Meksika, Saule un Margaritas

  • 11 min lasīšanai
  • 70 foto
Un piedzīvojums ir sācies! Ielidojot Kankūnā, gaidīju, kā smaržos gaiss. Laikam gaidīju kaut kādas sajūtas, kā bija ielidojot Kubā, bet šoreiz lielpilsēta darīja savu un neko vairāk par samtainu karstumu es nejutu. Taču, piebraucot pie viesnīcas apkārtējā, ainava bija tieši tāda, ka es cerēju, ka taksometra šoferis ir kļūdījies ar adresi: apkārt miskaste un pabaisi būvlaukumi. Bet variantu jau īsti nebija un gajām tik iekšā. Viesnīca noteikti bija pieredzējusi savus labākos laikus. Viss bija nedaudz apbružāts, dīvaini oda pēc kanalizācijas, un bija zināms dvieļu trūkums, bet vismaz tas bija plašs divu guļamistabu apartaments, netālu no ostas, kas mūs veda uz pirmo pieturu mūsu ceļojumā – Sieviešu salu, jeb Isla Mujeres. Isla Mujeres jeb Sieviešu sala ir 7km gara un 650 metrus plata sala netālu no Kankūnas, no kuras prāmis aizved tieši 5 dziesmu laikā, ko izpilda apšaubāmas kvalitātes dziedonis par to beigās prasot ziedojumus, Ja viņš prasītu ziedojumus par to, lai nedziedātu, viņš noteikti nopelnītu vairāk. Sala mūs sagaida ar suvenīru tirgotāju mājiņām un kafejnīcām ielas malā, bet mūsu galvenā vēlme ir pēc iespējas ātrāk tikt līdz kādai pludmalei un vienkārši neko nedarīt, tikai baudīt spožo sauli un veldzējošo jūru. Taču ilgi no saules vien nepārtiksi, tāpēc sākām domāt par otro baudu – ēdienu. Izmetot loku pa salu, mēs nonācām pie tirgus, kur ceļveži mums solīja labu un nedārgu maltīti. Tā tieši tāda arī bija. Tas, ka tur pusdienoja ne tikai tūristu bari, bet arī vietējie mūs iedrošināja un ja vēl pasūtītos ēdienus var papildināt ar turpat tirgū nopirktiem augļiem, vienkārši perfekti. Jo dārgajos tūristu krogos, kur uzsvars tika likts uz hamburgeriem un frī kartupeļiem, ēst negribējās. Kad vēderi ir pilni, ir spēks doties tālāk izpētīt salu. Un mēs nonācām līdz vējainākajai salas daļai, kur lieli viļņi sitas pret krasta akmeņiem. Ir pirmais malekons un pirmie krāsainie burti, kur visiem top nopietna fotosesija, jo ir patiešām skaisti. Atgriežoties pilsētas, centrā atkal aktualizējas jautājums par normālas kafijas atrašanu. Šis jautājums būs aktuāls vēl bieži, jo meksikāņi patiešām to nesaprot un pārsvarā te esošie amerikāņu tūristi tieši tāpat. Dienai ejot uz otru pusi, mums bija palikusi tikai viena neapskatīta pludmale, kurp arī devāmies. Tā bija jauniešu pilna, kāds spēlēja ģitāru, kāds meditēja, kāds vienkārši baudīja skaisto skatu un brīdi. Un baudītājiem pievienojamies arī mēs – sagaidīt saulrietu. Vēlāk nonākot līdz prāmim, lai dotos atpakaļ uz kontinentu, secinājām, ka saulrietu ir gaidījuši lielākā daļa uz salas esošo tūristu un rinda uz prāmi bija tieši tik milzīga, ka tajā stāvēt mēs atteicāmies un devāmies meklēt vakariņu vietu tepat uz salas.
Garais ceļš līdz mangrovēm. Rio Lagartos. Šajā ceļojumā vairākas reizes bija sajūta, ka bez īpašas piepūles viss notiek tieši, tā kā tam ir jānotiek. Arī šoreiz lielā kompānijā izīrējam auto, lai uz Rio Lagartos dotos ērtākajā veidā. Meksikāņiem ir sava laika izjūta, tāpēc mums vēl bija pietiekami laika, lai apskrietu riņķi ap Kankūnas centru un atrastu arī vietējo tirgu. Centrs dienasgaismā izskatījās diezgan noplucis, kā liels atrakciju laukums, kad to ir pametis pēdējais svinētājs. Līdz ar tumsiņu tas atdzīvojas un līdz pat pirmajiem gaiļiem pilsēta uzdzīvo, taču šoreiz nebija ne vēlmes, ne arī laika to pārbaudīt. Tirgus kā jau tirgus ar savām Centrālamerikas īpatnībām un pārpilnībā lūstošajiem augļu un piparu stendiem. Tikām arī pie uzkodām ceļam - jo ceptai cūkgaļas pavēderei ar kraukšķīgu ādiņu normāls latviešu cilvēks garām paiet nespēj, arī Meksikā. Paņēmām ne tikai to, bet arī ceptu (iespējams) kuņģi un sieviete vēl mums to laipni sadalīja pa kumosa gabaliņiem. Pēcusdienā bijām nonākuši Rio Lagartos, kur pirmais darbiņš bija noīrēt laivu izbraukumam uz mangrovēm vērot putnus un piestājot pie rozā ezera – Las Coloradas. Tas patiešām notika ātri, jo šī pilsētiņa bija pavisam neliela, kura šķiet arī pārtika no tūristu vizināšanas. Tā bija putnu vērotāju paradīze. Pat tagad, it kā nesezonā, to bija tik daudz un tik dažādi. Redzējām pat vairākus flamingo. Saka, ka vasaras sezonā to tur, ir milzīgi bari, bet ja satiekam savvaļā kaut dažus desmitus – man pietiek. Un rozā ezers (Las Coloradas) patiesībā ir sālsezers, kur agrāk rūpnieciskos apjomos ieguva sāli un tā ūdenī ir baktērija, kas to padara rozā. Tikai tagad ziemas laikā, tas bija caurspīdīgs un vairāk brūngans, bet ja tic aprakstu bildēm, tas mēdz būt arī spilgti bārbiju rozā.
Pirmās piramīdas un lielā maiņa. Valjadolida. Izrādās mazais klusais zvejnieku ciematiņš nemaz nav tik kluss, jo viena ballīte zem mūsu logiem beidzās ap pusnakti, bet nākamā sākās ap 4 no rīta. Meksikāņiem vispār ir tieksme visos dzīves gadījumos klausīties skaļu mūziku un nevienam īsti neuztrauc, ka turpat blakus vēl kāds klausās tikpat skaļi, bet kaut ko pavisam citu. Un ļoti bieži ikdienu pavada tāda mērena kakofonija. Ar atvieglojumu sagaidījušas saullēktu, secinām, ka tas ir stundu vēlāk, nekā bija Kankūnā. Izrādās Kvintana apgabalam ir savs, no pārējās Meksikas atšķirīgs laiks. Tas būtu aptuveni tā, ja Liepājas rajons izdomātu nepāriet atpakaļ uz ziemas laiku un pus gadu dzīvotu citā laikā no pārējās Latvijas. Pirmais objekts šodienas maršrutā ir maiju pilsēta Ek-Balam. Tā nav liela un tūristu pūļi arī nekrīt uz nerviem un šajās piramīdās ir atļauta uzrāpties. Skats pāri koku galotnēm paveras fantastisks. Draugi zin, ka es neesmu drupu piekritēja, taču šajos ir kaut kas iespaidīgs. Baigie ļautiņi tomēr tie maiji bijuši, nedzīvoja kā senie latvieši viensētās, bet jau senatnē cēla iespaidīgas pilsētas. Būt Jukatanā un neaizbraukt uz pārīti šādu arheoloģisko objektu vienkārši nav iespējams, jo to te ir tik daudz. Taču cik var kāpelēt pa akmeņiem, ja tepat blakus ir viena senote. Senotes lielākoties ir alas, vai kā lieli krāteri, kas izveidojušies dažādu ģeoloģisko pārmaiņu rezultātā un pazemes avoti tās ir piepildījušas ar saldūdeni un tagad tās kā lielus dabiskus baseinu izmanto sajūsminātie tūristi. Jukatanas pussalā, tāpat kā maiju drupas, arī senotes ir ļoti daudz. Šoreiz tā izskatās pēc meteorīta krātera, jo ir gandrīz apaļa, un ūdens ir fantastiski dzidrs. Bailīgākie var iznomāt peldvestes, jo lēzena krasta tai nav. Ūdens ir patīkami atsvaidzinošs karstajai Meksikas dienai, taču nav tik auksts, lai uzmestos drebuļi. Bez peldvestes tomēr nākas drusku iespringt, bet ir tieši tik labi, lai būtu apņemšanās šajā ceļojumā atrast vēl kādu senoti. Nākamā pietura bija mūsu viesnīca Valjadolidā, kur mēs palikām, lai sagaidītu ierodamies mūsu Pulciņa ceturto biedreni. Bet tā kā līdz Annas atbraukšanai bija vēl pāris stundas, tās nolēmām veltīt pilsētas apskatei, taču tālāk par ielas pretējo pusi mums tikt neizdevās. Pāri ielai ieraudzījām cilvēku pūli, kas stāvēja rindā blakus pamatīgi dūmojošam grilam. Aplūkojot to tuvāk, secinājām, ka savas mājas pagalmā, kāds meksikānis ierīkojis ģimenes biznesu un cep gaļu. Visādu. Mūsu tukšie vēderi nespēja pretoties šai ceptās gaļas smaržai un arī mēs iestājāmies rindā, lai tiktu pie kaut kā garda. Tā arī pa ceļam košļājot garšīgo steiku, izstaigājam pilsētu. Jāsaka nekas īsti aizraujošs – tipiska Jukatanas koloniālā pilsēta ar zemajām mājām un galveno laukumu centrā. Taču neviena no mums nebija iedvesmota garām pastaigām un līdz ar tumsiņu bijām atpakaļ, lai sagaidītu Annu un ceļojuma otrā daļa varēja sākties.
Pasaules lielais brīnums Čičenica un vakariņas Meridā. Šodienas galvenais uzdevums bija tikt līdz vienam no astoņiem jaunās pasaules brīnumiem , lielākajai seno maiju pilsētai un piramīdai – Čičen Itzai. Atšķirība no mazās Ek Balam ir jūtama uzreiz. Milzīga stāvvieta, kas ir pilna ar ekskursiju autobusiem, pie ieejas milzīgas rindas un tūristu tūkstoši. Visa Čičenitzas teritorija arī milzīga – 6.5ha un tāpēc tās izstaigāšanai mēs laiku nežēlojām, jo ja bērnībā ir lasītas grāmatas par seno civilizāciju vēsturi, tad šāds apmeklējums ir obligāts un tas ir jāizbauda līdz pēdējam stūrītim. Laikam arī milzīgās teritorijas dēļ, iekšā tie tūristu pūļi vairs nešķiet tik traucējoši un pat izdodas uzņemt dažus foto bez liekiem cilvēkiem fonā. Galvenā piramīda ir daļēji atjaunota un vareni slejas debesīs pašā laukuma vidū. Tā patiešām ir liela – gandrīz 30m. Īstā maiju piramīda gan esot apakšā, tas ko mēs redzam pašlaik ir pa virsu uzbūvēta tolteku piramīda. Bet iespaidus tas nemazina. Čičenicas ziedu laikos to esot apdzīvojuši ap 55 tūkstošiem cilvēku. Tāda nopietna pilsēta. Paiet vairākas stundas klīstot pa lielo teritoriju. Apskatam gan katru no varenajām celtnēm, gan senoti upurēšanai, gan galvaskausu sienu uz kuras tika likti uzvarēto naidnieku galvaskausi, gan slaveno spēles laukumu. Tas viss bija tiešām iespaidīgi, ja nebūtu viens liels bet- katru brīvo takas maliņu bija aizņēmuši suvenīru tirgoņi un visu mūsu pastaigu pavadīja nepārtraukti kliedzieni par „almost free” vai „everything 1 dollar”. Suvenīri patiešām smuki un meksikāniski krāsaini, bet šādu tirgotāju koncentrētību es vēl līdz šim nebiju sastapusi. Tālākais mūsu ceļš veda uz Meridu. Merida skaitās Jukatanas galvaspilsēta, ievērojams kultūras centrs. Iebraucot pilsētā uzriez ir pamanāms, ka tā ir lielpilsēta ar satiksmes sastrēgumiem, cilvēku pilnām ielām un veikaliem ēku pirmajos stāvos. Cik nu iespējams ātri atrodam mūsu viesnīcu noliekam somas un dodamies vakriņās. Pēc ilgākiem meklējumiem tomēr nonākam mājīgā peruāņu restorānā, kur nobaudīju savu pirmo seviči. Bet garajos restorāna meklējumos tomēr paspēja rasties iespaids par Meridu – jā, es pieļauju, ka tā varētu būt kultūras galvaspilsēta ar lieliskiem muzejiem un mākslas galerijām, bet nevienu no mums tas šoreiz neuzrunāja, tāpēc nolēmām nepagarināt mūsu uzturēšanos, bet rīt pēcpusdienā jau doties tālāk un daudz mazāko piejūras pilsētu Kampeči.
Ceļš pie pirātiem. Uz Kampeči. Pēdējo rītu Meridā sākam ar skaisto Calle Monteho. Tā ir liela aleja, kas ir veidota pēc Parīzes Elizejas lauku principa. Tai ir lieli, plati un ēnaini trotuāri un ielas malās fantastiski skaistas villas, kurās savulaik noteikti dzīvoja bagātie spāņu kolonizatori. Tālāk mūsu gaitas ved uz Lielo Maiju muzeju, kas atrodas Meridā, jo kaut kā tomēr tā sirdsapziņa liek apmeklēt arī kaut ko lietderīgu, nevis vienkārši klīst pa ielām un meklējot ēnainākās kafejnīcas. Taču šoreiz liktenis nav mūsu pusē un muzejs šajā dienā ir ciet. Vilšanās sajūta pamatīga, taču tagad mums nekas citas neatliek kā meklēt pusdienu vietu un tad doties tālāk uz Kampeči. Bet, tā kā kultūras aktivitātes izpalika, tad arī mūsu ierašanās Kampečē bija krietni agrāka un Meridā paēstās pusdienas deva arī to, ka šajā vakarā par ēdienu var vairs nedomāt, bet uzreiz ķerties pie vakara izklaidējošās daļas. Un mums tā sākas ar malekona sameklēšanu. Jūras tuvums tomēr savaldzina. Pilsētas, kas atrodas jūras krastā mūs vienmēr uzrunā vairāk, tajā visā ir kaut kāda liela romantika. Taču šis malekons nebija tik romantisks kā gribētos, toties tas bija ļoti sportisks. Lieliska vieta vakara pastaigai vai skrējienam. Kad karstā saule ir norietējusi daudzas kafejnīcas arī izvācas ārā no savām kondicionētajām telpām un vesela pilsētas iela pārvēršas par vienu lielu un čalojošu kafejnīcu, jo saprast pie kuras kafejnīcas galdiņiem tu sēdi, šķiet, varēja tikai oficianti, kas ik pa laikam pienesa jaunas Margaritu porcijas izslāpušajiem tūristiem.
Joprojām Kampeče. Ar pārskrējieniem. Dienasgaismā Kampečes vēsturiskais centrs izskatījās vēl jaukāks. Zemās krāsainās mājiņas uz spilgti zilo debesu fona izskatījās burvīgi. Un nav jau brīnums – Kampečes vēsturiskais centrs ir iekļauts UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Spāņu iekarotāju dibināta jau 16.gs un bijusi nozīmīga osta Karību jūras reģionā. No šejienes acīmredzot arī pilsētas pirātu tēma: jo tik nozīmīgu ostu nepārtraukti esot mēģinājuši iekarot pirāti un citi uzmācīgi tipi, kas tajā laikā klejoja pa Karību jūru. Pēc ilgas apspriešanas un Tripadvisor atsauksmju lasīšanas mēs izvēlējāmies brokastu vietu – Luan. Visiem iesaku! Ļoti garšīgi un arī kafija viņiem ekselenta, kas Meksikā ar viņu kafijas dzeršanas neprasmi un amerikāņu tūristu un viņu gaumes graujošo ietekmi, bija visai svarīgi. Pēc brokastīm mums plānos bija nesteidzīga pilsētas apskate, taču karstās saules dēļ, īpaši nesteidzīga tā nesanāca, jo tie vairāk bija tādi pārskrējieni no viena kondicionētā muzeja uz nākamo kondicionēto kafejnīcu un tā atkal atpakaļ. Apskatījās gan Pirātu muzeju, kur vesela istaba bija veltīta filmai „Karību jūras pirāti” un Džonijam Depam, gan maiju vēstures muzeju, gan spāņu koloniālistu laika māju. Pa vidam apmeklējot kādu ēnainu kafejnīcu un ar to praktiski Kampečes centrs ir izstaigāts. Ārā aiz vecpilsētas mūriem tā arī neaizgājām. Taču man jau miera nav, man izdodevās pat pierunāt daļu meiteņu doties ārā baudīt vakaru, jo daudz tādu tuvākāja laikā nebūs. Nobāzējamies kādā jaukā kafejnīcā pie galvenā pilsētas laukuma, klausījāmies mariači, dzērām Margaritas un pļāpājām par dzīvi
Atkal ceļa jūtīs. Uz džungļiem. Špuhila. Vēl pēdējā pastaiga pa malekonu un ir jādodas uz autobusu, kas mūs aizvedīs līdz Špuhilai, lai tur pārnakšņotu un nākamajā rītā dotos Kalakmulas džungļos. Ar netipisku meksikāņu precizitāti, mūs jau 5.00 no rīta sagaidīja gids Eizekiēls. Rīts džungļos ir ļoti interesants un ļoti skaļš, taču saulei ceļoties arvien augstāk un augstāk, tie paliek arvien klusāki. Koku galos rosījās mērkaķu bariņš un nezināmas putnu balsis rosināja fantāziju. Eizekiēls gāja pa priekšu un stāstīja par indīgajiem kokiem, kuriem nedrīkst skarties klāt, ja nezina, kurš koks ir pretinde, bet, ņemot vērā, ka man visi koki te izskatās vienādi, bija bail skarties klāt jebkam. Viņš meklēja lielo dzīvnieku pēdas, jo šajos džungļos dzīvo pumas un leopardi, taču pēdējā laika sausuma dēļ, neko diemžēl neatrada. Kalakmulas maiju pilsētas milzīgā teritorija, vēl joprojām, bija daļēji ieaugusi džungļos un nebija attīrīta, tūristu tur praktiski nebija, nemaz nerunājot par suvenīru tirgotājiem, kas man tik ļoti traucēja baudīt Čičenicu. Tāpēc šī maiju pilsēta man šķiet īstāka un patiesāka par slavenākajām māsām – Čičenicu, Kobu vai Tulumu. Varbūt arī tāpēc, ka ļoti daudz ko par maiju dzīvi un sadzīvi klīstot caur daļēji sagruvušajiem mūriem, mums izstāstīja gids. Ik pa laikam uzradās kāds tūrists, bet lielāko daļu laika bija tikai džungļi, piramīdas un mēs.
Saule, jūra un tūristi. Tuluma. Pateicotiesnākamās dienas pietiekošai agrajai izbraukšanai no Četumalas, mēs Tulumā nonākam ļoti laicīgi, krietnas stundas pirms mums noteiktā reģistrēšanās laika. Mūsu sagaidītājs bija tik pretimnākošs, ka ļāva mums nolikt smagās somas, iedeva mums arī velosipēdus un parādīja aptuveno virzienu uz jūru. Velosipēdi šajā pilsētā ir ļoti noderīgi, jo pilsētas centrs ir kādus 4km no jūras un riteņus izmantoja ļoti daudzi. Beidzot atradām meklēto Playa Paraiso! Manā priekšā bija baltās Karību jūras smiltis un zilganzaļā Karību jūra! Un tuvākās stundas mēs vienkārši nedarījām neko citu, kā baudījām jūru, viļņus un sauli! Atpakaļceļā no pludmales vēl piestājām pie veikala, lai nopirktu visu brokastīm nepieciešamo, tad pie augļu tirdziņa, lai iepirktu visus iespējamos augļus, ko spējām panest. Un aptuveni šādā pat ritmā ir plāns pavadīt arī nākamo dienu.
Pārmaiņas pēc Tulumas drupas un vēl kāda senote. Tuluma. Netālu no pilsētas ir Tulumas maiju drupas. Atšķirībā no visām iepriekš redzētājām drupām, šīs bija pašā jūras krastā ar vairākām burvīgām pludmalēm. Tuluma tās ziedu laikos ap 14gs esot bijusi visai maza pilsēta, aptuveni ar 1000 iedzīvotājiem. Maza, bet sasodīti skaista pilsēta, nu vismaz skats no pilsētās centrālā tempļa, kas atrodas uz klints pašā jūras malā, pavērās varens. Tīri labi saprotu, kāpēc bariņš maiju izdomāja te apmesties. Šobrīd Tulumas drupas ir izveidotas kā tāds vēsturisks parks ar taciņām gar apskates objektiem un uz akmeņiem snaudošām iguānām, kuras, šķiet, bija absolūti mierā ar milzīgo tūristu uzmanību un miermīlīgi pozēja Netālu no pilsētas ir arī senote – Grand Cenote. Šķiet, visas tūristu centru tuvumā esošās senotes ir pārvērstas par tādiem kā atrakciju parkiem, kur var iznomāt gan peldvestes, gan snorkelēšanas piederumus, un tāpēc tūristu tur bija ne mazums. Pati senote bija ēnaina, un bez tūristiem dzīvoja arī bruņurupuču kolonija un alas griestos sikspārņu bari.
Pēdējās drupas. Pirmā snorkelēšana. Un mājās. Ap Tulumu. Šodien bija paredzēts izbrauciens pa nedaudz tālāko apkārtni, kam mēs izīrējām auto. Pirmais apskates plānā bija Sian Kaan rezervātā esošās Muxil maiju drupas, taču aiz drupām bija izveidota koka laipa cauri Sian Kaan rezervāta džungļiem līdz pat lagūnai. Taka bija labi apkopta un ēnaina. Pie lagūnas bija iespējams ar laivām izbraukt vērot putnus, tikai atšķirībā no tāda paša piedāvājuma, ko izmantojām Rio Lagartos, šis bija trīs reizes dārgāks. Nu ja – cenu laikam noteica lielo kūrortpilsētu tuvums. Tālāk devāmies uz tuvējo kūrortiņu Akumal, kurā, kā ceļvedī bija uzrakstīts, bija skaista lagūna, kurā varēja lieliski snorkelēt. Akumal pat nav īsti pilsēta, tikai tāds brīvdienu māju un viesnīcu puduris jūras krastā. Toties šī lagūna bija fantastiska. Ūdens tajā bija tikai tāds viegli sāļš un nenormāli dzidrs, jo lagūna sākās ar saldūdens senoti, kura laika gaitā bija savienojusies ar jūru, tā izveidojot unikālu baseinu. Un zivis tajā bija visu iespējamo krāsu un izmēru, tās peldēja lielos baros, pavisam nebaidoties no ziņkārīgajiem tūristiem. Tāda sajūta kā peldētu pa akvāriju. Turpat arī iznomājām visu snorkelēšanai nepieciešamo. Tā ir fantastiska iespēja, ko man dzīve sniedz – pašā aukstākajā un tumšākajā gada laikā, doties satikt sauli. Šoreiz sauli satiku tik siltajā un krāsainajā Meksikā un vēl jau tik daudz, kas palika neapskatīts, kaut vai tikai pašā Jukatanā. Tā pēdējā vakarā ar draudzenēm apkopojot domas , kas mūs visvairāk Meksikā ir pārsteidzis, gandrīz visas novienojāmies, ka tas ir cik ļoti viss patiesībā tur ir sakārtots, tūrisma infrastruktūra perfekta un sajūtas ceļojot pavisam drošas. Jukatana ir tikai pavisam maza Meksikas daļa, kas sniedz tikai nelielu ieskatu šajā tik dažādajā un krāsainajā valstī! Vēl tik daudz ko redzēt apskatīt un sajust! Un varbūt labi vien, ka palika tāda neliela mazuma sajūta, tas tikai nozīmē to, ka atgriezīšos te vēl!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais