Trīs Bosnijas un Hercegovinas mīklas.

  • 4 min lasīšanai
  • 38 foto
Jau septīto gadu jūlijā braucam uz Balkāniem. Gala mērķis katru reizi ir Horvātija. Šeit komentāri lieki, jo kurš tikai reizi tur pabijis, tā arī šajā zemē iemīlējies "līdz ausīm". Un valsts nosaukums kā skan H o r v ā t i j a ! Kaut kas muzikāls un romantisks tur ir. Bet šoreiz stāsts būs par Bosniju un Hercegovinu. Savukārt B o s n i j a skan kā noslēpums. Labi, varbūt tas tikai man tā skan. Doma par turpmāko maršrutu radās gada sākumā skatoties LTV1 raidījumu "700 jūdzes Bosnijā". To vadīja aktieris Gints Andžāns un mūziķis Jānis Holšteins (Goran Gora). Mani uzrunāja ne tikai viņu interesantais sniegums, bet arī izaicinājums sasniegt ar mašīnu Lukomiru- augstāko ciemu kalnos Bosnijā un Hercegovinā. Vēl pirms tēmas gribu pastāstīt par savu kļūdu iebraucot Bosnijā. Tas attiecās uz tiem, kas lieto androīdu telefonā. Man pieslēgts bezlimita LMT internets Latvijā un 3GB Eiropā. Pārbraucot katru robežu restartēju telefonu, lai uztvertu nākamās valsts tīklu. Un tā Lietuvā, Polijā, Slovākijā, Ungārijā un Horvātijā viss ļoti labi. Arī Bosnijā un Hercegovinā. Bet tikai... 3 stundas. Tad man pienāca sms, ka mans limits esot iztērēts. Ups! Es taču aizmirsu, ka Bosnija nav Eiropas savienībā! Es tur internetu nelietoju, tikai biju pieslēdzies un par to vien man rēķins ... 60.00 eiro. Labi vēl, ka mani atslēdza pēc 3 stundām, ne pēc 3 dienām. Te es atcerējos Padomju kino klasiku no "Kaukāza gūsteknes", kad Saahovs pēc skaļa blīkšķa iznāca no Ņinas gūsta istabas ar vīnu apliets un neļķi aiz auss, ar izbrīnītām acīm noteica "Ko es tādu izdarīju? Es tikai ienācu..." Es arī tikai iebraucu Bosnijā... Ja braucat uz valsti, kura nav ES, tad telefonu izslēdziet, sim karti izņemiet, bet telefonu labāk paturiet brīdi alus glāzē, tad nebūs liels rēķins! Bet tagad visu pēc kārtas.
Bosnijas piramīdas Visoko pilsētā atklāja tikai 2005,gada aprīlī kāds arheologs- amatieris Semīrs Osmanagičs. Tās ir 30km uz Ziemeļiem no Sarajevas. Galvenās ir trīs: Saules, Mēness un Drakona, jeb Pūķa piramīdas. Nofotografēt no zemes piramīdas nebija iespējams, jo tas ir tas pats, kas fotografēt mežu. Piramīdas celtas apmēram tūkstoš gadu garumā pirms 19 000-20 000 gadiem. Kāpēc tās atklāja tikai tagad? Cilvēki domāja, ka tie ir kalni. Bet Semīrs tāds acīgāks un saskatīja piramīdas formas pieciem pakalniem. "Saules piramīda" ar 220m augstumu esot pasaulē lielākā piramīda (Heopsa piramīda 146m). Pārējās 190m augstas. Mēs piebraucām pie Saules piramīdas. Tur gida pavadījumā var apmeklēt tuneļus, kas zem piramīdām. Vieniem pašiem ieiet aizliegts. Apskate tuneļos 1.5 stundas. Drēgns un vēss, kaut ārā bija +32
Tuneļu tīkls pagaidām aptuveni 8km garumā, bet tuneļu atrakšana vēl ilgi turpināsies.
Tuneļos uz akmeņiem mistiskas zīmes, par kuru nozīmi var tikai minēt.
Pie piramīdas var nopirkt suvenīrus ar dažādiem maģiskiem iežiem.
Par Bosnijas piramīdām jautājumi tikai rodas, bet atbildes izpaliek. Kas to varēja uzcelt, ja tā laika civilizācija labākajā gadījumā prata rīkoties tikai ar šķēpu. Vai tās bija pazemes pilsētas savienotas ar tuneļiem, vai enerģijas avots? Jau skaidrs: strīdi ap piramīdām turpinās. Vieni nevar atrast pierādījumus, ka tā bija, bet citi- ka nebija. Es varētu ieteikt kādam voluntierim parakņāties zem Gaiziņa. Un ja nu kas, tad mēs uzreiz pārspēsim pasaules lielākās piramīdas.
Tas bija pirmais saīsināts stāsts par piramīdām. Dodamies nākamajā rītā ceļā uz Lukomiru. Tikai 83km, bet cik ilgi tas ilgi bija jāpaveic, par to otrajā epizodē. Ceļā uz Lukomiru vēl uz asfaltētā ceļa redzam krodziņu, kurā cep bureku. Garšīgs, neko citu nevaru pateikt, kā žēl, ka Latvijā tādu nav!
Trāpījāmies tieši pusdienu laikā un kā tas noderēja turpmākajam ceļam! Nogriezāmies uz kalnu ceļa. Norāde, ka Lukomira 27km. Tuvu, tikai to posmu braucām trīs stundas kopā ar pauzi. Dināru kalnienē nav asu serpentīnu ar stāvām kraujām kā Melnkalnē vai Šveicē, bet tur nav arī asfalta. Brīžiem jāuzmin kurš ir īstais ceļš un klājums ar asiem akmeņiem. Te es biki saspringu par riepām. Kas mūs te sameklēs, zonas nav un GPS vairāk nestrādā, nekā strādā. Jābrauc uz čuju. Bet kā par brīnumu vēlāk parādās ceļa rādītāji uz Lukomiru! OMG kāds prieks redzēt, ka pareizi brauc!
Braucam tālāk. Ārā +37 kondicionieris ieslēgts komforta zonā. Skatos, ka temperatūras rādītājs "aizskalojās", nezinu kā pareizi tulkot krievisko "zaškaļivajet" Tagad der zināt, ka tuksnešos un karstos apgrūtinošos kondicionieris obligāti jāizslēdz, vēl labāk braukt ar sildītāju. ASV Teksasā AIZLIEGTS ieslēgt kondicionieri. Tā nu mums bija jātaisa arbūza pauze.
Un tomēr Lukomira sasniegta. Par tās tuvošanos liecina pirmie aitu gani.
Lukomiru atpazīstam pēc TV šižetiem.
Lukomirieši esot par I Pasaules karu un par II Pasaules karu dzirdējuši kaut kad pēc tam, kad tie beigušies. Kad mēs te nokļuvām, kā es to sapratu!
Iespaidīga kapsēta. Negribēju viens pa to uzkrītoši staigāt, bet pēc gadu skaitļiem saskatīju vairāk kā 100 gadu vecus uzrakstus.
Lukomiras otrajā pusē, kas tikai daži 100m jauni ļaudis izvaidojuši smuku viesu namu ar tualeti virsotnē.
Viesu nama kafejnīcā ieejot jānovelk apavi. Tāda tradīcija kalnos, kam varētu būt praktiska nozīme. Pamēģini iztīrīt ar baltajiem iežiem pielāčoto istabu!
Jautājums šajā stāstā- kas lika šiem cilvēkiem palikt šajā miera ostā? Te uz "Rimi" pēc maizes neaizskriesi un vakarā uz teātri arī, bet kāds pasakains skats katru dienu!
Cik sapratu, galvenais lukomiriešu iztikas avots ir aitas.
Var just, ka tūristi tomēr sasniedz šo ciemu. Mēs arī katrs nopirkām par piemiņu no Lukomiras no laipnas tantes katrs pa zeķu pārim.
Ir laiks doties tālāk. Lai jums te labi klājās, lukomirieši! Mums vēl šovakar jānokļūst Medžugorjē.
Tālāk braucam uz kristiešu Meku Medžugorji. Tūristi raksta, ja esi bijis Bosnijā, bet neesi bijis Medžugorjē, tad tev tas brauciens tāds nepilnīgs. Tā nu mēs dodamies piepildīties.
Trešā epizode būs par Medžugorji. Īsais stāsts tāds, ka 1981.g.24.jūnijā sešiem bērniem tīņu vecumā Crnica kalnā parādījusies Dievmāte un sākusi ar jauniešiem runāties. Kopš tā laika pilsētiņa netālu no Horvātijas kļuva par visas pasaules kristiešu svētvietu. Tautieši, varbūt jāņu rītā uzmanīgāk ieklausieties!
Medžugorji esot apmeklējuši ap 30 miljoni svētceļnieku.
Ielā, kas ved uz Crnica kalnu, abās pusēs suvenīri, suvenīri.
Skats no kalna uz pilsētu.
Pilsētā uzcelta bazelika.
Iespaidīgi liela vasaras lūgšanas vieta.
Šajā momentā dievkalpojums notika vāciski. Katru stundu te notiekot dievkalpojumi savā valodā.
Tā nu esam atzīmējušies vienā no Eiropas svētākajām vietām un varam izčekoties un braukt uz Horvātiju.
Paliec sveika, Visoko, Lukomira un Medžugorje! Kaut kas visā tajā uzrunāja un nepamet doma, ka jāturpina pabraukāt pa Bosniju un Hercegovinu. Vēl tikai mazas pusdienas pie Horvātijas robežas un prom uz Spiltu!
Kopējais maršruts pa 11 dienām bija tikai nepilni 5000km.
Ja kādam jautājumi par brauciena finansiālo pusi, jautājiet! Viss tika piefiksēts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais