Maroka - sevis meklēšana (1.daļa)

  • 5 min lasīšanai
  • 65 foto
MAROKA - SEVIS MEKLĒŠANA! Tieši pirms gada pirmo reizi bijām Marokā un toreiz, pavisam netīšām, it kā pa jokam, Muhamedam apsolījām, ka atgriezīsimies – pēc gada! Laiks gāja un vasarā nolēmām, ka tiešām derētu vēlreiz aizbraukt uz Maroku un šoreiz vairāk iepazīt cilvēkus, vietējo ikdienu un kultūru. Biļetes iegādājāmies ļoti laicīgi – pusgadu pirms paša lidojuma. Marokā pavadīsim 14.dienas! Nu vairs nebija iemesla pārdomāt!!! Un tā sākās mūsu otrais ceļojums uz Maroku... 8. marts 2009 Gatavošanās un izlidošana Agri no rīta nogādājam bērnus pie manas mammas un dodamies uz mājām krāmēt čemodānus. Abi ar Ivaru esam satraukušies un sapņojam par to kā pēc 2 dienām izkāpsim uz saulainās Marokas zemes. Somu krāmēšana prasa pusi dienas. Piekrāmējam, uzliekam uz svariem un atkal izkrāmējam, jo Ryanair rokas bagāža nedrīkst būt smagaka par 10kg, bet nododamā soma ne smagāka par 15kg. Galu galā izdodas visu salikt precīzi uz gramiem un lidostā mūsu nododamā soma sver 14.6kg. Kāds atvieglojums! Lidojums no Rīgas uz Londonu ilgst pāris stundas, bet tākā man nepatīk lidot, man katra minūte debesīs ir mokoša. Viena brīdī sākās paliela turbulence, kā rezultātā kādai pasažierei širmītis aizvērās un sākās histērija. Stjuarti trīcošu un kliedzošu pasažieri nogādāja lidmašīnas vidējās sēdvietās un sabaroja ar nomierinošām zālītēm. Šāda veida izlēcieni mani padarīja vēl nervozāku un tā vien šķita, ka lidmašīnas kreisais spārns jāuzmana vēl vērīgāk. Londonas lidostā lidmašīna nosēdās ar skaļu blīkšķi un kaimiņos sēdošajam pasažierim visa avīze aplija ar sarkanvīnu. 9. marta 2009 Lidosta Naktī ielidojam London Stansed. Lidosta liela un atgādina milzīgu šķūni. Apmetam pāris lokus pa lidostu un saprotam, ka jānobāzējas, jo somas smagas un abiem nogurums acis rauj ciet. Iedzeru savu energie drink un man vairs neko nekur nerauj ciet, tieši pretēji – acis uz kātiņiem! Esmu gatava iet un skriet! Naktī! Pasēžam pāris stunda lidostas kafejnīcā, pašķirstam travel gaidus un nolemjam tomēr pameklēt kādu stūrīti kur izklāt guļammaisu un mazliet atlaisties. Tas nemaz nav tik viegli izdarāms, jo visas „labākās” vietas jau sen aizņemtas. Kādas zāles vidū nobāzējusies skolnieku grupa un uzslējusi palielu nometni – piepūšamie matrači, guļammaisi un bērni pidžammās – skats pa rubli! Kāds cits pie sienas piespiedies un aizmidzis, vēl kāds zem beņķa paritinājies guļ – visa lidosta pilna ar guļošiem cilvēkiem. Siļķes bundžiņā! Beidzot atrodam vietu pie kādas sienas, izklājām guļammaisus – grīda ledaina. Ivars aizmiga uzreiz, man gan bija nepieciešams stundu palasīt grāmatu un tad arī es uz pusotru stundiņu aizmigu. Acis atvēru, kad man gar muguru nobrauca grīdas mazgājamā mašīna. Lidostā nakšņot ir grūti, jo sajaucas diena un nakts, radot sajūtu, ka diena ir nebeidzama. 10.marts (vēlāk izrādījās, ka ir tomēr 9.marts!) 2009 Agadira Tas vien, ka pabeidzot iepriekšējo ierakstu un no rīta aizsākot šo ierakstu, uzrakstīju 10.martu, liecina, ka manā galvā ir jau pagājusi vesela diena, lai gan šodien joprojām ir 9.marts! Beidzot 8.45 sagaidījām savu lidmašīnu. Ivars man lidostā izrādīja īpašu žēlsirdību un nopirka ceļojumu spilventiņu, citādi nebūtu izgulējusies nemaz, nemaz. Toties tagad – ielecu lidmašīnā, izturēju pacelšanās brīdi, spilvens uz kakla un gulēju kā nosista. Pamodos īsi pirms nolaišanās Agadir. Pa lidmašīnas logu paveras fantastisks skats – visa zeme vienos ielāpos – brūnos, dzeltenos, zaļganos un sārtos! Zeme ir tik krāsaina un bezgala skaista! Tā ir MAROKA! Sirds sitas straujāk! Izkāpjot no lidmašīnas, mūsu sejas atplauka milzu smaidā, jo sejā iesitās tik zināmais un jau aizmirstais siltums un aromāts, kuru pēdējo reizi sajutām tieši pirms gada. Cenšamies no lidostas sazvanīt mūsu iespējamo hostu, bet nesekmīgi. Laicīgi bijām nolēmuši palikt kādā lētā (ne vairāk kā 10eiro par nakti) hostelī, ja neizdosies sazvanīt hostu. Ejam ķert taksi, šis prasa 200Dh par aizvešanu uz šo vietu. Pasūtam viņu dillēs. To redzēja kāds puisis (Fabio no Brazīlijas), kuram līdzīga ķibele – takši prasa baigo summu, lai aizvestu. Nolemjam kaulēties kopā un summu dalīt uz pusēm. Pa ceļam Fabio mums pastāsta par savu rezervēto hosteli un nolemjam, ka arī mēs tur apmetīsiemies. Hostelis „Tagadirt”, divvietīgs numurs maksā 302Dh (20Ls) – tā ir istabiņa ar atsevišķu ieeju, WC, dušu, okeāns 5 min gājienā. Nav gan gluži tik lēti cik bijām ieplānojuši, bet nekas. Ārā +28 grādi. Vējš! Okeāns! Dievīgi! Pastaigājam pa rajonu ap viesnīcu, aizejam līdz okeānam, bet itin naski jāskrien atpakaļ, jo tuvojas milzīgi negaisa mākoņi un sāk līt lietus. Rīt laižam uz Taroudannt pie hosta Essaid un viņa ģimenes. Esam sazvanījušies, viņš mūs gaida! Beidzot 10.marts 2009 Taroudannt Brokastis viesnīciņā. Es no tām atsakos, jo tās sastāv no maizes un pankūkām. Diezgan spilgti atmiņā man palikušas sajūtas pēc pagājuša gada vēdergraizēm Marokā, kad pārtiku pāris dienas tikai no miltu ēdieniem. Jau vakar iepirku jogurtu un ari tēja man ir pašai sava. Sakrāmējam somas un dodamies ķert Petit taxi, pa ceļam nosūtām uz LV vakar iepirktās un sarakstītās pastkartes. Petit taxi mūs nogādā Grand Taxi parkā, no kurienes dosimies tālāk uz Taroudannt. Taksisti mūs novērtē un sākās „spēlīte” par naudiņām. Šie dikti pārliecinoši saka, ka nogādās mūs Taroudannt par super nieka 200Dh, jo mēs te vienīgie pasažieri un neviena braucēja tuvāko stundu laikā nebūs. Kā tad!!!!! Mēs sākam ķiķināt kā kutināti, sakām, ka nekur nesteidzamies. Pēc 3-5 min blakus taksī, kurš arī, izskatās, ka dodas uz Taroudannt, sēž jau 3 vietējie, bet mums tur kāpt neļauj. Zvanam mūsu hostam un pasūdzamies, iedodam trubu ar hostu otrā galā, mūsu taksistam. Abi dikti izrunājas, drīz vien arī mūsu taksistam uzrodas klienti, nopērkam 3 vietas autiņā (81DH), līdz ar to tagad aizmugurē sēžam trijatā, nevis četratā. Jau pēc stundas esam Taroudannt, kur mūs sagaida hosts Essaid. Superīgs onkulis, ieradies kopā ar savu 11 gadus veco meitu, kura taisnā solī sāka mūs sasveicinoties bučot uz vaigiem. Es sākumā apjuku, bet tas viņiem tradicionāls vietējo sasveicināšanās veids. Visi bučo visus, tikai sievietes ar vīriešiem savā starpā nebučojas sveicinoties. Essaid atbraucis mums pakaļ ar mašīnu. Viņš dzīvo jaunajā rajonā kopā ar sievu un 3 bērniem. Jaunākajam Reda ir gandrīz 4 gadi. Mūs izmitina uz terases bērnu istabā, kura ir apmēram 3x4m liela, tajā ievietojas 2 gultas un gultas kājgalī galds, pie kura apsēsties nav iespējams un arī atvilknes nevar atvērt, jo nav vietas. Izdalām bērniem līdzatvestās dāvaniņas – „Laimas” šokolādītes un lielu plīša lāci mazajam Redam (vēlāk gan manījām, ka lācis kļuvis par nešķiramu biedru 11.gadīgās meitas ikdienā). Ievērojam, ka bērniem nav rotaļlietu – tikvien kā futbolbumba un badmintora raketes. Essaid mūs sacienā ar piparmētru tēju un ļauj atpūsties, izkrāmēt mantas un tad aicina pusdienās uz sievas gatavoto kuskusu ar dārzeņiem. Tas ir dievīgs! Burkāni, ķirbji, pupiņas, kāposti, ļoti asi pipari, gurķi, gaļa un kuskuss. Tas viss kopā ir fantastiki gardi! Katram iedala pa šķīvim un ēdamkarotei. Pieēdamies! Saldajā augļi. Pie mums tik gardus banānus un apelsīnus nav iespējams iegādāties. Pēc paēšanas gatavojamies doties pastaigā pa pilsētu un Essaid mums sarunā savus brāļa dēlus par gidiem. Nākamajā daļā varēs lasīt Ivara aprakstu par pastaigu. No savas puses vien gribēju bilst, ka nav nekā labāka, ja blakus ir pāris „vietējie, savējie” cilvēki, jo tad uz mums vairs neskatās kā uz tūristiem no kuriem naudu izspiest un liek mierā. Neviens nedīca naudu par to, ka fotogrāfēju lietas un cilvēkus. Citos apstākļos no mums mēģinātu par katru bildi izdiņģēt kādu dirhamu. Ļoti daudzas acis mūs vēroja un nopētīja no galvas līdz kājām, bet tas netraucēja, tieši pretēji – forši būt uzmanības centrā. Turpinājumā par mūsu hosta ģimeni, par palmu oāzi un Ivara īpaši koriģējošo mašāžu marokāņu hamama apmeklējuma laikā..... Turpinājums sekos.... Bildes no pirmajām dienām varat aplūkot manā galerijā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais