Pārgājiens Pāvilosta-Jūrkalne.

  • 3 min lasīšanai
Kā jau visi pasākumi arī šis nesākās laikā. Daži paspēja diezgan pamatīgi aizkavēties. Ilze T. pat 17:00 (reāli mēs izbraucām krietni vēlāk) bija tikai Grenstālē. Tur gan pie vainas bija tikai un vienīgi lietuvieši, jo autobuss no Viļņas izgāja krietni vēlāk nekā vajadzēja. Drīz vien sākās mašīnu piestūķēšana ar bagāžu. Cilvēki sadalījās pa mašīnām un drīz vien devās ceļā uz Pāvilostu. Pa ceļam gan vēl piestājām Salaspilī un latvāņu laukā pie Ķekavas, lai savāktu Ilzi T., kura lietuviešu dēļ varēja vispār netikt uz šo brīnišķīgo pasākumu. Pa ceļam varēja izbaudīt Abavas senlejas skaistos skatus. Šoferis Matīss (BMW) arī demonstrēja diezgan labas autobraucēja prasmes, taču pāris reizītes viņš pamanījās aizbraukt mazliet šķībi, jo kartes mums taču nebija. Pēc 3 h mēs visi nonācām Pāvilostā, kur mēs apmetāmies kempingā. Diemžēl sanāca, tā, ka mūsu teltij kaut kur bija pazuduši mietiņi, tāpēc pēc uzcelšanas tā drīz vien mēģināja lidot, taču es to notvēru un noenkuroju, lai nākamajā rītā nebūtu nepatīkamas sarunas ar zviedru robežsargiem. Pa nakti gan nekāda gulēšana nesanāca, jo jūra radīja diezgan lielu troksni. No rīta kempinga saimnieki bija par mums diezgan izbrīnīti. „Jūs te atbraucat. Sākat bļaustīties un dziedāt. Mēs jau domājām, ka ies vaļā baigais tušiņš un alum būs noiets, taču jūs visi paņemat un aizejat gulēt.” No rīta kopīgajās brokastīs visi tiek baroti ar putru. Acīmredzami, ka iepriekšējā vakarā pie ugunskura gāja vaļā pamatīga žūpošana, jo pudeles tur mētājās kaudzēm. Mūsu barā gan nebija neviens plostnieks. Drīz vien arī mēs sākam doties Jūrkalnes virzienā. Iet gar jūru bija diezgan viegli, jo mūsu kompānijā vecākais cilvēks bija kaut kur ap 80 (Ir taču jābūt arī kādam prātīgam cilvēkam uz visu baru). Tolpežņikovu ģimene gan šo pārgājienu padarīja īpašu, jo Encis paspēja ūdenī samērcēt (brīvprātīgi piespiedu kārtā) savas trīs māsas, kuras pēc tam neizskatījās īpaši apmierinātas. Protams, ka pēc tam viņš pats tika nogāzts gar zemi. Protams, ka kājas šajā pārgājienā izmērcēja teju vai visi dalībnieki, jo dažkārt kāds vilnis nonāca arī līdz mūsu kājām. Tā mēs visu dienu gājām, lai atrastu izdevīgu apmešanās vietu, kuru meklējot es paspēju nošļūkt pa stāvkrastu un pēc tam uzrāpties pa to augšā. Dabūju lēkt arī pāri dzeloņdrātīm (tas arī bija labākais pārbaudījums pārgājiena laikā). Mums gan izdevās atrast labu apmešanās vietu, taču tur jau gāja pamatīga plītēšana (vairākas kastes alus uz trijiem). Pēc kāda laika mums tomēr izdevās atrast kaut kādu kempingu. Malku gan kempinga īpašnieks teicās sagādāt, taču mēs paši izgājām ārpus kempinga teritorijas un uztaisījām nelielu sanitāro cirti. Daži pamuļķi (Tie gan nebija no mūsu grupas, jo mūsu grupā muļķu vispār nebija. Mūsu grupā bija tikai trakie.) malku izdomāja sagādāt turpat kempinga teritorijā. Nez ko gan teiktu saimnieks, ja viņš redzētu šos kroga brāļus darbībā. Mums gan ugunskuru kurināja Modris (mācītājs pašnāvnieks). Modris vispār vienu brīdi rokās nesa lielu dēli. Gan jau tas bija, lai iedzītu respektu pret viņu, jo kempingā mums deva īpašu atlaidi. Labi, ka ir tāds cilvēks ar dēli rokās. Degmaisījumu gan viņš lietoja kā īsts profesionālis. Protams, ka pie ugunskura tika žāvētas slapjās drēbes, kurām regulāri bija iespēja aizdegties, taču to īpašnieki attiecīgā brīdī tās centās paglābt. Otrajā naktī man izdevās kaut cik izgulēties, jo šoreiz jau gulēju citā teltī. Gan pa nakti gāja vaļā baigais kodiens ar bļaušanu un debilu mūziku pašu pļēguru izpildījumā. Otrā rītā gan viņi vairs nebija tik bravurīgi – knapi vilkās. Kempinga tualetes durvis gan bija mazliet dīvainas, tāpēc pret tām nācās pielietot spēku. Tā man izdevās pat vienas durvis izvērt uz otru pusi. Lielākais ceļš jau bija aiz muguras, tāpēc visi tālāk devās Jūrkalnes virzienā. Pa ceļam bija redzamas paliekas no Padomju laikiem. Mēs mazliet nogājām nost no smilšainās pludmales, lai apciemotu Labraga baznīcu. Tās pagalmā mācītājs Modris noturēja nelielu dievkalpojumu. Pats gan neesmu luterānis (brīvais radikālis), taču par to varu teikt tikai labus vārdus. Tālākajā ceļā apskatījām koka tiltu pār Rīvas upi. Vēlāk nācās šķērsot arī citas upes. Nonākot pie Ērnavas upītes man ienāca prātā doma pārlekt tai pāri. Upes platums mazāks par 4 m. Man tāllēkšanas rekords 5,33 m. Tā kā vajadzētu pārlekt. Vajadzēja taču izdarīt kaut ko traku. Taču reālajā dzīve man no tāllēkšanas tehnikas nekas nesanāca, jo sanācu drusku paslīdēt kā rezultātā es uz vēdera iegāzos Ērnavas upītē. Varēja taču tur ierīkot normālu skrejceļu. Bija jau cilvēki, kuriem upītes šķērsošana radīja problēmas. Tā, piemēram, Ilze T. mēģināja upi šķērsot pa akmeņiem, taču viņu pēkšņi pārsteidza vilnis, kura dēļ viņa vienkārši ielēca upē. Muižupītes šķērsošanai es jau izvēlējos nokrituši koku. Kaut arī nokrāvies ar somām, taču mana līdzsvara izjūta ir diezgan laba. Tad nu arī mums izdevās sasniegt Jūrkalni, kur tika ieturēta pēdēja kopīgā maltīte. Tur arī es izpeldējos jūrā, kur pamanījos pat apdauzīties pret vienu palielāku vilni. Jūrkalnē beidzot arī uzvilku normālas drēbes, jo visas bikses bija nošķiestas ar smiltīm un māliem. Tā mēs visi divu dienu laikā nogājām ap 20 km (ap 14 km tika noieti jau pirmajā dienā). Es gan tādu gabalu varētu noiet vienā dienā, taču ne jau garu gabalu iešanu mums bija galvenais mērķis, bet gan vienkārši kopā pabūšana ar cilvēkiem, piemēram, Tolpežņikoviem.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais