl pusgatavā pankūka uz tās ar speciālu rulli tiek sagriezta, izcepta brūna, nolikta atdzist un pēc tam akurāti salauzta mazos kvadrātiņos. Lauzām galvu, ko ar tiem dara - varbūt kādam desertam izmanto? Kad esmu šo ainu vērojusi arī otrajā un trešajā rītā, nogaidu reto brīdi, kad nav rindas, un eju taujāt. Izrādās, viņi tā gatavo čipsus, ko pasniedz pie zupām! Man tiek pasniegta papīra tūtiņa ar gatavo produktu - ļoti garšīgi, laba ideja! Zvanām Mišam, kurš nokāpj no trešā stāva un atnāk uz pagalma vārtiem mūs ielaist. Kad es decembrī pilnīgi nejauši Bookingā uzgāju šo mazo viesnīciņu, par to bija tikai piecas atsauksmes, visas sajūsmas pilnas, jo pirmie viesi tika uzņemti vien 2016.gada novembrī. Tieši tas piesaistīja - ka viss aprīkojums būs jauns. Par viesnīciņas atrašanās vietu pat nerunājot – burtiski pie Pils laukuma! Lasot administratora aizrautīgo komunikāciju ar viesiem, kuru pozitīvās atsauksmes krājās pamazām vien, arvien vairāk pārliecinājos, ka Nevskij 13 Guest House būs īstā izvēle, un pārējās divas rezervācijas atcēlu. Kā jau domāju, Miša nav vienkārši administrators, bet gan īpašnieks. Šādu mazu viesnīciņu, kas izveidotas bijušajos komunālajos dzīvokļos, Pīterā ir ļoti daudz, bet ne jau katrā mājā savlaik viesojies Aleksandrs Puškins - pa mūsu kāpnēm viņš kāpis ne reizi vien. Miša smalkjūtīgi neatklāj, ko tieši dzejnieks šajā mājā darījis, to es vēlāk atrodu pati internetā - gāja spēlēt kārtis. Viesnīciņā viss ir tīrs un mirdzoši balts no IKEA - gultas, matrači, gultasveļa. Labierīcības kopējas, bet, tā kā katrs jau iet un nāk savā laikā, ne reizes nenācās gaidīt rindā. Baltajā viesnīciņā arī čībiņas visiem iedod vienādi baltas. Apavus iemītnieki atstāj gaitenī, bet čības, dodoties savās gaitās - speciālās kabatās pie ieejas. Tā var redzēt, kuros numuriņos tobrīd kāds atrodas. Nenofotografēju milzīgo balto lustru kā pieneņpūku - bet viss ir labojams, šo rindu rakstīšanas brīdī esmu rezervējusi numuru pie Mišas uz oktobri. Jāteic, viegli tas nebija, jo numuru ir tik, cik ir - pieci. Kurš gan par salīdzinoši mazām naudiņām negribēs dzīvot pie Pils laukuma Ņevska prospektā, aprūpēts un apčubināts? Atvadoties Miša uzdāvina man Pīterā ražotu šokolādi (pilsētas karte un šokolādes tāfelīte arī sagaida viesus katrā numuriņā) un saka - nākamreiz pārbaudiet Bookingā numuru pieejamību, nerezervējiet tur, bet rakstiet tieši man, iedošu 10% atlaidi. Kā tad! Viss iespējamais 2018.gada vasarai ir jau rezervēts! Pavasaris rezervēts, Ziemassvētki tāpat, pieejamas dažas dienas novembrī... Un tad - laikam kāds ir nomiris, lai cik ciniski tas neskanētu, bet parādās iespēja tikt šogad oktobrī. Štrunts par atlaidi, kamēr es rakstīšu vai zvanīšu Mišam, kāds iekāros manu numuriņu! Oktobrī cenas pie tam ir zemākas kā jūlijā. Bet tobrīd ir jūlijs. Mēs nometam mantas, saņemam saišķītī divas atslēgas (viesnīcas un istabas), divus čipus (kāpņu telpas durvīm un pagalma vārtiem) un izejam uz Ņevska prospekta. Plāns ir no sirds staigāt, staigāt un staigāt pa pilsētu, kā arī izpētīt bērnu grāmatu piedāvājumu divās lielākajās grāmatnīcās - Zingera namā un veikalā Bukvoed, tātad - Burtēdājā, lai atrastu kādu skaistu grāmatu manai mazmeitiņai Dārtai. Acis apžilbst no milzīgā klāsta, ļoti daudz ir grāmatiņu ar elektroniskajām ierīcēm. Spiežu visas pogas un taustiņus, grāmatnīcā mani var uzreiz atrast pēc suņu rejām, aitiņu blēšanas, jautrām melodijām un aktieru ierunātām krievu pasakām. Izvēlēties tomēr nevaru. Pēc trim dienām jau rīkošos savādāk - iešu pēc palīdzības pie vienas no darbiniecēm, kas mani aizvedīs pie citas, ļoti zinošas. Pēc viņas ieteikuma nopērku pasakainu grāmatu par kaķiem Mjau, paredzētu bērniem līdz trim gadiem. Ko tikai kaķi šajā interaktīvajā grāmatā nedara! Ar ķepu tvarsta zivi akvārijā, kustina asti, izlec no zābaka. Daudziem ir pūkainas astes un kažociņi, ko var aptaustīt, skan bumbiņa, ar ko rotaļājas kaķēns, viens nebēdnieks apgāž vāzi, un lauskas un salauztas gerberas pašķīst uz visām pusēm.
Vēl Latvijā esmu internetā nopirkusi biļetes uz trim pasākumiem. Nav sanācis būt delfinārijā Lietuvā, bet pēc persiešu horoskopa pati esmu Delfīns; gribētos pieskarties īstam delfīnam, un Pīterā tāda iespēja ir, kāpēc gan neizmantot? Neesmu atmetusi cerības tikt Jusupova pilī, kas neizdevās pērn. Tur ir bezgala viltīgi - atsevišķas ekskursijas pa parādes zālēm, atsevišķas - pa dzīvojamām telpām. Tātad jāpērk vismaz divas ekskursijas. Vakaros var tikt pagrabā uz Rasputina ekspozīciju. Tā kā to gribu visvairāk, steigšus nopērku. Jau samaksājusi, izlasu rūpīgāk - tā ir patstāvīga apskate, bez gida. Nu, nekas, nāksies iet arī uz kādu no dienas ekskursijām, lai redzētu kaut ko no pašas pils. Vēl man plānos ir Ļeņingradas blokāde un Puškins, tāpēc nopriecājos, atrodot divarpus stundu autobusa ekskursiju pa Puškina Pēterburgu. Nopērku. Uzreiz pēc tam pamanu slavenās Tatjanas Makejevas autorekskursiju par blokādi, taču tā laika ziņā sakrīt ar Puškinu. Neko darīt. Man ir rūpīgi sastādīts saraksts ar objektiem, kurus gribētos apskatīt, un to darba laikiem - esam pilsētā no pirmdienas, un daudzas vietas nestrādā tieši pirmdien vai otrdien, citas trešdien. Protams, man ir internets telefonā, bet labāk zināt darba laiku jau iepriekš. Vairāk par trim objektiem dienā neiesaku - Pīters ir jābauda kopumā, nesteidzīgi staigājot, nevis joņojot no vienas vietas uz otru, uzņemot pāris obligāto foto un skrienot atkal tālāk. Un augšā ir padomāts, lai es dabūtu visu kāroto - vēl esot Latvijā, man piezvana par Puškina ekskursiju - to atceļ nepietiekama interesentu skaita dēļ, tāpēc es uzreiz piesakos Makejevas aģentūrā. Puškinu arī dabūjām, bet par to vēlāk.
Neparastas parādes kāpņu telpas un pagalmi - akas Sanktpēterburgā - tā saucas ekskursija, ko esmu pasūtījusi pirmajai dienai pustrijos. Pusotra stunda – pēc tam mums atliks tieši stunda laika, lai paspētu uz Jusupova pili. Satikšanās vieta ir pie izejas no Vladimirskas metro stacijas. Ierodas gids - no skata sešpadsmitgadīgs. Sasveicināmies un dodamies - esam kādi 15 interesenti. Aleksejam ir milzīgs atslēgu saišķis no vārtiem un galvā kodi no parādes durvīm, kā burvju mākslinieks viņš atver un atslēdz īstas brīnumu lādes, gādā, lai mūs nesabrauktu, kad skrienam pāri ielai uz nākamo namu, uzdod atjautības uzdevumus, rāda senas fotogrāfijas no reiz bijušās godības un sava drauga ar dronu uzņemtos skatus uz pagalmiem - akām no augšas.
Viņš mudina arī visur citur pilsētā droši doties iekšā pagalmos, kamēr vēl priekšā nav vārtu vai restu, un tā mēs vēlāk arī darām, pateicoties kam ieraugām vēl daudz ko interesantu, jo Aleksejs ir iemācījis, uz ko jāskatās, kas jāmeklē. Viņš vadā mūs pa pagalmiem, kuros filmēti Mentu kari un Bandītiskā Pēterburga; pa tādiem, kuros tagad iekārtoti jauki bērnu rotaļu laukumi; bet reiz tie bija gopņiku valstība un kuros neviens no laba prāta nespēra kāju, jo bija pamatīgs risks neiznākt dzīvam vai tikt aplaupītam. Stāsta, kā tirgota zeme apbūvei un kāpēc tapa nami ar pagalmiem - akām, kuros saule lāgā neiespīd;
kāpēc agrāk visdārgākie bija 2.stāva dzīvokļi; kā būvnieki centās apiet dažādus ierobežojumus un aizliegumus. Viņš uzbur ainu, kā izīrēja šos lielos dzīvokļus - noīrēja, piemēram, sešistabu dzīvokli, no kura piecas istabas izīrēja tālāk citiem, bet sestajā nolika skapi, novilka auklu ar aizkariņu un izīrēja vēl kādam kā gultasvietu, krieviski toreiz - ugol, tātad kaktu, pats ar ģimeni saspiezdamies pusistabā. Mēs nonākam mājā, kurā atradās pirmais lifts Krievijā - no tā palikusi vien dīvaina šahta sienā; mājā, kurā bija viens no pirmajiem desmit liftiem - brīnišķīgā metālkaltā šahta kāpņu telpas vidū savā vietā, tikai lifts iekšā ielikts mūsdienīgs.
Greznās ozolkoka kāpņu margas vietām saglabājušās, daļa blokādes laikā nokurināta...
Mēs ejam pa neiedomājami dārgām, ar rokām darinātām flīzēm, Aleksejs uzbur klāt vēl arī kādreizējos paklājus. Redzam vitrāžas logos - dzeltenie stikliņi met saules zaķīšus uz kāpnēm, kaut ārā saule nemaz nespīd - veiksmīgs arhitekta mēģinājums kompensēt krēslu pilsētā, kurā saule gadā spīd tikai 60 dienas.
Aleksejs traucas mums pa priekšu augšup pa kārtējām kāpnēm un stāsta, ka Pīterā vienmēr jāuzkāpj līdz kāpņu pašai augšai, jo tur būs kāds pārsteigums - varbūt vitrāža, varbūt aizsnaudies bomzītis, varbūt tornītis. Aizejam līdz Tolstoja namam.
Pirmā doma, kas nāk prātā - kāds sakars namam ar slaveno rakstnieku Ļevu Tolstoju? Atbilde - ļoti attāli radinieki. Mājai ir trīs pagalmi, kas savienoti ar milzīgām arkām. Savlaik šeit cauri braukuši gan Šerloks Holmss un doktors Vatsons,
gan plosījušās kaislības “Ziemas ķiršos”, atcerieties, bija skaista filma ar mūsu Ivaru Kalniņu. Ja kāds nav redzējis, no sirds iesaku noskatīties!
Paejamies pa pašu gastronomiskāko Pītera ielu - Rubinšteina ielu. Tādas ēdināšanas un dzirdināšanas iestāžu koncentrācijas nav nekur citur pilsētā. Gandrīz katrā namā ir restorāns, kafejnīca, bārs, pabs, tējnīca, kafejnīca, šaverma, ēdnīca, bistro utt. Laiks rit nepielūdzami, vajadzētu doties prom, ja gribam paspēt uz Rasputinu, bet kā lai aiziet, ja esam atvesti tādā fantastiskā vietā kā Pieci stūri!?
Biju lasījusi par šo vietu, par māju, kuras pagalms no augšas izskatās kā Betmens,
bet naktīs torņa logā redzama mistiska sieviete, kuras skatiens liek asinīm sastingt dzīslās. Izrādās, ka Aleksejam arī no šejienes ir atslēgas un kods! Vēl vairāk - mūs nozvērina klusēt par ieraudzīto un parāda ar dronu pa logu uzņemto fotogrāfiju, kā tad izskatās noslēpumainā dāma! Ceļojums vēsturē noslēdzas pie tirgotāju Jeļisejevu īres nama, kurā tagad iekārtojusies kādas bankas vadība. Aleksejs mums zīmē ainu, kāda šeit bija pirms gadiem divsimt - lielos dzīvokļus īres namos īrēja ārsti, advokāti, baņķieri; pie durvīm viesus sagaidīja durvju sargs, kurš pavadīja līdz attiecīgajam dzīvoklim. Vēsture virzās pa spirāli - atjaunotajās un sakoptajās mājās tagad ir konsjerži un ieiet tādiem zinātkārajiem kā mums vairs nav iespējams...
Mēs esam smēlušies iespaidus un informāciju divarpus stundas, un vairs jau nekur nav vērts steigties, paliekam papļāpāt ar gidu. Vaicāju, cik viņam gadu? Divdesmit tomēr. Rudenī stāsies studēt arhitektos, pats uzaudzis drūmā pagalmā - akā, bet, kopš izdevies pārcelties uz citu dzīvokli, kļuvis par daudz atvērtāku un saulaināku cilvēku. Viņam ir sapnis - atbraukt uz Rīgu, draugs rīdzinieks arī esot gids. Aleksejs vilina doties ekskursijā pa jumtiem - pēc minūtēm 20 viena grupa netālu no šejienes došoties. Varot arī vēlāk, ar citu grupu, uz saulrietu. Divas kundzes gados piesakās un dodas uz norādīto vietu. Protams, katrs lemj pats. Man vispār nepatīk augstums, un par bēdīgi slavenajām jumtu ekskursijām zinu no Pītera foruma. Tā nav nekāda Stokholma ar drošināšanu, karabīnēm utt. Ik pa laikam kāds arī noveļas, bet kas atbild par šādas, spontāni uz ielas sarunātas kāpšanas sekām? Tā nu Jusupovs atkal ir mūs atstājis bešā. Gar Fontanku aizejam līdz Ņevska prospektam un tad pastaigu solī uz māju pusi. Kreisajā pusē atklājam pērn neuzieto Katrīnas parku ar pieminekli Katrīnai II - tas ir milzīgs!
Skaitās, ka šeit ir trīs sabiedrības grupu ierasta pulcēšanās vieta - te varot sastapt portretu un šaržu zīmētājus, dambretistus un netradicionālas orientācijas pārstāvjus. Varbūt tāpēc, ka ir pirmdiena, savā vietā tikai mākslinieki. Nolemjam iegriezties slavenajos Virtuļos, Donatos vai Pončikos, kaut labāk jau tomēr teikt oriģinālā - Piški. Šī ir leģendāra vieta Pīterā.
Paaudžu paaudzes te ēdušas pončikus uz vietas, piedzerot kafiju ar pienu no spoža metāla tovera, kā arī nesušas smaržīgos mīklas izstrādājumus līdzi uz mājām, kopmītnēm, darbu un skolu, vedušas čaganos gredzentiņus kā ciemkukuli. Tāpēc, kad bija nolemts iestādījumu slēgt, pīterieši protestējot uz divām stundām nobloķēja satiksmi Ņevska prospektā (Ak, vai, kā lai te neraisās asociācijas - cik pacietīgi esam mēs Latvijā, daudz nopietnākus vadošo lēmumus tikai pakritizējam un samierināmies...). Tas līdzēja. Kopš 2008.gada Пышки на Б.Конюшенной 25 ir iekļauti Sanktpēterburgas kultūrvietu Sarkanajā grāmatā, šo uzņēmumu aizliegts pārprofilēt. Vēl vairāk - virtuļi joprojām tiek gatavoti pēc 1958.gada receptes. Nekādu samudrītu pildījumu, glazūru - klasiski pončiki par 12 rubļiem gabalā, pārkaisīti ar pūdercukuru. Salvešu vietā sagriezti papīra gabaliņi, kafija no spoža bleķa bunduļa, nekādas lattes un espresso. Garšo vienkārši fantastiski. Tiesa, jāstāv garā jo garā rindā, kurā satiekas visvisādas ādas krāsas, acu griezums un valodas.
Kad pēc 40 minūtēm esam katrs piecus gredzentiņus notiesājuši un izejam uz ielas, Pīteru nevar vairs pazīt! Skaisto, saulaino un mierīgo laiku nomainījis brāzmains vējš, jau krīt pirmās smagās lietus lāses. Skrienot uz mājām, kas ir tik glābjoši tuvu, iedomājamies par ekskursantiem uz jumtiem - tā neko viņiem sanāca romantika! Mūsu viesnīciņā ir pilnīgi visas ērtības - plīts ar traukiem, veļas un trauku mazgājamā mašīna, saldētava un ledusskapis, kurā katram numuriņam savs nodalījums, tēja un kafija – mēs neizmantojam neko. Es tikai dzeru ūdeni no filtra, garšīgs. Atpūtušies noejam vakariņās uz mīļo Teremoku nogaršot otru jaunumu - Blinburgeru. Lieliski, var just tiešām kvalitatīvu liellopu gaļu.
Tagad skatos čekus - pankūka Burgers maksā 281 rubli, pankūka Jūras spēkavīrs - 273, pankūka ar biezpiena pildījumu - 160. Burvīgs kapučino - 106 rubļus. Tāpēc jau es viesnīcā nedzēru kafiju, ja reiz lejā varēja dabūt tādas pasakainas piena putiņas! Pirmā diena ir galā, neesmu gulējusi 36 stundas, tāpēc nekur vakarā neejam. Naktī lijis, no rīta visur krastmalā peļķes. Brokastīs 9.45 Teremokā biezpiena plācenīši ar ķiršiem,
ejam uz Pils laukumu. Tad uz Miljonu ielu ar atlantiem, ievēlos vēlēšanos. Viena no man vismīļākajām vietām Pīterā - Ziemas kanāla tiltiņš pie Ermitāžas.
Kad pirms gada dzīvojām tieši blakus Vara jātniekam un Īzaka katedrālei, kaut kā nesanāca laika tajā ieiet, uzkāpt kolonādē. Kļūda jālabo, līdz blokādes ekskursijai laika gana, nesteidzīgi dodamies uz Senāta laukumu gar Ņevu, Admiralitāti, Pētera I pieminekli, kurā viņš attēlots kā kuģu būvētājs. Visā pilsētā tūristus nemitīgi aicina uz braucieniem ar kuģīšiem pa Ņevu un kanāliem - krastmalā vienai kompānijai visi iekšāsaucēji ir nēģeri. Ceru, ka nelasa neviens, kuru ar šo vārdu varētu aizvainot… Izstāvam rindu pie kases, nopērku komplekso biļeti gan uz muzeju, gan kolonādi. Īzaka katedrāle izrādās neticami iespaidīga. Mēs esam pēdējie trūkstošie, lai ierastos gide un vestu grupu izzinošā ekskursijā pa dievnamu.
Vienā brīdi pēkšņi sāk skanēt vīru koris, un visi tūristi plūst uz baznīcas vidu, tuvāk dziedātājiem. Gide saka, ka bieži kāds ansamblis ienāk uzdziedāt lieliskās akustikas dēļ.
Uzkāpjam kolonādē - skats iespaidīgs. Kā jau tas raksturīgs Sanktpēterburgai, neticami strauji mainās laiks - sākas negaiss, zibeņus no augšas vērot pavisam neparasti. Nokāpuši no kolonādes, nekur netiekam, jo gāž neiedomājami. Smejamies, ka Pīterā no rīta var uzreiz redzēt, kuri ir tūristi, kuri vietējie - ja spīd saule, naivie tūristi droši devušies laukā puspliki, kamēr vietējiem mugurā kārtīgas vējjakas, jo tās var ievajadzēties jebkurā brīdī. Tur laiks mainās neticamā ātrumā. Mums jakas un lietussargs mugursomā, bet ar visu to kādu pusstundu slēpjamies no lietus un mežonīgā vēja zem jumta pie katedrāles, līdz viss norimst. Ļoti paveicās - tas arī bija pēdējais lietus mūsu viesošanās laikā, bet divas dienas pēc mūsu aizbraukšanas, 22.jūlijā, Sanktpēterburgā uzsniga sniegs.
Kā sociālajos tīklos pie bildēm ar kupenām komentēja: Tagad es esmu redzējis visu. Jādomā, ka lasītāji zina - globālā sasilšana nenozīmē, ka visur paliks siltāks.
Papusdienojuši ar pankūkām Iļja Muromietis, braucam ar manu mīļo metro uz Puškina staciju, lai tiktos ar Tatjanu Makejevu. Viņa ļoti ilgi negribējusi veidot ekskursiju par tik smagu tēmu kā Ļeņingradas blokāde, lai gan tūristi sen lūguši. Izšķirošais bijis kolēģes stāstītais pēc kādas ekskursijas, ka jaunieši prasījuši parādīt, kur pilsētā atradās fašistu kazarmas! Sekojis rūpīgs darbs arhīvos, arvien vairāk dokumentu tagad tiek atslepenoti un gaismā nāk neiedomājami fakti. Ļoti paveicās, ka šo ekskursiju mums vadīja pati agentūras izveidotāja Tatjana Makejeva. Ko lai saka? Trīs stundas ar asarām acīs, klausoties neiedomājamas lietas. Mēs aizbraucam līdz Ļeņingradas aizsardzības līnijai un memoriālam Uzvaras laukumā.
Uzzinām, kā pilsēta cīnījās un izdzīvoja šīs 900 dienas un naktis. Kā strādāja uzņēmumi un transports, kā maskēja pieminekļus, kur atradās hospitāļi un krematorija, kā blokādes Ļeņingradā visu kara laiku darbojās asins savākšanas punkts, kurp donori ieradās ar savu taru! Kā aukstajā un badainajā 1942.gadā vienīgajā dzemdību namā (pārējos bija iekārtoti hospitāļi) piedzima 991 mazulis. Mums parāda, kur no kanāliem ņēma ūdeni, parāda vēsturisko blokādes skaļruni un uzrakstu Ņevska prospektā “Pilsoņi, apšaudes laikā šī ielas puse ir vairāk bīstama”. Mēs braucam gar ēku, kur visu blokādes laiku darbojās frizētava, gar maizes ceptuvēm. Tatjana stāsta, kā visās iespējamās vietās vasarā audzēti dārzeņi; kā no aklo vidus izraudzīti un apmācīti cilvēki, kas tikai pēc skaņas spējuši noteikt, kādas markas bumbvedēji tuvojas pilsētai un cik tālu tie ir. Kā novārgušie pilsētas aizstāvji spēlēja futbolu un sarīkoja pat vairākus mačus. Kā tika nolemts izveidot orķestri un diriģents pa visu pilsētu meklēja mūziķus. Hospitālī, kurā atradās bundzinieks, izrādījās, ka viņš jau aizvests uz morgu - diriģents aizgāja atvadīties un saprata, ka mūziķis tomēr vēl ir dzīvs - viņš pēc tam spēlēja koncertā. Kāds no šiem mūziķiem vēlāk atcerējās, cik baisi skanējuši aplausi - kā lapu čaboņa, jo klausītājiem vienkārši nebija spēka aplaudēt... Tatjana stāsta par zooloģiskā dārza dzīvnieku glābšanu blokādes apstākļos, cik pašaizliedzīgi strādājuši darbinieki. Tēma, protams, ļoti smaga. Nezinu, vai visiem to vajag. Gides vārdiem rezumējot - jauns karš sākas, kad mēs aizmirstam iepriekšējo. Iznākot no metro pēc ekskursijas, nolemjam pēc 75 gadus senu notikumu pieminēšanas doties vēl tālākas vēstures ekskursos un uzbraucam uz Pētera Akvatoriju tirdzniecības centra 6.stāvā. Šis makets atspoguļo pilsētu un piepilsētu, kāda tā bija Pētera I laikā. Visi objekti, no kuģiem un ēkām līdz āboliem un vistām izgatavoti mērogā 1:87. Izkārtots viss apkārt 20 tonnām īsta ūdens (simboliska Ņeva un Somu jūras līcis), ko periodiski attīra un maina - citviet ūdeni meistarīgi imitē epoksīda sveķi.
Makets dod iespēju iztēloties, kā viss toreiz izskatījās - objekti attēloti pēc seniem zīmējumiem un rasējumiem. Atkal paveicas, jo mēs esam divi trūkstošie, lai sanāktu pilna grupa, nav jāgaida. Pēc ekskursijas var atgriezties un nesteidzīgi visu apskatīt vēlreiz. Piepilsētas attēlotas dažādos gadalaikos - piemēram, par klasisku rudens parku uzskatītā Oranienbauma rādīta tieši krāsainu lapu rotā. Ir arī ziemas ainas. Ik pēc neilga laika iestājas nakts - satumst, iedegas laternas, gaisma namu logos un kariešu lukturi. Patiesi satriec animācija un detaļu precizitāte - daudzi objekti - karietes, kuģi - kustas, griežas ratu riteņi un dzirnavu spārni, strūklakas izšļāc ūdeni, zāģētavā sākas ugunsgrēks, dejotāji ballēs griežas dejā, lielgabali šauj. Malkas cirtējs gāž koku, tas krīt! Kuras ugunskurs un mazmazītiņas vistiņas (3 mm) knābā graudus. Jātnieki zirgos un suņi metas pakaļ briežiem medībās. Nesteidzīgas izpētes vērtas ir augstmaņu un zemnieku dzīves ainiņas - var saskatīt (sīkāko detaļu aplūkošanai var iznomāt binokli, otrs variants – ar fotoaparāta objektīva palīdzību) ābolus kokos un puķes dobēs. Daži objekti kustas visu laiku, bet lielāko daļu var aktivizēt, nospiežot pogas. Mans iekšējais bērns spiedz no sajūsmas par šo laika mašīnu. Apbrīnojami, cik milzīgs darbs ieguldīts, lai visu izgatavotu.
Obligāti izmantojiet gidu - paši nepamanīsiet dažas vaļības, ko maketā paslēpuši tā veidotāji, bet, ja arī pamanīsiet, nesapratīsiet! Tā meža biezoknī pie bitēm kāpj Vinnijs Pūks, bet viņu vēro Sivēns. Citā maketa nostūrī redzams Ivanuška no pasakas, kurā tēvs iedeva saviem trim dēliem bultas, lai izšauj un tā atradīs sev sievu. Ivanuška iemūžināts brīdī, kad viņa bulta trāpījusi purvā - to mutē tur mazmazītiņa vardīte. Paši arī diez vai pamanīsiet sižetu par krievu vārda слонятьсяizcelsmi - kad hans Nadirs uzdāvināja Pēterim I ziloņus, tos mēdza vadāt pastaigās pa Ņevska prospektu, bet ļaužu pūļi vazājās tiem līdzi. No turienes arī vārds, burtiski tulkojot laikam būtu - ziloņoties. Pētera Akvatorija ir arī viena no vietām Sanktpēterburgā, kur var veikt noteiktu rituālu, lai piepildītos vēlēšanās. Pie tam pavisam neparastas, šķietami neiespējamas. Šeit atrodas medaļas “Neiespējamais ir iespējams” kopija. 1703.gada maijā Pēteris I kopā ar saviem biedriem guva pirmo nozīmīgo uzvaru jūrā - ar kara viltību 30 laiviņās saņēma gūstā divus zviedru kuģus Ņevā pie zviedru cietokšņa Nienšances, kur pēc tam tika nodibināta Pēterburga. Ar šo uzvaru cars ļoti lepojās un lika izkalt medaļas ar uzrakstu Небываемое бывает.
Lai piepildītos vēlēšanās, jāpieskaras rokai uz medaļas, kas izbāzta no mākoņiem - tā tūristu nopulēta spoža jo spoža. Akvatorijā jūs nemanot nofotografēs un pie izejas sagaidīs magnētiņi ar jūsu fotogrāfijām. Uz šito vairs neuzķeros, bet nopērku Dārtai magnētu ar Pēterburgas kaķi. Suvenīru pārdevēja ir bijusī daugavpiliete, uzreiz pazīst akcentu un vaicā, no kuras vietas Latvijā esam.
Vakariņas, protams, Teremokā. Izvēlamies pankūku “Italjano”, tā vēl nebija nogaršota.
Garšīga - bet tāds jau te ir itin viss. Šonakt ejam uz krastmalu. Pērn vērojām Blagoveščenskas tilta pacelšanu, šoreiz dzīvojam pie paša Pils tilta un turp arī ejam. No pērnā jūlija tiltus vasarā paceļ klasiskās mūzikas pavadījumā, skandas novietotas abos upes krastos. Ielās ir tikpat daudz cilvēku kā dienā, krastmala tāpat ļaužu pilna. Apdullinoši skaļi spēlē jauniešu grupa, daudzi skatītāji stāv apkārt un dzied līdzi solistam. Esmu pārliecināta, ka viņi apklusīs 1.10, kad pacels tiltu un sāks skanēt Čaikovska mūzika. Katru nakti 1.10 Universitātes un Admiralitātes krastmalā no skaņu aparatūras trīs astoņus metrus augstos torņos 25 minūtes skan Prokofjefa, Gļinkas, Rimska-Korsakova skaņdarbi. Diemžēl jaunieši nepārtrauc savu koncertu, pie tam salīdzinājums ar klasiku ir galīgi ne par labu grupai, bet viņiem pašiem tā neliekas, turpina gaudot. Cerams, ka citos vakaros kāds viņus vai līdzīgus māksliniekus apklusina vismaz uz to pusstundu! Trešdiena. Laicīgi uz metro un līdz stacijai Krestovskij ostrov. Ļoti skaista moderna apbūve. Delfinārijs vecs, sajūtas priekšnesuma laikā ļoti pretrunīgas. Ej nu sazini, ar kādām metodēm panākti triki, ko demonstrē roņi, jūras lauvas, baltais valis un trīs delfīni. Dzīvnieki, kas spēj peldēt ar 55 km/h, savu iznācienu gaida šauros iežogojumos - un kas zina, kur viņi uzturas starp izrādēm. Vismaz ūdens izskatās tīrs. Dārgākās biļetes ir lejā, pirmajā rindā, tur skatītājus pirms sākuma apsedz ar plēvi un pasaka, ka delfīnu šļakatas, kas trāpa cilvēkam, nes laimi. Kā tad. Mums ir pirmā rinda vidējā cenu grupā, redzamība izcila. Tagad varēšu salīdzināt, kad aizbraukšu pie Lietuvas delfīniem. Izrādes laikā delfīnam mutē iedod otas ar dažādu krāsu, un uz lapas top zīmējums - tos un visvisādus suvenīrus var nopirkt kioskā. Pašai drusku nāk smiekli par sevi, kad iestājamies garajā rindā uz bildēšanos, bet tāpat vien pieskarties delfīnam jau neļauj! Publikā puse bija bērni, rindā stāv, šķiet, visi, kas skatījās izrādi. Viena bilde maksā 300 rubļus ar savu tehniku, bet neceriet saknipsēt desmit kadrus - ierīce jādod darbiniekam, viņš arī izdara uzņēmumu. Uzvelku bahilas un nokāpju pie baseina, dresētājs dod komandu: Lieciet rokas uz zvēra! Zvērs ir tāds kā zvīņains un sajūtas ļoti, ļoti neparastas, bildē tas labi redzams.
Atgriežoties pilsētā, laiks pusdienām, bet skaidrs, ka pankūkas nu jau vairs negribam. Atrodam Ēdnīcu Nr.1, izstāvam milzīgu rindu un nopērkam padomju laiku ēdienu. Tas, protams, atkal ir dīvains, tieši tāpat kā pirms gada. Man gribējās vienkāršus svaigus salātus pie gaļas ar kartupeļiem - ir tikai kāposti, jo pie visiem gurķu un tomātu salātiem ir klāt siers vai gaļa. Spītīgi kāpju uz grābekļa un ņemu pana cottu - pērn, šķiet, bija ar zemenēm. Šoreiz nenormāli saldajai (cukurs tur vispār nekam netiek žēlots) masai pa virsu ir biezs slānis upeņu ievārījuma, šķebinoši salds. Desertā garšām jāspēlējas - saldā krējuma masa ar ogu dabisko skābumu, bet kur nu. Par gaļas ēdieniem gan neko sliktu nevar teikt, tāpēc jau tā milzu rinda uz pusdienām. Mēs pa ceļam ieskatījāmies arī dažās dārgās kafejnīcās, kur viesmīļi garlaikojās un klientu nebija. Tagad pie Aleksandra Sergejeviča.
Tikai pēc atbraukšanas mājās pērn es sapratu, cik simboliskas ir mazās, zemās durvis lielajos muzeja vārtos - visiem ieejot nākas noliekt galvu ģēnija piemiņas priekšā. Par savu mīlestību uz krievu valodu varu pateikties tieši Puškinam - pamatskolā krievu valoda man riebās no visas sirds un dvēseles. Vecbebru sovhoztehnikumā krievu literatūru mācīja pasniedzēja, pēc tautības krieviete - manā uztverē tas ir ļoti svarīgi, un kaut kā viņa spēja atvērt man tās brīnumdurtiņas. Gribēju Puškinu lasīt oriģinālā, tāpēc nācās mācīties. Motivācija dara brīnumus, tiesa. Arī šoreiz visi sastaptie gidi runāja Puškina rindas, un tas bija tik iederīgi un vietā, jo nebija samāksloti un iestudēti. Arī jauniņais Aleksejs pirmdien nocitēja pāris vārsmas, apstiprinot vispārzināmos vārdus par dzejnieku Naše vsjo - Mūsu viss. Ceru, ka izdosies tikt muzejā ar gidu, bet nespēju noticēt savām acīm - uzraksts pie kases vēsta, ka pēc nepilnas stundas ir trīs stundu gara ekskursija Puškins Pēterburgā! Droši vien vietu vairs nav... Taču vietas ir! Tagad man gribas kafiju un kādu kūciņu, dodamies meklējumos. Ēstuves ir, kūku nav. Pie paša Pils laukuma iestādījums Rasputins, ielūkojamies. Hmm... Zāle pārpildīta, pie galdiņiem ar daudzām alus glāzēm uz tām vietu nav, bet es tur arī negribētu sēdēt. Smiedamies izsprūkam uz ielas. Kad vakarā domubiedru forumā internetā pasūdzos, ka zem izkārtnes Rasputins bija krogs, meitenes man pārsteigti jautā, vai ar tādu nosaukumu esmu cerējusi atrast kūciņas un kafiju? Smieklīgi, tiešām, atzīstos, ka bija tāda lieta. Par ekskursiju - tas bija fantastiski. Tik daudz nezinātas informācijas, tik dziļas zināšanas un milzīga mīlestība pret ģēniju no mūsu gides, muzeja darbinieces... Daudz braukājām pa Puškina vietām pilsētā, aizbraucām uz dueļa vietu.
Nezināju, ka šis duelis bija ar nosacījumu uz nāvi - ja Puškins izveseļotos (šodienas medicīna viņu, visticamāk, izglābtu), duelis tiktu turpināts, kamēr viens no duelantiem mirtu, bet pats dzejnieks noteikumus pat neizlasīja. Puškins labprāt būtu dzīvojis laukos, bet tad viņam tiktu liegta iespēja strādāt arhīvos; viņš taču bija arī pirmais Voltēra bibliotēkas lasītājs Ziemas pilī. Par savu lielāko vērtību viņš uzskatīja godu. Pirmais krievu profesionālais dzejnieks, zelta laikmeta aizsācējs. Šodienas bērni domājot, ka upītes Čornaja rečka nosaukums ir par godu dzejnieka dueļa traģiskajam iznākumam - bet tas ir vēsturiskais nosaukums, ūdens ir melns no grunts. Jevgeņijā Oņeginā Puškins patiesībā bija pravietojis savu dueli - arī tur divi dzejnieki duelējas Tatjanas dienā. Puškinam tas bija 21.duelis, bet parasti duelēties jau nemaz nesanāca, viss tika nolīdzināts pirms cīņas. Gide stāsta, ka visu laiku notiek dažādas spekulācijas, parādās jaunas teorijas, tiek uzieti dokumenti. Šobrīd esot viedoklis, ka dzejolis “Man atmiņā vēl brīdis skaistais” nemaz nav veltīts Annai Kernai, kura, kā zināms, bija no Rīgas. Nesen gide uzzinājusi, ka ir aizstāvēta disertācija par dueli un ar interesi devusies uz bibliotēku pētījumu izlasīt. Redz, Puškins nav nošauts duelī, jo nekāda dueļa nemaz neesot bijis - viņu no jumta nošāvis snaiperis! Gide: “Es lasu, un viss ir tik ticami aprakstīts, ka pat es noticu! Tad noskurinos un pamostos kā no murga!” Pirmā un pēdējā adrese Puškinam Pēterburgā bija vienāda - Moikas krastmala 12, bet mājas gan dažādas, pretējos Moikas krastos - vienkārši mainījās numerācija. Un, jā, dzejnieka mīļākais ēdiens bija cepti kartupeļi. Pēdējā dienā laiks ir tikpat burvīgs - silts, bet ne karsts, un nelīst. Otrdienas vakarā esmu uzrakusi neticamu ekskursiju Jusupova pilī - kopā ir gan parādes zāles, gan Rasputina ekskpozīcija! Vai viņi to speciāli mums?! Izguļamies, pabrokastojam atkal Teremokā un atdodam atslēgas Mišam, somas atstājot numuriņā, viņš smejas, ka, ja noliksim gaitenī, sajauks, kuram kuras nest, jo todien aizbrauc vairāki iemītnieki. Jusupova pils attaisno cerības. Parādes zāles viena greznāka par otru, gaidu teātri - fantastika.
Tālumā dzirdama vīru dziedāšana, saskatāmies - tas tak mūsu pērnvasar iepazītais Katrīnas pils ansamblis! Izrādās tomēr, ka Jusupova pilij ir pašiem savs, līdzīgs kolektīvs, padzied kārtējai grupai un piedāvā iegādāties diskus. Bet vislielāko jautrību un sajūsmu mūsos izraisa personāls. Lielajā vestibilā centrā pie galda sēž dāma garā tērpā, ļoooti cienījamā vecumā, bagātīgi nosmiņķēta, šis vārds šķiet visatbilstošākais. Tā arī nesapratu, kas viņa ir - varbūt kādreizējo īpašnieku mantiniece? Jo darbinieki pret viņu izturējās ar godbijību, bet pati dāma, šķiet, lāgā apkārt notiekošo nesaprata, taču mēģināja izkomandēt augšup kāpjošās grupas. Mūsu gids vienkārši burvīgs - mans ceļabiedrs tēlotās šausmās ik pa brīdim čukstēja, ka mūs noteikti beigās apēdīs, jo esam nokļuvuši vampīru pilī. Jau vecā kundze atstāja vieglu šausmu filmu iespaidu, bet gidam bija ļoti interesanti zobi. Ceru, ka neviena jūtas ar šo neaizskaršu - es netaisos apsmiet kāda ārieni, bet, ļoti uzmanīgi klausoties, un, kā saka, skatoties mutē, nevarēja neredzēt pa diviem (!) smailiem ilkņiem apakšā katrā pusē, ļoti robainus augšējos priekšzobus un dīvainas perpendikulāras plāksnītes aiz priekšzobiem. Beidzot esmu tikusi arī pie Rasputina ekspozīcijas. Ko lai saka, vaska figūras ļoti iespaidīgas, mani pārsteidz, cik jauns tur izskatās Fēlikss Jusupovs - izrādās, viņam bija 30 gadu.
Informāciju tieši par Rasputinu gan gids sniedza skopu, pati zinu daudz vairāk, bet bija vērts redzēt visu savām acīm. Uz Jusupova pili iešu vēl, tur daudz ko redzēt. Staigājam pa pilsētu, ielūkojamies veikalos, paēdam kādā ēdnīcā pa ceļam. Promejot pieeju kasierei pateikties par skaisto smaidu un attieksmi pret apmeklētājiem, bija patīkami vērot, kā sieviete apkalpoja. Mums ir vēl kāds plāns pa Rasputina pēdām - Rotonda. Gribu pārbaudīt, kādu enerģētiku tur sajutīšu. Meklējot informāciju par iespējām tur iekļūt, esmu atradusi, ka nav jēgas maksāt starpniekiem, vajag aiziet, piezvanīt konsjeržam, un viņš par nelielu samaksu uz piecām minūtēm ielaidīs. Tomēr šoreiz nav lemts - iepriekšējā vakarā mēs arī bijām tur tuvumā, bet, tā kā dzīvokļos ap Rotondu dzīvo cilvēki, man likās loģiski, ka apmeklētājus ielaiž pa dienu, kad neviena nav mājās, lai mazāk traucētu. Neaizgājām, nepārbaudījām. Tagad izrādās, ka laiks apmeklējumam noteikts tieši no 18 līdz 20, bet mēs tad jau sēdēsim autobusā. Es tomēr piezvanu pa logā norādīto telefonu. Ņikita ir atsaucīgs, viņš labprāt ielaistu mūs uzreiz, bet ir izbraucis un atgriezīsies vien piecos. Nu ko - nākamreiz, tad arī tuvāk, kas ir Rotonda. Vien neliels foto ieskats pagaidām.
Atceļā uz centru nonākam vēl vienā brīnišķīgā vietā - bet citādu jau Pīterā vispār nemaz nav. Tas ir Lomonosova laukums, blakus Lomonosova skvērs, Lomonosova iela un Lomonosova tilts. Skvērā uzstādīts krūšutēls. Uzmanību, jautājums: Kā krūšutēls tas ir? Jums ir minūte laika! Mazliet pateikšu priekšā: Tas nav Mendeļejevs. Pa labi - Rossi iela, kas ved uz Aleksandra teātri. Futbola faniem - tas nav par godu itāļu futbolistam Paolo Rossi, 1982.gada pasaules čempionam. Šis ir cits Rossi - no Pēterburgas arhitektu komandas. Sastāvs tai bija ne pa jokam - Kvarengi, Rastrelli, Rinaldi, Rossi, Monferāns, Trezini.
Minūte pagājusi! Pareizā atbilde - Lomonosovam. J Lomonosova tilts agrāk bija paceļams un tornīšos atradās speciāli mehānismi. Pēc tam tos aizvāca, tilts kļuva parasts, bet tornīši palika. Pērnvasar Rossi ielu redzējām vien no kuģīša, nu esam ieraudzījuši visā krāšņumā. Jūs arī varat apskatīt - vislabāk jau Zveri videoklipā! https://www.zve.ru/video/clips/ Aleksandra teātris, Ņevska prospekts, jāiegriežas beidzot taču arī Kazaņas katedrālē. Uzrunāju dievnama apsargu – es visas četras dienas pie katras izdevības komunicēju ar apsargiem un policistiem, savdabīgs sociālais eksperiments – attieksme visiem bija ļoti laipna, atsaucīga. Kazaņas katedrāle kaut kā neuzrunāja, bet es turp noteikti došos vēlreiz ar gidu. Autoostā pārmaiņas – sunīšu degunu vietā tagad tehnika, visas mantas izlaiž caur aparatūru. Metro stacijās arī visus ar lielākām somām paaicina uz šādu kontroli. Tradīcijas jātur godā – pirms autobusa atiešanas aizejam paēst uz vienu no četrām šavermu/šaurmu ēstuvēm, kas atrodas līdzās autoostai. Izvēlamies kebabu uz šķīvja, un tas atkal ir pasakaini gards, klāt beidzot svaigi gurķi un tomāti, mērcīte un pašu Kaukāza puišu uz vietas ceptā maizīte. Biju aizmirsusi to, ka nevajag tur pasūtīt kafiju – tā gan tikpat pretīga šķīstene kā pirms gada. Bet nu nevar jau visu gribēt! Oktobrī kafiju tur nepasūtīšu! Nupat Skolotāju dienas ekskursijā Ludzas Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo baznīcā saņemu sveicienu no Pītera - pie ziedojumiem tur nolikta saldumu kārba ar raksturīgākajiem Pītera skatiem. Paiet vēl nedēļa, ar bērniem braucu uz Koknesi, un tur - lampa!
Skaidrs, mani ļoti gaida. Ceru uz to, ka lapas nepaspēs nobirt, ka būs saulains un skaists laiks. Plānos Petropavlovskas cietoksnis, Ermitāža ar dārgumu glabātavām, mīti, leģendas, mistika... Nu, kā jau rudenī piederas. P.S. Dažas fotogrāfijas ir no interneta publicitātes materiāliem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais