Pa lēto uz Šveices Alpiem no UK

  • 12 min lasīšanai
  • 14 foto
Pa lēto uz Šveices Alpiem no UK Plānojot ceļojumu uz ŠVEICES Alpiem un skatoties viesnīcu un kempingu cenas ,tapa skaidrs,ka no katra braucēja nepieciešams 1000.Un tā kā lieks 1000 nevienam mums nav,tad ceļojums tika atlikts uz citu gadu un savaktie materiāli stāvēja uz datora deskopa kā neiespējamā misija.Līdz kādu dienu darbā man radās pēkšņa apjausma,ka ja tikai vien mēs neņemtu viesnīcas un ēdam roltonus,tad ....jā...tas kļūst iespējams,jo nauda tad vajadzīga tikai degvielai. Pārnākusi majās,ātri izrēķinājusi,cik vidēji nepieciešams degvielai un reāli apzinājusi,ka to varam atļauties,vakarā liku draugam priekšā jauno priekšlikumu-augustā braukt uz Šveicies Alpiem,nakšņot mašīnā un ēst roltonus,degvielai tērējot vidēji 150 no katra.Toties būt Alpos,baudīt piedzīvojumus un apskatīt 3 jaunas valstis. Un tā augusta nogalē no UK braucot ar samērā jau gados un ne visai pārliecinošu mašīnīti,šķērsojot Franciju,Beļgiju ,pēc 5 stundu brauciena jau bijām Luksemburgā,kura šā augusta pēdējās dienās mūs sagaidīja ar +33 grādu karstumu.Kaifīgi-vasara-lielisks siltums-jaunas vietas iespaidi-pirmais piemiņas vietas magnētiņs nopirkts un rullējam tālāk,jo pēc plāna nākošā ir Strasburga Francijā.Jau tajā iebraucot,sajūsmina vecie nami un to stils,kas kombinācijā ar ziedu groziem,to padara tūristu un fotokameras acīm tik pievilcīgu.Jokainā kārtā izdodas atrast brīvu vietu mašīnas noparkošanai pašā vecpilsētā,tad fikss riksis pa pilsētu.Kamera ķer efektīgākos ielas skatus.Karstums pamazām mūs sāk nogurdināt,tāpēc atveldzei paņemam pa vēsa alus glāzei,jo vēl vairāku stundu brauciens priekšā.Pēc dienas plāna pirmajā ceļojuma dienā paredzēts nobraukt maksimāli daudz km ,lai pietuvotos Šveicei un pārējās dienas varētu baudīt nesteidzoties.Tāpēc laižam apskatīt Reinas ūdenskritumu.Pēc vairāk kā 2 ha brauciena esam klāt.Izrādās,ka esam tik vēlu,ka mašīnas parkings nu jau par brīvu,jo labāk mums.Āra temperatūra ir vienkārši neticama,sāk viegli krēslot ,bet ir +25 grādi silts.Visapkārt iemīlējušies pārīši,šajā krēslas stundā sava romantika noteikti tajā visā ir:vakara fantastiskajam siltumam mijoties kopā ar ūdenskrituma vienmērīgo dārdoņu.Pēc tik ilgas braukšanas ,nesteidzīgi pastaigājamies,izbaudam,jo apzinamies,ka braukšanas plāns ir izpildīts un steigties vairāk nav kur.Tā nemanot klāt jau melna tumsa ,jo rudens jau stāv pie sliekšņa ,un mēs sākam apspriesties par pirmajām ceļojuma naktsmājām.Un nolemjam ,ka pabrauksim vēl uz priekšu un iegriezīsimies kādā no autofūru stāvlaukumiem.Tā arī izdaram un pēc stundiņas jau ērti guļam savā mašīnītēpēc pirmās brauciena dienas un ārā ir vēljoprojām tik silts,ka guļammaisus pat nevajag.Secinājums super jauks,ielejot degvielu par 100,rezultātā nokļūsti līdz Šveicei.
Rīts.Pirmie brokastu roltoni uz bieza akmens galda,skatam paveras aprasojušas pļavas,saule jau silti silda.Nu ko gan cilvēka laimei vēl vairāk vajag?!Braucam uz Lihenšteinu.Jau zinām,ka braucam tīri ķeksīša pēc.I r svētdienas rīts,Vaduza tukša,cilvekus vel nekur nemana,auto parkings svētdienā par brīvu,he-atkal mums noveicās.Lēnā garā staigājam,pat nesaprotu ko lai te nofotogrāfē-galīgi nekas neliekas saistošs.Nočiepju vienā dārzā pāris bumbierus,tāpat vien aiz ziņkāres kā tad garšo citzemju bumbieri.Izrādās tieši tāpat kā bērnībā no lauku mājas LV,laikam tāda pati škirne.Tālumā skan mūzikas instrumentu juceklis,kad pietuvojamies,izrādās orķestrim ir mēģinājums uz daudzstāvu autostāvietas jumta,laikam gatavojas kādam koncertam.Visādu instrumentu jūkļa skaņas cita caur citu ir neciešamas un skaļi iztraucē Vaduzas svētdienas rīta mieru.Zaudējuši cerības ieraudzīt tiešām ko interesantu un safotogrāfējuši mākslas skulptūras uz ielām,dodamies prom,jo ķeksītis ir ievilkts,magnētiņš nopirkts un piedzīvojuma gars dzen tālāk. Mērķis pēc plāna ir Āres grava.Auto stāvlaukums ir pilns,tāpēc noliekam mašinu kalna piekājē ceļmalā.Un dodamies skatīt internetā izslavēto pienbalto ūdeni miljons gadu atpakaļ izskalotā gravā.Pieļauju kļūdu un kafejnīcā pie ieejas nopērku 2 aukstus alus ar attaisnojumu sev,ka karstums mūs ir nomocījis.Izrādās,ka viena mazā pudelīte 0.33l maksā vairāk kā 7 Šveices kronas.Ārprātīga cena:nodomāju.Baudam pastaigu pa tiltiņiem virs straujas,mutuļojošas kalnu upes,lienam alu grotās,fotogrāfejam,piesēžam un izbaudam dārgā alus malkus.Jūtamies laimīgi un brīvi no visām rūpēm.Tā ar paiet liela dienas daļa.
Pēc plāna mums vēl jāuzspēj uz veco Gelmerbahn funikulieri,kurš novizina pasažierus 106% slīpumā,kā norāda uzstādītā ceļa zīme.Pēc mazas maldīšanās atrodam arī to.Piedevām te ir arī Handeck tilts ,kurš parkārts par bezdibeni un par kuru mums arī ir jāpaietas.Un līdz ar šo pulkstenis jau rāda septīto vakara stundu.Brīdi pastīvējušies par tēmu vai nakšņot šajā tukšajā parka stāvlaukumā vai doties tālāk,tomēr nolemjam doties kaut kur citur nezināmās tālēs,lai atrastu piemērotākas naktsmājas,lai gan arī šīm nebūtu ij ne vaina.Braucam un ieraugam pasakainu ezeru ar tirkīzzilu ūdeni.Novirzamies no lielceļa un iegriežam kādā ciematiņā ezera krastā.Tajā ir liela autostāvvieta aprīkota ar ļoti tīram labierīcībām,kurā novietojam masīnu un ejam lūkot ciematu.Tas izrādās slēgts no mašīnām ar šlagbomi un pilns ar turīgiem tūristiem.Iemetu aci kāda restorāna cenrādī un neko zemāku par 40 neatrodu.Njā,ir ļautiņi uz pasaules kam nauda netrūkst.Vakars ir tik kluss un mierīgs,bērni peldās,japāņu tūristi fotogrāfē ainavas,mēs čilojam-viss ir tik skaisti,bet tik klusi kā kādā sanatorijā bezmaz.Pamazām satumst un mēs dodamies atpakaļ uz autostāvlaukumu un nolemjam ,ka tepat ar pārnakšņosim.
Ir 28.augusta rīts.Uzreiz kā atmostamies,tinamies prom,jo ciemats ir slēgtais un car parks skaitās maksas,bet ej nu sazin kurā brīdī,tāpēc drošs paliek drošs pabraucam tālāk gar ezera krastu pa mazlietotu šauru ceļu.Un te nu paverās tīrā paradīze.Tumšām eglēm noauguši kalni fonā tirkīzzilam caurspīdīgam ezera ūdenim,kuru apmirgo rīta saules gaisma.Šajā paradīzes nostūrī uzvāram sev rīta kafiju,roltonu vietā uzsildam sev pelēkos zirņus.Sēžam uz akmeņa ezera krastā,brokastojam un vērojam acīm neierasto skaistumu.Un šis lieliskais rīts piedevām ir arī mana drauga dzimšanas dienas rīts.Kā jau bagātā un attīstītā valstī atkrituma urnas un tualetes ir novietotas pat te.Šveicē tās tiešām ir tīras un augstā līmenī,atsķīrībā no blakusesošās Francijas.Mans draugs veic rīta peldi un pēc tās mēs dodamies uz Interlakenu,pilsētu starp 2 ezeriem.
Jauka,patīkama pilsētiņa.Cilvēki sportiski skrien gar ezeru un kanāliem,brauc ar velosipēdiem,lec no klintīm ar planieri un piezemējas pilsētas parka laukumā.Neizturu un uzķeros uz tikko ceptu bulciņu smaržu,atmetu ar roku taupībai un ļaujos kārdinājumam.Absolūtāka laime:pilns puncis ar gardām maizītēm,pasakains siltums un piemīlīga Šveices pilsētiņa.Lūk tās tik ir brīvdienas! Pēc šodienas plāna mums tālāk jādodas uz Trummelbach ūdenskritumu,kas ar nežēlīgu spēku laužas cauri klintīm un ir apskatāms no kalna iekšienes.Pa iekšējo kalna liftu mūs uzved kalna virsotnē un mēs dodamies skatīt apbrīnojamo dabas varenības spēku.No ūdens ārkārtīgā spēka kratās viss kalns zem kājām un vēl apzinoties to,ka atrodos kalna iekšpusē,man sāk mesties pagalam neomulīgi.Fotogrāfējam,lai gan apzinamies,ka bildes nu te nesanāks mums diez ko kvalitatīvas,pustumsa ,ēnas,milzu kontrasti starp tumšām klintīm un ātri krītošu baltu ūdeni,plus slapjums ,šļakatas un ūdens pilieni.Es fotogrāfēju kā traka,lai esmu aizņemta,jo kolīdz apstājos,tā izjūtu kā kratās zeme zem kājām un momentāli apzinos cilvēka niecību un bezspēcību pret tik varenu dabas spēku.
Beigu beigās pa trepītēm nokāpjam no kalna lejā.Spriežot pēc reklāmas visapkārt,no šīs vietas var doties uz apskates vietu ko sauc „Top of Europe’’.Nolemjam painteresēties vilciena stacijā par biļešu cenām.Uz 2 cilvēkiem mums prasīja 439 franki ,mēs pārjautājām 3 reizes,jo neticējām savām ausīm.Nu skaidrs,tas nav priekš mums,un nebija ar plānā ierakstīts.Tā vietā aizgājām pastaigas pēc uz Staubbach ūdenskritumu,bet beigās atklājām,ka taka uzved kalnā un var baudīt skatus stāvot tieši aiz ūdenskrituma.Vēl jo jaukāk priekš mums! Atpakaļ ceļā nofilmējām govju baru ar milzu zvaniem kaklā,jo interesanti izklausās zvanu skaņas viņām pārvietojoties. Tā kā šodien ir drauga dzimšanas diena ,tad mērķis ir tikt pie jaukām nakts mājām ,lai vakars var izvērsties svinīgāks un atšķirīgāks no citiem vakariem.Pa ceļam apskatot Friborgu,dodamies uz Vevey.Oho ,tā izrādās viena no pasakainākajām vietiņām uz šīs planētas.Tirkīzzils ūdens kurā var saskatīt sīkas zivtiņas,Čaplina skulptūra,dakša ezerā,jahtas fonā,ziedu apstādījumi-krāšņi un koši,bagātības un pārticības iespaids.Sēžam ezera krastā,baudam saules starus ,vērojam aktivitātes uz ūdeni un paralēli meklējam viesnīcu tuvumā šim skaistumam.Kā par brīnumu,izdodas samērā ātri atrast caur booking.com ar visām brokastīm par pagalam pieņemamu cenu 100 par 2/pers uz nakti .Nepaiet ij ne stunda un mēs jau sēžam uz viesnīcas terases ar vīna glāzi rokā un atzīmējam drauga dzimšanas dienu silta vakara un lieliska skata piesātināti.Aizmirsu piebilst,ka viesnīcā telefoni tā arī palika neuzlādēti un mati neieskruļoti,jo viņiem izrādījās citādāki elektrības kontakti.
29.augusta rīts.Brokastis viesnīcā izrādās kruasāni ar sviestu un ievārījumu un stipra kafija.Man personiski neko ar vairāk nevajag,jau esmu apmierināta pilnībā.Šodien mērķis ir ievirzīties dziļāk Alpu kalnos tur kur Monblāns.Tāpēc žvīk žvāk un esam jau mašīnā.Gar logu sāk slīdēt arvien elpu aizraujošākas ainavas.Pēkšņi draugs spiež pa bremzēm un griež nost no ceļa uz pārpildītu stāvlaukumu ceļa malā.Es neko neredzu,brīnos kāpēc visi te apstājušies un ko mēs te darīsim.Viņš man rāda ar pirkstu uz kalnu kur gandrīz nesaskatāmi iet cilvēki rindās kā skudras uz kalna galotni.,,Ejam!,, viņs saka.Es sašutusi iebilstu:,, Mēs nevaram! Tur tak jāsagatavojas,jāzin maršruts kur iet,vajag ūdeni,apavus.’’,,Mēs tūlīt sagatavosimies.’’-viņš apņēmīgi saka un sāk atbrīvot savu mugursomu no drēbēm lai ieliktu ūdeni.Es vēlos ko iebilst,bet neatrodu nevienu argumentu,tik pa tukšo noplātu muti un neticības pilnām acīm veros kalnā,nespējot iedomāties kā pa to iespējams uziet.Vēl noburkšķu ,ka Snowdonā mēs 4 stundas kāpām un kopumā tur visa diena aizgāja,un ka bijām speciāli sagatavojušies,bet jau apzinoties,ka nav kur sprukt ātri galvā pārliku kas man personiski nepieciešams kāpienam.3 minūšu laikā no kleitas ievilkos biksēs,uzliku galvas apsēju un biju gatava startam. Izrādijās,ka salīdzinoši ar Madeiru,Snowdonu,Pirenejiem –šeit kāpās neierasti viegli.Kaut kādā mistiskā kārta samērā drīz jau bijām augstu augšā,apdzenot daudzus citus kalnu staigātājus.Un tālāk ejot ,es uzzināju ko jaunu,izrādās,ka ir ne tikai kalnu taku staigātāji,bet pastāv tāds hobija veids kā kalnu taku skrējēji.Kad ieraudzīju pirmos ,tad nodomāju ,ka tie ir vienkārši kaut kādi trakie kuriem nav kur likt savu enerģiju.Pa kalniem tak pēc mana prāta tāpat grūti iet,nebiju ij ne iedomājusies,ka cilveki izdomās skriet ,kur jau tāpat ik uz soļa var nejauši pamežģīt kāju.Bet pēc kādas pusstundas kāpiena tādi skrējēji uzradās vai vairumā.Visi sārtiem pietvīkušiem vaigiem,visi laipni un pat ne tik aizelsušies kā man varētu likties,visi skrienot pasveicināja.Nu ļoti pozitivas emocijas.Apsveicināties ar desmitiem nezināmu cilvēku,kurus visus vieno entuazisms,enerģija un dabas mīlestība.Nu tā kā man pašai arī ļoti patīk pastaigas pa kalniem ,tad jutos ļoti gandarīta.Un ļoti atzinīgi novērtēju visus tos simtus,kuri tur staigāja vai skrēja, ka ne mazāko gruzīti ij nemana(ne iesaiņojuma papīrus,ne tukšas dzērienu pudeles).Ļoti augstas kultūras cilvēki,visu cienu viņiem par to. Jau kalna augšgalē nonācām pie vairāku trašu sadalījuma,tā kā mums nebija ne jausmas uz kurieni tās ved,bet atpakaļ pa to pašu ceļu iet arī likās neinteresanti,tad izvēlējāmies vienu ,kas vienkārši gāja turpat netālu uz leju.Mūsu izvēlētā trase laikam domāta bija kāpt augšup,tā nu sanāca,ka mēs darām ačgārni un nācās pa dzelzs redeļu trepēm,kas iesistas klintī,kāpt lejā.Patiesībā tā bija ferrata.Ar nepiemērotiem apaviem kājās,mazliet no bailēm un iesprindzinājuma trīcēja ceļi.Taka gāja līkloču un likās ,,dzelzs ceļam ‘’nav gala.Piedevām visu laiku māca šaubas :vai ja šis ceļš domāts augšupejai beigās būs uz leju neizejams un nāksies vien rāpties atpakaļ augšā ?Bet lai mierīgāka sirds mūs drīz vien ,zibenīgā ātrumā pārvietojoties,apsteidza gide ar 2 tūristiem.Un pēc tam taka iegāja mierīgākā gultnē un mani ceļgali varēja atslābt un atbrīvoties no stresa. Tāds nu mums sanāca lielisks pirmais kāpiens Alpos.Ļoti vērtīgs no fiziskā viedokļa un no jauna atklājuma priekš manis ,ka ir kalnu skrējēji,un ka starp simtiem kalnu taku staigātāju es esmu visresnākā persona.
Pēc kalna devāmies kempinga meklējumos,vienkārši nolēmām iegriezties jebkurā vietā,kur būs norāde-kempings.Jo pirms tam apskatījos internetā cenu,ka visur tā vienāda 17 par 2 pers+telts+mašīna+nodoklis.Ne mirkli neiesprindzinoties,kempings pats viegli ieleca acīs,un pēc mirkļa jau bijām tajā uzslējuši telti.Kā izrādījās tā ir ziemas slēpošanas bāze ,tāpēc turpmākās dienas nācās gulēt mazliet slīpumā,bet ar jauku skatu uz no visām pusēm ieskāvušajiem kalniem.Pie kempinga klāt pienācās bezmaksas vilciens un autobuss .Līdz ar to savu auto novietojām uz atpūtu.
30.augusta dienai mums ir īpašs plāns-doties uz brīnumjauku pilsētiņu Šamonī (Chamonix) un no tās pacelties 3842 metru augstumā tieši iepretim Monblāna virsotnei.Šamonī tiešām -,,cepuri nost’’ ir viena no skaistākajām ,kādas savos ceļojumos esmu redzējusi.
Pie pacēlāja izrādījās bija jāpastāv rindā tik daudz bij to gribētāju.Bet pacēlājs darbojās ar tik apbrīnojamu ātrumu,ka diezgan fiksi pienāca arī mūsu kārta iestumties ar milzīgu baru cilvēku vienā nelielā vagonā un tas jau vien radīja mazu adrenalīna devu.Tā kā biju iespiesta pa vidu,tad man bailes nebija,bet vēroju to sejas ,kas bija pie logiem.Viena meiča palika bāla un aizvēra acis lai neko neredzētu.Bērni ,kas bija tikuši pie logiem,kliedza uz pārejām pie stiprās sašūpošanās.Visi godbijīgi gaidīja galapunktu,bet kad pie pietauvošanās plastikāta vagoniņš vairākas reizes atsitās pret sienu ,vagoniņā vispār iestājās kapa klusums,jo jebkurš tobrīd apzinājās kāds zem mums patiesībā ir bezdibenis.Visi atviegloti uzelpoja kad nokļuva 3842 m augstajā kalna virsotnē.Dažus pārāk negaidīti pārsteidza stiprs vējš un viņu cepures tika norautas un aizlidoja pasaulē.Pastaigājām,pafotogrāfējām,pavērojām alpīnistu treniņus.Uz stikla grīdas platformu tomēr netikām,jo pārāk gara rinda bij jāstāv un pārak lēni tā virzījās uz priekšu.Mazliet nelāgu sajūtu atstāja nelaimes gadījums,kad viens tūrists vēroja kalnu skatus un no jumta ar vēju norāvās dzelzs stienis un uzkrita viņam uz galvas,un tur nu viņs gulēja ar pārsistu galvu un gaidīja palīdzību.Lieks atgādinājums,ka nekad neko nevar zināt kāds liktenis tev paredzēts.Un tā ar bija mūsu gadījumā.Nobraucām ar vagoniņu līdz vidusstacijai un nolēmām mazliet pastaigāties.Aizstaigājām līdz kādai norādei un tā teica,ka ja dosies pa šo taku uz leju,tad tas aizņems 2ha20min laika un nokļūsi Šamonī pilsētiņā.Un tad radās tā trakā ideja-ja jau visi te tā skrien pa tiem kalniem,tad davai-skrienam lejā!Uzņēmām laiku un likām vicot uz leju.Saule silda,skati brīnišķīgi,vaigi pamazām sārtojas un pēc pusstundas skrējiena tapa skaidrs,cik pagalam nepiemēroti apavi mums kājās.Bet tas tak nav sķērslis ,tā mēs novicojām lejā pa 1 ha un 20 min.Uz abiem kāju pirkstiem bija uzmetušās tulznas,bet laime bij pilnībā.Ejot vēlreiz pa Šamonī,atklājās,ka tieši sobrīd te notiek pasaules kalnu skrējēju saiets un sacensības.Kopā bij sabraukuši dalibnieki no 90 dažādām pasaules valstīm.Tā vien gribējās sevi arī pieskaitīt viņiem.Bet kad paskatījāmies kādus posmu viņi skrien,tad negribējās ticēt savām acīm-171 km kopumā ,skrienot gan pa Francijas,gan Šveices,gan Itālijas teritoriju.Nu vismaz uzkāpu uz viņu goda pjedestāla un nofotogrāfejos kā uzvarētāja.Un tā ar vakars bija klāt un ļoti milzīgs gandarījums par jauki izdevušos dienu ,un varējām ar bezmaksas vilcieniņu doties atpakaļ uz kempingu.
31.augustā pa nakti pamodāmies no lietus gāzes.Rīts pienāca tikpat lietains.Lija smagi un likās ,ka tā arī nepārstās.Tomēr mans draugs jau plkst 6 mani modināja,lai varam doties stundas braucienā ar vilcienu uz dabas parku, lai beidzot savām acīm ieraudzītu slavenos Alpu murkšķus.ŪŪŪ kā negribējās līst no telts laukā lietū,bet pēc stundas jau bijām stacijā,kur neskatoties uz sliktajiem laika apstākļiem lasījās kopā cilvēki.Beigubeigās brauciena laikā sanāca pilns vilciens,jāpiebilst ka visi bija piemēroti lietusapstākļiem saģērbušies,bet tikai es ne.Aizbraucām līdz savam mērķim,lietus gāž kā ar spaiņiem .Varētu jau teikt,es neiešu staigāt pa kalnu takām tādā lietū,bet kā ko tādu pateiksi ,ja acīm paveras desmitiem skrējēji ,kuri tobrīd sacensību ietvarā skrien,gan no vilciena izkāpušie pasažieri,kuri arī apņēmīgi dodas uz sevis izvēlētajām kalnu takām.Tā nu drosmīgi sekojam arī mēs norādei uz mežu,ka pēc stundas mums jāsasniedz Merlet dabas parks.Atkal nācās kāpt pret stāvu kalnu,tāpēc ātri palika karsti un es norāvu virsjaku ,spītējot lietum.Pagāja stunda,izrādījās ,ka uzstādītās zīmes mānās,tagad norāde teica ,ka mums jāiet vēl 45 min.Pēc tam tā savukārt teica,ka mums līdz stāvlaukumam pie parka jāiet tik vēl 20 min,vēl pēc kādas pusstundas ,norāde paziņoja ,ka tagad līdz citam stāvlaukumam jāiet atkal 20 min.Un tā rezultātā tas stundas gājiens ko lejā solīja,izvērtās par vairāku stundu kāpienu lietū.Beidzot tak tikām galā.Dabas parka augstumos mūsu slapjās izmirkušās drēbes sāka pluinīt ledains vējš,draugs izvilka no mugursomas rezerves jaku un tad nu es ietuntulējos tajā un biju gatava parka apskatei.Gājām pa parka teritorijas taciņām un mūsu ceļu skērsoja visdažādakie ragaiņi.Zosis ar viegliem knābieniem mūsu kājās centās uzskatāmi pierādīt kā teritorija tā ir.Lamas lūkojās lielām aizdomīgam acīm un drošs paliek drošs padeva mums ceļu.Bet murkšķi....njā murkšķi tādā lietū degunu ārā no savas alas nebāza gan.Ar murkšķu alām kalns bija kā nosēts,bet tā arī mums neizdevās nevienu klātienē ieraudzīt.
Atgriežoties savā kempinga pilsētiņā Argentiere ,ieraudzījām ,ka skriešanas čempionāta atbalstītāji sanākuši uzmundrināt pasaules sacensību trases skrējējus.Saviļņojuma asaras neviļus ieriesās acīs,kad emociju pilni cilvēki sveica skrējējus,dimdināja lielos govju zvanus un sauca uzmundrinājuma vārdus visdažādākās pasaules valodās.Skrējēji kaut noguruši pateicās atbalstītājiem. Klāt 1.septembris.Visi kalni ietinušies mākoņos,no saules nav ne vēsts.Daba kā sazvērējusies rāda,ka rudens klāt un atvaļinājums iet uz beigām.Neko darīt,ejam izrakstīties no kempinga un pamazām sāksim savas tūres nobeigumu.Plānā ir apmeklēt divas pilsētas.Kaut kā skumji ap sirdi,ka drīz jābrauc atpakaļ,un samērā sašļukuši un neko negaidot,dodamies apskatīt Annesy.Iebraucot pilsētā,neko interesantu neieraugam un tādā pat vienaldzīgā solī ejam pastaigāties.Pēc pāris soļiem atklājās jauks ezers ar simpātiskiem kuģīšiem un jahtām.Atkal pārsteidzoši dzidra ūdens krāsa.Pataustu ūdeni ar roku,patīkami silts arī.Pārejot pāri tiltam,atklājas skatkartīšu cienīga pilsētas ainava: ar kanāliem un tajos peldošiem gulbjiem un pīlēm,un ziedu virtenēm pa krasta līniju.Tieši tāda mīlīga pilsētiņa kā man patīk-mazas šķērsieliņas,kanāliņi,arkas,ziedu podi,īpatnējas kafejnīcas un tirgotavas,mākslinieku veikaliņi,slūžas kas veido ūdens rumbas un mutuļojošs tūristu pūlis.Nu vienkārši lielisks pārsteigums,gluži kā dāvana no augšas brīdī ,kad jau vairs neko interesantu negaidījām!
Jaunu iespaidu pilni un nu jau ar pacilātības sajūtu,devāmies uz Yvoire.Draugs mazliet samulsa,kad paziņoju,ka tajā pilsētā nevar iebraukt,bet tā kā navigators nekādas problēmas neuzrādīja,tad droši stūrējām tik uz priekšu.Dzīvē viss izrādījās vienkāršāk par vienkāršu.Pie pilsētiņas ir milzīgi stāvlaukumi,tur ļautiņi atstāj savus auto un tālāk dodas kājām. Šī pilsētiņa arī pārsteidza ar savu burvību,ka es klusībā paklapēju sev uz pleca,ka ceļojuma maršrutā esmu tās iekļāvusi.Ziedi,senatnīgas ielas,suvenīru veikaliņi,tas viss pie ezera kur savas jahtas tur visbagātākie cilvēki.Skaistums un kaut kāda mistiska bagātības sajūta,ziedu krāšņums un senatnes elpa kopā deva piesātinātu estētiskā baudījuma iespaidu.Un tas tiešām bija lielisks noslēgums Šveices Alpu ceļojumam.
Rīt mums paredzēta vēl Ženēvas apskate un tad sāksies mājupceļš uz UK. Ženēva mums tiešām nepatika.Pēc visām mīlīgajām puķu pilsētiņām ,Ženēva likās nekāda.Tik vien kā tā strūklaka ezerā.Un klusībā mēs priecājāmies par to,jo tad nav žēl projām braukt.Sliktāk būtu,ja mums neganti patiktu,bet jābrauc prom,jo jāiet uz darbu.Un tā mēs pēc pāris kvartālu apskates bez kādas nožēlas kāpām mašīnā un sākām ceļu atpakaļ. Ko no šī visa ceļojuma mēs ieguvām?-atziņu,ka nebūt nav jāizdod tūkstoši,mēs izdevām tik pāris simtus degvielai(pie 300).Ka Šveice ir tiešām dārga valsts(magnētiņos mums kopā izgāja 100,bet tos pirkt nebūt nav spiesta lieta!).Ka Šveicē ir savādāki elektrības kontakti.Redzējām jaukās puķainās kalnu pilsētiņas.Redzējām dzidrākos ezera ūdeņus manā mūžā.Fascinējošās kalnu ainavas.Un super truper ejamās kalnu trases.Vienvārdu sakot,sanāca viens lielisks ceļojums!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais