Skaistā, krāsainā, viesmīlīgā Rumānija, jeb Pēcjāņu saulespuķainā un kalnainā tūre pa Transilvāniju

02.09.2017
28 min lasīšanai
95 foto

1.d. 26.jūn. Beidzot, beidzot tā diena ir klāt – agrs (plkst 6.00), dzestrs kā jau šīs Latvijas vasaras rīts, čemodāns salikts, brokastis paēstas un es gaidu savā „ceļojuma pieturā” busiņu no Rīgas... Un visai aši tas tuvojas – koši sarkans un jau pilns ar ceļotājiem. Kā parasti es busā iekāpju pēdējā. Ak, šis jaukais ceļojuma sākšanās brīdis, tajā, manuprāt, bieži, bieži atmiņās atgriežas katrs, kurš saslimis ar „ceļošanas bacili”. Un tad jau raiti braucam...aiz loga Lietuva, ap 10.00 jau Lietuvas-Polijas robeža. Visu ceļu pār mums sudrabaini pelēkas debesis un smalks lietutiņš. Tuvojoties Varšavai ievērojam, ka daudz kur, būvējot ceļus, pamatos liek biezumbiezas betona plāksnes, zinātāji teica, ka tādi ceļi esot daudz izturīgāki. Ar nelieliem satrēgumiem garām Varšavai un ap 16mitiem esam jau man pazīstamajā ēstuvē „Janišeks”. Kāpjam no busa laukā un ar baudu sajūtam – jā – esam braukuši uz dienvidiem, jo ir SILTS ☀ + 25 grādi... Pusdienās tieku pie savā mūžā MILZONĪGĀKĀS cūkgaļas KARBONĀDES!!! Uhhh... Labi, ka to ar savu ceļa biedri dalām uz 2. Izejam laukā un priecājamies par skaistajiem rožu apstādījumiem, lapeni, petūnijām... Top mana pirmā ceļojuma bilde jaunajā telefonā... Ap 17mitiem dodamies tālāk – līdz viesnīcai esot ap 100 km. Sākas pamatīga lietusgāze, bet, kas tad mums – esam savā busiņā un ripojam Čenstohovas virzienā. Ap 19.30 jau esam pilsētā un atrodam viesnīcu SEKWANA, kura atrodas tikai 500m no mūsu šīs dienas vienīgā apskates objekta Jasna Gora klostera. Viesnīcā iekārtojamies numuriņā, pirmoreiz gulēšu telpā, kurā logs ir tikai jumtā. Notiek neliela un jautra cīkstēšanās ar to pašu jumta logu, lai pierunātu to atvērties un ielaist iekšā kādu svaiga gaisa plūsmu, ar apkalpotājas palīdzību tas arī izdodas Skaista un krāsaina ir viesnīcas iekšpagalma apgleznotā siena ar Parīzes skatu. Dodamies uz Jasna Gora klosteri – iešana nedaudz kalnā un skati skaisti gan uz klosteri, gan klostera pagalmā un bazilikas iekšienē. Klosteris dibināts 1382.gadā. Grandiozi, gaiši, zeltīti un izcili, izcili mierpilni. Apskatām arī grezno Melnās Madonnas svētbildi. Cilvēku nav maz, bet visi klusināti un mierīgi... Šādās vietās ir tik viegli būt, elpot un just... ir gaiši par spīti vakaram, kurš krēslo. Un tad jau esam atpakaļ viensīcā – vakariņās vēl no mājām vestās zemenes un jogurts. 🍓 Pirmās dienas ceļa rezumē- 889km. 2.d. 27.jūn. Brokastis 7.00, izbraukšana 7.45. Programma: Lednices pils Čehijā un tālāk Slovākija un Bratislava. Līdz Lednices pilij ap 370km. Braucam pa bāni, saule, gaiši zilas debesis ar baltiem mākonīšiem un top arvien karstāks pat autobusā. Ir vēl agrs bet „aiz borta” jau +23. 10.30 – Polijas-Čehijas robeža. Aiz loga arvien košāk dzelteni labības lauki, tālumā parādās dūmakā tīti kalni. Un redz – jau pazīstamie skati ar balto magoņu laukiem. Čehiskai noskaņai autobusā atskan Čehu Lakstīgalas Karela Gota balss – padomjlaiku paaudzei ak, cik pazīstama un reiz apjūsmota. Pēc 12mitiem tuvojamies Čehijas-Austrijas robežpilsētai Mikulovai, izbraucam tai cauri un pirmoreiz nedodos vis Austrijas virzienā, bet pagriežamies pa kreisi, jo pavisam netālu ir skaistā, neparastā Lednices pils ar daudz kokgriezumiem, tornīšiem, parku, oranžēriju. Kāpjam no autobusa laukā un dodamies iekšā pilī, ir skaistas, elegantas telpas, ar patiešām apbrīnojamiem kokgriezumiem, jo sevišķi vītņu kāpnes, lustras, parketa grīdas, medību trofejas, visa kā ir gana ar ko aci papriecēt... Info no interneta: Lednices pils - Valtices areāls ir iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā. Lednice ir Tjudoru neogotikas stilā celta pils ar plašu dārzu un piederējusi grāfiem Lihtenšteiniem. Tas, ka pils izskatās kā no pasaku grāmatas, ir patiesība – tā tiešām ir pasaku cienīga un izmantota to attēlošanā vairākās filmas. Ja esat redzējuši pēc Annas Brigaderes lugas motīviem veidoto latviešu filmu "Sprīdītis", tad atcerēsieties prineses Zeltītes pili – tās skati filmēti tieši šajā Čehijas augstmaņu mītnē. Pēc brīža izbirstam pils pagalmā, kur nu jau +32 grādi un par laimi ik pa brīžam sparīgs vējš, apskatām parku ar zaļiem labirintiem, skaistiem apstādījumiem un oranžēriju ar eksotiskiem ziediem un augiem. Brīvajā laikā tuvākajā kafejnīcā tiekam pie grieķu salātiem ar grilētu vistas karbonādi – pat ļoti gardām pusdienām un tad jau kājas pašas mūs nes uz netālo vietu, kur tiek degustācijai piedāvāts vietējā vīndara darināts vīns. Degustēšana notiek lielās ozolkoka mucās, kurās katrā izvietots galds un krēsli. Vienojamies sajūsmā par vienu pēc saldskābiem augļiem garšojošu Lednices vīna marku un man izdodas veiksmīgi iegādāt pēdējo šīs markas vīna pudeli. Pirmoreiz mājās vedīšu vīnu no Čehijas. 🍷 Ceļš turpinās un plkst.17.15 esam jau uz Čehijas-Slovākijas robežas! Bratislava ir pavisam netālu, tur mūs sagaida vietējā gide Inna, dodamies pastaigā pa vecpilsētu. Ir jau vakars un ir tapis mazliet vēsāks, pastaigājamies pa Bratislavas Vecpilsētu, kura brīžiem pat ļoti atgādina Vecrīgu. Daudzās vecpilsētas vietās izvietotas interesantas skulptūras kā piemiņas zīmes savdabīgiem, interesantiem Bratislavas iedzīvotājiem. Info: Bratislava ir Slovākijas galvaspilsēta un tās lielākā pilsēta. Bratislavā dzīvo aptuveni 471 000 iedzīvotāju. Tā atrodas valsts rietumos pie Donavas upes Mazo Karpatu piekājē, pie valsts robežas ar Ungāriju un Austriju, 60 km no Vīnes. Gide stāsta, ka Bratislava ir īsta jauniešu pilsēta, jo ir daudz augstskolu un līdz ar to arī daudz studentu. Gides stāstījums man atgādina Slovākijas sarežģīto vēsturi un ilgos nebrīves gadus. Kādreiz Bratislava saucās Prešburga (Pressburg) un tās lielākā iedzīvotāju daļa bija vācieši. Viņi bija spiesti pamest pilsētu pēc 2.pasaules kara, vai arī dabūt pasē ierakstu „slovāks”. Tad jau mums tiek dots brīvais laiks, kuru pavadām pastaigā pa mazajām ieliņām, arī gar Donavu izvietotajā parkā ar kokiem, pieminekļiem, apstādījumiem un skaistu, krāsainu muzikālu strūklaku. Dodamies autobusa stāvvietas virzienā un iegādājam saldējumu – izvēlos gan mango, gan šokolādes un izvēle ir pat izcili garda. Viesīca ir pavisam netālu, ceļā pavadām nieka 20 min. Šoreiz viesnīcā tieku izbaudu, kā tas ir – paslīdēt dušā uz flīzēm un pamatīgi un smagi piezemēties uz grīdas...oijoijoi...troksnis pamatīgs un zilums otrā rītā zili melns... Bet...labi, ka tā! Dienas ceļa garums 499km. 3.d. 28.jūn. Brokastis agras un mazliet juceklīgas ar izcili lēnu kafijas aparātu (kā jau bieži ārzemju ceļojumos) un supersupergardu greipfrūtu sulu, bet pie kafijas tiek visi un ceļā dodamies visi. Virziens – Ungārija! +26 grādi jau no agra rīta, apsolīts, ka būs visi +30. Līdz Slovākijas-Ungārijas robežai tik 27 km. Un jau plkst 8.45 to šķērsojam. Ziņas no LV – beidzot arī Latvijā iegriezusies vasara un tiek solīts +27! Ap 9.40 esam jau pilsētā Djorā, autobuss apstājas stāvvietā Donavas krastā un izejam tveicīgajās ielās, kurās (ak, cik labi!) pūš spēcīgs vējš. Neliela pastaiga pa pilsētu – Karmelītu baznīca ar patīkamu vēsumu un zeltītu skaistumu, zvaigžņu velvi centrā. Pilsētiņā daudz gājēju ieliņu ar veikaliņiem, kafejnīcām, suvenīru tirgotavām un mūsu glābiņu karstumā – saldējumu! Lieli laukumi, mazas ieliņas, kuras mūs patīkami iepriecina ar lielu koku paēnu. Veiksmīgi izdodas tikt pie nelielas platmalītes, jo no mājām neesmu paņēmusi nekādu cepuri, bet rītdienas izbraucienam zirgu pajūgos pa ungāru stepi tā ai kā var noderēt karstajā saulē. (tai brīdī es pat nenojaušu kādi būs laika apstākļi nākamajā dienā ) 12.30 dodamies tālāk uz ap 60 km attālo pilsētiņu Tatu – tiek solīti ezeri un pat Ungārijas vienīgā ezerpils- kādreizējā karaļu vasaras rezidence. Aiz borta +33 un visapkārt kukurūzas lauku košais zaļums un tikpat spilgti dzeltenie jau gatavās labības lauki. 13.30 esam jau Tatā – svelme ir visai nežēlīga, bet kāpjam vien no autobusa laukā un dodamies pastaigā gar ezerpili, ieejam arī pagalmā, seni, iespaidīgi mūri un kanāls, ap pili ar slūžām, krāsainas puķu dobes, uzpludinātais ezers košā akvamarīna krāsā...tā gribas nopeldēties, bet top vien skaisti foto ar nelielu it kā itālisku piesitienu. Skaisti, pat sveloši karsti...Glābiņš no svelmes ir arī citās pilsētās sastaptā smidzinošā strūklaka, kurai var iziet cauri. 15.00 sapulcējamies ielu vilcieniņa stāvvietā, sasēžamies vagoniņos un dodamies 45 min braucienā pa pilsētu – gar ezeru, pa dabas parku, arī pa pilsētas jaunāko daļu. Visskaistākais ceļš, protams, vijas gar ezeru...ūdens tik koši zils, saule un zilas debesis pāri visam...esam apburtas Bet 16.00 esam jau savā busā un ap 16.30 jau braucam garām Budapeštai. Autobusā lietā tiek likts CD ar ugunīgo ungāru mūziku, ak, kā tā sapurina un ai kā gribas uzdancot Dodamies ungāru stepē un mūs gaida Varga Tanja – viesnīca-zirgaudzētava ar zirgu šovu. http://www.vargatanya.hu/en/home Mūs sagaida viesmīlīgi ar pērkona dārdiem, pelēkiem mākoņiem pamalē un neiztrūkstošo palinkas glāzīti un svaigi ceptu, vēl siltu maizīti. Gide Aija mūs iedrošina fotografēties ar staltajiem ungāru jātniekiem. Izmitināmies 4zvaigžņu viesnīcas namiņos – pat greznos un elegantos apartamentos. Veikli pošamies un cauri brīnumskaistai, baltai, ziedošu juku alejai (protams, ar sajūsminātu fotopauzi) dodamies uz zirgu šovu, kurš priecē ar jātnieku veiklību, skaistiem zirgiem un smilšu šaltīm 🐎 jo negaiss tuvojas un vēja brāzmas arvien spēcīgākas... Vakariņas ar vīnu, gulašzupu, visādām sautētām gaļiņām un ļoti gardiem kāpostu salātiem, neiztrūkst pat kafija un kūciņa. Tiekam izklaidēti ar tautas mūziku un ungāru deju priekšnesumiem. Pērkons un zibens jau tepat un laikam jau likumsakarīgi pazūd arī elektrība. Bet mūsu saimnieki pie tā jau ir pieraduši, neceļ brēku un apgādā mūs ar svecēm, arī mēs ļaujamies dejas solim un dziesmām. Smiekli, dejas, dziesmas, prieks sit augstu vilni par spīti negaisam un lietum. Kad elektrība atrodas, dodamies atpakaļ uz mūsu namiņiem. Logu atstājam vaļā, lai telpā ieplūst svaigs gaiss, tapēc naktī vairākas reizes pamostos no spēcīgiem zibeņiem un pērkoniem un redzu, ka elektrība atkal ir pazudusi. 4.d. 29.jūn. Mostamies agri vēl bez elektrības, bet drīz tā atrodas. Nedaudz gan kavējas brokastu siltie ēdieni, bet viss veikli atrisinās un paēdam arī silto ēdienu – olu kulteni un desiņas. Laiks gan pavēss, debesis iepelēkas un tālumā ducināt ducina Pērkontēva balss...bet mēs nebīstamies, čemodānus liekam busā, paši braši kāpjam 2 ratos, kurus velk divi braši zirgi. Ir bažas par vēju un negaisu, bet.. dodamies ceļā...debesis pelēkas, tālumā pavisam draudīgas, bet apkārt plešas ungāru stepe, vietām pa kādam krūmājam, zāle jau vairs ne koši zaļa, bet dzeltenbrūnna – saules staros jau gana izdegusi... kupliem ceriem zied koši dzeltenās madaras. Lietus tuvojas un es iedomāju – ak, kur gan mans lietusmētelis? ⛈ Mājās, tas palika mājās... par iepriekšējā dienā pirkto pīto cepurīti pat neatceros. Ir jautri un skaisti, mums pagaidām veicas, jo ar pirmajām lietuslāsēm nonākam jau ekoloģiskajā zemnieku saimniecībā pie saimnieces Olgas, pie kuras, kā vēlāk uzzinām, viesojies arī mūsu slavenais pavārs Mārtiņš Sirmais, kad filmēja savu TV raidījuu par Ungāriju. No lietus šaltīm slēpjoties, samūkam mazajā baltajā mājiņā un klausāmies saimnieces stāstījumu par to, kā šajā lauku saimniecībā dzīvo jau 4-tā paaudze, mājai ir jau 128 gadi. Sienas ir metru biezas un tām neko daudz nevar padarīt ne sals (kāds jau nu Ungārijas stepē tas ziemā tomēr ir), ne vasaras svelme. Aizskatos uz mājas iekārtojumu – senajiem traukiem, dažādām mājsaimniecības ierīcēm, apaļo, balto krāsni, dvieli ar izšuvumiem...kaut ko līdzīgu atceros no savas bērnības. Ir tik neparasti sajust un iedomāt, kā šeit dzīvoja saimnieces vecāki un vecvecāki. Nelielā istabiņā, kura pārvērsta par pieliekamo plauktos rindojas konservējumu un ievārījumu burkas, pie griestiem karājas desas. Mums tiek piedāvāts iegādāt tējas, akāciju medu, garšvielas un pašu gatavotu speķi. Bet lietus tikmēr gāž aumaļām...pat kucēni, kuri mums ierodoties vēl rotaļājās pagalmā, ir iemukuši savā pajumtē. Lietus uz brīdi piestāj, veikli, apvilkuši lietusmēteļus un saimnieces piedāvātos plastmasas maisiņus, atgriežamies ratos un, vējam un lietum svilpojot gar ausīm, dodamies atceļā...jūtu, kā lietus mani izmērcē arvien vairāk, bet zinu, ka ceļš nav tāls un tādu dabas krāšņumu kā negaisu ungāru stepē piedzīvoju, kas zina, vienīgo reizi savā dzīvē, tāpēc tas ir jāizbauda ⛈ viss kļūt īsti drastisks tais brīžos, kad dubļu šļakatas no riteņiem un zirgu pakaviem mūs sasniedz un pat iekrīt klēpī...mūsu kučieri zina kā izklaidēt braucējus un, strauji dzenot zirgus, ik pa mirklim ļauj ratiem saslīdēt pa slapjo zemi... viņi tiek atalgoti ar mūsu spiedzieniem un smiekliem... Izlijuši ierodamies atpakaļ Varga Tanjā un gide Aija mūs iepriecina ar ziņu, ka viesnīcas saimnieki mūs aicina uz Welness centru, kur būs siltais ūdens, dvieļi, matu fēni un varēsim izžāvēties un pārģērbties. Mmm...telpās ir tik silts ... Atvadāmies no lieliskās un viesmīlīgās gides Aijas un dodamies uz 130km attālumā esošajiem Mako termālajiem baseiniem. Ceļā lietus līst aumaļām, uzzinām, ka netālajā Polijā esot plosījies pat tornado. Ap 14.20 esam nelielajā Mako pilsētiņā, laiks uz uzlabojies, gaiss iesilis līdz +24. Dodamies uz Mako Spa, izbaudām visu, ko tajā vien var izbaudīt – peldi parastā baseinā, peldi apaļā baseinā, kurā var peldēt pret straumi, visādas ūdens temperatūras burbuļvannas un sauļošanos krēslos... Relax visām gaumēm un patikšanām... Piedāvājumā ir, protams, arī visādas saunas un pirtis. Bukletā rakstīts ka centra teritorija ir 26 tūkstoši kvadrātmetru, tajā ir 18 baseini un 9 saunas. Spa mājaslapa : http://hagymatikum.hu/en/ Izrādās Mako pilsētiņas simbols ir sīpols, katru gadu tajā notiek sīpou svētki. Arī SPA nosaukums atvasināts no vārda „sīpols”. Pamazām atgriežamies mūsu „mājiņā uz riteņiem”, jo mūs taču vēl šodien gaida RUMĀNIJA! Dodamies Rumānijas robežas un pilsētiņas Aradas virzienā. Plkst 15.22 tas brīdis ir klāt! ŠĶĒRSOJAM RUMĀNIJAS ROBEŽU! Juhū! Lieta gan nopietna – tiek savāktas mūsu pases un pēc neilga laika atgrieztas īpašniekiem. AIDĀ! Aiz loga koši jo koši, dzelteni jo dzelteni – vai līdz pašam horizontam saulespuķu lauki- tā, ka acis žilbst. Esam arī atgriezušies LV pulksteņlaikā – lai cik dīvaini tas nebūtu tik tālu no mājām... Aiz borta jau +29 grādi...kur gan palicis vēsais un lietainais rīts Ungārijā? 17.30 esam Aradā, kur būs arī mūsu naktsmājas, pagaidām gan tikai šeit uzņemam savā busā mūsu Rumānijas gidu Botondu, kuru vienkāršojot sauksim par Badiju, viņš ir angļu valodas skolotājs un Latvijā daudziem jau pazīstamā Rumānijas gida Kristiāna draugs. Šoreiz Kristiāns nevarēja mūs pavadīt, tāpēc esam deleģēti Badijam. Mūsu grupā ir ceļotāja Antra, kura labi pārvalda angļu valodu un var mums tulkot Badija stāstījumu un tulkot viņam arī mūsu jautājumus. Rumānijā ir 20 milj. Iedzīvotāju, no tiem 7 milj. dzīvo Transilvānijā. Uzzinām, ka mūsu gids ir bijis arī Latvijā un Rīgā 2001.gadā, kad ar savu deju kolektīvu piedalījās festivālā „Sudmaliņas”. Izbraucam no Aradas un tuvojamies kalniem – šeit tie ir Rietumu Karpati. Aiz Karpatiem tad arī sākas īstā Transilvānija. Ceļmalās aprikožu koki, saulespuķu lauki un kalni, kalni, kalni... Ciematiņi, mājas ar dakstiņu jumtiem, dažas koši krāsotas, labi uzturētas, citas visai apbružātas, bet visai kolorītas ... Minišas pilsētiņā dodamies uz vīna degustāciju, kur mūs sagaida stāstījums par vīnogu audzēšanu un vīna darināšanu. Kā arī gardas vakariņas ar neiztrūkstošu gulašzupu un 4 šķirņu vīni. 1 no tiem ir pasakaini gards un salds un, lai cik tas maksā, 1 pudele ceļo arī uz manu čemodānu Iegādātajām vīna pudelēm līgani šūpojoties autobusa bagāžas nodalījumā, atgriežamies mūsu pilsētiņā Aradā un viesnīcā Maxim. http://www.hotelmaxim.ro/index.php?lang=ro Istabiņā ir traki karsts, atveram logu cik vien var plaši vaļā, bet otrā rītā gan uzzinām, ka istabiņā ir tomēr bijis arī kondicionieris Ak, tumšmatainās blondīnes nu nekas, nākošreiz būsim vērīgākas Dienas ceļa norma 252 km. 5.d. 30.jūn. Dona diminiaca – LABRĪT! 7.30 brokastis un 8.30 jau dodamies ceļā – mūs gaida Timišoaras pilsētiņa, līdz tai nieka 55 km. Dienā tiek solīts +36 grādi! UHH! Timišoara ir trešā lielākā Rumānijas pilsēta. Bet aiz loga joprojām dzelteno, saulaino puķu lauki līdz pašam horizontam un mēs tveram skatus ne tikai ar acīm un sirdi, bet arī fotoaparātiem 🌻 Ja nu izdodas bildē kas tikpat skaists, plašs un košs kā šobrīd aiz loga? Info: Timišoara (rumāņu: Timişoara) ir Rumānijas pilsēta, kas atrodas valsts galējos rietumos, Banatas apgabalā pie Begas upes. Tā ir Rumānijas trešā lielākā pilsēta. Daudznacionāla pilsēta ar ungāru, vācu un serbu minoritātēm. Pazīstama kā pirmā pilsēta Eiropā, kurā 1884. gadā tika ieviests elektriskais ielu apgaismojums. Mūsdienās viena no ekonomiski plaukstošākajām Rumānijas pilsētām. Interesants fakts no pilsētas nesenās vēstures: 1989. gada 16. decembrī Timišoarā izcēlās masu nemieri, kuri noveda pie 1989. gada Rumānijas revolūcijas un Nikolajes Čaušesku režīma gāšanas. Ap 9.30 esam jau Timišoarā, apskatām pilsētas centru, laukumus, baznīcas, Badijs stāsta, ka padomju gados rumāņi centušies pilsētā likvidēt vai pārbūvēt visu, kas bijis ungārisks, arī skaistas ēkas un pat strūklakas. Par laimi ne visu tomēr ir paspējuši sabojāt... Pilsētā var redzēt cieši blakus skaistas, atjaunotas ēkas un apdrupušas...un visur, kur vien iespējams ziedi, ziedi, ziedi... Tiekam arī pie rumāņu naudiņām – skaistajām papīra naudas zīmēm lejām. Brīvajā laikā mierīgi staigājam pa ieliņām, ļoti plašajiem laukumiem, apskatām Botānisko parku, kur papildinām arī līdzi nēsājamos ūdens krājumus (bez veldzējoša ūdens malka šodien nu nekā), aizejam līdz tirgum, kur...uhhh!!! cik augļu – ķirši, aprikozes, melones, arbūzi, avenes...nopērkam supersaldus ķiršus un sulīgas, lielas avenes... ehh augļu trauciņi gan ātri tukšojas... Ieraugām kafejnīcu ar jauku nosauku Tucano Coffee un nolemjam, ka spēkus palīdzēs atgūt gan kafija, gan kāda – ak, cik vilinoša kūka. Bez tam kafejnīcā ir arī kondicionieris un ir tik patīkami sajust telpas vēsumu 🍰 izvēlamies ko nu katrs vēlas, mani iekārdina siera kūka ar ogām un late. Pie letes raisās saruna ar kādu rumāni, kurš, uzzinājis, ka esam no Latvijas, stāsta, kā 90-tajos gados viņa tēvs radio ķēris ziņas par Baltijas valstīm un aktīvi dzīvojis līdzi mūsu brīvības ceļam... Viņš pirmoreiz satiek cilvēkus no Latvijas. Tad pa ielu ēnas pusi pamazām tuvojamies Operas ēkai, kuras tuvumā ir mūsu tikšanās vieta ar autobusu. Ir +32 grādi un 13tos dodamies un Hunedoaru, līdz tai ir 161 km. Aiz loga saulespuķu lauki mijas ar tikpat dzelteniem labības laukiem un koši zaļiem kukurūzas laukiem...mazi ciematiņi, krāsainas mājas, joprojām dakstiņu jumti...un elektrības vadi, stabi, mudžekļi...šis kolorītais akcents pavadīs mūs visas Rumānijas dienas... Spriežam: ja mājā pazūd elektrība, kā viņi atrod kurā vadā un kurā mudžeklī ir vaina? Kļūst arvien kalnaināk un kalnaināk...un esam jau dziļi iebraukuši Transilvānijā-Karpatu kalnos, kuru augstākā virsotne ir 2450 m. Gids mums stāsta, ka 70% Eiropas lāču dzīvo Karpatos, tāpēc, ejot pastaigā pa kalniem, iesaka uzvesties trokšņaini, lai lāči jau laikus no mums aizmuktu 🐻 Nonākam pie staltās un lielās Hunedoaras pils - vienas no visskaistākajām renesanses laikmeta celtnēm Eiropā, kas glabā leģendas par dižciltīgo, drosmīgo Hunjadi dzimtu un karali Matiāšu. Šo pili pazīst arī ar nosaukumiem Hunjadi pils un Korvina pils. Hunedoaras pils tika celta 14. gadsimtā. Iespaidīgā gotikas stila pils savā mūžā ir daudz ko pārdzīvojusi, tajā skaitā ugunsgrēku un pilnīgu cilvēku aizmirstību. Tiek uzskatīts, ka šajā pilī veselus septiņus gadus ieslodzījumā tika turēts Vlads III, kas plašākam cilvēku lokam ir pazīstams ar vārdu Drakula. Uz pili dodamies pāri tiltam un nokļūstam varenos, biezos mūros, apskatām arī iekšpagalmu, skats no pils mūriem uz zaļo apkārtni lielisks, ja tikai to nebojātu dažas pavisam tuvas rūpnieciskas ēkas... Apskatām arī iespaidīgās, plašās iekštelpas, patiešām atmosfēra tajās ir visai „Drakulīga”. https://rolandia.eu/hunyad-castle/ 18.00 esam jau atpakaļ busā un braucam uz mūsu naktsmājām Sibielas ciematiņā kalnos. Neliels info: Transilvānija (rumāņu: Ardeal vai Transilvania, ungāru: Erdély, burtiski - "aizmežu zeme", vācu: Siebenbürgen) ir vēsturisks reģions Eiropā, mūsdienu Rumānijas ziemeļaustrumu daļā, ko pārsvarā apdzīvo rumāņi un ungāri. Austrumos un dienvidos to no pārējās Rumānijas norobežo Karpatu kalni. Atgriežas aiz loga arī saulespuķu lauki un skaistie kalni turpinās...pie sevis klusi lūdzos: ak, lūdzu, lūdzu palaidiet mani paklejot pa kalniem!!! ⛰ Ap 19.40 esam pavisam nelielā kalnu ciematiņā Sibielā. Vispirms tiekam visi sirsnīgi uzņemti pansijā Kristina, kur mūs cienā ar dārzeņu zupu, kāpostu tītenīšiem, vīnu un plātsmaizi ar ķiršiem. Saldā ēdiena pasniedzēji izraisa mūsu sajūsmu, tie ir tautastērpos tērpti 2 mūsu grupas dalībnieki. WOW!!! Šis pārsteigums bija lielisks JMielojamies, dziedam un risinām sarunas par Rumāniju ar mūsu gidu Badiju. Vairāku dienu laikā pārliecināmies, ka nav jautājuma uz kuru viņam nebūtu atbildes – jautājam par visām dzīves jomām: ekonomiku, vēsturi, ģeogrāfiju, sportu, kultūru, politiku, viss tiek atbildēts un paskaidrots. Jo mums – latviešiem zināšanas par Rumāniju ir pavisam un ļoti knapas. Tik vien atceramies, ka mūsu nu jau jāsaka spožā tenisa zvaigzne Aļona Ostapenko pavisam nesen cīnījās ar rumāņu tenisisti Simonu Halepu un zaudēja... Tiekam sadalīti pa pansijām, mums tiek pansija Andrejs, kura saimniece ir sieviete. Čemodāni mašīnā, bet pašas kājām noejam to mazo gabaliņu augšup pa šauro ceļu gar nelielu, laikam jau var teikt, kalnu upīti uz mūsu naktsmītni. Burvīga pastaiga, debesīm satumstot, upītei čalojot, gaiss gan ir jūtami vēsāks, jo kā nekā esam kalnos...pagalms pilns ar ziediem, istabiņa 2.stāvā omulīga, atsevišķa vannas istaba un balkons...atskan zvanu šķindas – tur gotiņas nāk mājās no ganībām... var teikt – pat gana eksotiskas sajūtas 🐂 Otrā rītā uzzinām, ka ceļa garums šai dienai ir bijis 355 km. 6.d. 1.jūl. Brokastis 7.30. Tepat lejā 1.stāvā – viesmīlīgā saimniece uzklājusi bagātīgu zviedru tipa galdu ar gardu kafiju, pašas sietiem sieriem, desu, speķīti, ir pat salāti un pastētes, kuru sastāvs vien uzminams. Šķiet, ka viena bija no zivs un pupiņām. Viss pašu rokām gatavots. Garda maize, kuru tosterējam un ēdam ar mājas ievārījumu. Agri no rīta mani pamodināja gaiļa dziesma un atkal zvaniņu šķinda, kad govis atkal devās ganībās. Dodamies uz autobusu un atvadāmies no sirsnīgajiem saimniekiem. Pavisam netālu (22km) ir mūsu pirmā šīs dienas pilsētiņa Sibiu, kura īstenībā esot sakšu pilsēta. Pa ceļam raibas pļavas ar koši dzeltenām madarām, baltās Latvijas madaras te neredz, koši zili zied cigoriņi, violeti rozā āboliņš. Braucam pa vienīgo Rumānijas bāni, kuru būvē jau 20 gadus. Aiz borta jau +28. Sibiu pilsēta ir ļoti skaista un nez kāpēc mazliet atgādina pagājušajā gadā redzēto Vācijas pilsētu Veimāru, bet tad attopos – nuja, Sibiu taču ir sakšu (tātad vācu) pilsēta. Info no interneta: Sibiu – pilsēta Transilvānijas dienvidos, Rumānijā, ir slavena ne viena ar savu pasakaino Vecpilsētu, kas pilnībā atjaunota 2006. gadā un kurai piemīt neatkārtojams viduslaiku šarms. Tā izsenis pazīstama kā Rumānijas vācu minoritātes centrs un jau vismaz pāris gadsimtus nes sev līdz pašas sakoptākās šīs valsts pilsētas slavu. Ļoti plašs gavenais laukums Piaca Mare ar soliņiem, kustīgo strūklaku, kura sajūsmina bērnus. Atkal namiņi dažādās sakoptības pakāpēs- bet tieši tas ir tik interesanti, tie paši sārtie dakstiņu jumti, torņi, luterāņu baznīca ar koši krāsainu mozaīkas jumtu. Tiekam aizvesti arī pie Melu tilta – pirmā metāla tilta pilsētā, kurš trīc, ja pa to iet cilvēks, kurš melo. Sapērkamies saldos ķiršus, mielojamies un mierīgi sēžam uz soliņa galvenajā laukumā...nu tikmēr, kamēr rokas pavisam melnas un ķiršu trauciņš tukšs 🍒 Esam tik relaksētas, ka šķiet pat laiks palēninājis savu skrējienu Tālāk mūs ceļš ved uz pilsētiņu Biertanu. Info no interneta: Biertanā līkumotu ieliņu un vīnogulāju dārzu ielenkumā atrodas viens no iespaidīgākajiem viduslaiku cietokšņiem – nocietinātajām baznīcām Rumānijā. Trīs desmit metru augstas aizsargsienas, kas savienotas ar torņiem un vārtiem, ietver kompleksu un viduslaikos padarīja to neieņemamu. Baznīcā atrodas Rumānijas lielākais koka altāris, kā arī iespaidīgas koka durvis, kuru atjautīgais 15 atslēgu mehānisms savulaik pasargāja sakristeju no izlaupīšanas. Apskatām cietoksni no kura paveras brīnišķīgi skati ar kalniem, mežiem, pļavām un mājiņām. Ieejam arī baznīcā un tur mūs sagaida brīnumaini dzidra sievietes balss un ērģeļu skaņas...klusītēm apsēžamies solos un klausāmies...cik saprotu, vietējā ērģelniece šobrīd iemēģina gan balsi, gan ērģeles...man gribas, lai šī burvība turpinātos vēl ilgi jo ilgi, soprāns skan tik gaiši un saviļņojoši. Baznīca celta 13.gs. Apskatām arī slavenās ozolkoka durvis – tās tagad ir iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Un, kas visvairāk izbrīna – visas 15 durvju slēdzenes darbojas joprojām. Izeju laukā no baznīcas, stāvu saulē, apkārt cietokšņa mūri, tālumā kalnu zaļās virsotnes, dzidri zilas debesis, aiz manis skan ērģeles un ir pasakaina, pat pārpasaulīga gaismas un miera sajūta... 14.40 dodamies uz Šigišoaru. Joprojām esam senajā sakšu teritorijā. Info: Sigišoara – pilsēta cietoksnis Rumānijas vidienē, kas iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Interesanta un savdabīga ir Sigišoaras vecpilsēta kalna galā, ko pirms daudziem gadsimtiem cēluši sakšu būvmeistari: vārtu tornis ar divām arkām - 14. gadsimts, pulksteņtornis - 13.-14. gadsimts, Kalna baznīca - 14. Gadsimts. Sigišoaras senie iedzīvotāji pēc Otrā pasaules kara pārcēlušies uz Vāciju. Tagad par viņiem liecina tikai meistarīgo celtnieku radītie nami. Šī ir arī slavenā grāfa Drakulas dzimtene. Tātad pirmā apskates vieta – dzeltenā māja, kurā dzimis Drakulas prototips. Izrādās romāna „Drakula” autors īru rakstnieks Brems Stokers pats nekad nav bijis Rumānijā. Ieejam Klostera baznīcā, staigājam pa mazajām ieliņā, šī ir pirmā (un vēlāk arī izrādīsies vienīgā) pilsēta Rumānijā, kurā satiekam mazus čigānu bērnus-ubagotājus. Kāpjam kalnā 170 pakāpienus uz luterāņu baznīcu, bet ieeja ir par maksu un izlemjam doties lejup. Kāpņu galā 2 ģitāristi spēlē temperamentīgu itāļu tarantellu – nu tā, ka kājas vai pašas cilājas 🎻 Pastaiga pa pilsētu turpinās, ir pat neliels nogurums, spēkus atgūstam apēdot kārtējo saldējuma porciju. Rumānijā mana devīze – ne diena bez saldējuma 🍦 Pie klostera baznīcas arī neliels tirdziņš ar koši baltajām, izšūtajām tautiskajām blūzēm, aromātiskajām eļļām, lavandu, citādiem tautiskiem (un ne tikai) tekstilizstrādājumiem, koka galda piederumiem un darbarīkiem, rotaslietām, neiztrūkstošajiem magnētiņiem (kaut Rumānijā to izvēle ir daudz mazāka kā citās valstīs), man visvairāk patīk košā rumāņu keramika – koši zaļas, koši zilas, melnas, brūnas bļodiņas, krūzītes, tasītes, pat lieli māla katli un vēl viss kas saimniecībā un mājas izdaiļošanai noderīgs. Es nopērku koši zaļu, spožu keramikas bļodiņu dāvanai. Diena tuvojas vakaram, kad sapulcējamies autobusā, uzzinām, ka līdz mūsu naktsmājās Varšaga ciematā kalnos ir it kā nieka 83 km. Tik jāņem vērā, ka brauksim ne jau pa bāni, bet kalnu ceļiem. Beidzot 2 naktis varēsim pavadīt vienā vietā! Esam nokļuvuši Rumānijas/Transilvānijas novadā, kurš ir senas tautas sekeļu reģions. Kas ir sekeļi? Te info: Sekeļi ir vieglā ungāru valodas dialektā runājoša tauta, kas, ja varam ticēt leģendām un vēsturnieku hipotēzēm, ir huņņu(ungāru) pēcteči. Pēc dažu vēsturnieku domām ir bijušas vairākas ungāru migrācijas plūsmas uz Donavas līdzenumu un Karpatiem, tātad sekeļi varētu būt pirmie ungāri, kas apmetušies uz dzīvi šajā reģionā, tagadējā Rumānijā. Ap 19.30 esam jau Varšaga ciematā Austrumkarpatu kalnos. Mūs sagaida skolas direktora ģimene, kuras mājas pagalma lielajā nojumē klāti mūsu vakariņu galdi. Kā jau ierasts Rumānijā – sagaida mūs sirsnīgi, viesmīlīgi, ar neiztrūkstošo palinkas glāzīti un gardu saldu kūciņu-rullīti ar krēmu un pabaro garšīgi – garda jo garda dārzeņu zupa, kartupeļi ar sautētu gaļu. Tiekam sadalīti saimniecēm, mums tiek saimniece Matilde. Ar čemodāniem hop! mašīnā un ripojam uz mūsu naktsmītni. Ap 500 m tālāk nelielā sānceliņā ar skatu uz pļavām un kalniem stāv 2stāvu māja ar saimniecības ēkām – kūti un šķūņiem. Blakus otra māja, kurā dzīvo dēla ģimene, kuriem drīz gaidāms ģimenes pieaugums. Apmetamies 2.stāva plašā istabā, mums uz 2 divvietīgām istabiņām arī sava plaša vannas istaba ar dušu. Apskatām saimnieces ģimenes bildes, sarunām lieti noder izsniegtā lapa ar rumāņu-latviešu vārdiem. Kā jau braucot bijām ievērojušas, šeit dzīvo saimnieciski, čakli cilvēki, kuru mājas ir kā naturālās saimniecības, jo gandrīz katrā sētā ir lopiņi, dārzi, ganības un cilvēki paši sevi apgādā ar pārtiku. Sekeļi ir arī ļoti ticīgi, uz baznīcu svētdienās dodas visa ģimene – vecāki, bērni, mazbērni (par to mēs nākošajā rītā pārliecināsimies arī pašas, uz ielas satiekot saposušos ļaudis)Daudz smejam un jūtamies omulīgi Naktī pamatīgs pērkona negaiss ar zibeņiem, mostos pāris reizes, ieklausos dabas skaņās – tas ir mans pirmais negaiss kalnos katrā ziņā pērkons skan plaši un vareni. 7. diena. 2.jūl. Paguļam 30 min ilgāk un priecīgas sveicam sauli debesīs. Klausoties nakts negaisu, bija bažas kāda būs šī diena, kura paredzēta kā diena bez autobusa un visa pavadāma kalnos. Brokastis pie dāsni klāta galda- atkal saimniece cienā ar pašu mājas labumiem – sieriem, pastētēm, pašu audzētiem tomātiem – kā man garšo Rumānijas tomāti! Tik lieli, biezi, maigu garšu! No palinkas atsakāmies, bet pašgatavots ķimeņu liķieris gan mūsu iekārdina, jo tas patiešām ir aromātisks un garšīgs. Ērti apavi kājās un dodamies uz skolas direktora māju no kuras tik pa īstam sāksies mana skaistākā un neaizmirstamākā diena Rumānijā un varbūt pat vispār visā manā ceļotājas pieredzē... Beidzot piepildu vienu no saviem dzīves sapņiem – PASTAIGU KALNOS!!! Ejam „zosu gājienā” pa pļavām, mežu, taciņām, pļavās koši jo koši zied pa autobusa logu apbrīnotās tikai un vienīgi dzeltenās, reibinoši smaržīgās madaras, arī tik latviskās dzelzenes, asinszāles un āboliņš. Viss vēl tik zaļš un košs, iesākumā daža taka, kura slīpāka pret kalniem, ir slidena pēc nakts lietus, bet mēs esam gana veikli un dodamies tik augšup un augšup...Kalnu pļavas/ganības atdalītas ar koka žogiem, vārtiņiem, kurus pirmais gājejs atver, bet pēdējais no mums aizver, mums piesacīts to stingri ievērot, lai lopi nepaspruktu brīvībā... Gids Badijs apstājas pie kādas mājas ar skaistiem, seniem dekoratīviem koka vārtiem, kuri ir sekeļu māju lepnums un gods. To augšpusē ir apaļi caurumi, lai putni varētu caurlidot, tā nesot mājai svētību. Vārti ar kokgriezumiem, ievērojām, ka citām mājām ciematā vārti pat greznoti ar krāsainiem zīmējumiem. Jo augstāk kāpjam jo augstākas pār mums debesis un pasakaini un plaši skati kurp vien skaties – kalni, meži, pļavas, kalnu virsotnes, saule, zilas debesis, kaut kur tālumā arī mazliet dūmaka... Lietā tiek liktas visas fotografēšanas ierīces kādas vien mūsu rīcībā...es labi apzinos, ka nespēju šos skatus iekļaut tehniskos aparātos, tie jāpaņem vispirms sajūsminātajās acīs, tad laimīgajā sirdī un atmiņā... ar sajūsmu, prieku, mīlestību, pateicību... Nonākam kalna virsotnē, kur izvietots koka skatu tornis. Daži mūsu ceļotāji jau mūs sagaida, jo viņi šurp ir atbraukuši zirgu vilktos ratos. Neliels atpūtas brīdis. Baudām sauli, debesis, zaļo pasauli, sauļojamies, atgūlušies zālē un sūnās... ☘ Tad dodamies uz nelielu ciematiņu, kur mūsu gaida kokapstrādes meistars, kurš parāda kā top koka lubiņas jeb šķindeļi. Viņa sieva mūs cienā ar saldskābu plūškoka dzērienu. Tad ciemata bārā ar zīmīgo nosaukumu Parlaments cienājamies ar alu vai pepsi un saldējumu. Saldējuma rūpnīca atrodas tepat 30 km netālajā pilsētā. Atpūtas brīdis nav garš, ceļamies un atkal pa pļavām, gar dārziem dodamies tuvējā meža virzienā, kur ir piknika vieta ar lielu nojumi un ugunskura vietu. Ugunskurs jau liesmo un uz tā cepas smaržīgi cepeša gabali, ir pienācis pusdienu laiks. Esam izsalkuši un gardu muti notiesājam ij gaļu, ij tomātus, papriku un gurķus, man ir iegaršojusies arī iepelēkā, mīkstā rumāņu maize. Pastaigājam pa tuvējo apkārtni – mežu, pļavām, atrodam strautu...tad dodamies iekšā mežā, lejup uz ūdenskritumu, sauktu par „tekošo akmeni”. Te ir visas pastaigas laikā priekš manis ekstrēmākais brīdis, kad nogāzē nākas līst gar lielu akmens plāksni, cenšos neskatīties lejup. Jā, viss kārtībā, esam klāt! Pār lieliem akmens gabaliem lāsodamas, pilēdamas, čabinādamās tek ūdens stūklas... Skaistums!!! http://www.varsag.com/csorgoko-vizeses Atkal top foto, jā, tie izdodas, bet kā lai tajā ieliek meža smaržas, ūdenskrituma skaņu? Tas atkal viss jāpaņem sirdī un atmiņā Dodamies lejup, ceļš vietām taka, vietām akmeņi, pavīd pa kādai mazai mājiņai, nokļūstam uz jau lielāka ceļa pa kuru var braukt jau mašīnas...bet tad atkal mežā un pa pļavām, ganībām ar vārtiņiem, atkal skati ar kalnu virsotnēm tālumā, kur vien sniedz acis... Aizveru acis un paņemu to visu sevī...saplūstu ar kalniem, pļavām, debesīm, sauli... PALDIES! Jau nogurums, bet laiks paskrējis negaidīti ātri – ir pagājušas 6 stundas kalnos... Atgriežamies pie savas saimnieces bezgala laimīgas un nogurušas. Saimniece piedāvā kafiju un augļus, nedaudz atpūšamies un dodamies vakariņās. Piebilde – šoreiz ar dzīvo mūziku Mēs te tiekam lutināti un apčubināti līdz pēdējai iespējai – man atkal jāraksta – uz galdiem gardumgardas vakariņas un programmā vēl dejas un dziesmas... Skolas direktors nedaudz pastāsta par ciematu un dzīvi tajā, ciemats izvietots 4 mazās apdzīvotās vietās kalnos, tajā gandrīz visi ir ungāri-sekeļi. Pirms 5 gadiem bijušas 5 skolas, tagad 3. Skan valši, pazīstamas melodijas, kurām dziedam līdzi, dejojam un apgūstam ungāru čardaša soļus. Fantastiskas sajūtas – pavadīt šīs jaukās dienas Rumānijā brīnumaini skaistās vietās pie dabas, kalnos ar sirsnīgiem, viesmīlīgiem, smaidošiem cilvēkiem. Prieks! Prieks! Prieks! Bet arī šis līksmais vasaras vakars beidzas, dodamies uz savu mājiņu, pa ceļam vēl priecājamies par ugunīgi sārto saulrietu uz netālo kalnu fona. Iedzertā kafija un skaistās emocijas ilgi neļauj aizmigt, dzirdu atkal lietus lāses čabināmies pa palodzi. No mājām atnāk ziņa, ka Balkānu valstīs tiek solītas milzīgas lietusgāzes...vai arī mums kas tiks no tām, to rādīs nākošā diena. 8.diena 3.jūl. Agras jo agras brokastis, saimniece liek galdā lielu pannu ar tikko ceptu olu kulteni ar šampinjoniem. Cīnos ar miegu un skumjām, tāpēc lieti noder kārtīga kafija. Rīts apmācies un tikai +17 grādi. Atkal čemodāni un mēs pašas mašīnā un tiekam „izkrautas” pie autobusa. Skan dziesmas gan no saimnieču, gan mūsu puses, pēdējie kopīgie foto, apskāvieni un atvadāmies... Ap plkst 10.20 esam jau pie Sovatas Lāča ezera – tajā sāls koncentrācija līdzīga kā Nāves jūrā – nogrimt neizdodas. Par to mēs paši gribam pārliecināties, lai arī rīts ir joprojam pavēss un visu ceļu lija lietus. Bet kas tad mums – kāpjam vien no autobusa laukā un dodamies uz peldi. Gids gan mūs ir pabiedējis, ka ūdens temp. esot tikai +12 grādi...ak, neesam tik lētticīgi, jo pat pa gabalu var redzēt, ka ūdens kūp...ja gaisa temp. ir +18, tātad kūpošais ūdens ir krietni siltāks... http://www.sovata.ro/ JĀ!!!!! Tieši tā arī ir – fantastika! (jā, es patiešām šo vārdu Rumānijā atkārtoju ļoti, ļoti bieži)...BAUDA! Es esmu tikusi arī pie savā mūžā pirmās peldes sālsūdens ezerā...un tas ir silts un tas ne ļauj nogrimt, tajā var peldēt vai visu dienu!!! Mmmmm.... Aiz sajūsmas gribas vai spiegt 🐳 Ūdenim ir vismaz +25-30 grādi!!! PASAKA! Nu kas mums – īstiem latviešiem atliek? Mums ir ne tikai jāplunčājas un jāpeld, bet arī JĀDZIED!!! Ungāri smaida un arī atbild mums ar dziesmu...Visapkārt zaļi koki, pāri peld pīles, pavisam pelēkās debesis rasina sīku, vēsu lietutiņu, bet mēs baudām peldi siltā sālsūdenī... Ūdenī satiekam moldāvus, kuri arī atceras Baltijas valstis, viņi labprāt vēl brauktu pie mums, bet vajagot vīzas...sarunas laikā noskaidrojas, ka, ja viņiem ir arī rumāņu pases, tad pie mums var atbraukt kā ES pilsoņi... Gids Badijs jautā vai pie mums Latvijā ir kāds sālsezers, mēs sakām nav gan. Badijs saka, viņam atmiņā alikusi pelde Baltijas jūras uhhh cik aukstajā ūdenī Arī skaistajai peldei pienāk finiša brīdis, mūs gaida vīna darītava romu reģionā Kalamanešti ciematā. Vīna darītava veidota 1700 gadā celtā muižā, tiekam cienāti ar baltvīnu, nogaršojam 5 šķirnes, man vislabāk garšo pats pirmais – šardonē Nr 1. Pēc iepirkšanās dodamies tālāk uz ciematu, kur mūs gaida čigānu deju grupa. Ap 16mitiem esam arī klāt, ciematiņš čigāniski pieticīgs, nelielas kluba telpas ar zāli. Čigānu ansamblī 5 jauni zēni un 3 meitenes stilizētos čigānu tērpos, muzikanti spēlē un dejas iet vaļā. Puiši dejo savdabīgas dejas ar ļoti ātrām kustībām – pēc mana vērtējuma kaut kas pa vidu starp stepu un īru dejām. Meiteņu dejas prasme gan ir visai pieticīga, vēlāk mums pastāstīja, ka meitenes nepaspēj apgūt dejas, jo ļoti ātri apprecas un aiziet prom no deju kolektīva. Pēc stundas dodamies tālāk uz Viseu de Sus pilsētiņu kalnos, atgriežamies sakšu reģionā. Apkārt joprojām zaļie kalni ar mežiem, pļavām, laukiem, aitiņām. Nu ko? Saprotam, ka ir sācies mūsu mājupceļš... Nonākam kalnu pilsētiņā Viseu De Sus un visai greznā viesnīcā Gabriela. http://www.hotel-gabriela.ro/ Lai arī pulkstenis ir jau vēls (21.00), mūs gaida vakariņas!!! Un tajās tiek pasniegta milzīga porcija salātu, grilēta zivs ar mamaligas putru (kukurūzas) un ļooti gards keksiņš ar melleņu ievārījumu un skābo krējumu, saprotam, ka tas ir tas pats papanasi keksiņš, par kuru kā Transilvānijas reģiona saldo ēdienu stātīja Badijs. Ufff...protams, ka pēc tādām vakariņām nu NAV viegli aizmigt, labi, ka somā aizķērusies Mezim Forte tablete. Šīs dienas ceļš izstiepies pa kalnu reģionu 324km garumā. 9.diena 4.jūl. Agras brokastis ar mazītiņu ļoti stipras kafijas tasīti, un pilnā vārda nozīmē – fantastiski gardiem, vēl gluži karstiem kruasāniem. Tātad atrodamies Maramurešas reģionā, kas ir Rumānijas ziemeļu daļa, ļoti tuvu Ukrainai. Šis reģions 900 gadus bija Ungārijas teritorija. Pēc 2.pas. kara lielāko tā daļu pievienoja Ukrainai. Interesants ar to, ka šeit ir ēkas ar skaistu koka arhitektūru. Šejienieši daudzi arī ikdienā valkā tautas tērpus un pieturas pie savas tautas tradīcijām. Uz 15 minūtēm stājamies kalnos – vietā, kura paveras fantastiski skati uz kalnu pļavām... horizonts tāltālēm atklāj zaļas kalnu virsotnes, virsotnes, virsotnes... Elpu aizraujoši skati un pasaules plašuma sajūta. Tepat pie kājām atkal koši dzeltenās madaras biezumbiezās ziedu pļavās, zied arī nepazīstamas puķes... Atkal fotogrāfēšanās pauze ieilgst...Šodien ir laimējies ar laiku, jo atkal pār mums ir saule un debesu zilums. Lai kā negribas, dodamies tālāk cauri ciematiem, pa kalnu serpentīniem, ciemati ar tik dažādām gan lepnām mūra mājām košās krāsās un grezniem balkoniem, gan ar kokgriezumiem un zīmējumiem rotātām koka mājām...tik dažādi un krāsaini... Badijs stāsta, ka šejienieši gan daudzi strādā ārzemēs, bet vasarās dzīvo savās par ārzemju naudu lepni celtās mājās. Ciematu nomalēs daudz nepabeigtu māju, tā rumāņi un visvairāk tieši čigāni atrisina īpašuma nodokļa maksu – ja māja ir nepabeigta, par to nodoklis neesot jāmaksā. Ceļš rit tālāk un nonākam Barsanā, kur mūsu galvenais apskates objekts ir koka klosteris. https://travelguideromania.com/barsana-monastery-maramures/ Info: Pasaules mantojuma sarakstā ir iekļautas 8 koka baznīcas, kuras ir izcili arhitektūras pieminekļi no dažādiem periodiem. Baznīcas ar augstu pulksteņa torni un interesantu jumtu konstrukciju. Šis baznīcas atspoguļo Rumānijas ziemeļu kultūrainavu izpausmes. Viens no augstākajiem koka torņiem Eiropā (57 m augsts). Kā arī vecākā koka baznīca Rumānijā (ap 600 g.) Jā, Rumānija nebeidz pārsteigt un sajūsmināt Sapnis nomodā turpinās J Pilnā vārda nozīmē burvīgas un pat greznas un staltas koka ēkas – baznīcas, balkoni, ziedi, apstādījumi, skats uz kalniem, kurp vien pagriezies... pasakaina, mazliet nereāla sajūta...nuja – kā rožaini romantiskajās filmās Izklīstam kur nu kurais un baudām – ar acīm, sirdi, dvēseli...un protams, arī fotografējam...klusums, miers, gaisma, krāsas, saule...ak, tā palikt vēl ilgi jo ilgi Bet arī šī skaistā pauze beidzas un dodamies tālāk. Gids stāsta, ka esam tikai 3km no Ukrainas robežas, tā esot tepat pāri upei Izai. Tālāk mūs gaida Jautrā kapsēta, par kuru gids neko nestāsta, saka – visu redzēsiet paši. Un brīdina, ka neprotot rumāņu valodu, iespaids būs vairāk krāsains nekā jautrs. Info: Labi paslēpusies mazajā Sapantas ciematiņā Maramurešas reģionā aptuveni 600 kilometru attālumā no Bukarestes, šī vieta, atbilstoši savam nosaukumam, it nemaz neizraisa skumju noskaņojumu. Kapa vietas iezīmē bagātīgi rotāti krusti košās krāsās (īpašā cieņā ir spilgti zilie toņi), bet uz kapa plāksnēm iekalti daiļrunīgi vēstījumi melnā humora garā par apbedītās personas dzīves gājumu. Šejieniešiem nevar pārmest humora izjūtas trūkumu, un Jautrā kapsēta mūsdienās tiek uzskatīta par nenovērtējamu tautas folkloras pieminekli. Apskatām krāsainos un saulē pat žilbinoši zilo kapsētu, pasmaidām par dažiem kapu uzrakstiem, kurus mums gids patulko: ,,Šeit guļ mana sievas māte, ja viņa nodzīvotu 3 dienas ilgāk, tad tur gulētu es." Paklejojam arī pa košajiem tirdziņiem abās ielas malās un šo to arī nopērkam. Pēdējā diena Rumānijā turpinās – dodamies uz Vamu – mazu ciematiņu, kur paciemojamies pie podnieka. Aizrautīgi vērojam kā top māla vāze, protams, arī iepērkamies un tiekam pārsteigti ar dāvanu – katram no mums ir izgatavota maza vāzīte ar vārdu. Satu Mares pilsētiņā ir pavisam skumīgs brīdis - atvadāmies no gida Botonda/Badija. Viņš atvadoties saka atzinīgus un sirsnīgus vārdus par ar mums kopā pavadīto laiku, kurš viņam vairāk bijis kā atpūta... Nu ko tad lai sakām mēs? Viņš bija lielisks, sirsnīgs, vienmēr smaidošs, zinošs un atsaucīgs grupas pavadonis. Skan dziesmas, tiek dāvātas dāvanas. No sirds patiess un silts PALDIES, Botond! Kas zina – varbūt varam pat teikt – uz tikšanos nākošreiz? Jo Rumānijā vēl ir tik daudz ko redzēt. Ehh... Skumji, bet mūsu ceļš jau ved uz Rumānijas/Ungārijas robežu. Pa ceļam vēl apstāšanās pie Auchan lielveikala, lai iztērētu pēdējās rumāņu naudiņas. 16.10 jau esam uz robežas, atkal ātra pasu pārbaude un ienirstam šoreiz jau Ungārijas saulesdzeltenajos saulespuķu laukos. No mājām pienāk aukstas ziņas – tikai +13 un lietus. Bet mums, mums joprojām +27. Mazliet paskrienot garām, tomēr nonākam Tokajas vīnu darītavā, kur degustējam nu jau 8 vīnus!!! Par laimi, vispirms tiekam pacienāti ar pilngraudu makaroniem un gulašu Nokāpjam pagrabā, kurš atrodas 37m zem zemes, tur ir visai drēgns un lieti noder līdzi paņemtās jakas un šalles. Vīni šoreiz ir dažādi, bet visi vairāk sausi un skābeni, tā īsti nevisn nav manā garšā. 21.00 jau esam viesnīcā LIDO Miškolcā. Šodien mūsu ceļa norma – 409km. 10.diena 5.jūl. Brokastis šoreiz jau atkal pēc Eiropas laika – tātad varam pagulēt stundu ilgāk Ap 8.15 čemodāni busā, peldlietas rokās un teciņus vien uz tepat netālu esošo Miškolcu-Tapolcu termālo baseinu. http://www.barlangfurdo.hu/ Info: Eiropā vienīgais baseins ar piecām zālēm un saunu klinšu alā, ir unikāls dabas veidojums. Ūdens ir mineralizēts, un tā temperatūra ir no +30°C līdz +36°C. Baseini 9.00 tiek slēgti vaļā un esam vieni no pirmajiem apmeklētājiem. Ak, cik skaisti! Vispirms dodamies iekšā – vispirms apgūstam ļoti ērtās garderobes telpas. Pirmās izpētam alas, grotas...nonākam arī slavenajā zvaigžņu grotā ar atbalsi...un ko gan citu latvieši tādā vietā var dziedāt? Nu, protams, ka Pūt, vējiņi! Skan grandiozi, skaisti, elpa aizraujas, sirds trīsuļo un acīs asaras... Skan pat – nebaidos šīs vārda - kosmiski! Atskan aplausi, tepat ir arī citas latviešu grupas – pa ceļam no Horvātijas, Dalmācijas un citām vietām. Dodamies āra baseinos – apšilbstam košajā saulē un balti zilajās krāsās. Atrodu 1m40 dziļo baseinu, kurā vēl nav cilvēku un ļaujos peldēšanas priekam. Tad seko sauļošanās un saldējums un atkal peldes un saule... Mmm...relax un dzīves baudas...paliktu te vēl un vēl, bet 12.00 mūs gaida pusdienas ar vīna degustāciju tepat netālu. Mūs priecē arī muzikanti un mielojamies ar nu jau šī ceļojuma pēdējo gulaša zupu. Vīns ir gards, bet gana dārgs un noturos neko nenopērkot. Ap 14mitiem dodamies Slovākijas virzienā. Baudām vēl saulespuķu laukus, cenšamies notvert dzelteno brīnumu arī fotoaparātos...nu cik tad var fotografēt? Bet izrādās, ka VAR J jo skati brīnumskaisti J 15.30 jau Ungārijas-Slovākijas robeža. Tālumā Beskidu kalni un nu jau citi dzelteni lauki – nobriedusī labība. Slovākijas kalnu serpentīni arī priecē acis, esam trāpījuši Slovākijas svētku dienā un noskatītais lielveikals, diemžēl, ir slēgts. 18.00 Jau Slovākijas-Polijas robeža Barvineka. Skan Vangeļa mūzika – ļoti piemērota kalnu ceļiem. Nakšņojam viesnīcā Ržešovā. Ceļa mērs šodien – 291km. 11.diena 6.jūl. Ak, ak, ak, pēdējā ceļojuma diena... Brokastis agras un 7.00 jau izbraucam. Līdz Rīgai esot 923km. Pusdienas ABRO ēstuvē Polijā, kur forši puiši-apkalpotāji prot pat latviešu valodu. Izvēlamies visādas pankūkas un tās ir jā, gardas 19.00 jau Polijas-Lietuvas robeža... vēl nieka 4 stundas un SVEIKA LATVIJA! ESAM MĀJĀS!

Neogotiskā Lednices pils Čehijā. Būvēta 1846-1858.g. Pie tās filmēta arī mūsu pasaku filma "Sprīdītis"

Interesanti "pieminekļi" kolorītiem Bratislavas iedzīvotājiem

Ezers pie ezerpils...nu ir taču itālisks akcents šim skatam, vai ne? :)

Tik skaistu ziedošu juku aleju redzu pirmoreiz

Bet mēs drosmīgi, mēs zirgu pajūgos dodamies ceļā

Šis skats atsauc atmiņā kaut ko bērnībā redzētu

Saulespuķes turpina sauļoties arī Rumānijā

Degustējam vai arī Rumānijā ir gards vīns?(jā, jā IR!)

Tipisks Rumānijas kolorīts - vecas un skaisti apdrupušas mājas un blakus jaunas, koši restaurētas...yn ziedi, ziedi...

Tucano Coffe gardā sierakūka ar vasaras ogām

Tirdziņš ar mmm...gardumiem...rekomendēju supersaldos ķiršus

Huneodaras pils-vienas no visskaistākajām renesanses laikmeta celtnēm Eiropā, kas glabā leģendas par dižciltīgo, drosmīgo Hunjadi dzimtu un karali Matiāšu. Klīst baumas, ka tajā bijis ieslodzīts arī briesmonīgais valdnieks Vlads III - Drakulas prototips

Sibielas kalnu ciematiņā mūs cienā ar kāpostu tītenīšiem rumāņu gaumē

Tiek pasniegts deserts - ķiršu kūciņas un kas gan tās pasniedz? Mūsējie rumāņu tautastērpos! SURPRISE!!!

Gar šo kalnu upīti dodamies uz mūsu naktsmājām

Sibiu - vācu minoritātes pilsētiņa Rumānijā, ar īstu vācisku "piesitienu" un kārtību. Piaca Mare laukums

Atkal kolorīti un tik dažādi skati. Strūklakas svaigums veldzē...

Dzelzs tilts, saukts par melu tiltu, uz kura var pārbaudīt vai cilvēks nemelo

Kalni nebeidzas...ak, lūdzu palaidiet mani pa tiem paklejot! :)

Skan ērģeles un dzidra sievietes balss... esam apburti

Šigišoara - pilsēta-cietoksnis. Arī Drakulas dzimtene

Tā dzeltenā mājiņa ielas galā labajā pusē arī ir Drakulas dzimtā māja

Krāsainie namiņi, ai kā man tie patīk :)

Skats uz kalniem no mūsu vakariņošanas vietas

Te nu ir krāšņie sekeļu māju vārti - sekeļu dzimtu lepnums

Un kas par skatu visapkārt...sirds līksmo un iemīlas

Tikai nedrīkst aizmirst aiztaisīt vārtiņus :)

Ūdenskritums ar nosaukumu "Tekošais akmens"

Sairsnīgās un viesmīlīgās saimnieces atvadās no mums ar dziesmu

Mājas joprojām dažādas un rumāniski izteiksmīgas

Koši dzeltenās un ļoti smaržīgās madaras

Vēlās vakariņas un saldais ēdiens - papanasi keksiņš ar melleņu ievārījumu un skābo krējumu.

,,Šeit guļ mana sievas māte, ja viņa nodzīvotu 3 dienas ilgāk, tad tur gulētu es."

Kura gan var palikt vienaldzīga pret šo krāšņumu?

Vamas ciematā podnieks mums rāda kā top māla skaistums

Un te jau Ungārija un Miškolcu-Topolcu baseini

Eiropā vienīgais baseins ar piecām zālēm un saunu klinšu alā,

Atvadāmies no Rumānijas skaistuma, sirsnīgajiem cilvēkiem un kalniem, kalniem...

Skaistā, krāsainā, viesmīlīgā Rumānija, jeb Pēcjāņu saulespuķainā un kalnainā tūre pa Transilvāniju

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem