Braucu uz Poliju .

21.09.2017
22 min lasīšanai
21 foto

Pašā sākumā pateikšu , ka šis nav ceļvedis ar precīziem kilometriem , cenrāžiem , attālumiem . Šeit ir tikai manas izjūtas un pārdomas braucot ekskursija ar Impro firmas autobusu. Esmu parasta ierindas ekskursante pensijas gados . Ja kaut ko esmu sajaukusi , manos gados tas ir piedodami . Agrs rīts . Rīgas autoostas 33 . piestātne . Cilvēku pūļi . Visi sveši . Tad fiksi sadalāmies - Dienvidu un Ziemeļu Polijas braucēji. Izrādās ka mana jūnijā pirktā biļete ir beigu galā , tā arī tieku izsaukta un tā ir mana laime . Nekāda lielā izvēlē sēdvietu ziņā nav , un es apsēžos gandrīz pašās beigās , kā saka kompānija no Tukuma - pakaļā . Aiz muguras man sēž laikam bijušie skolas biedri no Tukuma , kuri ir draudzējušies visu mūžu un arī ekskursijās brauc kopā . Varbūt ....tieši precīzi nepateikšu , bet kāda tam nozīme . . Sēžu ierāvusies savā krēslā un klusībā ceru ka neviens blakus nepiesēdīsies un tā arī notiek . Esmu vinnējusi 65 eiro ( jo tik daudz maksā papildus vieta vientuļniekiem un ērtību mīļotājiem . (man par velti ) Mūsu gids Gatis ir smuks jauns puisis , ar bedrīti vaigā un ļoti zinošs . Poliju izbraukājis krustām šķērsām , zina poļu valodu un vispār mums visu ekskursijas laiku ir kā tētis . Kompānija normāla - kādi pieci precēti pāri , diezgan daudz vientuļu sieviešu , vispār sievietes gados pārsvarā . Sēžam , braucam . Dzirdu sarunas aizmugurē - pārņem mazvērtība komplekss - augstskolas , tāli braucieni , mājas ...... Gatis mūs sapazīstina savā starpā , iepazīstina ar šoferīšiem , pastāsta ka būšot ļoti gara diena , arī to , ka viņš atsaucoties arī uz vārda Gints un Guntis , kā viņu dažreiz saucot , bet īstenība viņš ir Gatis . Pirmā apstāšanās leišu pusē - WC un kafija . Visi pērk kafiju , es nē , jo man neprasās un kafija uz mani arī neiedarbojas . Un ej nu sazini kad būs nākošā apstāšanās ...... Apskatos kārtīgi mūsu kompāniju- tiešām pārsvarā visāda ranga pensionāri - gan bagāti , ar gredzenotiem pirkstiem , gan ar vilnas jaciņu un kroksenēm kājās . Ir viens kungs ar savu mazo sieviņu kurš ir augsti mācīts , jo kaut kad vēlāk tiek pieminēta aspirantūra . Braucam tālāk - Gatis tik runā un runā - gan par to , ka Lietuva ir trešajā vietā pašnāvību ziņā pasaulē , gan par lietuviešu laulību stiprumu gan vēl un vēl ....bet man patīk viņa runāšana , jo tad tik ļoti labi guļās. Ik pa brīdim pamostos , dzirdu viņa balsi un guļu atkal . Ak , Dievs ! Ko tie cilvēki ēd ! No sākuma smaržo kaut kādi roltoni , bet tad sāk smirdēt tik pretīgi ! Tā varētu smirdēt islandiešu pūdētā siļķe , bet smird tieši tik pat pretīgi kā iesmirdusi tukša kaķu barības bundžiņa , kura aizvakar iemesta gružspainī. Kaut gan mums ir pateikts , ka pusdienas ēdīsim Polijā pēc divām stundām , visi man apkārt esošie sukā iekšā savus bezdibenīgos krājumus . Es neēdu neko , pirmkārt negribas , un otrkārt kaut kā joprojām sāp galva . Mēģinu lasīt , bet nevaru iesākt , labāk paskatīšos pa logu. Gatis varētu parunāt , tad man nāktu miegs , bet nekā ...... Esam Suvalkos ( jau tagad pasaku , ka varbūt nosaukumi būs nepareizi uzrakstīti dažu labu reizi) Paēdam . Interesanta ēstuve - paņem šķīvi ( kuri visi ir vienā konstantā svarā )un saliec uz viņa visu ko gribi , kasē šķīvi nosver un maksā par kopējo svaru . Vari šķīvi piekrāmēt tikai ar marinētām bietēm un kāpostu salātiem , vai arī vari salikt uz šķīvja tikai gaļu , cena būs viena . Braucam tālāk , tā kā man sāp galva , brauciens jau sāk piegriezties - aiz loga nekā interesanta , Gatis atkal runā , es snaužu un pa miegam klausos tajā gatašūpuļdziesmā . Braucam uz pirmo apskates objektu - Vilku midzeni. Ceļš līkumots , palasīt nav iespējams , bet iespējams ka var palikt slikta dūša , tā jau ir bijis . Esam atbraukušie pie sava pirmā apskates objekta - Vilku midzeņa . Nerakstīšu visus oficiālos ciparus , jo es viņus nemaz nezinu , bet to visu jebkurš var pajautāt mātei GOOGLEI , rakstīšu par izjūtām . Šī nu ir tā vieta , kurā tālajos četrdesmitajos vajadzēja zemei atvērties un aprīt visus kara virspavēlniekus . Īstais ļaunuma perēklis , Pie pašas ieejas protams kase , obligātie suvenīru kioski , koka skulptūrās attēloti gan vilki , gan aziātiska izskata karavīri ( vācieši nebija ar tik mongoloīdiem vaibstiem ). Gatis ir īsts zinātājs šajā midzenī . Pirms tam mums ir iedotas kartes ar bijušo bunkuru atrašanās vietām. Hitlera bunkuram numurs 13.. Ejam skatāmies , ejam un brīnāmies - tās drausmīgās betona tonnas , tas dinamīta daudzums lai visu šo saspridzinātu kara beigās !

Esam pienākuši pie Gēringa bunkura . Laikam mazliet pietrūkušas sprāgstvielas , jo milzīgās celtnes it kā jumts ir atdalījies no korpusa ,.pacēlies un atkal atkritis atpakaļ . Rakstu " it kā jumts " , jo bunkuri nav mājas ar jumtiem , bet gan milzīgi betona kubi , taisnstūri. Grūti jau pateikt , jo pārsvarā viss saspridzināts .Šajā bunkurā ir iespēja ieiet , kuru es arī izmantoju. Dažas kundzītes teica - fui ! Tur taču ejas vidū ir peļķe ! Bet es domāju - KAD tad vēl es savā mūžā iziešu caur Gēringa bunkuru , ja ne tagad ? Ieeju pa šaurām durvīm tumsā , eju , eju , tad ieraugu gaismu un viss ! Vismaz zinu ka esmu bijusi Gēringa bunkurā . Protams , ka milzīgais bunkurs jau nesastāvēja tikai no garā koridora , uz abām pusēm no koridora bija telpas , bet ko gan pilnīgā tumsā tur lai meklētu ? Un ļoti daudzas ieejas ir aiztaisītas gan ar nožogojumiem , gan vienkārši ar uzrakstiem - NELIEN , NOSITĪS .Protams poļu , vācu un citās man nesaprotamās valodās . Kas man palika prātā ? Palika prātā Hitlera bunkurs , kurš bija spridzināts vispamatīgāk , bet vienalga apjausma par to kā par bunkuru palika . Bunkura priekšpusē gulēja no sarkanajiem ķieģeļiem mūrētas kolonnas , izrādās tās bija atliekas no Hitlera dzīvojamās mājas . Hitleram vienīgajam esot bunkurs bijis savienots ar dzīvojamo māju .

Visi bunkuri atradušies virszemē , jo tajā vietā ir ļoti augsti gruntsūdeņu un ierakties zemzemē ir neiespējami . Laikam jau viss ir bijis tā noslepenots , kā jau tikai armijnieki to prot ( tas mums viss tika stāstīts) . Apbrīnojami kā krievu supper slepenie dienesti nebija visu šo saoduši , viņi taču visas savas KATJUŠAS un aviāciju būtu te atvilkuši un nolīdzinājuši visu ar zemi . Bet pat vietējā pilsētiņā dzīvojošie iedzīvotāji ir domājuši , ka šajā mežu un ezeru nostūrī ir ķīmiskā rūpnīca , kā viņiem arī iestāstīts . Un kurš gan kara laikā būtu riskējis ar savu dzīvību lienot cauri neskaitāmajiem kontrolpunktiem lai noskaidrotu vai patiešām tā ir ķīmiskā rūpnīca ? Hitlers šajā bastionā kopumā esot pavadījis apmēram 800 (+ -) dienas . Ak jā - vienīgā veselā māja šajā midzenī atrodas pie pašas ieejas teritorijā , tā ir sardzes māja . Šajā mājā atrodas WC , administrācija un viesnīca ekstremāļiem. Droši vien dzelzs gultas lielā telpā , kopējā tualete , bet to es nekad neuzzināšu , neesmu ekstremāle . Asu izjūtu cienītājiem ir pieejama izīrēšanai kara tehnika . Protams bez lādiņiem , bet pa teritoriju ar tiem ( neatceros kā tos braucamos sauc , Kaut kas līdzīgs amfībijai )var pabraukāt . Šo briesmīgo objektu krievi atklājuši tikai kara beigās . No sākuma atraduši mīnu lauku ( atmīnētas apm. 50.ooo mīnas ) , varu iedomāties kāds bija viņu pārsteigums nonākot galapunktā ) atmīnēts viss šis apgabals tikai 1959 gadā . No tā laika objekts atvērts apmeklētājiem . Daba izskatās neskarta , varētu teikt mežonīga . Lielie betona monstri apauguši sūnām , citos iesakņojušies un aug kociņi , Droši vien no augšas nemaz nevar pateikt ka zem lielajiem kokiem ir paslēpts kaut kas tik varens . Un tā bija arī kara laikā - starp kokiem esot bijuši novilkti tīkli , rudenī uz tiem sakritušas lapas . Uz takām noteikti ir soļu miljoni , jo ekskursantu grupas nāk nepārtraukti . Apskatīts ir , faktiski tagad varētu braukt mājās , jo šis Vilku midzenis arī bija īstais iemesls , kāpēc mani bērni man uzdāvināja šo ceļojumu . Nezinu kas mani aiz mēles parāva kad teicu ka savā dzīvē vēl vēlos redzēt tikai Vilku midzeni ....ja būtu zinājusi ka šie to ņems par pilnu , būtu vismaz teikusi ka gribu Toskānu vai Venēciju. Protams tas nav nopietni . Izbraucam pa lielu koku aleju no Vilku midzeņa , uzgriežam uz lielā ceļa , bet pirms tam jāizbrauc aplis , kuram ir dots nosaukums " Jāņa Pāvila otrā aplis " . Poļi esot ļoti lepni par savu pāvestu , un viņa vārdā , paskat , pat nosaukuši šosejas apli. Vēl skatīšanās kāre nav pārgājusi un vērojam skaistās pilsētiņas ceļa malās . Tās visas ir bijušās vācu pilsētiņas pirms kara. Man te pierakstīts , "Lidbarska - pasaku pilsētiņa ! Augšā kalnā vācu ordeņa pils , kā no pasaku grāmatas ! " Tagad atkal pa Polijas līkumainajiem ceļiem braucam uz savu nakts mītni . Mana aizmugurējā ceļabiedrene vienu brīdi saka – ak Dievs , kā man apriebies tas brauciens ! Es tūlīt kliegšu ! Arī man rodas aizdomas , ka tie šoferi nemaz nezina kur viņi brauc , bet tad Gatis saka – esam klāt ! Ir tāda apdzīvota vieta Bartošice un tur ir mūsu viesnīca . Laikam tajā brīdī , kad iegāju savā numuriņā biju vislaimīgākais cilvēks uz pasaules ! Aiz laimes arī es varēju kliegt – tā līkumošana un kratīšanās beigusies , esmu viena , duša , gulta man vienai !!! Ja kas , viesnīcas numuriņā esmu viena jo piemaksāja ( bonus dāvanai ) 50 eiro. Tā nu pirmā diena beigusies . OTRĀ DIENA. Otrās dienas rīts . Samērā normālas brokastis , faktiski normālākas nekā ikdienas mājas brokastis . Domāju , ka būšu atnākusi pirmā , bet izrādījās ka viena no pēdējām. Apskatījos dāmu garderobi un sapratu , ka arī man ir baltas bikses un baltas ejamās kurpes. Varbūt pēc modeles neizskatos , bet ir normāli . Šī ir tā diena , kad man viss ir vienā putrā , izņemot Sopotu. Braucam skatīties mazo pilsētiņu šarmu. Mūsu gids Gatis ir savā elementā - runā un runā , bet šoreiz man no viņa balss vēl miegs nenāk , jo ir rīts . Joprojām ceļa malās skaistas mājiņas , pārsvarā visām sarkani dakstiņu jumti .Tiekam apgaismoti par poļu izglītības sistēmu Skola bērniem beidzās ap Jāņiem , brīvlaiks nav tik garš kā mūsējiem , un sakarā ar mācību laika pagarinājumu , skolā bērni ikdienā nav tik pārslogoti . Valsts augstskolas ir bezmaksas , ir arī privātās augstskolas , tās par maksu. Pamatskola beidzas ar astoto klasi , daudzi bērni mācās pēc tam licejos vai profesionālajās izglītības iestādēs . Braucam uz Fromborku. Šī pilsēta ir saistīta ar N.Kopernika vārdu . Gatis mums izstāsta N. Kopernika biogrāfiju - gan to , ka līdz šīm zinātnieki strīdas par N.Kopernika . tautību - vācietis vai polis . Tāpat par vārda pareizrakstību - Nikolajs vai Niklāvs( kā viņš pats sevi dažreiz dēvējis ) Iebraucam pilsētiņā - tiekam aizvesti pie N. Kopernika pieminekļa . Lielais zinātnieks un valstsvīrs cēli sēž , turot rokā kaut kādu astronomisku rīku . Pafotografējamies .

Aizmugurē piemineklim slejas varena celtne - liela baznīca , kura kara laikā tik ļoti bija traucējusi krieviem , ka šie sagrāvuši baznīcu .

Tagadējā krievu valdība tikai viņiem vien zināmu iemeslu dēļ baznīcu ir atjaunojusi . Protams ar naudu , jo tik kvalitatīvi atjaunot prot tikai paši poļi. Faktiski jau ne bez iemesla - baznīca atjaunota par godu N.Kopernika 500. gadu jubilejai . Skaisti , citādi nepateiksi, Kā jau par aizgājējiem , arī par N. Koperniku ir sacerētas visādas tenkas - pat līdz celibāta pārkāpumiem , kaut gan to viņam it kā pārmet tajā laikā , kad viņš pēdējos savas dzīves sešus gadus pavada gultā . Cilvēku fantāzijai nav robežu un tas kurš to pīli palaidis droši vien visus mēra ar savu mērauklu pēc sevis . Mazliet pastaigājušies esam , kāpjam autobusā . Vienai daļai jau parādījusies apetīte - smaržo labi , šoreiz vecas siļķes neviens neēd. Braucam . Atkal šaurie līkumainie ceļi . Ļoti daudz fūres , satiksme tik intensīva , ka pat visu varošais motociklists nevar nevienu apdzīt . Mēģina gan šā gan tā , bet nekas nesanāk . Pārbraucam Vislai . Blakus vecajam tiltam tiek celts jauns tilts - celtnieki izskatās kā skudriņas uz jaunā tilta fona - sēdi , skaties pa autobusa logu un domās apbrīno cilvēka visu varēšanu . Šeit Visla pirms ieplūšanas jūrā sadalās .Starp daudzajām attekām ir palieņu pļavas un šis apgabals ir Polijas maizes klēts . Tāpēc paralēli upei ir izveidota dambju sistēma . Esot bijusi ļoti slikta pieredze ar vecajiem dambjiem - plūdu laikā tie pārrauti un applūdušas plašas lauksaimniecības teritorijas . No sākuma meklēti vainīgie - bet izrādās ka it kā vainīgie - projektētāji un izpildītāji jau sen aizgājuši pa skuju taku un tagad sēž uz mākoņu maliņas . Tad vainīgos pameklēja rūpīgāk un atrada ka tie ir bebri . Tagad Polijā bebru atrasts ir diezgan sarežģīti jo viņu vienkārši neesot , saņēmuši sodu par dambju postīšanu . Tagad braucam uz Elblongu. Visu šo dienu paturēt prātā nav iespējams , tāpēc mēģinu šo to pierakstīt savā kladītē . Man te stāv rakstīts - iespaidu pārbagātība ! Vispirms jau Fromborka ar Koperniku , fantastiska baznīca, tad Elblonga - visas pilsētas kā konfektes spīdīgos papīrīšos , visas vienādas . Mūs jau veda tikai pa skaisto skatu vietām , viss sajaucies kopā . Mājas tiek atjaunotas vecajā stilā , vecpilsētas tiek celties pēc senajiem paraugiem no jauna . Šī pilsēta kara laikā pilnīgi nograuta . Vecpilsēta vēl nav pilnībā atjaunota , no veco laiku godības kā tālas atmiņas palikuši tikai pāris ķieģeļu kārtas pilsētas vārtu apakšā un vēl šis tas . Kārtējā teika par vienu sensenu pilsētas izglābēju - beķerīti . Šim čalītim deguns pavisam spožs noberzts , jo paberzējot to mazo degunteli kā jau parasts pIepildās viss ko vēlies.

Braucam uz Gdaņsku . Atkal vecpilsēta , atkal baznīcas , atkal acis žilbst ,.Viss kā sirmā senatnē , tikai pilnīgi no jauna Otrais pasaules karš gandrīz visu ir nolīdzinājis līdz ar zemi , bet poļi spītīgi visu atjauno Atjauno tieši kā ir bijis , bet tas vairs nav tas . Ko gan es runāju - viss ir labi , iedarbini savu fantāziju un skaties uz vakardienu ar šodienas acīm , bet nedomā ka ir šodiena . Mūsu Gatis ved mūs nelielā ekskursijā un stāsta , stāsta , rāda un rāda . Pirms tam izdala katram pa pilsētas kartei , pareizāk sakot tās pilsētas daļas karti , pa kuru mums ir norādīts paklejot uz savu roku. Ka tikai nesamuldos - galvenā iela pilsētā šī nu nav , bet kādreiz šis esot bijis Garais tirgus laukums ar rātsnamu ielas noslēguma galā . Tagad pa šo ielu pārvietojas tūristu bari . Ielas malās kafejnīcas , visādi veikaliņi .

Paralēli šim tirgus laukumam ir greznā Marijas iela . Tiešām grezna . Pie katras mājas ir grezns lievenis - katrs savādāks , katrs vismaz 2-3 m izvirzīts no namdurvīm , tā kā ielas platums līdz ar to stipri sašaurinās . Tādi lieveņi senāk esot bijuši Garajā tirgus laukumā , bet tad pilsētas valde likusi novākt , jo ielai ir bijis vajadzīgs plašums . Ak , jā . Varējām izvizināties arī ar panorāmas ratu , bet nebija īstas skaidrības vai viņš kādreiz arī apstājas , vai jāielec un jāizlec no ejoša. Tiekam ievesti pasaules augstākajā baznīcā . Šī ir pati augstākā baznīca pasaulē , kura būvēta no ķieģeļiem. Varena , bet kara laikā pilnībā sagrauta . Kārtējo reizi pārņem apbrīns par poļu sīkstumu , par savu svētvietu , par savas vēstures turēšanu cieņā , par fanātiskajām pūlēm un izdošanos visu šo atjaunojot . Baznīca grandioza , grīdu daudzviet sedz no drupām saglābtās kapu plāksnes ar seno dzimtu vārdiem . Aiz atsevišķa nožogojuma atrodas kapa vieta vienam no viņu pilsētas goda pilsoņiem ( vārdu neatceros) , kurš gāja bojā pēdējā lielajā aviokatastrofā . Mūsu programmā ir paredzēta uzkāpšana augstajā tornī , bet laikam tikai kādi pāris cilvēku tur uzkāpa . Bijām jau paguruši , ēšana bija jāmeklē pašiem un mēs trīs to arī atradām - un galīgi fui ! Pati ēstuve bija tāda aizdomīgi smirdoša, tad protams pilnīga valodas neprašana , tad vēl vienu mūsu meiteni apšmauca , bet man jau liekās ka tas viss bija valodas barjeras dēļ . Beigās viss nokārtojās un paēdām arī.. Tad sākām salasīties savā iepriekš sarunātajā sapulcēšanās vietā un Gatis mūs ved kārtējā ekskursijā

.Ejam gar krastmalu ( vispār ja nu gadījumā visu šo izlasa arī kāds no maniem ceļa biedriem , tad jau iepriekš atvainojos par mazām neprecizitātēm , jo tiešā šī diena bija visraibākā ) Atkal vēsturiski fakti . Ko labu redzējām un ko es atceros ? Atceros DZĒRVI. Tas ir ar cilvēku spēku darbināms ceļamkrāns !

Pēc dzērves gan neizskatījās , pārāk smagnējs , bet tajā tālajā gadsimtā , kad viņu uzbūvēja un kad viņš cilāja kuģīšu ( kāpēc ? )tas bija tehnisks brīnums . Mēs divas nofotografējām shēmu un es teicu , ka likšu vīram tādu uztaisīt . Tā otra teica ka viņa arī likšot , ja arī pēc tam nevajadzēs , vienalga lai uztaisa . Pašā ostas malā , pretējā krastā uzbūvēta filharmonija , logos spoguļojas ostas ūdeņi.

Kad nu vēstures elpa ieelpota , dodamies uz dzelzceļa staciju , brauksim uz Sopotu . Ar vilcienu brauksim tāpēc , ka ar autobusu tur piebraukt ir grūti un šajā gadījumā vilciens mums ir draudzīgāks . Mūsu gids mazliet pamokās ar jauno automātisko biļešu tirgotāju , jo tas tikai nesen uzstādīts , bet beigās viss sanāk un mēs sagaidām vilcienu . Visi sakāpjam vienā vagonā un kā cāļi turamies pie savas vistas - Gata . Augšā pie sienas ir tāds tablo , kur redzami visu staciju nosaukumi , redzams cik pieturas mums vēl jābrauc , bet vienalga visi tādi manāmi uztraukti. Skats aiz loga reti pretīgs - kaut kādas trubas visa ceļa garumā , garām joņojoši vilcieni , krūmi , nezālēm noaugušas nogāzes . Beidzot mēs izbirstam uz perona . Man te pierakstīts - NU , MOINS ! KĀDS AUKSTUMS ! Mani jau sāk pārņemt minimāla panika - nauda tā kā būtu , vai patiešām būs jāpērk biezākas drēbes ? Nezinu kur es tik dulla ka esmu aizbraukusi ar kaut kādu vasaras variantu ! Tāpēc nekādas labās atmiņas par Sopotu nav , Sākam iet pa galveno ielu MONTE KAZINO uz leju. Tiek izstāstīts stāsts par ielas nosaukuma rašanos , bet man laikam iespaidu pārbagātība un prāts pasakas vairs neņem pretī . Ielas abās pusēs biznesa bodītes - suvenīri , suvenīri , suvenīri. Daudz āra kafejnīcu . Cilvēki , kuri prot atpūsties sēž un dzer kafiju , tēju , vīnu , katrā āra kafejnīcā deg mini kamīns - drāšu režģī gāzes liesma . Mēs , tie organizētie un visu redzēt gribošie barā dodamies pa ielu uz leju. Nonākam jūras krastā . Ir jau krēsla , bet skats vienalga kā uz veco laiku kartītēm . Jūrā iestiepjas 500 m garš koka mols , Pretī molam , krastā grandioza kafejnīca vai restorāns , atkal veclaicīgā stilā , kaut gan uzcelts pāris gadus atpakaļ. Tā sacīt - viss priekš tūristiem ! Un to arī šajā gadalaikā ir pietiekoši - rinķī apkārt skan visas pasaules valstu valodas . Man ir auksti , pa molu staigāt netaisos . Iešu atpakaļ . Kā par nelaimi satieku vēl vienu dvēseli , kurai apnicis ir viss un kura arī iet atpakaļ . '" Kā par nelaimi " saku tāpēc , ka man vienai būt paticis lēni vilkties atpakaļ , bet tagad jāuztur saruna un nevar piestāt ne pie viena veikaliņa , jo viņai tie neinteresē . Palicis jau tumšs , sākusies nakts dzīve - mums pretī sāk nākt nakts cilvēki . Paiet garām mūziķis , viņam kaklā tā lentīte , pie kuras piekabina piemēram kādu pūšamo instrumentu ( tā es vismaz domāju ) , tad vēl nāk vientuļi , sapucējušies kungi , parādās skaistas meitenes . Mēs velkamies augšā kalnā , lai pie baznīcas gaidītu pārējos . Mazliet pasēžam uz aukstajiem soliem , bet tad es savai piespiedu kompanjonei sameloju , ka man jāaizskrien uz vienu suvenīru bodīti un pamūku . Domāju , ja es sēdēšu , nosalšu pavisam. Un vēl domāju - kā tikšu viesnīcā , tā tūlīt attaisīšu savu HENESĪ pudelīti un riktīgi ieraušu ( ko tā arī neizdarīju) ) Aizgāju uz vienu veikaliņu , paskatījos , mazliet iepirkos un tad jau pienāca kopējās satikšanās laiks . Atkal vilcienā - tagad tikai kādas četras pieturas , mazliet ar kājām , un skaties - mūsu autobuss, mūsu šoferīši , mūsu čemodāni ! Paldies Dievam viesnīca , duša , gulta . Tikai pirms tam jāaiztaisa logi , jo aiz loga netālu dzirdams vilciens un mašīnu spolēšana . Tieši kā es teicu - spolēšana . Ar to troksni arī aizmiegu . TREŠĀ DIENA . Paēstas brokastis . Labas . Skats uz dzīvi jau jaukāks . Arī šķīstošā kafija padzerta , ar pienu un cukuru . Melnu nevaru iedzert. Bija arī parastā kafija , bet tā bija pārāk parasta un garšoja pēc miežiem , varbūt tā arī bija domāts . Viesnīca ir viens liels labirints , labi ka ik pa brīdim parādās kāds mūsējais . Mani samācīja , ka kaut paņemt līdz vakariņām neesot grēks , visi tā darot . Pirmo un vienīgo reizi arī man paņēmās līdzi mazais jogurtiņš un maza svieta piciņa kastītē . Atkal esam autobusā un mums tiek apstāstīts šīs dienas darbības plāns . Vispār programma ar dažādību ir bagātīga , bet ne tik piebāzta ar vienveidību , lai arī greznu ..Braucam šopingot uz lielveikalu AUSHAN .Veikals milzīgs – visa diena būtu vajadzīga lai to izstaigātu . Pirms šopinga Gatis mums ir izstāstījis kas būtu tas poliskākais un garšīgākais , arī alkohola nosaukumi zināmi. Trijās kulēs saberu poļu konfektes ( kuras izrādās esot turpat pašam jānosver) , to es uzzinu tikai pie kases , fiksi aiznesu atpakaļ un paķeru jau fasētu paku. Kopumā iztērēju 86 zlotus , sev tikai kafijas paciņu. Man jau ir ekskursija , vairāk man nevajag , un patiešām , ko gan lai es sev pērku ? Biezākas drēbes ? Man taču mājās ir, un šodiena vairs neliekas tik auksta . Arī saģērbusies esmu pēc kāpostgalvas principa . Autobusā izdzirdu foršu jociņu , ko varbūt citi jau sen zina . GRIBU RESNU MACIŅU UN TIEVU VIDUKLI . LŪDZU DIEVIŅ NESAJAUC ! Braucam . Gatis mums stāsta par Polijas ekonomiku . Atliek tikai apskaust poļus un saprast ka mums īstenībā no sevis ir jākaunās . Droši vien ka pasaule par mums vienkārši smejas . Vidusmēra polis īsti nesaprot kā viņi attīstās , jo nezina kā ir , kad ir slikti. Lai atbrauc pie mums uz kādu gadu , tad zinās......Piemēram poļiem pēc otrā bērna piedzimšanas katru mēnesi tiekot piemaksāti 500 zloti , apm. 125 eiro mūsu naudā . Braucam uz KAŠŪBIJU. Tas ir reģions kurā ir sava valoda , pareizāk sakot savs dialekts. ( poliski ar vācisku piesitienu ). Valodu gan izmanto maz , bet vienalga , apmēram puse runājot tekoši . Apvidus paugurains , krūmiem apaudzis , ceļu malās vecā zāle . Savas sētas sakoptas , bet ārpus sētai nekopts . Viņiem laikam nav tādu likumu , ka arī ārpus sētai kādreiz zāle jānopļauj, Pa līkumainu ceļu piebraucam pie sava pirmā aspkates objekta –skatu torņa . Mūs sagaida interesanta izskata kasieris plus izklaidētājs vienā personā . Tiekam iesaistīti muzikālā atrakcijā , arī mani ievilka , vecais pats spēlēja akardeonu , mums bija rokās visādi grabuļi , galvā cepures . Tas jautrībai . Tad kāpiens uz augšu un pēc tam kāpiens skatu tornī , Mani iespaidi par šo torni ir pierakstīti vienā vārdā – ĀRPRĀTS . Viena kundzīte bija saskaitījusi 182 pakāpienus . Nu labi , augšā uzkāpām , bet tā kā bija stiprs vējš , tad ne sevišķi patīkami tādā augstumā bija šūpoties . Nevis mēs vējā šūpojāmies , bet gan tornis šūpojās . Kāpām lejā( laikam tas tornis bija uzbūvēts uz tāda kalna kā mūsu Gaiziņš ( nupat izlasīju , kalns bija 326 m augsts ), tad tas nozīmēja ka uzkāpšana kalnā arī nebija nekāda pastaiga )

Paldies Dievam mūsu lillā ( autobusa krāsa )mājas mūs gaidīja un varējām doties uz KAŠUBU MUZEJU Šo muzeju ir izveidojis viens uzņēmīgs polis . Sācis ar parastu kokzāģētavu , tad radušies līdzekļi plus bagāta fantāzija , plus darboties griba un godkāre sasummējusies par interesantu izklaides objektu . Jau pašā pirmajā apskates objektā gandrīz apvēmos . Parkā ir interesants objekts - māja ar kājām gaisā un arī iekšējai iekārtojums ir tieši tāds pats - viss ar kājām gaisā .Es iegāju tikai priekšnamā , ieraudzīju istabā pie griestiem TV galdiņu ar tur uz galvas karājošos televizoru un man pietika - mans vestibulārais aparāts momentā noprotestēja un es kā lode izšāvos ārā ar dulnu galvu un sliktu dūšu .

Kad visi vestibulāri stabilie bija iznākuši no ačgārnās mājas , gājām skatīt citus brīnumus . Mūsu ekskursiju vadīja vietējais gids angļu valodā , bet mūsu Gatis tulkoja . Droši ka Gatis būtu sakarīgāk novadījis .

Ejam skatīties Ginesa rekordu grāmatā ierakstīto garo galdu , kurš izgatavots no viena koka ! Galds ir izzāģēts no viena koka . Zāģēts ar rokām laikam 12 dienas , zāģēšanā piedalījušies arī ievērojamie apkārtnes cilvēki , jo tā tomēr goda lieta - piedalīties Ginesa rekorda tapšanā . Mēs arī sēdējām pie šī galda Galdam izmantots vidus dēlis , bet no malējiem izgatavoti soli. Laikam jau baļķis zāģēts četrās daļās , jo viens tāda paša garuma 36m.83 cm. dēlis atradās pie sienas . Tad , laikam kādā tālā aizjūras zemē šis garākā dēļa rekords tika pārspēts , bet šīs saimniecības saimnieks nelikās mierā , atrada vēl garāku priedi ( vismaz es tā domāju ka tā bija priede ) un šoreiz ļoti uzmanīgi koku dabūja gar zemi ar ceļamkrāna palīdzību ( iepriekšējam kokam krītot nolūza galotne ) Tagadējais rekordists ir 46 m.53 cm garš un lai viņu garajā ēdamzālē pieliktu pie sienas ir nācies izsist cauruma sienā uz blakustelpu lai šo milzeni ietilpinātu zem jumta visu apskatei . Tālāk ejam skatīt kara tematikai veltīto teritoriju. Uz sliedēm veca lokomotīve , kādas kādreiz bija , ar oglēm kurināma . Viņai piekabināti nelielie lopu vagoni , ar kuriem izveda cilvēkus . Baisi . Grūti iedomāties ko šie vagoni ir pieredzējuši .

Saliecamies un lienam partizānu bunkurā . Lienam un lienam , ielienam palielā zālē . Šī nu nav oriģināla kopija , kara laikā tādas zāles nebija , šī ir domāta tādiem kā mums . Mūsu anglis stāsta , Gatis tulko . Parādās kaut kāds tulka paziņa un šovs var sākties. Ā , tiek pajautāts vai kādam nav fobija no tumsas un atbildi negaidot nodziest gaisma . TĀDS troksnis vēl nebija dzirdēts ! Lidmašīnu kaukšana , zenītartilērijas šaušana ( ja tā var teikt) , ložmetēju kārtas , granātu sprādzieni , tad pistoļu pliukšķi , atkal viss no sākuma . Laikam neesmu riktīga , bet bija momenti kad arī man tā kā gribējās piedalīties , tā kā padoties gūstā , vai vispār izgaist un zemē ielīst. Nezinu tas laikam no šoka . Aizspiedu ausis , bet arī tad troksnis bija šausmīgs ! Tad pamazām norima , sāka parādīties ejās blāva gaisma ....un mēs laimīgi tikām saules gaismā . Atkal jāsaka - cik maz gan cilvēkam vajag , lai viņš justos laimīgs ! No tām šausmām ejam uz dievnamu . Šis dievnams gandrīz atgādina muzeju - kas te tik nav ! Baznīciņa pilna ar veciem reliktiem - soli , kuros mēs esam sasēduši - 180 gadus veci , pie griestiem vecs , 400 gadus sens baļķis ( no kādām dzirnavām , tā vismaz es domāju ) , Pie sienām dažādi fragmenti gan no pilīm , gan no Gulaga , stikla skapī strīpaini cietumnieku apģērbu gabali . Kā jau teicu - ne baznīciņa bet memoriālais muzejs , Katrai lietai savs stāsts . Gids mūs izvada laukā , baznīciņu aizslēdz . Apskatām pasaules lielākās klavieres , apskatām alus brūzi , apēdam pa kūkai un izdzeram kafiju . Visas ēdam vienādas kūkas , jo ar to poļu valodu ir kā ir , pareizāk sakot nav nekā .....Tā nu bufetes jaunkundzei tiek parādīts uz iepriekšējā pircēja šķīvi un pateikts - tože samoje. Tas nostrādā .

Kompānija tāda , kuru var pieciest piecas dienas , vairāk nē . Būtu jau labi ja būtu kāda paziņa , bet tagad padraudzējos ar vienu , tad ar otru , tad ar vairākām reizē ......( Vēlāk domāju citādāk) Tagad braucam uz viesnīcu , jo šovakar būšot klāti galdi un tusiņš. Gids mums sastāstījis ka braukšana ar zirgiem ( paredzēts programmā ) būšot pēc ēšanas un dzeršanas , mēs jau sapucējušies , bet izrādās ka programma mainījusies un ar zirgiem braucam pirms dzeršanas Mums tiek izsniegti pledi un tiekam pa 20 cilvēkiem sasēdināti tādā pus orē. Pateikšu godīgi - pilnīgi nekādu pozitīvu emociju ! Ja nu vienīgi zirgu smarža . Divi zirdziņi velk ratus atspērušies , bet smagi tā kā nevajadzēja būt - ratiem gumijas riteņi , brauciens pa asfaltu . Nezinu kur tā brauciena fīča .....ja nu vienīgi gala punktā mūs uzcienāja ar šņaucamo tabaku . Esam filmās redzējuši kā jāšņauc kokaīns , tad nu darām tāpat , bet iešņaukuši nesaprotam kā mums tagad jāuzvedas . Nekas tās sevišķs nenotiek , vienīgi sāk runāt viens pavecs kungs , kurš visu laiku neteica ne vārda. Nu ļoti runīgs paliek , mēs saprotam ka šņauciens iedarbojies , Bet vēlāk izrādās ka cienītais nemaz nebija šņaucis ! Esam atkal atpakaļ , sapucējamies un ejam uz zāli pie klātiem galdiem. Izrādās , ka tikai baros , bet dzērieni jāpasūta pašiem , tēju un kafiju ieskaitot . Es paņemu alu 0.5 l , uz galda šādi tādi aukstie uzkožamie . ( mēs noēdām ļoti garšīgu siļķīti ar maizi ) , Vispirms mums tiek sniegti priekšnesumi - folkloras ansamblis cenšas no sirds un viņiem labi sanāk .

Starpbrīdī sākās mūsu vakariņas - no sākuma buljons ar nūdelēm , tad kartupeļu pankūkas ar asinsdesu, gulaša mērci nu laikam jau vēl šis un tas , jo pufīgās bulkas desertā vairs negribējās . Ak , jā - viens kungs no folkloras kopas apstaigāja mūsu rindas un no tāda kā āža raga atkal uzcienāja mūs ar šņaucamo tabaku . Jā , tā bija īstā marka ! Gandrīz visi šķaudīja un man sagriezās galva , pat gribēju ie uz numuriņu , bet tad padomāju ko tie citi padomās . Pasēdēju , pārgāja . Mūsu Gatis mūs vēlreiz uzcienāja ar tabaku , bet tā jau laikam bija bērniem domāta , vieglā . Viss, ejam gulēt. CETURTĀ DIENA . Rīts , auksts pēc suņa . Vēl pāris dienas un būšot sniegs , tā vismaz runā . Paldies Dievam , ka rīt brauksim mājās . Braucam , uz ceļa šlagbomis , laikam jāmaksā kādas ceļa nodevas . Nezinu kāpēc esmu pierakstījusi ,ka labi pagulēju autobusā - laikam jau tāpēc ka Gatis runāja . Gan par poļu vēsturi , gan par sportu, Braucam cauri neskaitāmajiem ciematiņiem , nekoptas ceļmalas , sētās zosis , Braucam garām daudzām kapsētām , Gatis mums izstāsta par poļu kapu kultūru. Labi ka mums nav tāda kultūra . Braucam uz Malborku - uz vienu no Polijas septiņiem brīnumiem. Laižam uz lielāko vācu ordeņa pili Eiropā . Pili būvēja krustneši , pils iekarota tikai vienu reizi - to izdarīja krievi ar katjušām . 56% no pils bija sagrauti.

Bet par laimi pils ir atjaunota un tagad ir UNESCO sarakstā . Mūs sagaida poļu izcelsmes , bet krieviski runājoša gide . Laikam jau Nataša , bet varbūt arī nē . Runāja ļoti ātri un varbūt dažreiz šis tas nebija saprotams . Redzēju , ka tūristi - individuālisti staigāja pa pils zālēm ar austiņām . Ieiet nākošajā telpā , nostrādā sensors un stāsts par konkrēto telpu. Pilī dzīvojuši tikai krustneši un mūki. Sievietēm atrasties pilī nebija lemts , vienīgi pēc sešdesmit gadu sasniegšanas varēja strādāt varbūt par veļas mazgātājām. Interesants vecums - tas nozīmē ka pēc sešdesmit gadiem tu vairs neskaities sieviete , bet gan kaut kāds ONO. Daudz ko redzējām . Fantastiska arhitektūra , pils pagalms , celles, lielās zāles , ēdamtelpas , virtuves , cietumu , galu galā arī seno laiku WC. Liela telpā , telpā daudz tualešu būdiņu , , bet interesants skats no poda cauruma , pareizāk sakot bezdibenīgs - apsēdies uz poda , un dziļi lejā skalojās ūdens , pils aizsargrāvis . Ūdens esot bijis tekošs , jo arī visi pārējie atkritumi pa speciālām renēm tika izmesti ūdenī. Vienā būdiņā bija vēl palicis to laiku tualetes papīrs - kāpostu lapas . Redz , tādi smalkumi labi paliek prātā . Tā jau tīri nav , ka tikai tas palika prātā . Daudz kas ir palicis prātā .Piemēram pils baznīca - tajā katru dienu tiek kūpināts vīraks , sajūtas radīšanai. . Tad man ļoti interesanta likās pils apsildīšanas sistēma . Lejā , pagrabstāvā liela kurtuve, Pa rorēm tiek padots siltais gaiss , kurš par grīdā izveidotiem dekoratīviem caurumiem dod telpai siltumu.

Redzējām mūku ēdamistabu ar klātiem galdiem. Redzams bija viss , ko šiem lika galdā un kas bija uz plīts katlos un uz grila . ( vājas vistas ), uz galda vārītas olas , asinsdesa , gaļa , pupas . Pavāra istaba bija turpat - trīs , četrus pakāpienus jāpakāpj uz augšu , sienā durvis un tur pavāram istaba .

Vēl jau daudz mums stāstīja , rādīja , bet kā teica gide , mēs varbūt no visa redzējām tikai trešo daļu . Kad ekskursija beidzās , mums tika dots brīvais laiks . Un man palaimējās - iegāju ar divām vecām kundzītēm dzintara muzejā . Tad parādījās viena mundrāka kundzīte un ar viņas svētību es redzēju lielisku kolekciju - pati nebūtu gājusi ieročus skatīties . Redzējām visāda veida un kalibra šaujamos , duramos , bruņas - gan bruņiniekiem , gan viņu zirgiem . Šaujamie bija gan vienkārši , gan sudraboti , ar perlamutra inkrustācijām , ar emaljas spaliem . Lielas un mazas pistoles , musketes , arbaleti. Pārsvarā visi grezni. Labi ka pagadījās tāds cilvēks , kurai tā lieta interesēja , es viena nebūtu gājusi .

Pils nu ir apskatīta , jākāpj autobusā un jābrauc uz vēl vienu apskates objektu. Braucam uz Olštinu - tādu kā mūsu brīvdabas muzeju . Braucam pa ļoti labu ceļu , ik pa brīdim redzam ka paralēli mūsu ceļam būvē jaunus ceļus , tiltus . Man jau apnicis rakstīt - būvniecības muzejs bija interesants - vecās mājas ar visu iedzīvi , redzams ka ne jau nabagu mājas , bet turīgu cilvēku mājas . Ekskursijas nobeigumā mums paredzētas vēlās pusdienas , kuras ir tieši laikā - esam pārstaigājušies ! Atkal buljons , atkal karbonāde , atkal mazais aliņš , un dzīve sāk izskatīties mazliet rožaināka . Plkst 20 iebraucam pilsētiņā MRAGOVĀ ,kura īstenībā esot senprūšu pilsētiņa , neko no viņas neredzam , jo ir jau tumšs. Piebraucam pie viesnīcas , mūs sagaida goda sardze. Es tā padomāju , ka pie viņiem tā pieņemts , ka apkalpojošais personāls sagaida tā viesus . Īstenība izrādās daudz skarbāka . Viesnīcas zālē tiek svinētas kāzas , un tā saucamā goda sardze vienkārši laukā pīpē. Ieejot foajē drausmīgs troksnis, sarunāties neiespējami . Mūzika tāda ka zeme trīc. Bet viesnīcai laikam kaut kāda astoņkāja arhitektūra . Mans numuriņš , un laikam citiem arī kaut kādā tālā atzarā , pašā gaiteņa galā . Klusums , miers , aiz loga balkons , aiz balkona priedes , aiz priedēm ezers . Tikai man blakus kaimiņš laikam atlaidis bremzes un uzvedās tā paskaļāk , bet normāli. Man jau tad labāk nāk miegs ja kāds runā Ceturtā diena beigusies. PIEKTĀ DIENA Rīts . Duša . Ak , kungs kā man laimējies ! Kādus desmit balkonus tālāk ārdās puspliki piedzērušies poļi . Laikam nogurušie kāzu viesi. Brokastis bagātīgas . Nekad mājās tik daudz neēstu , bet šeit kā pie bada , un lielākā daļa dara tieši to pašu.Viesnīca saucas " MAZURIJA '" , un laikam šī bija vislabākā viesnīca . Skats aiz loga miljonu vērts! Kāpjam autobusā un braucam ārā no nekurienes , tā vismaz izskatās . Braucam uz ezeriem . Braucam cauri prūšu ciematiņiem , braucam savā pēdējā tūrē - ar kuģīti pa ezeriem . Divas reizes pa 25 grami vietējo šnabi un visi tādi draudzīgi , jau saraduši , runā ka negribot šķirties . Tagad tikai sāksim pa īstam draudzēties. No tā kuģīšu brauciena tik pat liela jēga kā no zirgu brauciena , bet ko vajag , to vajag , Ja programmā paredzēts , tad jābrauc. Pēc brauciena izkāpjam krastā , mūs palaiž mazliet pašopingot pa suvenīru kioskiem , Tualetes vecim iedodam katra pa 2 zlotiem , es nopērku mazas krellītes par 5 zlotiem un tad kāpjam savā autobusā un pēc divām stundām esam SUVALKOS , kur nu jau esam zinoši , zinām kā kafejnīcā uzvesties , zinām ka jāmaksā tik , cik uz šķīvja uzliksi . Vienalga vai tas būs gaļas gabals vai kāposti - viss maksā vienādi . Tad nu paēdam un sākās mūsu atpakaļ ceļš uz mājām Laba ekskursija bija , viss bija labs . Apnicis rakstīt .

Braucu uz Poliju .

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem