Mans (un Animas) garais ceļojums. Otrā daļa - Austrālija

04.09.2017
40 min lasīšanai
37 foto

Vēl joprojām Astotā diena, piektdiena, 23. decembris. Lidojums no Bali - Denpasar uz Melburnu ne tuvu nebija tik komfortabls kā ar Turkishiem. Vietas neērtas, stundas garas un brīžam šķita, ka vissirsliktipunktselvē. Tomēr kā saka, viss paiet, un arī šis lidojums kaut kā jau tika pārdzīvots. Ceturtais (no deviņiem). Piezemējamies Austrālijā, Melburnā ar nelielām raizēm, jo šis tas dzirdēts par īpašiem aizliegumiem ievest Austrālijā zināmas preces. Koferos mums līdzi dažādas dāvaniņas Austrālijas latviešiem, tai skaitā pārtikas preces. Arī Bali nopirktās tējas, kaku kafijas utml. Ar zināmu raizi saņemu savu traumēto koferi un stājos pasu kontroles rindā. Stāvam vairāk vai mazāk visi kopā. Tie, kas pārbaudīti, laimīgi var doties ārā, lai satiktos ar sagaidītājiem. Bet es un vēl daži nez kāpēc tiekam novirzīti uz blakus telpām un mums tiek uzdoti papildu jautājumi par to, kas dzīvo mūsu koferos. Stresiņš. Nervoza pārbāztā kofera virināšana, neveikli paskaidrojumi, bet muitniekiem, šķiet, tā tāda formāla kratīšana ar diezgan mazu interesi par faktu. Nu nekas. Vismaz pamodos un atradu savu pārlidojumā pazaudēto modrību. Kad izeju pie sagaidītājiem, visi jau tādi viegli satraukti, smaidīgi, savus jaunos Austrālijas draugus jau satikuši un iepazinušies. Vienīgi mūziķu blicītei un dažiem mūsu puišiem būs jāpaliek hostelī. Vēlāk uzzinām, ka kādā ģimenē ir noticis kāds nepatīkams notikums un pēdējā brīdī viņi bijuši spiesti atsaukt savu gatavību uzņemt viesus. Nu ko darīt!? Dzīvē visādi notiek un vēlāk, pēc pirmajiem pārdzīvojumiem jau varēs teikt, ka viņiem patiesībā tīri labi tai hostelī bijis. Jā, šaurība, tomēr dzīvoja pašā centrā, neatkarībā un par visiem visvairāk viņi varēja izbaudīt Melburnas must see vietas. Matīss savā optimismā un omulībā pats pirmais jau ir Melburnas ielās un visas turpmākās dienas no viņa Watsappā tik saņemam jau pavisam konkrētas adreses un vietas, ko ir vērts apmeklēt.

Bet mūs ar Inesi un DacītiBMG pie sevis laipni uzņems Ingrīda - AL56KD (Austrālijas latviešu 56. kultūras dienu) rīkotājas Lāras Brenneres mamma. Viņa pati gan nav atbraukusi uz lidostu, bet Lāra visu ir noorganizējusi un kāda jauna, blonda latviešu izcelsmes meitene, kas patiešām runā skaidrā latviešu valodā (nu labi, ar nelielu akcentiņu), mūs aizvedīs tieši uz Ingrīdas māju. Viegli satrauktas un nedaudz steidzīgas dodamies uz autostāvvietu. Ir jau pavēls vasaras vakars un ceļš līdz automašīnai puslīkumiņā, vieglā pietupienā ar manu pusdzīvo koferi man šķiet nejēdzīgi garš. Beidzot tā mašīna ir klāt. Beidzot sēžamies tajā iekšā un izbraucam Melburnas ielās. Lūkojos krēslainās pilsētas aprises un mēģinu sev ieskaidrot, ka ES ESMU AUSTRĀLIJĀ! Pēc pārlidojuma un karstumā mans prāts ir nedaudz apmiglojies, bet tā tiešām ir realitāte. Man garām slīd stabs, stabs, māja, māja, žogs, žogs... vaiiii... kasarmani, kasarmani... Ap pusnakti trīs dāmas ar koferiem ieveļas Ingrīdas mājā. Iepazīstamies ar saimnieci un mums tiek ierādītas divas istabas - Lāras un viņas brāļa bērnības istabas. Pārmijam pāris iepazīšanās frāzes ar Ingrīdu, bet nogurums ņem virsroku un mēs ar lielu prieku dodamies horizontalizēties. Devītā diena. Sestdiena, 24. decembris No rīta mostamies kad pamostamies. Nekur nav jāsteidzas. Pabrokastojam vēlo branču, vairāk iepazīstamies ar Ingrīdu. Viņa šeit dzīvo viena. Bērni izauguši, katram savas ģimenes, bet ar vīru viņi ir šķīrušies, tomēr spējuši saglabāt pietiekami labas attiecības. Ikdiena viņai paiet strādājot par medmāsiņu slimnīcā un auklējot Lāras bērnus. Dzimusi viņa ir Anglijā, tā kā Latvija pat nav viņas dzimtene, tomēr latviski runā ļoti labi. Jā, šo faktu es cienu un apbrīnoju - kā tie latvieši, kas bija pagājušā gadsimta politiskie bēgļi, ir spējuši turēt cieņā savus senčus, viņu zemi un valodu. Vēlāk Ingrīda aizbrauc pie Lāras, lai palīdzētu viņai sagatavoties Ziemassvētku vakaram. Šovakar visi tiksimies pie viņas. Bet mēs dienas vidū riskējam pabāzt degunus ārpus mājas, lai saprastu un aptvertu vidi, kurā atrodamies. Ingrīda jau brīdina, ka nav tas labākais laiks pastaigām. Ja nu tomēr, tad obligāti ar saules aizsargkrēmiem un platmalēm galvās. Izejam no mājas un atrodamies tipiskā metropoles piepilsētiņā - Box Hillā. Rožu ielā 7. Skaisti Mazas, klusas ieliņas, zemas privātmājas ielu abās pusēs. Tāds kluss Melburnas guļamrajons.

Izmetam mazu līcīti, lai saprastu virzienus, kādos nākamajās dienās būs jāstaigā. Karstums ir nežēlīgs un mēs aši vien tipinām atpakaļ. Tikmēr mans vīrs Latvijā raizējas - tikko publicēta ziņa, ka novērsts terorakts Melburnas centrālajā stacijā. Jā, arī mēs ziņās šo dzirdējām. Tomēr manī sēž tāds vieglprātīgs armanijautasnenotiks un uz vīra rūpi tieši tā arī reaģēju. Tomēr pēc vairākām dienām, kad jau vairākkārt caur šo staciju ir staigāts, kādā brīdī aptveru: ārprāts, es tam visam esmu tik tuvu! Un tad iedomājos, ka, lai arī Eiropā esam fiziski tuvāk visiem šiem pasaules notikumiem, mājās es tomēr jūtos daudz drošāk. Pēcpusdienā braucam pie Lāras. Pa ceļam, lūkojoties caur auto logu uz vasarīgajām Melburnas priekšpilsētām ar dīvainajiem Ziemassvētku rotājumiem, man pēkšņi prātā iešaujas doma: eu, man tak šodien vārdadiena! Paķiķinām visas, saņemu apsveikumus, bet šis fakts vienalga manī paliek pavisam teorētisks. Galu galā vārdadiena nav vasarā, bet gan ziemā. Viesu pie Lāras ir daudz. No mūsējiem atbrauc arī Indriķis ar Andu, kas dzīvo pie Lāras tēta, Una ar Rolandu, kas dzīvo pie Lāras brāļa un turpat ir arī Zigmārs ar Zandu, Līgo Purviņu Jānis un vēl pāris dejotāji. Pati Lāra ir pārņemta ar AL56KD organizatoriskajiem jautājumiem un skrien kā atspole. Svētku galds ir pārpildīts visādiem gardumiem. Inese pat sadūšojas nogaršot austeres, bet man vairāk pie dūšas iet salāti un citas pārbaudītas vērtības.

Vēlāk atbrauc arī Lāras vecmāmiņa. Runā skaidrā latviešu valodā! Ļooti sirsnīga kundzīte jau pieklājīgos gados, bet skaidru prātu. Mēs dziedam dažas Ziemassvētku dziesmas un vecmāmiņa mums katram (katram!!!) ir sagatavojusi nelielu dāvaniņu. Tiiik mīļi!!... Drīz jau sākam izklīst. AL56KD tūlīt, tūlīt sāksies un Lārai vēl ir tik daudz darāmā! Bet vakarā iemiegot, es saprotu, ka labi nebūs. Galvā ir vate, iesnas kņudina degunu, bet kaklā skrāpējas kaķis... Diezgan likumsakarīgi - arī šajā mājā mans labākais draugs ir kondicionieris... Desmitā diena. Svētdiena, 25. decembris Kad no rīta pamostamies, Ingrīda ir aizgājusi savās gaitās, māju pilnībā atstājot mūsu rīcībā. Lēni pabrokastojam un izdomājam, ka vajadzētu palūkoties, kas notiek šeit, vietējā rajončikā. Atstājam Ingrīdai zīmīti un ejam pastaigāties. Ārā ir nežēlīga svelme. Ņemam vērā Ingrīdas padomus par galvassegām un aizsargkrēmiem un es esmu diezgan neapskaužamā situācijā. Tomēr to kaut kādā mērā glābj Ineses krēma krājumi un DacītesČē cepure. Vēlāk nosūtu kādu bildi uz mājām, par ko no Undīnes saņemu komentāru: tā cepure!!! Neko nevar darīt. Esmu jau tajā vecumā, kad zināmos apstākļos komforts ir svarīgāks par saskaņotu krāsu gammu kopējā tēlā. Aizstaigājam līdz mūsu pilsētiņas Box Hillas centram. Šeit iedzīvojušies ļoti daudz Āzijas izcelsmes ļaužu, līdz ar to dažādu ķīniešu veikalu un ēstuvju te patiešām ir no vienas vietas. Turpat arī vilciena stacija un tramvaja galapunkts. Izdomājām, nu ja jau tiktāl atnākts, jāsēžas kādā vilcienā un jāļaujas ceļam. Sacīts - darīts. Vilcienā DacīteBMG ir izpīpējusi, ka drīz varam pārsēsties citā vilcienā un aizbraukt līdz Brighton Beach.

Un te kā tādi joki - esam bīčā, karstums nežēlīgs, bet peldiķu līdzi nevienam nav. Nu tad vismaz pamērcējām kājas, pabildējāmies. Kad pa pludmali esam izkarsējušās, brienam atpakaļ uz vilcienu un braucam līdz centram. Izkāpjam tai pašā Flinders street station, tajā, ko pirms pāris dienām bija plānots uzspridzināt... Labā doma bija uzbraukt Eureka Tower uz 88 stāvu un izstaigāt Karalisko Botānisko dārzu. Pirmais bija jau ciet, bet līdz otrajam kājas neaizvilkās. Pēc kartes redzam, ka esam jau pie Aleksandra dārziem un botāniskais dārzs kaut kur tālāk ar to savienojas. Bet kājas vairs nevelkas. Karsts nežēlīgi. Gribas dzert. Līdzpaņemtā ūdens pudele ir tukša un mēs meklējam, kur to uzpildīt. Neko labāku neatrodam un nolemjam atgulties zālienā. Un tā mēs tur ēniņā zvilnējām un skaitījāmies debesīs.

Palēnām piesvempjamies kājās un saprotam, ka jāsāk meklēt ceļš atpakaļ uz Rožu ielu. Ejam uz dzelzceļa staciju, pa ceļam pāri ielai mūsu uzmanību ar savu ūdens sienu pievērš Nacionālā galerija. Vēlāk Matīss Watsappā raksta, ka ir vērts šo vietu apmeklēt. Atķeksējam savā prātā, jo tagad zinām, kā uz turieni nokļūt. Pa ceļam DacīteiBMG prātā iešaujas spožā doma: mums vajag kafiju un gardu kūku. Nu un kurš gan šādai domai var pateikt nē? Protams, ejam meklēt. Ieklīstam mazā ieliņā, kurai abās pusēs kafejnīcas, bāri un restorāni. Nespējam vien izvēlēties, tomēr beidzot tas grūtais lēmums ir pieņemts un mums priekšā uz galdiņa katrai pa kafijas krūzei un kūkas gabalam. Yammiii, DacītBMG! Paldies par uzaicinājumu! Desmit dienas esmu prom no mājām. Ir Ziemassvētki. Vakarā Watsapp videozvanā parunājamies ar vīru. Viņi abi ar Robi ir Alojā pie vecmammas. Viņiem ir Ziemassvētki... Bet man - elles karstums paradīzē... Vēlāk saprotu, ka no šī brīža sākās saspīlējums mūsu attiecībās... Vienpadsmitā diena. Pirmdiena, 26. decembris Nakts ir gulēta slikti. Četros cēlos augšā, slapināju dvieli un klāju vēsu sev virsū, lai varu iemigt. Bet ārā šodien ir pavisam pieklājīga gaisa temperatūra. Pat jaciņu varētu paņemt. Bišķi līņā. Šodien sākas AL56KD un mums ir jādzied atklāšanas koncertā. Sākas tas, kam mēs tā gatavojāmies un visu šo garo ceļu mērojām. Beidzot visi satiekamies kopā un sākas mūsu pirmais mēģinājums. Visi pastiprināti lieto dažādus dzeramos, ēdamos un sūkājamos preparātus, kā arī pūšamos un zieķējamos. Lietā tiek likts viss iespējamais arsenāls, jo lielākā daļa no mums ir saaukstējušies. Uz mēģinājumu tiekamies kādā sporta zālē, kur pie sienas kā glābšanas riņķi darbojas divi milzīgi ventilatori. Tomēr viņi ventilē tik skaļi, ka uz mēģinājuma laiku nākas to izslēgt.

Atklāšanas koncerts notiek Our Lady of Mount Carmel baznīcā. Tā atrodas netālu no pludmales un pirms koncerta mums vēl ir laiciņš pastaigāt pa promenādi.

Atklāšanas koncertā mums jānodzied tikai divas dziesmas - R. Tigula Mēness skaita savas zvaigznes un Dod, Dieviņi, kas ir mana iepriekšējo Dziesmu svētku absolūtā favorītdziesma. Un šeit mēs satiekamies un turpmākās dienas būsim kopā arī ar pašu komponistu. Es jūtos pilnīgvai pagodināta un gandarīta, ka šajās dienās piedalāmies vienā notikumā kopā ar komponistu, kura galvā rodas tiiiiik skaisti un aizkustinoši skaņdarbi. Man rodas sajūta, ka, ja jau reiz šajā notikumā piedalās tādas personības kā Tiguls, Prauliņš, Brikmanis, Cinkuss (un Anima... ), es piedalos kādā patiešām ļoti lielā un nozīmīgā projektā. Soundcheka laikā mums tiek paziņots, ka mums būs vēl kāds pārsteigums - kopā ar mums dziedās un solo izpildīs Latvijas Kultūras ministre Dace Melbārde kopā ar savu meitiņu Dārtu. Un beidzot tas viss sākas. Mēs esam saposušies savos dzeltenzaļajos koncerttērpos, notiek pasākuma atklāšana, svētku uzrunas un izskan Dod, Dieviņi. Vēlāk izrādās, ka A. Bogustovs gatavo regulārus sižetus par AL56KD Latvijas medijiem ( Panorāmas sižets). Un es no mājiniekiem saņemu pārmetumus, ka Animai slikts PR speciālists - no Austrālijas dzird vien to, ka turp aizbraukuši Līgo un no Latvijas Austrālijā visur var pamanīt tikai Līgo. Anima pavīd tik kaut kur garāmejot (labi, ka mums tādi koši koncerttērpi! ). Strīdos gan pretī, ka kārtīgam PR darbam ir jābūt regulāram un tas ir pietiekami laikietilpīgs, lai tā pa nopietno kāds no mums tā vienkārši to varētu uzņemties. Pagaidām to dara meitenes tik, cik laika resursi atļauj. Lai nu kā, mums bija tas gods dziedāt Dod, Dieviņi ar pašu autoru pie muzikālā pavadījuma un Kultūras ministres solo dziedājumu. Vakaru pavadām Melburnas Latviešu namā, kur LK56KD ietvaros notiek Danču vakars. Visi mācās vienkāršus deju soļus un danco rindās, apļos, pa dejas ceļu un pret, pa pāriem un arī bez pāriem. Ap pusnakti Lāras vīrs mūs aizved mājās, par ko mēs esam ļoti pateicīgas, jo nepavisam negribas nakts melnumā blandīties pa svešu pilsētu, kamēr vēl neesam īsti aptvērušas visas labākās pārvietošanās iespējas. Divpadsmitā diena. Otrdiena, 27. decembris Ingrīdai šodien ir iespēja dienas pirmo daļu pavadīt kopā ar mums un viņa ir izdomājusi mūs izvest nedaudz ārpus Melburnas - uz Dandenongu kalniem, kur atrodas William Ricketts rezervāts. W. Rickets bija austrāļu tēlnieks, kas lielāko savas dzīves daļu pavadījis šajā vietā, veidojot aborigēnu skulptūras, attēlojot viņu garīgumu un cieņu pret dabu. Šeit viņš darbojies jau kopš pagājušā gadsimta pirmās puses līdz pat sava mūža galam gadsimta beigās. Pateicoties dabiskajam apvidum un mistiskajām skulptūrām, kas daudzviet paslēpušās starp milzīgām papardēm, šī vieta ir klusa, rāma un skaista. Es priecājos par ēnainajām takām un noslēpumainajām skulptūrām. Takas te ir ļoti daudz un mijas krustu šķērsu, ka dažbrīd mēs viena no otras pazūdam. Šī pavisam noteikti ir vieta klusām pārdomām un savas esības meklējumiem.

Paklaiņojušas šeit, aizbraucam vēl uz skatu laukumu, no kura paveras plašs skats uz Melburnas apvidu:

Šodien pēcpusdienā vēl paredzēts mūsu mēģinājums. Tāpēc Ingrīda mūs aizved līdz centram, bet pati dodas vakarkleitas meklējumos priekš Jaungada balles. Mēs jau stacijas rajonu nedaudz apguvušas, jau zinām, ar kādu tramvaju jābrauc, lai nokļūtu līdz divu ventilatoru zālei. Tā kā laiciņš mums vēl ir, lēni ieklīstam suvenīru veikalā, kurā saskrējāmies vēl ar Sandu un Ditu. DacīteBMG nolemj lēnu garu doties mēģinājuma virzienā, bet mēs iesprūstam suvenīru veikaliņā uz tādu krietnu pus stundu. Klaiņojot gar suvenīru plauktiem, domās atgriezos pie savējiem mājās tur, Latvijā, kur tagad tumšie, drēgnie ziemas vakari... Un es šajās dienās tik ļoti ilgojos pēc omes vēsās mājas.. Parasti mēs par to strīdamies; ome jūtas gana komfortabli pie +19 grādiem istabā, bet man vienmēr vajag kādu bērza malkas pagalīti krāsnī piemest. Man pilnam komfortam vajag vismaz +21. Bet tagad cilāju suvenīrus un domāju par savējiem. Tik ilgs laiks jau pagājis, kopš esmu prom no mājām un tik ilgs vēl priekšā.. Tāda smeldze bišķi. Un nepacietība sagaidīt vakaru, kad atkal varēšu pieslēgties wi-fi, lai iebirdinātu telefonā vīra rakstītās ziņas. Jā, man patīk klaiņot pa suvenīru veikaliem, jo tajos kaut kādā mērā satiekos ar mājiniekiem. Un laiks paiet zibenīgi... Beidzot tiekam no tās bodītes ārā. Vēl ir laiciņš, lai kaut ko ieēstu. Atrodam kādu nelielu ēstuvi turpat pie centrālās stacijas. To, ko ēdām, vairs neatceros, atmiņā vien palicis fakts, ka nepaēdu. Jā, maltītes šeit nav manējās - kā daudzviet pasaulē, arī šeit sabiedriskajās ēstuvēs dominē burgeri, sendvidži, pastas, mafini. Man tas viss jau kaut kur štopējas... Ilgojos pēc mājas ēdiena - vīra vārītajām zupiņām un latviešiem raksturīgajiem kartupeļiem ar mērcīti un salātiem. Mēģinājumā šovakar mums jāiziet cauri visai programmai, jo jau rīt ir mūsu koncerts. Reti kurš no mums ir pie normālas veselības, pārsvarā visi esam aizsmakuši, mani ieskaitot. Bet dīvainā kārtā, ja tā labi iedziedās, sanāk pat tīri nekas.. Arī LTV operatori tepat ar saviem mikrofoniem darbojas un gatavo kārtējo sižetu. Pēc mēģinājuma mums sarūpētas garšīgas vakariņas turpat pāri ielai Latviešu namā. Šodien pēc izstaigāšanās un garā mēģinājuma tās ir pašā laikā. Vakariņu laikā sāk smidzināt lietus, bet mani tas netraucē. Vakars jau krēslo. Šovakar mums uz savu Rožu ielu jānokļūst saviem spēkiem. Nolemjam izmēģināt tramvaja līniju. Vismaz stundu ar to braucām, vērojot naksnīgās Melburnas ielas un cilvēkus, kas dodas savās ikdienišķajās vakara gaitās. Kad izkāpjam savā pieturā, ir jau pavisam satumsis. Un mums uz Rožu ielu jāiet krietnas minūtes 15. Tās ieliņas īsti nepazīstam, vien virziens ir skaidrs. Inese ņem palīgā google maps telefonā un diezgan pārliecinoši mūs ved pa mazajām ieliņām, taciņām un parciņiem. Kāds kvartāls vēl palicis līdz Rožu ielai, pa taisno līdz mājām vēl tādam mazam parciņam jāiziet cauri. Caur to ved viena neliela taciņa, apkārt koki, kuros dienā satupuši krāsainie papagaiļi. Zem kokiem saulē sakaltušās lapu čupas. Pēkšņi vienā no tajām kaut kas nočab... Tas ir kaut kas pamatīgs, pārklausīties nebija iespējams. Čaboņa pāris sekundes seko mums blakus un tad uzmetās augšā vienā no kokiem. Prātā uzplaiksnī dzirdētie un redzētie stāstiņi par Austrālijas čūskām un milzu zirnekļiem. Tuvojas pusnakts klusā Melburnas priekšpilsētā un mēs visas trīs sastingušas spiedzam pilnās balsīs... Trīspadsmitā diena. Trešdiena, 28. decembris Šorīt mostamies un rosāmies. Tērpi, blūzes, aksesuāri, gludekļi, ķemmes, kurpes un lūpukrāsas. Šodien ir mūsu koncerts Sirdsbalss, ko gatavojām īpaši AL56KD. Esam sapakojušās ar saviem tērpiem un Ingrīda mūs aizved uz Melburnas Nacionālo teātri, kurā notiks mūsu koncerts. Ārā, kā vienmēr, nežēlīga svelme. Ir laime tikt telpās, kurās ir nedaudz (!) vēsāks. Mums ierādītas divas ģērbtuves, kurās saposties koncertam. Noliekam tajās savus nesamos un aizstaigājam līdz zālei. Tajā rosība pilnā sparā. Lauriš tipina no viena mūziķa pie otra, kārtojās, riktējās, skandina, dudina un strinkšķina. Tiguls ar savu hengu iemēģina, kurā vietā zālē tas vislabāk skan. Tāda mākslinieciska rosība.

Apsēžos vienā no skatītāju krēsliem un vēroju šo skudrupūzni. Jā, Tigula henga skaņas man tagad vienmēr asociēsies ar Austrāliju. Mēģinājums sākas un beidzas ar kakla tabletēm, pūšamajiem, sūkājamajiem un citādiem ārstniecības līdzekļiem. Dažam no mūsējiem jau paaugstinātas temperatūras, tās tiek sistas nost visiem līdzekļiem, jo vai tad slimot šurp esam atbraukuši? Un tā visa šī diena paiet gatavojoties mūsu koncertam. Dienas vidū vēl izgājām ārā uz cepešpannas, lai sameklētu kādu ēstūzīti. Tepat netālu viens bistriņš, kurā ļaujamies neveselīgajai pārtikai un liekam iekšā chicken wings ar coca-colu... jā.. tieši tā - psss.... Vakarā koncerts paiet uz pacilātības viļņa. Šodien ir tā diena, kas ir mūsu ceļojuma mērķis. Mūsu pēdējo mēnešu mēģinājumu mērķis. Viss un ļoti daudz kas tika pakārtots tam, lai šis notikums notiktu. Un tagad, ar lielu laika sprīdi atpakaļ skatoties, varu teikt, ka man šī mērķa sasniegšana sanāca ļoti dārga. Ne vien naudas izteiksmē, bet arī laika resursu un prioritāšu ziņā. No ļoti daudz kā atteicos, ļoti daudz prioritātes mainīju un pakārtoju, lai šo piedzīvotu. Vēlāk, jau atpakaļ mājās esot, man prātā dažbrīd iezagsies doma - vai tas bija tā vērts? Bet šodien es pat nenojaušu, ka atgriežoties ikdienas ritmā mājās, nekas vairs nebūs kā agrāk. Gan attiecībās ar vīru, gan ar meitu. Anima visu rudeni un ziemu bija mana prioritāte un tas ir darījis mūsu attiecības trauslas un viegli ievainojamas. Bet šovakar es ļaujos darba augļiem un baudu koncertu. Un par pārējo kā saka, es domāšu rīt. Tas, kas man visu dzīvi nāks līdzi ar Austrālijas garšu būs un , un neapšaubāmi, ka . Koncerts ir beidzies un manī iezogas tāda nedaudz depresīva tukšuma sajūta, ka viss... viss ir beidzies... Ko tagad? Vai es vēl kādreiz ko tamlīdzīgu piedzīvošu? Pārskatāmā nākotnē - nē. Un tukšuma sajūta plešas plašumā. Bet nē, nē, NĒ! Mūs taču vēl gaida Sidneja! Mūs gaida vēl otrs tikpat lielisks koncerts! Viss vēl turpinās! Kāds tukšums? Traucamies uz priekšu! Kad lēnu garu esam pārģērbušies, fiziski un garīgi iztukšoti dodamies vakariņās uz Latviešu namu. Pa ceļam fotografējamies, pļāpājam, dalāmies sajūtās. Viss notiek! Dzīve ir skaista! Hei, Austrālija!

Bet tur, Latvijā, savilkušies drūmi mākoņi. Tas, kas mani visā šajā eiforijā ik pa laikam nomāc ir tas, ka nevaru būt kopā ar saviem mīļajiem un šo visu piedzīvot kopā ar viņiem. Undīnei liecībā deviņu gadu laikā ir pirmais sešinieks (krievu valodā... pssss...) un es pie tā vainoju sevi, savu bezlaiku pēdējā pus gada laikā. Bet vīram šis atvaļinājums ir atvēris acis, viņam ir daudz (pārāk daudz) laika, lai pārdomātu, kā mēs dzīvojam un kāda ir mūsu ikdiena. Un kāda ir Animas vieta mūsu ģimenes dzīvē. Liela. Ļoti liela. Pārāk liela?... Četrpadsmitā diena. Ceturtdiena, 29. decembris Šonakt atkal aiz karstuma nevaru aizmigt. Ceļos augšā, slapinu dvieli un sedzu sev virsū, lai atvēsinātos un iemigtu. Šodien mums ir brīva diena, vien vakarpusē mēģinājums Latviešu nama lielajā zālē dažām kopkoncerta dziesmām. Esam izgulējušās un mūsu plāns ir šodien pablandīties pa Melburnu un obligāti uzbraukt Eureka Skydeck 89. stāvā. DacīteBMG gan ir pavisam savārgusi. Tīrās šausmas, kad ieklepojas. Bet vai tāpēc mājās gulēsi? Apņēmības pilnas visas dodamies uz vilcienu. Pa ceļam ieejam aptiekā, lai nopirktu DacīteiBMG kādu pretklepus sīrupu. Pārdevējs viņai kaut ko iedod, bet, kad maksājot viņai sanāk ieklepoties, viņš steidzami vien iedoto sīrupu samaina pret kaut kādu forte... Eureka jau mūs gaida. Nedaudz aizkritušas ausis ātrgaitas liftā un pavisam drīz jau esam 89. stāvā. Skats uz pilsētu paveras fantastisks. Tepat arī Austrālijas augstākā pasta kastīte. Nolemju uz mājām nosūtīt pastkartītes. Jā, zinu jau zinu, ka sen jau būšu mājās, kad tās kartītes tiks atsūtītas, bet nu vienalga...

Kad pilsēta no putna lidojuma apskatīta un kartiņas uz mājām nosūtītas, dodamies lejā. Tepat netālu gājēju tiltiņš, kas pārved mūs pāri Jaras upei. Nolemjam iesēsties vecajā tramvajā un izmest kādu riņķi pa pilsētas centrālo daļu. Tramvajs ir vecs un diezgan sagrabējis. Cilvēku tajā daudz. Ārā karsts un sutīgs. Pamazām sāk parādīties pa kādai smagai lietus lāsei. Pa vienai, divām, līdz kamēr līst jau tā pamatīgi. Kad izdomājām kāpt ārā, lietus bija tāda patīkama veldze. Gājām ar kājām pa Elizabetes ielu uz centrālās stacijas pusi. Pa ceļam vēl kādas suvenīru bodītes un dienas vidū izsalkums jau sāk mocīt. Un kas gan šādā karstumā un pie aizsmakušām balsīm ir vislabākais? Protams! - McDonalds saldējuma kokteilis! Nu jau pa Flinders street station rajonu dzīvojamies kā pa savu kabatu. Kamēr tepat klaiņojam, ir jau bijis pamatīgs gāziens. Pašlaik tas tā kā pierimis, tomēr ielas ir pilnas ar peļķēm. Vēl nedaudz un lietus ir rimies un mēs nolemjam iet tepat pāri tiltam uz Nacionālo galeriju.

Tur mūs sagaida vilšanās - galerija jau ir slēgta. Iekšā netiekam pat uz pirmo stāvu. Bet laiks tikmēr mūsu plānos ir izdarījis korekcijas. Tā kā wi-fi mums visu dienu nav, saņemu Dagnijas no Latvijas sūtītu sms, ka mūsu vakara mēģinājums šeit ir atcelts. Protams, visu dienu klaiņojot, wi-fi mums nav un visa aktuālā info ir Watsappā, Tā kā Watsapp kora grupas sarakstei seko līdzi arī mājās palicēji Latvijā, šodien Dagnija ir kļuvusi par mūsu ārštata telegrāfisti un ar sms palīdzību koordinē nepieciešamo informāciju mums, kas izgājuši Melburnas ielās un palikuši bez informācijas. DacīteBMG pieplok pie Nacionālās galerijas sienas un cenšas noķert free wi-fi, kas viņai arī izdodas. Izrādās, ka nez kādēļ Lauriš netiek laukā no savas mājas, bet puišiem, kas palikuši centrā viesnīcā, lai no tās tiktu ārā, bez maz laiva nepieciešama. Un vietā, kur rīt paredzēts kopkora koncerts, no šodienas lietus plūdiem un negaisa ir iebrucis jumts. Diezgan stihiska sajūta. Nepatīkama, jā. Un nu nevienam nav skaidrs, kurā vietā koncerts vispār rīt notiks. Ar to mūsu šīs dienas klaiņojumi beidzas. Nolemjam izmantot situāciju un noorganizēt pašas sev normālu plato vakaru ar vīnu un sieru. Sacīts - darīts. Vīns ir somā, siers arī un mēs dodamies uz savu Rožu ielu. Ingrīdai ir nakts dežūra, visa māja ir mūsu rīcībā. Uzvāram DacīteiBMG veselības tēju, salejam vincuku un čiliņš ievelkas līdz vēlai naktij.

Tikmēr vīram mājās eksistenciālās pārdomas par mūsu attiecībām... Mēģinām saprast, vai šis mans ceļojums mūsu attiecībām nāk par labu vai par sliktu. Tā jau gudri cilvēki saka, ka atšķirtība pārbauda attiecību stiprumu... Piecpadsmitā diena. Piektdiena, 30. decembris Neskatoties uz ievilkušos vakaru, šorīt mums jāceļas agri un saviem spēkiem jānokļūst uz Nacionālo teātri, kur pārcelts AL56KD kopkora mēģinājums un koncerts. Rīts ir agrs, gaiss - spirgts. Klusais rajons tik agrā rītā vēl klusāks. Esam izpētījušas metro karti un zinām, kurp jābrauc un kur jāpārsēžas. Nacionālajā teātrī esam laikus. Mums laisks rīts, bet koncerta organizētāji rosās. Varu iedomāties - pēkšņi pārcelt koncertu uz citām telpām. Vieta, podesti, apskaņošana utt. utt. Bet mani laiskums pārņēmis. Pēc aizvakardienas mobilizēšanās, šķiet, kopkoncerts neuzliek nekādu atbildību. Zinu, zinu, ka tā nedrīkst... bet tā ir un man ir tiiik grūti savākties!... Beidzot mēģinājums sākas. Ejam cauri visam repertuāram. Tas ir pagalam nogurdinoši. Es jūtos sagurusi, nemotivēta, garlaicības mākta un vispār... vai tas ir jau ieilgušā pusslimā veselības stāvokļa dēļ, vai nogurdinošā karstuma dēļ, vai ieilgušā iepriekšējā vakara un vīna dēļ, vai agrā rīta dēļ vai sakāpinātās sarakstes ar vīru dēļ, bet ir tā, kā ir... Beidzot mums tiek iedota pusdienu pauze un varam no dēļiem kāpt nost. Jā, patiesi, gribas iestiprināties, jo nu jau diena pusē. Ejam ārā meklēt kādu ēstūzi. Domas cēlas - apēst ko veselīgāku par aizvakar šeit netālu ēstajiem chicken wingsiem ar kolu. Skatāmies - tepat pāri ielai kāda kafejnīca. Dodamies iekšā un, nekā pārsteidzoša - burgeri, sendvidži, maffini utt... bāc, nu reāli tā maize jau sēž... lūkojos ēdienkartē, īpaši lielas izvēles nav un, lai arī Bali jau esmu olas saēdusies piecgadei uz priekšu, izvēlos ceptu olu.

Apēdu savu vienu nabaga olu, kas tika pasniegta kopā ar tostermaizi, kas bagātīgi pārkaisīta ar sezama sēkliņām (!!!). Nu nekas - arī laba pieredze. Turpmāk es varēšu teikt, ka dārgākā ola, ko dzīvē esmu ēdusi, bija Melburnā, pretī Nacionālajam teātrim. Eiropas naudiņās izmaksāja kādus 9 eur. Lai nu kā, atšķirībā no vīriem, kas šobrīd vēl mēģina savas vīru dziesmas, mēs vismaz kaut ko esam ieknakstījušas. Kad pēcpusdienā sākas koncerts, mēs jau esam pagalam sanīkuši. Agrais rīts, garais mēģinājums, nekādas pusdienas (vīriem vārda tiešākajā nozīmē) dara savu. Visam pa virsu vēl mūsu veselības, t.i., neveselības. Aizvien vairāk dzirdu pagalam aizsmakušās balsis un komentārus par paaugstinātajām temperatūrām. Bet uz koncertu ir jāsaņemas. Un tas šķita garš un nogurdinošs. Pēc koncerta atkal dodamies uz Latviešu namu. Tur šovakar notiks sadziedāšanās. Enerģijas krājumi šodien ir pamatīgi izsīkuši. Toties Latviešu namā šovakar mūs gaida lieliskas vakariņas. Te savākušies patiešām daudz latviešu no tuvākas un tālākas apkārtnes. Lielajā zālē notiek reāls tusiņš ar skaļu mūziku un daudz cilvēkiem, kas jauki un jautri pavada šo vakaru kopīgās sarunās un vienojoties kopīgās dziesmās. Uz skatuves mainās dziedātāji, kas uzdod toni un diriģē parādi, pārējie dzied līdzi. Arī Anima drīz kāps uz tās un uzdos toni pāris dziesmām. Līdz tam tomēr visi ietur kārtīgas vakariņas. Mēs ar Sandu jau paēdušas, piesēžam maliņā, gaidot tālākos notikumus. Troksnis spiež uz smadzenēm tā, ka maz neliekas un es jau kārtējo reizi ilgojos pēc Latvijas ziemas miera un klusuma. Tad pie Sandas piesēžas kāds kungs, kas uzsāk draudzīgu sarunu un cienā ar vīnu. Atnes veselu pudeli un tas mūsu sagurušajiem ķermeņiem ir kā tāds veselības eliksīrs un enerģijas padeves avots. Kad mums jākāpj uz skatuves, nezinu kā Sanda, bet es esmu absolūtā eiforijā, jautrā omā un šķiet, ka pat balss ir atgriezusies. Šajā brīdī es varu dziedāt un dejot, šķiet, kaut līdz rīta gaismai. Tomēr šovakar mums saviem spēkiem jātiek atpakaļ uz Rožu ielu. Ir jau pavēls vakars un mums tomēr jāpaspēj uz sabiedrisko transportu. Vēl precizējam pie zinātājiem, kā visātrāk aiziet līdz vilciena stacijai un, kad nonākam līdz tai, atpakaļceļš jau mums zināms - zinām, kur jāpārsēžas un cik tālu jābrauc. Vilciens ir patukšs. Ceļš garš. Vīns vēl ir galvā un es domāju savu garo domu par to, cik daudz laika viss aizņem un cik daudz ko es vēl gribu darīt. Kā sadalīties starp ģimeni, darbu, Animu, draugiem, ceļojumiem, hobijiem un citām interesēm? Kur atrast laiku, lai nevienu neapdalītu, neatstātu novārtā un, galu galā, lai es pati būtu laimīga? Domāju savu domu, ka 2016. gads ir strauji pietuvojies beigām un tūliņ beigsies mans ceļojums, kam gatavojos un ko gaidīju divus gadus. Divi gadi, kuru laikā tik daudz kas ir mainījies, noticis, no tik daudz kā esmu atteikusies par labu šim konkrētajam brīdim, kurā atrodos. Tik daudz kam laiku un naudu atņēmusi. Galvenokārt - ģimenei. Un tik daudz kas ir atlikts uz laiku pēc Austrālijas... Sešpadsmitā diena. Sestdiena, 31. decembris Gada pēdējā dienā varam izgulēties pēc sirds patikas. Vakardiena bija tik gara un nogurdinoša, ka šodien noguļam līdz pat 11-iem. Un nav jau arī kurp steigties. Šovakar ir paredzēts sapucēties un doties uz glaunu viesnīcu Park Hyatt Melbourne svinēt Vecgada vakaru un sagaidīt Jauno gadu. Tur jābūt jau 19:00 un man nav ne jausmas, ko mēs tur piecas stundas sadarīsim!? Tā arī dienu laiski pavadām, sapucējamies un vakarā dodamies uz viesnīcu. Tā kā braucēji bijām daudz, turp mūs aizveda Lāras vīrs ar busiņu un pavisam savlaicīgi jau esam klāt. Dodamies viesnīcā iekšā, kaut kur skan patīkama fona mūzika un kamēr aptveram, kurp mums vispār jādodas, oficiants ar welcomedrinku jau ir klāt. Dzeram balto vīnu un brīnāmies, kur esam nokļuvuši. Pamazām piepulcējas citas pazīstamas un nepazīstamas sejas un tā mēs tur savu stundiņu ar welcomdrinkiem rokās tusējam, satiekamies, papļāpājam par neko un neko arī nedarām. Klaiņojam pa viesnīcas foajē ar vīna glāzi rokās, satiekamies, vērojam cilvēkus. Tā kā šajās dienās Melburnā norisinājies arī Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forums, pamanām arī citas zināmas sejas. Kaut kur pavīd arī mūsu soliste Dace Melbārde ar savu meitiņu, tepat arī Egils Levits un citas kaut kur redzētas sejas. Pulkstens 20:00 un mēs beidzot tiekam aicināti lielajā balles zālē uz vakariņām. Zālē izvietoti vairāki lieli, apaļi galdi, mums katram jāatrod sava vieta pie viena no tiem. Pie zāles durvīm ir saraksti ar viesu vārdiem, kuros jāatrod savējais un galda numurs, pie kura mana vieta ir paredzēta. Tas viss aizņem zināmu laika sprīdi, bet nu beidzot katrs savu vietu esam sameklējuši. Laiski sēžam pie saviem galdiem. Skan mūzika, uz lielajiem ekrāniem rāda slide show ar fotogrāfijām no AL56KD. Tas uzdod tādu nelielu nostaļģisku pagājības toni. Oficianti pamazām pienes starteri. Nemēdzu fotografēt ēdienus, bet varbūt vajadzēja? Bieži nevakariņoju piecu zvaigžņu viesnīcā un te nu ir tā reize, kad jāatceras smalkā galda kultūra. Šķiet, ka pamat noteikumus jau zinu, bet vienā brīdī mēs pie apaļā galda samulstam visi - vai mana glāze ir pa labi no šķīvja vai pa kreisi? Galds ta apaļš un trauki saklāti visnotaļ simetriski. Bet nu labi - mēs te visi vienkāršu ļaužu. Ieķiķinām un katram jau pa glāzei atradās. Atmosfēra te zālē diezgan brīva. Mūzika mijas ar čalām. Kāds nevar nosēdēt un pacilātā omā aicina savu kaimiņieni uz danci. Visi tādi priecīgi un atbrīvoti. Nav stīvi jāsēž pie galdiem smalkā kompānijā, gaisotne patiešām ir patīkama. Var paņemt savu glāzi un pieiet pie citiem galdiņiem un pačalot ar citiem.

Tā paiet vismaz stunda - ēdot smalko starteri, meklējot savas glāzes un čalojot. Oficianti atkal sāk rosīties un mums tiek pasniegts pamatēdiens. Šķiet, tas bija kaut kāds medījums. Smalks un glauns, droši vien garšīgs, tomēr atmiņā nav palicis (atšķirībā no Evitas gatavotā Latvijas medījuma asiņainā steika, ko ēdu pie viņas kādu mēnesi vēlāk). Kad pamatēdiens ir apēsts, tauta jau iesilusi aizvien vairāk. Aizvien vairāk aizpildās arī deju placis. Laiski baudām vakaru, bet es nevaru atraut acis no blakus galdiņa, pie kura sēž dažādas prominences. Tur kāds pārītis - tumsnējs kungs nevar valdīt rokas pie kādas sievietes, kuras vaibsti šķiet pagalam pazīstami. Ar acs kaktiņu vēroju un novēršos, jo kunga rokas brīžam, šķiet, pārkāpj robežas. Bet prāts griežas - kas viņa ir? kur tik redzēta? Izeju foajē pie galdiņu sarakstiem. Pārskrienu ar acīm pār tiem. Nu protams! Iveta Grigule! Ķiķinādama atgriežos pie sava galda un iečukstu Andai, kas sēž man blakus. Uz ko viņa atbild: "Un es nevarēju saprast, kas te tā smird!?" :))) Šis bija mans vakara prieciņš. Zinu, zinu, šitā ir nesmuki runāt.. Bet vai tas, ko un kā viņa dara / nedara ir smuki? Cilvēks pats ar savu rīcību ir nopelnījis to, ka tauta par viņu šādi runā. Un tā atkal stunda ir pagājusi. Atkal sāk rosīties oficianti. Kāds pienāk pie mūsu galdiņa un jautā, kura no mums ir Ieva. Manas acis jau atkal apakštasīšu lielumā un es nevaru saprast, ar ko esmu izpelnījusies tādu uzmanību. Kautrīgi atzīstos, ka tā esmu es un man tiek pasniegts pavisam īpašs deserts. Visiem pārējiem ir cits un man vienai pašai pavisam atšķirīgs. Ja godīgi - pēc izskata man būtu labpaticies kaimiņa deserts, bet nu sajutos, ka man nez kāpēc ir pievērsta īpaša uzmanība. Un tikai pēc kāda krietna laika Inese atcerējās, ka neilgi pirms izbraukšanas no Latvijas mums visiem tika jautāts, vai un kādas mums katram ir alerģijas, uz ko es arī godīgi atbildēju. Ak tad tāpēc mūs aptaujāja?! Nu ļoti patīkami, tāda īpaša uzmanība un raize, par ko liels paldies! (šito ziņu vajadzēja nopludināt arī uz to kafejnīcu, kur vakar ēdu to vienu nabaga olu ar bagātīgo tostermaizi ar sezama sēklām ) Tā paiet viss vakars. Tagad man ir skaidrs, ko var darīt piecas stundas - ēst! Ēst un neko nedarīt. Čillot, pļāpāt, lūrēt uz blakus galdiņiem... Ik pa brīdim izeju no zāles, lai noķertu wi-fi un pačatotu ar vīru Latvijā. Viņš šo vakaru (viņam vēl dienu) brīvprātīgi piespiedu kārtā pavada absolūtā vientulībā. Laikam jau tas nebija diez ko prātīgi, jo šitā vientulība viņam par labu nenāca. Pārāk daudz laika domām un pārdomām. Un ja vēl kompānijā paņem kādu visīti, apstākļi kļūst pavisam nepateicīgi. Tad var izdomāt pašu velnu un sarakstīt arī daudz par daudz. Mēģinu kaut kā visu vērst par labu, bet, jo vairāk cenšos, jo lielākas auzas... Kādā brīdī, pavisam neilgi pirms pusnakts, saprotu, ka viss ir daudz sarežģītāk, nekā man likās. Tas nomāc. Reāli nomāc. Velk uz bimbu... Kad atgriežos zālē, tajā jautrība sit augstu vilni. Mūzika ir kļuvusi skaļāka, pie galdiņiem gandrīz neviena vairs nav. Visi saķērušies vienā ķēdītē, danco pa visu zāli. Skatos uz to visu no malas un nesaprotu, ko es te daru? Kur ir mana vieta? Vai mesties viņiem pa vidu? Pēc sarakstes ar mājām šķiet, ka man te nevajag atrasties, ka te nav mana vieta. Pusnaktī visi uzbraucam viesnīcas augšējā stāvā, kur pie loga paveras lielisks skats uz salūtu. Lūkojos uz to un man ir nenormāli skumji. Kaut kas nav īsti pareizi. Kāpēc es šeit vispār atrodos? Kāpēc nespēju priecāties par šo skaisto salūtu? Tās bija ļoti garas minūtes, es nevarēju vien sagaidīt, kad tas salūts beigsies un kad mēs beidzot dosimies prom. Ar salūtu arī šis smalkais pasākums pamazām beidzas. Karietes pārvēršas par ķirbjiem, zirgi par žurkām un kristāla kurpītes pa kāpnēm mētājas. Arī es esmu nogurusi no savām augstpapēdenēm un atļaujos tās novilkt nost un staigāt pa glaunās viesnīcas foajē vienās zeķēs (jā, starp citu, esmu tā nenormālā latviete, kas, paklausot vispārējām Eiropas etiķetes normām, šajā karstajā zemē uz šo smalko pasākumu bija uzvilkusi zeķubikses. Izskatās, ka šeit sabiedrībai ir citas etiķetes normas). Anima savācas vienuviet, uztaisām vēl kopbildi un plānojam, ko darīsim tālāk.

Eduards uzaicina vakaru (nakti) turpināt viņa brālēna dzīvoklī un no rīta doties uz pludmali, lai kopā pl. 09:00 sagaidītu Latvijas Jauno gadu. Mēs ar Inesi piedāvājumu pieņemam, bet DacīteBMG dodas mājup, jo jūtas pavisam slikti. Ejam Melburnas ielās un meklējam tramvaju, ar ko nokļūt dzīvoklī. Tas nebija diez ko vienkārši, jo ielas pilnas ļaužu. Visi priecīgi, sagaidījuši Jauno gadu, bet man brīžam bail sametas, atceroties par Flinder street station Ziemassvētkos plānoto terora aktu. Šī vieta un apstākļi kā radīti tām šausmām, kas ik pa laikam satricina pasauli. Mēs turamies visi kopā, beidzot ietūcāmies vienā no tramvajiem un braucam. Dzīvoklī beidzot ir miers un patīkama māju sajūta. Septiņpadsmitā diena. Svētdiena, 2017. gada 1. janvāris Nakti pavadām laiskās sarunās, ar vīnu un uzkodām. Visi tādi saguruši, dažs rītu vairs nespēj sagaidīt un met mieru ap pieciem rītā. Es cenšos pa visām varītēm, cīnos ar miegu un esmu nolēmusi, ka man to vajag. Ka man to Latvijas Jauno gadu vienkārši vajag, lai kaut tādā veidā būtu kopā ar vīru Latvijā. Rīts ir pienācis, mēs ņemam pie rokas šampanieti un dodamies uz St. Kilda pludmali. Diemžēl esam nedaudz pārrēķinājušies, pludmale izrādās krietni tālāk, nekā sākumā licies un mēs tajā nonākam ar 10-15 minūšu novēlošanos. Pludmale ir tukša. Kāds vientuļš skrējējs skrien rīta krosiņu (visu cieņu... ) un vēl vientuļāks pārītis sēž pie tukša kafejnīcas galdiņa. Mēs raujam vaļā šampi un ar nelielu novēlošanos vēlam laimīgu Jauno gadu Latvijai.

Šķiet, no šī brīža mūsu ceļš pagriežas uz Latvijas pusi. Saguruši lēnu garu dodamies uz Rožu ielu. Sabiedriskajā transportā sēžot, saņemu no vīra dīvainus sms. Izlasu un nesaprotu. Tad vēl vienu. Un vēl. Neatbildu, jo nezinu, ko atbildēt. Tad - zvans! Es esmu Melburnā, braucu tramvajā un man pienāk zvans no vīra Latvijā... eeemmm... neatbildu. Uzrakstu sms, ka nevaru runāt. Seko vēl viens zvans. Un tad vēl viens. Un čupa ar sms. Teksti tādi, ka es saprotu - galīgi nav labi. Pat iedomājos, ka viņa telefons ir nonācis kāda svešinieka rokās un tas tagad mani nes cauri, sūtot pilnīgi neadekvātas ziņas. Kad nokļūstu mājās, beidzot varu watsappā piezvanīt. Nuja... Šodien ir smags lūzuma punkts mūsu attiecībās. Šī mana atrašanās otrā pasaules malā ir pamatīgs mūsu attiecību pārbaudījums. Nekad nevarēju iedomāties, ka tas var izvērsties TĀ... Ieraudzīju savu vīru pilnīgi citā gaismā. Daudz gaišākā... Astoņpadsmitā diena. Pirmdiena, 2. janvāris Šis rīts iesākas agri. Ir jauns gads, jauna diena, jauna dzīve. Un ziniet ko? Vai jūs zinājāt, ka Austrālijā, 2. janvārī, vasaras vidū var arī nosalt? Jā, jā un tieši tā bija mana šīs dienas pieredze. Šodien Melburnas latvieši mums ir uzdāvinājuši braucienu pa Lielo Okeāna ceļu, kas tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem piekrastes ceļiem visā pasaulē. DacīteBMG šī gada pirmo dienu ir pavadījusi gultas režīmā, galīgi savārgusi. Šodien svārstās un nevar izlemt - braukt vai nebraukt? Veselības dēļ prātīgāk būtu palikt mājās, bet prāts to atsakās pieņemt - kad vēl dzīvē būs tāda iespēja? Un nolemj riskēt un doties ceļā kopā ar visiem pārējiem. Visi satiekamies pie Latviešu nama. Rīts ir vēss, bet es izgāju no mājas ar domu, ka diena taču iesils un, kaut arī tikām brīdināti, ka vajag paņemt līdzi kaut ko siltāku, uz mani taču tas neattiecas... man tak šitāda dieniņa būs pašā laikā, lai var brīvi elpot... Kā tad... Kad pulcējamies pie autobusa, Lāras tētis tā aizdomīgi uz mani skatās un saka, ka nebūs labi. Vai tiešām man neesot nekādas jaciņas? Kad atbildu noraidoši, viņš novelk savējo un saka, lai paņemot līdzi. Lāras tēt! Paldies! Zini, kā man tā jaciņa noderēja? Drīz mūsu ceļš sākas. Braucu un domāju: mūsu ceļš ir pagriezies uz māju pusi, bet es tā arī nevienu Austrālijas dzīvnieciņu neesmu redzējusi. Ne ķenguru, ne koala, ne zirneklīti. Tikai tos krāsainos papagaiļus, kas pilni koki. Un dzirdējusi čabinām lapas to posumu nakts vidū toreiz, pa ceļam uz Rožu ielu. Ļoti ceru, ka šodien man izdosies kādu no šiem Austrālijas brīnumiem ieraudzīt. Mūsu pirmā apstāšanās vieta ir kādā vietā, kur varot redzēt koalas un satikt papagaiļus. Ejam lūkot. Kaut kur tur, augšā, kokos sēžot koalas. Visi stāv un skatās augšā uz kokiem. Ieraugu - ā, jā, kaut kāds maz punktiņš, tas laikam tas koala... psss... toties tepat pa taku uz priekšu milzum daudz papagaiļu. Pie cilvēkiem pieradināti - ēd no rokas un sēžas uz galvām. Turpinu gribēt redzēt koalas. Braucam tālāk. Autobusā dzirdamas šķavas un klepošana. Visi esam saaukstējušies un mūsu gars galīgi sašļucis. Lauriš nolemj, ka tā turpināties nevar. Prasās vispārēja un savstarpēja saprunāšanās un uzmundrināšanās. Nolemjam, ka no šodienas līdz Sidnejas beigām spēlēsim Slepeno draudziņu spēli. Sazīmējām vārdus un izlozējām, kurš tad būs tas, kuru turpmākās dienas centīsimies uzmundrināt un iepriecināt. Jāsaka godīgi - vēl nekad Draudziņu spēle nav spēlējusies ar tik lielu piepūli. Lielais Okeāna ceļš vijas gar robotām klinšu smailēm, no kurām paveras skats uz milzīgām klintīm - Divpadsmit apustuļiem. Pēkšņi šoferis kaut ko iesaucas, piebremzē un rāda ārā pa logu - re! Un tur tas viens Austrālijas dzīvnieciņš aizstaigā. Lielais ezis - ehidna:

Pusdienās piestājam kādā pilsētelē. Mums tās ir pasūtītas, par ko liels paldies Melburnas latviešiem. Tāds pikniks - piesēžam pie galda turpat netālu no busa pieturas un puiši aiziet pakaļ mūsu pusdienām.

Kad pusdienas paēstas, sēžamies busā, jo mūs gaida Divpadsmit apustuļi. Izkāpjam pieturā, atstājam busu un apmaldīties nav iespējams - cilvēki straumēm plūst apustuļu virzienā. Tepat netālu helikopteru laukums un helīši paceļas debesīs viens aiz otra. Tie, protams, piesaista manu uzmanību, jo tik ļoti gribētos kādā no tiem palidināties. Bet nu atstāsim šo prieciņu nākamajai dzīvei.

Apustuļi, protams, ir iespaidīgi. Tie tak pasaulslaveni, redzēti gan atklātnēs, gan National Geographic un kur tik vēl ne. Būt pie viņiem ir tiešām elpu aizraujoši. ES!!! Es esmu šeit un to visu redzu savām acīm! Un tie viļņi, kas sitas pret krastu!! Te tev nav nekāda Kolkas pludmale, Rau, diena tāda vējaina un vēsa. Jau kuru reizi prātā pateicos Lāras tētim, kas man iedeva šodien savu jaciņu. Neskatoties uz to, jūtu, ka man kāpj temperatūra. Sauss klepus. Nepavisam nav labi. (Un tādi ir daudzi no mums). Atpakaļceļā uz Melburnu atkal jau piestājam kādā pilsētiņā, lai iekostu kaut ko vakariņās. Ieejam noskatītajā ēstūzī un mani jau atkal nekas neuzrunā (nekad nebiju iedomājusies, ka uztura ziņā esmu tik ļoti izvēlīga ). Ēst tā kā gribas, bet neko no piedāvājumiem. Abas ar DacītiBMG nolemjam aizstaigāt līdz tuvējai bodītei pameklēt kādu pulverīti pret saaukstēšanos. To arī atrodam un nopērkam. Parasti nemēdzu šos pulverīšus lietot, bet šobrīd man ir pilnīgi vienalga, ko es lieku iekšā - ka tik galīgi nesaslimt un noturēties daudz maz uz strīpas. DacīteBMG tomēr nolemj, ka vajag kādu nūdeli apēst. Pasēžu viņai kompānijā un drīz vien jau mūsu buss brauc tālāk. Atgriežamies Melburnā jau tādā krietnā pievakarē. Bet mums vēl daudz darāmā, jo rīt izlidojam uz Sidneju. Pie Latviešu nama ir sapulcējušies visi - gan Anima, gan Līgo, gan mūsu viesģimenes un Lāra ar vīru. Šovakar lielās atvadas. Lāra vēl uz katru māju nosūta pa vīna pudelei, lai varam pasēdēt pie vīna glāzes un atvadīties no saviem jauniegūtajiem Austrālijas draugiem un paziņām. Arī mēs tāpat darām. Klāt vēl arī karstais pulverīšdzēriens un ingvertējas groks ar cerību, ka rīt būs labāka jušana. Deviņpadsmitā diena. Otrdiena, 3. janvāris No rīta pamostos un jūtu, ka kaklā kaķis pārvācies uz palikšanu. Ir pavisam švaki. Balss nav, kakls sāp. Rīta cēliens paskrien zibenīgi, jo jāsavāc visas mantas un jāsakrāmē koferi. Jau atkal stresiņš par to, vai kofera smagums nepārsniegs pieļaujamos maksimumus. 12:00 mums jābūt lidostā un izbraucam no Rožu ielas pietiekami laicīgi. Lidostā, protams, vēl pēdējās atvadas, foto, apskāvieni un mūžīgas draudzības solījumi. Un tad jau dodamies uz savu reisu. Esam atbraukuši laicīgi un nu zvilnam lidostā, gaidot, kad sāksies iekāpšana. Lauriš ar visu famīliju tagad lidos kopā ar mums. Bet Dāvītis ir galīgi sašvacis. Viņam riktīgi sakāpusi temperatūra, Ingum vien rokās, pats pat paiet lāgā nevar. Skatos un žēl mazā spridzeklīša. Tik neierasti viņu tādu redzēt. Hugīts gan tāds žiperīgs. Un es padomājos, nez, kā man vairāk žēl - mazā slimnieciņa vai vecāku, kam ar to tagad jātiek galā? Apbrīnoju Lauru un Ingu, kā viņi divatā ar visu tiek galā. Mēs tad visi atbildam tikai katrs pats par sevi, bet viņa un Ingus vēl par diviem mazajiem. Kad iedomājos to mazo lielās un parasti neatliekamās vajadzības, es nesaprotu, kur Laurai rodas tāāāda enerģija, lai ar to visu tiktu galā. Un ordenis Ingum, ja kas. Nav daudz vīriešu, kas uzņemtos tādu rūpi un atbildību par kinderīšiem, kamēr mammai jātaisa māksla. Drīz jau sakāpjam lidmašīnā. Bišķi jau ir aizmirsies, kā tas bija, bet kārtējais pārlidojums ir piedzīvots. Jau piektais (no deviņiem). Skaitlis vien jau norāda, ka mūsu ceļš ir pagriezies atpakaļ uz māju pusi. Ielidojam Sidnejā, saņemam savas bagāžas un dodamies uz busu. Arī šeit mūs sagaida Austrālijas latvieši un viņi ir noorganizējuši, ka mums pakaļ atbrauc lielais autobuss un aizved uz Daugavas Vanagu māju Sidnejā.

Daugavas Vanagu mājā mūsu rīcībā tiek iedota viena liela telpa un vēl arī atsevišķa mājiņa tepat pagalmā. Tajā apmetas Buiļu pāris un Zelčuki. Mēs, pārējie, iekārtojamies uz matracīšiem lielajā zālē.

r vakars un izskan priekšlikums braukt uz centru un apskatīt Sidneju by night. Branti te jau ir bijuši ar Balsīm pirms desmit gadiem un viņiem ir vajadzīgā nojausma par virzieniem. Ilgi Sidnejā nebūsim, tāpēc laiks ir jāizmanto un priekšlikums nav peļams. Bet es saprotu, ka priekš manis tas būs par traku. Jūtos patiešām slima un bez vajadzīgās enerģijas, lai dotos visiem līdzi. Nolemju, ka nepievienošos pārējiem. Izeju gan ar visiem kopā, lai saprastu, kur atrodos un kā te izskatās un lai sameklētu kaut ko apēdamu. Kopš brokastīm tā arī nekas vairāk nav ēsts. Nekādu prātīgo veikalu tuvākajā apkārtnē nav. Šur tur, kā jau visur, var nopirkt kādu wrappu, sendvidžu vai burgeri, bet es labāk palikšu neēdusi... Nu neiet man tās maizes un pastas! Atpakaļceļā uz Daugavas Vanagiem tomēr nolemju iegriezties kādā itāļu picērijā un pasūtu Cēzara salātus. Tie bija dārgākie un negaršīgākie Cēzara salāti, kādi jebkad dzīvē bija ēsti. Kad atgriežos uz sava matracīša, rakstu vīram, lai viņš mani mājās sagaida ar savu vārīto vistas zupiņu. Tik ļoti ilgojos pēc mājas ēdiena! Bet tagad izdzeru kārtējo pulverīšdzērienu, ingvertēju un liekos uz auss. Naktī dzirdu, kā mūsējie atbrauc smiedami un ķiķinādami. Klepo un šķauda vairāk vai mazāk visi. Kādu brīdi sēdējuši vilcienā un vienā brīdī aptvēruši, ka visi klepo. Te viens, te otrs, te visi. Sākuši par to ķiķināt un, kā jau koristi, ne brīdi bez dziesmas, un Sidnejas koncertā dziesmas Aplīgoju rudzu laukuvietā turpmāk tiks dziedāta Apklepoju rudzu lauku. Divdesmitā diena. Trešdiena, 4. janvāris Šorīt mani pamodina sajūsmināts Sandas sauciens: "Paskat, paskat, kāds putns ārā! Nu paskatieties taču!" Šajā brīdī es vēl nenojaušu, ka patiesībā šī bija mana Totālās Krīzes diena Nr. 2. Un mans ierastais ikrīta sliktais garastāvoklis šorīt ir vēl sliktāks kā parasti. Negribu celties augšā no sava matracīša un negribu redzēt nevienu putnu. Jūtu, ka kakls ir ciet, parunāt nevaru, jūtos totāli sūdīgi. Bet Sanda, par laimi, paspēj to putnu nofotografēt, un patiesībā vēlāk mēs šos ibisus redzējām vēl vairākkārt:

Šodien mums ir brīva diena un tā, protams, jāveltī Sidnejas apskatei, neskatoties ne uz ko. Brokastīs ir karstais pulverīšdzēriens un, nestiepjot gumiju, no paša rīta jau dodamies uz centru. Rītdien mums ir noorganizēta ekskursija ārpus Sidnejas, uz Zilajiem kalniem, bet es tā savā prātā visu liku un pārliku, ka tomēr palikšu pilsētā, nebraukšu ar visiem kopā. Man ir sajūta, ka es pa šo vienu dienu neko lāgā nepaspēšu apskatīt, tad jau labāk atstāju Sidnejas iepazīšanai divas dienas. Nākamreiz, kad atbraukšu, tad braukšu arī uz Zilajiem kalniem. Līdz ar to man iestājas mieriņš - ja nepaspēšu šodien kaut ko izskriet, tad izdarīšu to rīt. Esam nokļuvuši pie Klinšu rajona un krastmalas loka. Mēs ar Sandu piestājam pie kāda tūristu info centra un nolemjam, ka, tā kā mēs abas rīt nebraucam uz Zilajiem kalniem, paņemsim maksimālo programmu - Sydney Attractions Pass uz četrām vietām - Sea Life Sydney Aquarium, Wild Life Sydney Zoo, Madame Tussauds Sydney, un Sydney Tower Eye. Ieņemam rindu uz Aquarium, bet izskatās, ka ilgi nāksies stāvēt, tāpēc ejam tur, kur iekšā var tikt bez kavēšanās - uz Wild Life. Lai arī izrādās, ka šis ir tāds neliels zoodārzs telpās Sidnejas centrā, šeit es beidzot viņu ieraugu - koala!!! Īsts koala!

Un tepat arī neliela izmēra ķenguriņi un visādi citādi Austrālijas pamatiedzīvotāji. Lai arī baigā starā par šo nelielo zoodārzu zem jumta pašā Sidnejas centrā es nebiju, ja neradīsies citas iespējas, tad vismaz manas acis ir redzējušas mazos mīlīgos lāčukus. Parunājušās ar dzīvnieciņiem, ejam tepat aiz stūra ciemos pie Madam Tisso. Vienreiz jau pie viņas esmu bijusi Londonā, tā kā priekšstats ir, bet, tā kā viņa iekļauta mūsu Attractions Pass piedāvājumā, iesim ar.

Pieklājības vizīte ir veikta, varam skriet tālāk. Kad izejam atkal Sidnejas ielās, saule jau ir pilnā zenītā. Ir jau pusdienas laiks, bet mums vēl vajadzētu ieiet Sidnejas akvārijā, jo arī tas tepat vien atrodas. Stāvam ieejas rindā un es jūtu, ka sāk sāpēt mugura. Visam pa virsu tas vēl tikai trūka... Bet nu stāvu. Tepat satiekam vēl bariņu mūsējo. Krievkalns ar savu mūziķu bandu, Matīss, DacīteČē un Agnese. Tepat arī Ditiš. Visur mūsējie. Akvārijs bija patiesi iespaidīgs. Daaaudz interesantāks un iespaidīgāks nekā Londonā. Sākot ar mazajām, košajām Nemo zivtelēm, beidzot ar haizivs un visādu citādu ūdenszvēru pieskārieniem ūdens tunelī.

Bet kā rozīnīte visam pa virsu vēl arī neliels izbrauciens uz ledusskapi - tiekam sasēdināti laiviņās un tās mūs ieved pingvīnu mājoklī. Te tiešām ir reāli auksts un Matīss priekš manis nežēlo savu līdzpaņemto jaciņu (kurš gan Austrālijas vasaras vidū nēsā līdzi jaciņas? - Matīss. Paldies Tev, draugs! ) Un es patiesi biju pārsteigta, ka patiesībā pingvīni ir tādi pavisam nelieli putni.

Lai arī brauciens pa ledusskapi ciemos pie pingvīniem manai veselībai galīgi nebija vajadzīgs, kas darīts - izdarīts. Jau atkal padomāju, ka par to es domāšu rīt. Kad izejam no ledusskapja, Sidnejas ielās cepina saule vismaz uz +35, ja ne vairāk. Mēs ar Sandu nolemjam paieties dziļāk pilsētā. Aizklīstam gandrīz līdz China town un atrodam kādu kafejnīcu, kurā papusdienot. Pasēžam, mana mugura nedaudz atpūšas, bet kad jādodas tālāk, man jau gribas raudāt. Ir jau dziļa pēcpusdiena un es saprotu, ka šai dienai man tas ir viss. Es gribu tikai vienu - horizontalizēties. Domāju par to, ka vajadzētu tikt mājās. Sanda īpaši daudz neiebilst un sākam meklēt ceļu uz metro. Mans solis kļūst aizvien tizlāks un lēnāks. Nevaram uztaustīt īsto ielu, pa kuru gājām. Kad tā beidzot atradusies, iegriežamies arī lielā pārtikas veikalā, jo jāpaspēj izdarīt vēl vienu svarīgu darbu - jānopērk un vakariņās jāpagatavo ķengura gaļa. Veikals ir liels un tā gaļa nemaz tā pretī nenāk kā gribētos. Staigājam, meklējam, beidzot metu mieru un vienkārši eju kādam pārdevējam paprasīt. Nu tad beidzot! Pavisam īsta ķengura gaļas fileja mums ir rokā. Ejam uz kasi. Kā jau darba dienas beigās, te ir rindas. Atkal jāstāv. Nu jau mana mugura sāp tik nežēlīgi, ka es varētu tepat vien uz grīdas nokrist. Notupjos. Nāk asaras un man sevis ir šausmīgi žēl. Kad beidzot tiekam no tā veikala laukā, sāk jau krēslot. Nokļūstot mājās, es apkrītu uz sava matracīša. Horizontāli ir daudz vieglāk. Un tepat pa rokai arī pretsāpju zāles. Pēc kādas pus stundiņas jau izskatās, ka piedzīvošu arī nākamo rītu. Kad aptveru, ka muguru sāk atlaist, saprotu, ka balss gan nav uzradusies. Kakls sāp kā sāpējis. Bet nu vismaz veikalā esmu ingveru nopirkusi, toties citrons nav ticis līdzi. Šobrīd man tik ļoti sevis ir žēl, ka gribas tikai ieritināties vīram klēpī, lai viņš mani pažēlo, un jau atkal man bimbiens nāk... Savā vājuma brīdī ierakstos arī Animas čatiņā. Drīz vien Zelčuks raksta lai teku pie viņiem lejā pakaļ citronam. Kamēr pa starpai vēl sarakstos ar vīru, Zelčuks jau pats atcilpojis un pienes man to citronu uz zelta paplātītes. Zelčuk, Tu esi zelts!! Ne nu pirmo, ne pēdējo reizi.. Paldies, draudziņ!! Pamazām arī pārējie sabrauc mājās. Izrādās, ka mēs neesam vienīgās, kas šovakar sadomājušas pagatavot ķengurgaļu. Vēl trakāk - dažiem padomā ir uztaisīt desertā Pavlovu. Izskatās, ka šovakar būs ballīte.. Metam kopā sapirktās lietas un sākam šiverēt pa virtuvi. Es paralēli dzeru vienu ingvertējas krūzi pēc otras. Trešo pēc otrās utt. Māris ar Arti, kā jau kārtīgi vīrieši, pamazām virtuvē pārņem virsvadību un kādā brīdī es saprotu, ka maisos tik pa kājām (bet varbūt arī man tikai tā gribējās saprast ). Vēlā vakarā mums klāts galds kā pa kāzām. Visi gan ir vairāk vai mazāk savārguši un saguruši, tāpēc ballīte tāda stipri vien piezemēta. Paēdam glaunās vakariņas un ritināmies savos matracīšos.

Divdesmit pirmā diena. Ceturtdiena, 5. janvāris Rīts ir agrs, jo visi dodas uz Zilajiem kalniem. Pamostos kopā ar visiem, bet izbaudu vēl bišķi pavārtīties pa gultu, kamēr visi izdušojas, sataisās un aizbrauc prom. Tad ceļamies mēs ar Sandu un dodamies uz centru. Šodienas plānā beidzot ir ieraudzīt slaveno Sidnejas Operas namu un izbraukt ar kuģīti. Šodiena jau ir bišķi gaišāka diena. Mugura nesāp, kakls arī vairs nesāp tik traki cik vakar, toties čukstu gan. Tiekam līdz Sidnejas līcim un tepat jau ir arī slavenais Hārbora tilts un Operas nams. Atrodam kuģīša piestātni un nolemjam aizbraukt līdz Menli. Drīz kuģītis jau atiet no piestātnes un tur jau viņš ir visā savā godībā - Sidnejas Operas nams. Tie skaistie, baltie gliemežvāki, Sidnejas simbols. Tas simbols, ko atceros redzējusi pirms simts gadiem skolā draudzenes angļu valodas mācību grāmatā. Grāmatā bija topiks par to un toreiz mēs pat sapņot neatļāvāmies, ka kādreiz šos gliemežvākus redzēsim savām acīm. Un te nu viņš ir, manā acu priekšā. Tik liels un cēls. Tāda pilnīga nerealitātes sajūta, ja iedomājos, ka esmu tik tuvu vietai, kur uzstājas pasaulslaveni mākslinieki. Jūtos patiešām iedvesmota. Fotografējam viena otru, bet vēlāk es visas fotogrāfijas ar sevi izdzēšu, jo mana kondīcija ir vienkārši krimināla. Tādas bildes nevienam rādīt nevaru, bet lūk šo, šo te manas acis ir skatījušas:

11 km pa ūdens ceļu ar kuģīti un esam Menli. Tā ir šaura zemes strēle starp ostu un okeānu. Uz okeāna smilšu pludmali aizved rosmes pilna gājēju ieliņa, kuras malās rindojas suvenīru un ātro uzkodu veikaliņi. Šeit mūs pārsteidz lietus un mēs paslēpjamies kārtējā suvenīru veikaliņā. Lēnu garu to izstaigājam un tikmēr arī lietus pierimis. Pastaigājām pa Menli un pēc pāris stundiņām braucam atpakaļ un centru. Atkal jau priekšā ir Operas nams un es nespēju no tā atraut acis. Tā nerealitātes sajūta, neticība, ka es tiešām te esmu un to visu redzu. Īsāk sakot - par Sidnejas Operas namu es esmu stāvā sajūsmā un tas neizsaka neko, salīdzinot ar to, kā es tobrīd jutos. Kad izkāpām no kuģīša, nolemjam kājām pāriet pāri Hārbora tiltam. Diezgan ilgi meklējām, kamēr atradām, kur uz tā tilta var tikt augšā. Skats no tilta uz pilsētu paveras pasakains un vispār - nav tādu burtu salikumu, kas aprakstītu manu sajūsmu par Sidneju. Negribas jau tā salīdzināt, tomēr Sidneja man patīk labāk par Melburnu. Droši vien nav īsti korekti salīdzināt, un tomēr... Pārgājušas pāri Hārbora tiltam, esam jau pagalam sagurušas. Sameklējam tuvāko metro staciju un atpakaļ braucam ar to. Pāris pieturas pabraucām un atkal lecam laukā. Ir jau krietni pāri pusdienas laikam un mums ir doma sameklēt China Town, lai ieēstu kaut ko siltu par pieņemamu naudu. China Townsameklējām gan, bet nevarējām vien izvēlēties, kurā no ēstūžiem iet iekšā. Kad beidzot vienā ieejam, nolemju pasūtīt zupiņu. Pieredze Rīgā ar Austrumu restorānu zupiņām ir lieliska, bet šeit, es atvainojos, bet tā bija kaut kāda dzeltena šļura. Tas bija kaut kas briesmīgs! Apēdu vienu karoti, noskurinājos un nodomāju: izbeidz! saņemies! Apēdu otru karoti. Nē, trešās nebūs. Kad dodamies prom no šīs neveiksmīgās vietas, rakstu vīram, lai viņš jau sāk man vārīt vistas buljona zupiņu ar rīsiem. Drīz taču būsim mājās, gan mājās arī paēdīšu. Vēl mums šodien vajadzētu uzbraukt Sidnejas tornī. Izskatās, ka tas tepat rokas stiepiena attālumā vien ir, bet, lai sameklētu tajā ieeju, zināmas orientēšanās spējas nācās pameklēt. Pa ceļam uz torni nejauši ieklīdām kādā tirdzniecības centrā. Ēkā, kas, šķiet, celta vismaz astoņsimto gadu beigās. Aha, izrādās, karalienes Viktorijas nams, kas celts tieši tā, 19. gs. 90. gados. Ja jau ieklīdām, vajadzētu izmantot iespēju apmeklēt sieviešistabu. To meklējot, pa ceļam Sanda ielūkojas kādās bodītēs, bet es dzirdu attālu mūziku. Dodos tās virzienā. Ēkas centrā zem vara kupola un stikla jumta, pa kuru ēkā ieplūst dienas gaisma, novietots flīģelis. Kāds jaunietis turpat blakus nometis somu, spēlē samērā baudāmu mūziku. Tepat nelielā nišā novietots sols. Apsēžos un klausos. Jaunietis pamana, ka viņam parādījies klausītājs, spēlē aizvien aizrautīgāk. Šī mūzika šajā ēkā ir tiešām piemērota, gaumīga un ar noskaņu. Jaunietis paspēlēja, es paklausījos un pēc brīža mēs viens otram pasakām paldies un dodamies savās gaitās. Arī ieeju tornī beidzot atradām. 305 m augstais Sidnejas tornis ir augstākā skatu platforma visā Dienvidu puslodē. No šejienes paveras fantastisks skats uz pilsētu un tās nomalēm.

Sēžam uz skatu platformas palodzēm, vērojam cilvēkus šeit augšā un pilsētu tur, lejā. Un man tik ļoti patīk būt šajos skatu torņos, ka dažreiz liekas, ka iepriekšējā dzīvē es esmu bijusi putns... Kad esam atkal piezemējušās no saviem augstumiem, sākam pamazām domāt par mājupceļu. Pa ceļam ieklīstam Sidnejas Haidparkā. Piesēžam uz kāda soliņa. Attālu dzirdam uz sintezatora spēlējam kādu ielu muzikantu un tas ir tāds patīkams, nomierinošs fons. Nez kur somiņās atrodas snaki. Sēžam te, Sidnejā, vasaras vidū, darba dienas pēcpusdienā parkā, kas sniedz patīkamu atpūtu no ielu burzmas. Un tad tu saproti, ka dzīve ir skaista. Kad spēj novērtēt brīdi, vietu un mirkli, kurā atrodies, tad saproti, ka esi laimīgs. Kaut kur reiz lasīju, ka laime - tā ir izvēle. Un es šai brīdī izvēlējos būt laimīga. Traki nogurusi, visu dienu klaiņojot pa vienu no skaistākajām pilsētām, ko esmu redzējusi, un laimīga. Jo ir jau pamats - esmu Sidnejā, rīt būs foršs koncerts, parīt braucam mājās un mani tur gaida ģimene. Kad esam atpakaļ uz saviem matracīšiem, vakariņās man ir mango un karsta ingvertēja. Un izskatās, ka arī balss pamazām sāk vilkties mājās. Divdesmit otrā diena. Piektdiena, 6. janvāris No rīta jau atkal visi esam agri augšā. Mums ir izstāstīts, ka tepat salīdzinoši netālu no pilsētas centra ir kāds neliels zoo, kur var redzēt koalas un citus šejienes iemītniekus. Nācās braukt ar diviem vilcieniem un autobusu, nokļuvām pavisam kādā Sidnejas nomalē un to zoodārzu atradām arī. Šis bija lielāks un daudz jaukāks par to, kur bijām Sidnejā. Zvēriņi te gandrīz pavisam brīvībā staigā un mēs respektējām viņu teritoriju. Pie ieejas paņēmām vafeļu glāzītes ar gardumiņiem mazajiem ķengurēniem. Koalas bija vairāki un varējām tos aplūkot pavisam tuvu. Tādi smieklīgi zvērēni - ka tik paēst un pagulēt! Īsti sliņķīši, bet nu tiiik mīļi! Te bija arī iespēja ar viņiem nofotografēties. Un mums ir pieteikts, ka fotografējoties viņiem drīkst pieskarties tikai pie dupšiem. Kamēr daži no mums safotografējas, foršais sliņķīts jau pārstrādājies un noguris. Tas tiek žēlots un aiznests uz savu mājvietu atpūsties. Un mums vietā tiek atnests cits samiegojies sliņķītis. Un tā viņi tur iet pa apli..

Kad esam paciemojušies pie koalām, mazajiem ķengurēniem, dingo un arī krokodila, mums jāsteidzas atpakaļ. Šodien mums vēl mēģinājums un vakarā koncerts. Bet nu vismaz koalas ir redzēti, aptaustīti un bildes arī ir. Vienīgi ar tiem lielajiem ķenguriem un zirnekļiem šoreiz man nav palaimējies. Es gan neesmu īsti pārliecināta, ka tos otros es gribētu redzēt... Lai nu kā, man uz nākamo ciemošanās reizi te paliek diezgan daudz darāmā. Jā, to gan es varu droši apgalvot, ka, atšķirībā no Bali, Austrālijā es gribētu atgriezties vēl kādreiz. Lai arī šeit ir karsts, šis ir kaut kāds citādāks karstums. Tāds, ko pat var izturēt. Tāds kā sausāks varbūt? Un Sidneja man ir ļoti iepatikusies. Un tagad es jau pavisam konkrēti varētu saplānot, ko te gribētos vēl sadarīt. Kad satiekamies Sidnejas Latviešu namā, iesākumā ir grūti saņemties mēģinājumam. Vēl joprojām vairums no mums ir bez balsīm un apslimuši. Ieskaitot Lauru... Pāris dienas arī nekas nav darīts un tagad galīgi prāts nenesas uz mobilizēšanos mūsu pēdējam koncertam Austrālijā (šeit gribas aizgūt paradumu no aviācijas un teikt nevis pēdējam, bet malējam ). Lai nu kā, jāsaņemas ir un ar vislielāko atbildības sajūtu pret sevi un citiem pavisam drīz jau esam uz vajadzīgās nots.

Iedziedamies cik nu var. Izmēģinām vietas, skanējumu. Un Lauriš sev atrod aizvietotāju otrās daļas sākuma dziesmai. Izrādās, ka uz šo koncertu plāno ierasties arī Kristīne Kārkle (Kalniņa?) un viņa ir ar mieru mums nedaudz izlīdzēt. Koncertam sākoties, nez, kur parādījušās kaut kādas balss atliekas un šķiet, ka skan pat tīri tā neko. Gaisotne ir pacilāta. Laikam jau kaut kur gaisā virmo tāda kā brīvības sajūta. Te ir tāds kā mazāks satraukums, tāds kā neobligātais noskaņojums, jo šis koncerts bija mūsu vēlme un piedāvājums uzstāties arī Sidnejas latviešiem. Ja jau reiz triecāmies visai pasaulei pāri, tad vismaz pa pilnu programmu. Izlikām koncertā sevi visu. Pēdējās balss druskas un enerģijas rezerves. Pašiem ir skaidrs, ka viss... ar šo mūsu ciemošanās Austrālijā ir beigusies. Jau rīt braucam mājās. Līdz ar to emociju buķete ir pārpildīta. Un tā kā gribas laiku pavilkt garumā un tajā pat laikā mājās gribas. Tāds skaists, krāšņs sajūtu salūts. Man tas pavisam noteikti bija daudz krāšņāks par Jaungada salūtu Melburnā. Koncerts beidzas un negrib beigties. Tiekamies ar skatītājiem un ciemiņiem. Latvieši sagādājuši nelielas uzkodas un vīnu. Jā, daudz emociju un enerģijas šodien patērēts, vīns ir pašā laikā. Arī Lāra no Melburnas atlidojusi. Visi čalo, fotografējas un apmainās iespaidiem. Arī mēs (vismaz daļa) sapulcējamies pēdējai (malējai!) kopbildei:

Ir jau vēls vakars. Esam pārguruši un rīt ir agri jāceļas, jo lidojam mājup. Vēl arī koferi jāsakārto. Bet tik ļoti negribas šim visam pielikt punktu! Nolemjam, ka nav jau ko zaudēt - pārģērbjamies un tiekamies . Nu vismaz kādu stundiņu. Tā mēs tur dauzījāmies. Re, arī Lauriņai balss parādījusies un mums visiem vīns liekas enerģijas rezerves iedevis un par praktiskajām kravāšanās un braukšanas lietām jau atkal domāsim rīt. Un atkal jau ir pāri pusnaktij. Un jau atkal karietes par ķirbjiem pārvērtušās un zirgi par žurkām. Un mēs sēžamies busiņā, lai brauktu uz saviem Daugavas Vanagiem. Busā beidzot visi ir saguruši. Klusums. Braucam busā, truli lūkojoties Sidnejas naksnīgajās ielās. Pēc kāda laiciņa no aizmugures atskan kluss Eduarda bass. Šoreiz tie ir nevis Rūnu raksti, bet Virs galvas mūžīgs piena ceļš Un mūžīgs ceļš zem kājām Tas ved uz zemi laimīgo Un izrādās - uz mājām. Pa vienam vien Eduardam piepulcējas arī pārējie. Kamēr tas viss nonāk līdz manīm priekšpusē, es jau padziedāt nevaru. Kamols kaklā, valdu asaras, bet tās birst ka ne apturēt. Jo man tiiik ļoti gribas uz mājām!!

Mans (un Animas) garais ceļojums. Otrā daļa - Austrālija

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem