Viļņu šupolēs uz Roņu salu

02.09.2017
8 min lasīšanai

Augusts, pēdējais vasaras mēnesis. Dienas vēl ir siltas un saulainas, bet arī uznāk stipri vēji un lietavas ar pērkona negaisu un pat krusu. Gaisā jūtama rudens elpa. Meklējot internetā rudens ekskursijai maršŗutu savai "Senioru sadraudzībai", ieraugu vilinošu ceļojumu sev - jūras ceļojums ar jahtu uz Roņu salu. Tas gan, šobrīd liekas tikai tāds vilinošs sapnis. Jūra, nesaprotami mani vienmēr ir "pievilkusi", kaut no ūdeņiem man bijusi "bijība" jau no agras bērnības. No ūdeņiem cenšos piesargāties, bet jūra ir izņēmums. Sapnis...šis ir vienas dienas ceļojums no Mērsraga ar jahtu "Palsa" uz Roņu salu. Pie tā nu atgriežos arvien biežāk. Zinu, ka tas nav realizējams, bet tomēr...sazinos ar "Palsas" kapteini, noskaidroju visus kritērijus ceļojumam. Apstāties vairs nevaru...esmu jau "ceļa jūtīs". Nolieku visu Dieva rokās, ja tas būs Viņa prāts, tad arī braukšu. Pamazām sāk viss realizēties. Uzrodas arī problēmas - vēlams būtu līdzbraucējs, kurš būtu ar tādu pašu "jūras vilinājumu" kā es pati, tad nokļūšana Mērsragā, kas ir krietni patālu no Rīgas un ostā jābūt agri no rīta. Atrisinājums rodas - līdzbraucēji atrodas un ne tikai viens, bet būsim septiņi savā grupiņā. Arī nokļūšana Mērsragā vairs nav problēma, ir atrastas naktsmājas Bērzciemā, kas ir tikai nedaudz kilometru attālumā no Mērsraga. Tiek nokārtotas visas formalitātes ar jahtas vadību un ...tad arī pienāk diena, kad varam ņemt somas un doties ceļā. 16. augusts. Rīts ir nomācies, saulīte slēpjas aiz mākoņiem, tikai pa brītiņam, pa kādu mākoņu spraudziņu izsprauc kādu stariņu. Nekas gan neliecina par negaisu vai lietavām. Arī vējš pavisam mērens, pa brītiņam iešūpo koku zarus. Ostā iebraucam savlaicīgi, noparkojam mašinas pie kanāla malas un ejam uz "Palsu". Pretī steidzas jahtas bocmane Gundega, sasveicināmies, tiekam pieriģistrēti un varam kāpt uz jahtas. Pie ieejas sagaida pats kapteinis Lauris, un pēc sasveicināšanās, tiekam aicināti jahtas lielajā salonā uz brokastīm. Jahta "Palsa" ir 20 m garš un 5,5 m plats kuģītis. Tā iegrime esot 2,4 m. Mūsu rīcībā ir plašs salons, tam blakus virtuvīte ar visu vajadzīgo aprīkojumu. Ir vēl mazais salons, kajītes ar ērtām gultām un iluminatoriem, pa kuriem paveras skats tieši uz jūras ūdens klāju. Abos jahtas galos ir ārējie klāji, gar malām soliņi. Pārvietoties var arī gar abām ārējām jahtas malām un arī tur stāvēt. Visā ceļojuma laikā ir pieejams arī pats kapteinis savā kajītē, kur var iepazīties ar visu jahtas stūrmaņa aprīkojumu, noklausīties kādu "jūrnieku stāstu" un arī pastūrēt lielo stūres ratu, ko izmanto, uz kuģa esošie mazie ceļotāji. Pavisam uz jahtas esam 25 ceļotāji, trešā daļa no tiem ir bērni. Mazākajiem bērniem ir jāapģērbj "drošības" vestes un jābūt savu vecāku uzraudzībā. Kaut gan vējš neliekas liels, tomēr jūra ir nemierīga un izkatās kā viļņojošs, tēraudpelēks ūdens klājs ar tumšām viļņu švīkām un baltām putu šļaktām to galotnēs. "Palsa" šūpojas pamatīgi, bez pieturēšanās nav iespējams pārvietoties pa tās klāju, tomēr ir drošības sajūta, jo pie stūres ir pieredzējis kapteinis. Par lielāku vētru arī neesot jāuztraucās, ja tāda uznākšot, tiks uzvilktas buras, kas vētru savaldīšot. Mūsu ceļojums ir ielikts drošās Dieva rokās. Atspiežos pret jahtas sāniem, ar rokām turos pie borta un ļaujos viļņu šūpolēm. Sānos esmu pasargāta no ūdens apšļākšanas. Abos jahtas galu klājos, "devītais" vilnis brāžas pāri galiem un tur stāvētāji vai sēdētāji tiek apšļākti. Labu brīdi tā esmu šūpojoties stāvējusi, kad jūtu, ka paliek nelabi. Ik pa brīdim "pabaroju", pāri bortam, zivtiņas, kopīgi "padiskutējam" ar līdzīgā situācijā, nonākušajiem ceļotājiem, kas nostājušies man blakus. Uzjautrinājamies paši par sevi, katram ir savs viedoklis un gudri padomi šādām reizēm. Šī situācija manu labo noskaņojumu nespēj sabojāt. Ātri arī viss pāriet un varu atkal justies lieliski. Pēc 3,5 stundu šūpošanās jūras viļņos, tālumā, tieši priekšā ieraugām salas aprises. kas izskatās, kā abu roku izstiepiena garumā, zemes strēle. Vēl pēc 1/2 stundas brauciena, mūsu "Palsa" pietauvojās Ringsu ostā un varam uzkāpt uz salas, kur varēsim pavadīt četras stundas kopā ar gidu, vai apstaigājot to "uz savu roku". Uz jahtas jābūt atpakaļ tieši pulkstens 16.oo. Kapteinis gan, smejoties mierina, ka liela nelaime nebūšot, ja nokavēšot, jo nākošajā dienā, "Palsa" stāvēšot tieši šajā pašā vietā un laikā. Tas ir labs stimuls mums visiem nenokavēt, jo pārnakšņošanu uz salas nav nemaz tik viegli atrast. Ostā mūs sagaida pavisam mazs busiņš, kurā, tikai ar grūtībām, varam visi satilpt.Tievākie un bērni sasēžas solos pa trīs, bet stāvētāju starp soliem vidū, ir saspiesti cits pie cita. Busiņš, cauri priežu mežam, kādus trīs kilometrus, aizved mūs līdz salas centram. Pie restorāna visi atkal "izbirstam" no tā laukā. Tie, kuri bija pieteikuši pusdienas, steidzas uz restorānu, mēs, kuri nolēmām salu apstaigāt "uz savu roku" kājām un no pusdienām atteicāmies, uzsākām "salas ieņemšanu" . Ruhna, jeb Roņu sala ir Igaunijai piederoša sala Rīgas jūras līcī un no Igaunijas, vairāk nekā 1500 salām, desmitā lielākā. Salas garums esot 5,5 km, platums 3,5 km, platība 11,54 km2 Šobrīd salu apdzīvojot 100 iedzīvotāju. Līdz 1944. gadam salā dzīvojuši zviedri, pēc 2. pasaules kara to apdzīvo igauņi. Kādreiz salas iemītnieku galvenais iztikas līdzeklis bijis roņu medības, no tā, iespējams, arī cēlies salas nosaukums. Tagad gan roņus medīt esot aizliegts. Salas centrā ir admistrātīvās ēkas- valdības māja, restorāns, divi veikali, biblioteka, skola ar deviņiem skolniekiem un pieciem skolotājiem, viesu nams un divas baznīcas. Interesants fakts, ka skolotāji saņemot pilnas slodzes algu. Šodien sala dzīvo savu atsevišķu dzīvi un sevišķu sajūsmu par tūristiem neizrāda, jo tos sala nespēj ne labi izmitināt ne arī paēdināt. Mēs savu apceļošanu sākam ar baznīcām. Tās, abas, viena otrai blakus, stāv uz pakalna. Sv. Magdalēnas baznīca celta 17.g.s. un esot viena no vecākajām Igaunijas kultūras celtnēm. Mazā, vecā baznīciņa celta no kāda, avarējoša burinieka daļām. Baznīcas rietuma fasādi rotā bojā gājušā burinieka dekors ar senu motīvu. Baznīcā viss ir taisīts no koka - soli, koka mežģīnēm rotāta kancele, altārs. Kad mazā baznīciņā kļuvis pa šauru, tieši blakus tai celta otra, no šķeltiem akmeņiem celta, stalta baznīca. Arī šajā baznīcā ir skaista, koka mežģīnēm rotata kancele, altārs, ērģeles. Āltārgleznā attēlots "Jēzus ar mācekļiem apskaidrošanas kalnā". Jaunajā baznīcā starp abu solu rindām, no durvīm līdz pat altarim, ir skaists, zaļš paklāja celiņš. Gar vienu sienu izvietotas senas, vēsturiskas bildes no salas iemītnieku pirmsākumiem. Abas baznīcas darbojoties, baznīcās nav elektrība, no griestiem nokarājās kristāla lustras ar dabīgajām svecēm tajās. Sveces iedegot tikai svinīgos gadījumos un svētvakarā. Lustras dāvinājuši kādi, izglabti, bojā gājuša kuģa jūrnieki. Tikai iztēloties varu, cik pasakaini skaists te ir Ziemassvētku vakars! Svētdienās iztiekot ar dienas gaismu un divām svecēm pie altāra. Baznīcas zvans esot 1899. gadā liets Rīgā, kad svētdienās iezvanot dievkalpojumus, tas dzirdāms pa visu salu. Visi iedzīvotāji svētdienās esot dievkalpojumā. Blakus vecajai baznīciņai, pa nogāzi ir sena kapsēta ar nedaudz, palikušajiem krustiem. Te apglabāti salas pirmie iedzīvotāji. Baznīcas apskatījuši, ejam tālāk pa smilšainu meža ceļu. Ir pasakaini svaigs gaiss ar priežu skuju un jūras vēju smaržu piesātināts. Ir tik viegli elpot! Redzami vētras postījumi - nolauzti koki, priežu zari. Vētras uz salas esot bieža parādība un salinieki to uztverot kā ikdienu. Pēc neoficiālām ziņām, stiprākā vētra sasniegusi 47 m/sek. Gar abu ceļa malām, mellenāji, pilni zilām ogām, ciņi ar rozīgajām brūklenēm . Arī sēņu cepurītes redzamas itin bieži.. Ceļa krustojumā, kokā veidots ceļu norādes stabs. Te izvēlamies nākošo objektu - Roņu salas bāku. Bāka pamanāma pa lielu gabalu, starp priežu galotnēm.Tā atrodas salas augstākajā punktā - Haubjeres kalnā. Tās augstums esot 35 m un balstas uz četrām metāla kājām. Bākas metāla korpuss uzbūvēts 1877. gadā un to projektējis Aleksandrs Gustavs Eiffels, kas arī esot Parīzes Eiffeļa torņa un Ņujorkas Brīvības statujas arhitehts. Bākas ugunis atrodoties 65 m virs jūras līmeņa. Tagad bāka ir modernizēta. Pa vītņu, iekšpuses kāpnēm, varot uzkāpt augšā un paraudzīties uz visiem salas jūras krastiem no tās augstumiem. Šodien gan bāka, mums ieejas durvis neatver, atliek tikai noraudzīties uz tās augstumiem un pasapņot par skaistiem skatiem, kas būtu no tās augstumiem. Pie bākas, uz primitīvi sataisīta galdiņa un soliņiem ap to, mēs ieturam savas, līdzi paņemtās pusdienas. Paēduši, arī atpūtinājuši, jau patālus gabalus nostaigātās kājas, ejam atkal no kalna lejā. Te redzam arī "mini" degvielas uzpildes agregātu. Tas gan kalpojot tikai civilai aizsardzības nodrošināšanai. Degvielu saņemot no ostā ienākušajiem kuģiem. Privātām personām mašīnas nav un nav arī tās vajadzīgas, jo salas apmēros pārvietojās tikai ar velosipēdiem. Mašīnas domātas tikai preču pievešanai veikaliem un citām sadzīves vajadzībām. Elektrību sala saražo pati, arī pārtika tiek ražota uz vietas, no kontinenta tikai atvedot to, ko paši neražo un pastu. Viena maza lidmašīna pa noteiktam laikam kursējot un arī kāds prāvāks kuģis. Pie kalna satiekam smago mašīnu ar tajā sēdošajiem, mūsu ceļa biedriem, kuri šai brīdī brauc bāku skatīties. Viņiem līdzi ir gide un iespējams, ka būs viņiem iespēja tikt arī bākas virsotnē. Samājamies ar rokām, paraugos vēl atpakaļ uz stalto bāku un tad turpinām savu ceļu tālāk. Atkal ceļš caur mežu. Salā lielāko daļu klājot meži. Pēc divu kilometru gājiena, nonākam atkal pie vienām krustcelēm, kas norāda mums ceļu uz Limo pludmali. Jau pa gabalu sadzirdama jūras šalkšana. Brienam pa kāpu smiltīm, vēl pa priežu mežu, tad arī mūsu skatam paveras tumši zils ūdens klājs ar baltu putu rotātiem viļņiem, kas brāžas uz krastu. Šī ir baltu smilšu, tīra un civilizācijas neskarta pludmale. Vietām krasts apaudzis niedrām, vietām akmeņains. Mūsu jaunā paaudze ar skubu metas ūdenī, pārlēkājot viļņus no "pirmā līdz pat devītajām". Ieeju arī es ūdenī, tāpat pabradājos, nebaidoties saslapināt garo brunču apakšmalu. Vējā un saulē, tā atri vien izžuva. Ūdens, kaut viļņu sašūpots, ir silts un patīkami veldzējošs. Šeit esot arī "dziedošās" smiltis . To "dziesmas" gan neizmēģinājām. Vajagot vairākiem ar kāju pēdām uz smiltīm uzsist, tad veidojoties it kā skanoša mūzika. Tādas smiltis esot arī Latvijā sastopamas. Neesmu sastapusi. Lai cik te patīkami, tomēr laiks steidzas un mums jāsteidzas tam līdzi. Vēl no pludmales smiltīm paņemu akmentiņu suvenīram , noskaloju jūrā no smiltīm un ieslīdinu somā. Kad, pārbraukusi mājās, to izņēmu no somas, biju pārsteigta, jo uz tā bija saskatāma Roņu salas kontūra, nedaudz gaišākā krāsā par akmentiņa pamattoni un arī ar augstāku uzdobumu. Dabas brīnums! Ar jauniem spēkiem un enerģijas pilni, ceļojam tālāk, nu jau ostas virzienā. Ejam dziedādami, tikai pats mazākais, mūsu ceļotājs, četrgadīgā Katiņa, tētim jāpaņem "pič-paunā", mazās kājiņas pavisam nogurušas. un tā atkal, ceļš pavisam veikli sokas. Uznākam uz vienīgā salas asfaltētā ceļa, pa kuru arī busiņš, iebraucot salā , mūs uz centru aizveda un tad arī klāt Ringsu osta ar kanālā redzamajām, iznomājamām buru laiviņām, kuterīšiem. Esam paspējuši "Palsu" sasniegt savlaicīgi. Esam visi, neviens tomēr nav riskējis nokavēt. Sākas atpakaļceļš uz kontinentu. Aiz mums paliek mazā, piemīlīgā Roņu saliņa, nošķirta no lielās, trokšņainās pasaules, dzīvo savu kluso un savrupo dzīvi, kas svešiniekiem- tūristiem liekas gan neparasta, gan intriģējoša. Savdabīga tā arī ir ar savu vientuļo un harmonisko dzīves veidu. "Palsa"mūs atkal šupo 4 stundas jūras viļņu šūpolēs. Vispirms sameklēju vietiņu uz priekšējā klāja, bet esot jūras vidū, "devītais viļņis" mūs visus, tur esošos, pamatīgi apšļāc. Sāļa un slapja aizeju uz pakaļējā klāja, te tikai tiek apšļāktas kāju pēdas. "Devītais vilnis" pāri brāžas tikai pa priekšgalu. Sēžu uz klāja soliņa, ļaujos jūras šalkojošām skaņām, vējam un saules vakara stariem, kas izveidojuši sudraboti spožu ceļu pār jūras mirdzoši ņirbīgiem viļņiem . Nu arī visa, uz kuģa esošā grupa, savā starpā esam sapazinušies un sarunās tiek pārrunāts redzētais un izjustais uz salas. Šūpošanās vairs nevienu neietekmē, dūša pavisam laba, ne vēsts vairs no rīta nelabuma. Ir tik labi un patīkami, esmu pilna jūras vēju, salas priežu meža svaigā gaisa. Bērni atkal, savās spožās "drošības" vēstēs ietērpušies, skraida pa kuģi, uzrāpās visur, kur vien spēj uzrāpties, ik pa brīdim pie kapteiņa, viņa kajītē, atkal paklausās kādu "jūrnieku stāstu". Saulīte ir tuvu apvārsnim, kad "Palsa" iegriežas Mērsraga kanālā un tad arī piestāj pie krasta, turpat, kur no rīta to satikām. Atvadāmies no jaukā kapteiņa Laura, no ceļa biedriem un ejam uz savām mašīnām, kas uzticīgi mūs ir gaidījušas, lai pārvestu atkal uz mājām. Skaistais ceļojums ir beidzies, mans sapnis tika īstenots! Lai slava un pateicība Debesu Tēvam par visu vadību, pasargāšanu , doto skaisto laiku un sirds mieru.! 16. augusts, 2017. g.

Viļņu šupolēs uz Roņu salu

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem